Uz ežiņas galvu lika, sargāj’ savu tēvu zemi

Mūsu vidū vairs palikuši tikai atsevišķi vīri no reiz tik kuplā Latvijas brīvības cīnītāju pulka valsts tapšanas rītausmā. Laika ritums neapturami atdod dzīves un mūžus mūžībai. Nākamajām paaudzēm paliek atmiņas un atceres zīmes — arī akmens tēli un iekalti vārdi aizsaules dārzos.

Rīdzinieks Māris Locs jau gadiem vāc liecības par Latvijas brīvības cīnītājiem ar fotoaparātu. Un izrādās, ka tolaik brīvības aizstāvju rindās līdzās latviešiem par Latviju kā savu dzimto, mīļo, visdārgāko zemi ir karojuši arī daudzu citu tautu dēli, atdodami arī visdārgāko — savu dzīvību. Par zemi zem saules, par simbolu sirdī un debesīs — par Latviju.

"Tauta nav aizmirsusi šo laikmetu, un teka uz varoņu dusas vietām nav aizaugusi; par to liecina tās daudzās piemiņas zīmes, kas kā varoņu piemiņas un tautas pašapziņas izpausme vieno tautu ar viņas pagātni un stiprina to turpmākā darbā."

Tā pirms 60 gadiem savā grāmatā "Brīvības un kritušo pieminekļi" rakstīja Valdemārs Likerts. Pēc tam bija pusgadsimts, kad sveši spēki centās izdzēst tautas vēsturisko atmiņu.

Neizdevās. Tam liecinieki arī šie fotoattēli.

"LV" informācija

Foto: Māris Locs

—speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Fragments no Brīvības cīņu pieminekļa Smiltenē

Piemineklis Jaunjelgavas kapsētā ciņās pret bermontiešiem kritušajiem

Piemiņas plāksne no Vietalvas baznīcas. Atrasta 1989.gadā

Piemiņas zīme visvecākā Lāčplēša ordeņa kavaliera Jēkaba Klaviera atdusas vietā Liepājas Ziemeļu kapsētā. Piemineklis uzstādīts Atmodas laikā

Kapu plāksne cēsiniekam Osvaldam Krastiņam Cēsu Lejas kapsētā

Osips Panteļējevs kritis par Latviju 17 gadu vecumā 1919.gada 30.oktobrī. Piemineklis Talsu rajona Virbu Jaunpagasta vecticībnieku kapsētā

Piemineklis par Latvijas brīvību 1919.gada kritu-šajiem igauņu karavīriem Salaspilī. Pieminekli uzstādījuši Salaspils aizsargi 1935.gadā

Piemineklis Latvijas armijas žīdu tautības kritušo karavīru apbedījumu vietā Liepājas Līvas kapsētas ebreju apbedījumu nodalījumā

Piemiņas zīme Latgales partizāņu pulka kornetam Ludvigam Hermanam, kas dzimis 1896.gada Hamburgā, bet kritis pie Kārsavas 1920.gadā

Piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņā pret lieliniekiem kritušo Polijas armijas karavīru piemiņai Krāslavas katoļu kapsētā

Piemineklis Jēkabpilī krievu tautības karavīriem — vecticībniekiem, kas krituši cīņās par Latvijas neatkarību

Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo lietuviešu karavīru kapi Subates katoļu kapsētā

Par Latvijas brīvību dzīvības atdevušo angļu karavīru brāļu kapi Jelgavā

Latvijas atbrīvošanas cīņās pret lieliniekiem kritušo somu karavīru brāļu kapi Bejā Alūksnes rajonā

Latvijas valsts drošības sardzē — vēl viens īsts latviešu vīrs Jānis Ligers

Jānis Ligers 20.gadu sākumā

Jāņa Ligera draugs un ciņu biedrs Studentu rotā LKO kavalieris Bernhards Einbergs, 30.gadu beigās satiksmes ministrs

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Latgales frontē 1920.gada sākumā, pirmais pa labi no viņa Jānis Ligers — Latgales divīzijas transporta priekšnieks

Septiņdesmit deviņi gadi pagājuši kopš tās likteņdienas, kad Daugavas krastos ar ieroču un gara spēku tika lemts — būt vai nebūt Latvijas Republikai. 1919.gada 11.novembrī jaunās Latvijas valsts karaspēks atbrīvoja Rīgu no vācu baronu un krievu baltgvardu bruņotajiem spēkiem. Vēl notika sīvas kaujas Latgalē, līdz 1920.gada janvāra beigās tika atbrīvota visa Latvijas teritorija. Tautas dzejnieka Raiņa vārdiem runājot, nu visi latvju novadi kļuva mūsu.

