PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Ārlietas: Drosmīgi darbā, un lēnīgi izpildē

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 331/332, 4.11.98.; nr. 334/334, 6.10.98.;

nr. 336, 10.10.98.

Fēliksa Cielēna

(1888 – 1964) laiks

(19.12.1926. – 23.01.1928.)

Pirmais un vienīgais sociāldemokrāts ārlietu ministra amatā

Saprotams, ka Cielēns, varētu teikt, šā līguma inicētājs, arī pēc 36 gadiem vērtēja vienošanos ar PSRS pozitīvi. "Ieguvumi, ko Latvija sasniedza ar šo līgumu, nebija vis niecīgi (tā 1950.gadā Zviedrijā izdotajā "Latvju enciklopēdijā" rakstīja prof. Arveds Švābe. — R.T.), bet ļoti lieli." Te nu Cielēns šauj pār strīpu. Padomju puse līguma realizēšanā tomēr nebija līdz galam uzticams kontrahents.

Cielēna gulbja dziesma ārlietu ministra karjerā bija viņa spožā uzstāšanās Tautu savienības 8.pilnsapulcē 1927. gada 7.septembrī. Prof. E.Andersons par šo latviešu diplomāta zvaigžņu stundu rakstīja: "Runā viņš ieguldīja savas pamatīgās zināšanas starptautiskajā politikā, savu māksliniecisko dzirksti un rakstnieka dāvanas. Viņš nolēma nesekot citu jauno un mazo valstu delegātu priekšzīmei, kas izpaudās pateicības izteikšanā rietumu lielvalstīm, bažās par nākotni un lūgumos pēc tālākas palīdzības. Viņa runas pamatdaļā bija droša toreizējā politiskā stāvokļa analīze sakarā ar Tautu savienības darbību (..)" (cit. grām., 369.lpp). Pravietiski izskanēja oratora vārdi: "Es negribu pareģot, bet esat pārliecināti, ka jauns karš būtu briesmīgs ne tikai ar savu iznīcinātāju spēku, bet vēl vairāk tādēļ, ka visas nācijas, visi kontinenti — jā, visa pasaule tiktu ierauta šai virpulī." Līdz Otrajam pasaules karam bija palikuši vairs tikai nieka 12 gadi...

Cielēna decento, perfektā franču valodā sacīto runu ar komplimentiem un rokasspiedieniem apsveica Beļģijas ārlietu ministrs Emīls Vandervelde, Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns un citi augstu stāvoši ārzemju diplomāti. Runa plaši atbalsojās starptautiskajā presē. To atstāstīja vai citēja ne tikai Šveices, bet arī Parīzes, Londonas un Berlīnes dienas laikraksti. Plašākus fragmentus publicēja lielā franču konservatīvajā avīzē "Le Temps". Cielēna rīkotajā preses konferencē 12.septembrī piedalījās ap 50 ārzemju žurnālistu, lai gan angļu ārlietu ministrs Nevils Čemberlens rīkoja tajā pašā dienā līdzīgu pasākumu.

Pēc Skujenieka valdības demisijas Cielēns turpināja strādāt Saeimā. 1933. un 1934.gadā viņš bija Latvijas sūtnis Francijā un vienlaikus arī Spānijā un Portugālē. Pēc 1934.gada 15.maija puča Cielēnam atņēma Latvijas pavalstniecību. 1940.gadā bijušais diplomāts tomēr atgriezās dzimtenē, kur vācu okupācijas laikā aktīvi piedalījās nacionālās pretestības kustības centra — Latvijas Centrālās padomes — darbā. 1944.gada maijā Cielēns emigrēja uz Zviedriju, kur turpināja jau Latvijas laikā aizsākto literāro darbību (Dailes teātris 1924.gadā izrādīja viņa ar pseidonīmu M. Baltezers uzrakstīto lugu "Sarkanais nerrs" un 1931. gadā — lugu "Mitanija"). 1948.gadā iznāca viņa romāns "Nāves pavēnī", 1955. gadā — grāmata "Rainis un Aspazija" un no 1961. līdz 1964.gadam — trīssējumu memuāri "Laikmetu maiņā". Kopš 1964.gada 10.jūlija diplomāts, politiķis un rakstnieks Fēlikss Cielēns atdusas Stokholmā, Meža kapos.

Antona Baloža

(1880 – 1942) laiks

(24.01.1928. – 04.02.1930.)

Septītais ārlietu ministrs

Dzimis Valkas apriņķa Jērcēnu pagasta "Kraujiņās". Pabeidzis Valkas skolotāju semināru (1900), strādāja par skolotāju Vestienas draudzes skolā. Piedalījies Piektā gada revolūcijā. Lai izvairītos no represijām, no 1906. līdz 1911. gadam dzīvoja emigrācijā Šveicē un Francijā, kur Grenobles universitātē apguva franču valodu. Pēc tam līdz 1920. gada rudenim bijis franču valodas skolotājs Baku, kur rosīgi piedalījies turienes latviešu kolonijas sabiedriskajā dzīvē. Balodis ar pseidonīmiem Antons Krauja, Civis un citiem jau kopš 1912. gada publicējis daudzas literatūrzinātniskas apceres, īpaši pievēršoties Raiņa daiļradei. Arī būdams diplomātiskajā dienestā, turpināja aktīvi darboties žurnālistikā.

Nostrādājis par Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāju (1920–1924) un sūtni Lietuvā (1924–1928), Balodis kļuva par ārlietu ministru Demokrātiskā centra politiķa Pētera Juraševska vadītajā trīspadsmitajā Latvijas valdībā. Ilggadējais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs sociāldemokrāts Fēliks Cielēns savos memuāros raksturojis jauno ministru samērā kritiski, bet arī pretrunīgi: "Ne mazāk vērtīgs darbinieks mūsu diplomātijā bija sūtnis Kauņā Antons Balodis. Kādreizējais tautskolotājs bija pašmācības ceļā guvis plašu izglītību un izveidojies par interesantu literatūras kritiķi ar pseidonīmu Krauja. Spējas viņš parādīja arī diplomātiskā darbā. No Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāja kļuva par sūtni Kauņā. Šeit bija vajadzīgs diplomāts, kurš ne tikai var labi orientēties, bet arī ietekmēt. Jau tīri ārēji A.Balodis bija ļoti reprezentatīvs: plecīgu augumu ar impozantu galvu un labi koptu bārdu. Pašapzinīgi viņš ieturēja stingru stāju. Viņa ziņojumi par Lietuvu bija literāri uzrakstīti un sniedza vienmēr kaut ko jaunu" ("Laikmetu maiņā", II sēj. — Vesterosā, 1963. — 389.lpp).

Kā ministru Cielēns vērtēja Balodi negatīvi:

"Kaut gan viņš (A.Balodis. — R.T.) bija par ministru trīs gadus un divus mēnešus, līdz 1931.gada martam, tomēr viss šis laiks neuzrāda nekādu politisku iniciatīvu. Antons Balodis gan saprata ārpolitikas problēmas, tomēr viņš bija nedrošs. Jau savā raksturā nebija aktīvas dabas, un viņa aktivitāti ārpolitikā ierobežoja arī tas, ka viņš nebija politisks ministrs, aiz kura stāvētu kāds spēks Saeimā ar noteiktu ārpolitikas virzienu. Viņš gan politiski stāvēja tuvu demokrātiskajam centram, tomēr formāli bija bezpartijisks. Tas viņam uzspieda izdabāt visām partijām Saeimā un tādējādi nodzīt ārpolitiku nogaidē, kārtojot tikai sīkas ikdienas lietas. A.Balodis bija pilnīgi pasīvs attiecību stabilizēšanā ar Padomju Savienību (..). Pilnīgā sastingumā iestiga arī Baltijas valstu savienības veidošana" (cit.grām., 435.–436.lpp).