Godinot brīvības cīņu varoņus, Satversmes sapulce 1920.gadā nodibināja mūsu valsts augstāko apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni (LKO). Pavisam LKO piešķirti 2116 karavīriem.

Viens no tiem drosminiekiem, kas apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, ir Jānis Ligers. Dzimis 1889.gada 9.februārī Rīgā. Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā. 1909.—1910.gadā dienējis Krievijas armijā, karadienestam beidzoties kļūstot par rezerves praporščiku.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, tāpat kā daudziem citiem latviešiem radikāli pārvērtās arī Jāņa Ligera dzīve. Būdams mobilizēts cara armijā, viņš kļuva par podporučiku un tika apbalvots gan ar Sv. Annas, gan ar Sv. Staņislava ordeni. Pēc saslimšanas 1916.—1918.gadā viņš strādāja par kara maizes ceptuves pārzini Veļikije Lukos.

Gluži jauns posms Jāņa Ligera dzīvē sākās 1918.gada 17.decembrī, kad viņš brīvprātīgi iestājās tikko nodibinātās Latvijas armijas Studentu rotā. Jau nākamajā dienā viņu iecēla par rotas III vada nodaļas komandieri, bet 1919.gada 5.aprīlī viņš kļuva par šīs Studentu rotas III vada komandieri.

Un cīnījās drosmīgi un apņēmīgi latviešu karaspēkā. Par to liecina viņa varoņdarbu apraksts, kas atveidots 1922. gadā sakarā ar J.Ligera apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Tur rakstīts, ka Jānim Ligeram LKO piešķirams par to, ka viņš 1919.gada 10.marta kaujā ar lieliniekiem starp Sesiles muižu un Saldus pilsētu, kad mūsu daļām pie Plienu, Jaunzemju un Novadnieku mājām uzbruka ienaidnieka pārspēks, ložmetēju un artilērijas uguns atbalstīts, "kapteinis Jānis Ligers, atrazdamies mūsu spēku labajā spārnā un pareizi novērtējis draudošo stāvokli, uz paša iniciatīvu ar viņam padoto nodaļu metās pretim ienaidniekam un durkļu cīņā izsita pārspēkā esošo ienaidnieku no Novadnieku mājām, minētajās mājās kā kara trofeja tika iegūti 2 vezumi ar kara piederumiem un 5 gūstekņi. Kapteinim Ligeram uzupurējoties, tika glābts kritiskais stāvoklis mūsu spēku labajā spārnā un ļoti lielā mērā sekmēja Saldus pilsētas ieņemšanu". 1919.gada maijā Jāni Ligeru paaugstināja kapteiņa pakāpē.

Ar to nebeidzās Jāņa Ligera cīņa par neatkarīgās Latvijas valsts drošību. 1919.gada 4.jūlijā, pēc Cēsu kaujām un Strazdumuižas pamiera līguma parakstīšanas, viņu kā īpaši uzticamu cilvēku iecēla par Rīgas žandarmērijas priekšnieku, bet 15.augustā — jau par Drošības departamenta direktoru. Sakarā ar šī departamenta likvidāciju 1919.gada 17. novembrī Jāni Ligeru iecēla par Latgales divīzijas transporta priekšnieku. Vēlāk bija Vecgulbenes garnizona priekšnieks. Atvaļināts no armijas 1921.gada februārī.

Divdesmito gadu sākumā Jānis Ligers studēja Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un mežkopības fakultātē, 1923.gadā bija mežzinis Jaunpils iecirknī, kur cīnījās pret lielinieku bandām. Pēc tam bija Latvijas tirdzniecības biroja vadītāja palīgs Maskavā, bet kopš 1925.gada — velosipēdu fabrikas "Omega" direktors.

1941.gada 14.jūnijā Jāni Ligeru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabala Vasjuganas rajonu. Tur viņš miris 1942.gada 25.aprīlī. Arī viņa dēls Verners Vilberts divdesmit gadu vecumā miris izsūtījumā, bet otrs dēls Gunārs Augusts dzimis Rīgā 1931.gadā, pašlaik strādā Rīgas pilsētas Valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijā.

Mintauts Ducmanis,dipl. hist.

Latgales apmeklējuma laikā1920.gada sākumā: priekšējā rindā centrā no kreisās — Jānis Ligers, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis

Studentu korporācijas "Selonija" biedri 20.gadu sākumā, ceturtajā rindā ceturtais no kreisās Jānis Ligers

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kādreizējie cīņu biedri, mājas viesībās 30.gadu beigās: no labās Jānis Ligers, Latvijas armijas komandieris Krišjānis Berķis, satiksmes ministrs Bernhards Einbergs