Pēdējais apgalvojums ir pārspīlēts, tā pamatā bija zināms konkurences motīvs, jo Cielēns atradās ārlietu ministra amatā tieši pirms Baloža, taču nevar neatzīmēt, ka arī pēdējais ne vienmēr korekti kārtoja attiecības ar Lietuvu. Tā, piemēram, Balodis oficiāli pieprasīja no Lietuvas brīvu satiksmi pa Liepājas–Romnu (Ukrainā) dzelzceļa līniju caur kaimiņvalsti un Poliju. 1928. gada augustā viņš iesniedza Tautu savienībai prasību par šās dzelzceļa līnijas atjaunošanu. Savienības pilnsapulces IX sesijā 8.septembrī Balodis atklāti apsūdzēja Lietuvas valdību starptautiskas satiksmes paralizēšanā. 1929.gada 6.augustā Tautu savienībā vēlreiz diskutēja par šo problēmu, bet risinājums tā arī netika atrasts. Toties Lietuva kļuva Latvijai atklāti naidīga. Polija turpretim Baloža diplomātisko gājienu novērtēja labvēlīgi.

1931.gada 15.oktobrī Hāgas starptautiskajā tiesā Lietuva panāca diplomātisku uzvaru, jo tiesa nolēma, ka neviens starptautiskais nolīgums nespiež atklāt dzelzceļa satiksmi ar Poliju. Ar šo spriedumu Lietuva Viļņu, protams, neatguva, taču tās tiesības cīnīties par pilsētu bija atzītas. Trieciens bija dots arī Baloža politikai, prasot Liepājas–Romnu dzelzceļa atjaunošanu. Nākamie Latvijas ārlietu ministri bija daudz uzmanīgāki.

Latvijas ārpolitikas lielākais panākums Baloža ministrības laikā bija draudzības, tirdzniecības un konsulāro tiesību līgums ar ASV, kuru 1928.gada 20.aprīlī parakstīja Latvijas ārlietu ministrs un ASV sūtnis Baltijas valstīs Frederiks Kolmans.

ASV, tāpat kā pārējās Antantes valstis, sniedza lielu palīdzību Latvijai brīvības cīņās, piegādājot pārtiku un dažādas citas preces, protams, par maksu, kura nebūt nebija maza. Ne jau gadījuma pēc vēl 1940.gadā Latvija bija parādā aizokeāna dižvalstij vairāk nekā 7 miljonus dolāru. Pēc zināmas vilcināšanās, ar vienu aci raugoties uz veco Krieviju, ASV kā viena no pēdējām lielvalstīm 1922.gada 5.augustā beidzot tomēr atzina Latvijas neatkarību de jure. 1926. gada 1.februārī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Kolmans Rīgā parakstīja pagaidu tirdzniecības nolīgumu starp valstīm.

Salīdzinot šo vienošanos ar 1928.gada līgumu, pēdējais bija daudz plašāks gan pēc apjoma, gan satura. Tas sastāvēja no 31.panta. Citēsim 1. panta pirmo rindkopu pilnībā:

"Katras augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir atļauts iebraukt, ceļot un uzturēties otras līgumslēdzējas puses teritorijās; tie bauda apziņas un ticības brīvību, tiem ir atļauts nodoties visādiem zinātniskiem, reliģiskiem, labdarības un tirdzniecības darbiem bez jebkādiem traucējumiem, nodoties visāda veida tirdznieciskai darbībai, ko neaizliedz vietējie likumi; nodoties ikkurai tirdzniecībai, amatam, ražojošai rūpniecībai un profesijai, kas nav rezervēti vienīgi pašu valsts pilsoņiem; turēt īpašumā, celt vai īrēt un ieņemt piemērotas ēkas, kā arī nomāt (ne pirkt — R.T.) zemi dzīvošanai, zinātniskām, reliģiskām, labdarības, rūpniecības, tirdzniecības un apbedīšanas vajadzībām; nodarbināt pēc savas izvēles aģentus un vispāri darīt visu, kas vajadzīgs vai nepieciešams, lai baudītu ikvienu no augšā minētām priekšrocībām uz tādiem pašiem noteikumiem, kā to bauda pašu valsts pilsoņi vai tādas valsts pilsoņi, kurai uz priekšu piešķirs vislielāko labvēlību, padodoties visiem pienācīgi nodibinātiem likumiem un noteikumiem."

Atzīmēsim būtiskāko pārējos līguma pantos. Starpvalstu vienošanās bija noteikts, ka

— augstās līgumslēdzējas puses pilsoņiem ir pilnas tiesības rīkoties ar savu personīgu visāda veida īpašumu otras puses teritorijās, ar testamentu, dāvinājumu vai citādi;

— kara gadījumā starp vienu no līgumslēdzēja pusēm un kādu trešo valsti šī puse var iesaukt piespiedu kara dienestā otras puses pilsoņus, kas pastāvīgi uzturas viņas teritorijās;

— starp abu pušu teritorijām pastāv tirdzniecības un kuģniecības brīvība, katras puses pilsoņiem ir tiesības brīvi iebraukt ar saviem kuģiem un kravām visās ostās un ūdeņos, kas atrodas otras puses robežās;

— katras puses pilsoņi un preces bauda otras puses teritorijās attiecībā uz iekšzemes nodokļiem, tranzītnodokļiem, noliktavu nodevām un citiem atvieglojumiem, kā arī uz atmaksājamo muitas nodokļu un prēmiju summām tās pašas tiesības kā pašu valsts pilsoņi un preces;

— abu pušu teritorijās, ieskaitot tirdzniecības ūdeņus, pa starptautiskam tranzītam vislabāk piemērotiem ceļiem, pa dzelzceļiem, kuģojamiem ūdensceļiem un kanāliem, izņemot Panamas kanālu un ūdens ceļus un kanālus, kas sastāda starptautiskās robežas, pastāv pilnīga tranzītkustības brīvība personām un precēm, kas nāk, dodas vai iet caur otras puses teritorijām, izņemot personām, kurām iebraukšana viņas teritorijās aizliegta, un precēm, kuru ievešana aizliegta likumos vai rīkojumos;

— līgums paliek spēkā 10 gadus, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas;

— ja viena gada laikā pirms 10 gadu notecēšanas neviena puse nepaziņo otrai par nodomu kādu no šī līguma pantiem grozīt, mainīt vai izlaist vai nepaziņo par šī līguma izbeigšanu, tad šis līgums paliek spēkā pēc augšā minētā laika notecēšanas vēl vienu gadu.

Likumu par līguma starp Latviju un ASV ratificēšanu 2. Saeima (1925–1928) apsprieda IX sesijas 20.sēdē 1928.gada 6.jūnijā. Tirdzniecības un rūpniecības komisijas vārdā referēja sociāldemokrāts Roberts Dukurs. Viņš atzīmēja, ka šis akts komisijā pieņemts bez iebildumiem. Tālāk runātājs minēja īsus datus par Latvijas un ASV tirdznieciskajām attiecībām. Latvijas eksports pāri okeānam 1927.gadā bija vairāk nekā 4 milj. latu liels, turpretim imports — vairāk nekā 16 milj. latu liels. Uz ASV eksportēja galvenokārt nemītas jēlādas, no turienes precēm pirmo vietu ieņēma petroleja, benzīns, kvieši, daļēji rudzi, kā arī diezgan plašos apmēros lauksaimniecības mašīnas, pirmām kārtām kuļmašīnas.

Saeimas Ārlietu komisijas vārdā runāja zemsavietis Ulmanis. Viņš bija ļoti lakonisks. Izteicies "par" līgumu, referents lūdza Augsto namu pieņemt to steidzamības kārtā. Tā arī notika. Pēc līguma apspriešanas pa pantiem, kuras laikā deputātiem iebildumu nebija, Saeima vienbalsīgi ratificēja līgumu. Tas bija rets gadījums parlamenta praksē.

Latvijas un ASV tirdzniecību negatīvi ietekmēja partneru lielais attālums un transporta grūtības. Latvijas biznesmeņu vājās zināšanas par Amerikas tirgu un viņu nepietiekamā aktivitāte, amerikāņu tarifa barjeras, visai ierobežotie preču kontingenti, kam bija noieta iespējas aizokeāna tirgū, un zemās cenas, kā arī kapitālu trūkums apgrūtināja eksportu uz ASV. Stāvoklis pamazām tomēr uzlabojās.

ASV lietvedis Latvijā Džordžs M.Ebots 1936.gada oktobrī konstatēja, ka Latvijas eksports uz viņa valsti stipri pieaudzis. Izmantojot sliktās ražas ASV, latvieši eksportējuši uz turieni rudzus, sviestu un āboliņa sēklas.

1938.gadā Ņujorkā sāka darboties Latvijas Tirdzniecības aģentūra un tika izveidota Apvienotā latviešu kuģniecības sabiedrība kārtējai preču piegādei un vēlāk arī pasažieru satiksmei ar ASV. Tā paša gada 12.decembrī uz amerikāņu zemi devās pirmais latviešu regulārais tvaikonis "Tautmīla", bet 1939. gada maijā ikmēneša reisus uzsāka jaunais, lielais motorkuģis "Hercogs Jēkabs", kura piestāšanās ostas bija Bostona, Ņujorka un Baltimora. Sākās jauns posms Latvijas un ASV attiecībās, bet teju teju klāt bija arī Baigais gads...

Baloža laikā turpināja labvēlīgi attīstīties attiecības ar ziemeļvalstīm. Latvijas ārlietu ministrs 1929.gada 15. maijā viesojas Somijā, kur tās ārlietu ministrs Jalmars Prokopē centās viņu atturēt no Polijas un tuvināt Vācijai. Balodis tomēr galvenās briesmas saskatīja Padomju Savienībā un nesekoja Prokopē padomam.

Kad Balodis jau bija sūtnis Somijā (1931–1933) somu kara flotes komandieris Ikonens 1933.gada 12.aprīlī ierosināja organizēt kopīgus Somijas un Latvijas kara flotes manevrus. Pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ šī akcija tomēr nenotika. Toties draudzības ar Igauniju un Somiju pasvītrošanai 1934.gada augustā šīs valstis apciemoja visa Latvijas kara flote — "Virsaitis", "Viesturs", "Imanta", "Ronis", "Spīdola", "Varonis" un admirāļa jahta "Auseklis".

1929.gada 28.maijā Balodis pavadīja Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu oficiālā vizītē Zviedrijā. Uz Stokholmu viņi devās ar ledlauzi "Krišjānis Valdemārs" lielgaballaivas "Virsaitis" pavadībā. Taču Balodis bija arī tas, kas 1928.gada 21.jūnijā parakstīja ar Zviedrijas ārlietu ministru Ulfu Undēnu līgumu par Zviedrijas un Latvijas akciju sabiedrību savstarpējo tiesību atzīšanu, lai nodrošinātu zviedru sērkociņu skaliņu koncernam STAB rīcības brīvību Latvijā. Līdz ar to Latvijas sērkociņu un sērkociņu skaliņu rūpniecība nonāca pilnīgā zviedru monopola kontrolē.

Baloža laikā Latvija parakstīja vairākas nozīmīgas starptautiskas vienošanās. 1929.gada 10.septembrī tās valdība akceptēja deklarāciju, kas Latvijai darīja obligātu Hāgas starptautisko tiesu, kuras uzdevums ir izskatīt un izspriest konfliktus starp valstīm. Latvija sākotnēji atzina uz 5 gadiem Hāgas tiesu par obligātu attiecībā uz tām valstīm, kas arī to atzina par obligātu, bet tikai attiecībā uz lietām, kas rastos pēc deklarācijas ratificēšanas 18.decembrī. 1929.gadā Latvija sāka arī starptautisko tiesību kodifikāciju — pavalstniecības, teritoriālo ūdeņu, diplomātisko privilēģiju un imunitātes un citos jautājumos, piemēram, jūras bagātību izmantošanas un piratērijas apkarošanas jautājumā.

Balodis, runājot 3.Saeimas IV sesijas 4.sēdē, 1929.gada 8.novembrī, varēja gandarīts informēt deputātus, ka Latvija ar 17 konvencijām atrodas trešajā vietā starptautisko sociālo konvenciju ratifikācijas ziņā. (Pirmo un otro vietu ieņēma Luksemburga un Beļģija.)

1930.gada 24.oktobrī Latvija bija arī viena no pirmajām valstīm, kas ratificēja Ženēvā tā paša gada 24.martā pieņemto tirdzniecības konvenciju. Latvija bija arīdzan viena no nedaudzajām zemēm, kas toreiz vēl nebija paaugstinājusi savus ievedmuitas tarifus, un arī viena no pirmajām valstīm, kas jau 1931.gada 17.jūnijā ratificēja Ženēvā izstrādāto konvenciju muitas formalitāšu vienkāršošanai.

Pēc darba Helsinkos Antonu Balodi aizlaida pensijā 55 gadu vecumā.

Rosīgo diplomātu un literātu 1941. gadā, tāpat kā daudzus citus latviešu inteliģences pārstāvjus, deportēja uz Krievijas tālajiem novadiem, kur 1942. gada pavasarī noslēdzās viņa mūžs 62 gadu vecumā.

Kārļa Reinharda Zariņa

(1879 – 1963) laiks

(06.12.1931. – 23.03.1933.)

Sūtnis. Ministrs. Sūtnis

Šūpulis kārts Ziemeļvidzemē, Ipiķu pagastā, lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Pēterpils tautas augstskolā un tirdzniecības zinību kursos. Ilgus gadus bija turienes latviešu biedrības priekšnieks. Pirmā pasaules kara laikā darbojas Pēterpilī Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un ir tās valdes loceklis. Priekšparlamenta — Tautas padomes — loceklis. Darbojas Demokrātiskajā partijā, bet drīz vien atstāj to, lai nekad vairs nebūtu kādas politiskas partijas biedrs. 1919. gada sākumā strādā Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē.

Zariņš sāka darbu diplomātiskajā dienestā kopš 1919. gada aprīļa, strādājot par Latvijas lietvedi Stokholmā. Kā Latvijas diplomātiskais pārstāvis un vēlāk sūtnis Somijā viņš darbojās no tā paša septembra līdz 1925. gada septembrim, būdams īstais vīrs īstā vietā. Dzimis Igaunijas pierobežā Zariņš ļoti labi runāja igauniski un bez grūtībām iemācījās somu valodu. Viņš centās izveidot ciešu somu un latviešu sadarbību, organizējot ekskursijas, mākslinieku un zinātnieku apmaiņu un parlamentāriešu viesošanos.

Taču Somijas ārpolitiku Latvijas sūtņu Skandināvijas un Baltijas valstīs konferencē 1922. gada 12. augustā Zariņš raksturoja kā nenoteiktu un svārstīgu. Somijai bija vēsturisks naids pret Krieviju, taču tā nemeklēja draugus Baltijas valstīs, bet gan citur. Somijā arvien spēcīgāka kļuva Zviedrijas orientācija, kaut gan Zviedrija pati pret šo kaimiņzemi bija atturīga, jo somu un zviedru inteliģences sacensībā Somijā Zviedrija bija Somijas zviedru pusē. Tautā bija spēcīga tendence pieslieties Vācijai, kas palīdzēja Somijai atbrīvoties no krievu jūga. Zariņš ieteica uzņemt sakarus ar somu sociāldemokrātiem, bet brīdināja, ka Somijas strādniecība ir pret koalīciju ar Latvijas eventuālo sabiedroto Poliju. Somu markas augstais kurss un augstie tarifi, kā arī samērā augstais Latvijas dzelzceļu tarifs kavēja satiksmes attīstību starp abām valstīm. Arī kuģniecības satiksmes līnija starp Helsinkiem un Rīgu bija sagādājusi saviem īpašniekiem tikai zaudējumus.

Zariņš 1924. gada 24. augustā rakstīja: "Somija ar visu savu kultūru ir Rietumeiropeiska un skandināviska. Plaši izplatīta zviedru valodas lietošana. Kultūras saites starp somiem un igauņiem vienmēr pastāvējušas, neraugoties uz Krievijas pretestību. Latvija savukārt ir tuvās attiecībās ar Igauniju. Somijā saprot, ka tās pašas interesēs ir Baltijas valstu neatkarība un arī Polijas neatkarība, kaut gan Polija tai sveša."

Sakarā ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes paredzamo vizīti Somijā 1926. gada pavasarī Zariņš 6. maijā informēja valsts galvu par Latvijas draugiem somu zemē. Viņš atzīmēja, ka Somijas Valsts prezidents Dr. Lauri Relanders un Ministru prezidents Kiesti Kallio, kā arī ārlietu ministrs Emīls Setalā, kaut gan drusku vēsāks pret latviešiem, "parasti turot mūsu kanti". Zariņš minēja vēl vairāku politiķu vārdus, bet no privātpersonām profesoru Josepi Mikolu un viņa sievu rakstnieci Mailu Talvio, kas stāvot "ar sirdi un dvēseli par Latviju".

Par savu darbību Somijā no 1919. līdz 1925. gadam, kad viņu iecēla par Latvijas sūtni Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar sēdekli Stokholmā, Zariņš rakstīja, ka viņš centies nodibināt ciešākus sakarus tieši ar somiem, jo Somijas zviedri ir skatījušies uz baltiešiem greizi un ar "vislielāko koķetēšanu viņus par draugiem nepārvērtīs". Latviešu diplomāts atzīmēja, ka "vienam otram aristokrātam Krievijas cara valsts bijusi tuvāka un esot bijuši arī somi, kas vilkuši uz Zviedrijas pusi". Vislabākos latviešu tautas draugus viņš esot atradis somu nacionālistu aprindās.

Viens no lielākiem un pēdējiem Zariņa abu tautu tuvināšanas darbiem Zviedrijā bija Latvijas un Zviedrijas valstu galvu vizīšu izkārtošana. Valsts prezidenta Gustava Zemgala brauciens uz kaimiņvalsti notika 1929. gada maijā. Zariņš par šo vizīti savās atmiņās raksta: "Brauciens bija izdevies, un bez kāda pārspīlējuma jāsaka, ka mūsu prezidents atstāja uz visiem ļoti labu iespaidu kā galma aprindās, tā sabiedrībā. Zviedri izteica izbrīnu, kā tas gan esot iespējams, ka valsts prezidents, kas izvēlēts tikai uz trim gadiem, tik īsā laikā paspējis piesavināties jau īstu etiķeti" ("Latviešu almanahs". — Londonā, 1954. — 196.–197.lpp.). Zariņš, kas visu laiku pavadīja kā Čaksti Stokholmā, tā Zviedrijas karali Gustavu V Ādolfu atbildes vizītē Rīgā, saņēma visaugstāko apbalvojumu, kādu zviedru monarhi vispār var piešķirt kādam ārzemju sūtnim: Ziemeļzvaigznes ar dārgakmeņiem rotātu ķēdi.

Latvijas valdība 1930. gada maijā iecēla Zariņu par sūtni Igaunijā. Ierodoties pie Zviedrijas karaļa atvadu vizītē, Gustavs V bijis pārsteigts un jautājis Zariņam, kā gan tas nāk, ka viņu pārceļ. Sūtnis uz to esot atbildējis: "Ir starpība starp republiku un ķēniņvalsti, Majestāte! Viena prezidenta solījumi nav jāpilda nākošam. Prezidenti vispār nevar dot solījumus ilgam laikam. Valdībai un parlamentam ir liela teikšana visās lietās. Šai apstāklī ir savas labās puses, bet arī savi trūkumi."

Zariņa iecelšana par sūtni Tallinā bija veiksmīga. Diplomāts prata igauniski un pazina igauņu mentalitāti. Savu akreditēšanas runu viņš teica igauņu valodā, kas bija pirmais gadījums kaimiņvalstī, kad kāds ārzemju diplomāts tā darīja.

Zariņš jau savā laikā Pēterpilī bija sadraudzējies ar pazīstamiem igauņu politiķiem, māksliniekiem, mūziķiem u.tml., kas lieti noderēja jaunajā amatā. Viņam pusotra gada laikā izdevās panākt ievērojamu uzlabošanos abu tautu attiecībās. Abu valstu kori, teātri, skaņu mākslinieki, studenti, karavīri un žurnālisti sāka viesoties kaimiņu zemē, ceļot draudzības tiltu no abām pusēm. Pēc Igaunijas valdības un dziesmu svētku rīcības komitejas lūguma Zariņš noorganizēja Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes neoficiālu piedalīšanos igauņu dziesmu svētkos, kuri notika 1933. gada jūnijā.

Allaž runādams igauniski, Zariņš ieguva Igaunijas vadošo aprindu un preses simpātijas, un tam bija pozitīva nozīme starpvalstu attiecību un sadarbības paplašināšanā.

Zariņš, atceroties stāšanos ārlietu ministra amatā Marģera Skujenieka valdībā, raksta: "Kad Saeimas ārlietu komisija mani uzaicināja uz pirmo sēdi, ārlietu komisijas priekšsēdis Fr.Cielēns mani apsveica un aicināja iepazīstināt ar savu ārpolitiku komisiju. Es uz to viņam tūliņ atbildēju: "Man ir gan uzticēts ārlietu resors, bet politiku taisāt jūs, nevis es. To vērā ņemot, es gribu savu politiku saskaņot ar jūsējo un paturēt prātā jūsu domas un ieskatu, un tieši šeit, kur Saeima reprezentēta no sienas līdz sienai. Tikai tā varam gūt panākumus mūsu dzimtenei"."

Ievērojamais latviešu ārzemju vēsturnieks prof. Edgars Andersons jauno Latvijas ārlietu ministru vērtējis šādi: "Zariņš bija neliela auguma, ļoti kustīgs un atjautīgs cilvēks, kas prata iegūt draugus dažādās aprindās. Izglītību ieguvis tikai pamatskolā un tautas augstskolas kursos, teorētiski viņš nebija piemērots saviem augstajiem posteņiem, bet labu izglītību viņš bija ieguvis dzīves skolā. Atjautīgs un uzmanīgs būdams, viņš ātri apguva nepieciešamās zināšanas savam darbam, un viņa ziņojumi liecina par labām novērošanas spejām, inteliģenci un notikumu izpratni. Politiski viņš bija bezpartijisks, ar noslieci uz labā spārna kristīgo darba bloku. Viņš bija ļoti saticīgas dabas cilvēks, kas vairījās asuma." ("Latvijas vēsture 1918–1940". — Stokholma, 1982. — 50.lpp.)

Gan kā sūtnis, gan kā starptautisku politisku konferenču dalībnieks Zariņš bija dedzīgs un pārliecināts Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica ārpolitisko uzskatu piekritējs un tālākveidotājs. Arī viņš visu laiku bija pārliecināts Antantes orientācijas piekritējs.

Zariņš sāka darbu Ārlietu ministrijā (ĀM) sarežģītā pasaules ekonomiskās krīzes laikā, kas nepagāja garām arī Latvijai. Valsts budžetu apspriežot, Saeimas komisijas bez žēlastības apgraizīja summas, kas bija nepieciešamas ārlietu resora sekmīgam darbam. Finansu ministrs bieži vien svītroja un vairs neizmaksāja jau parlamentā budžeta kārtībā piešķirtos līdzekļus. Ne vien Budžeta, bet arī Ārlietu komisijā jaunajam ministram bija jānoklausās daudz nepamatotu pārmetumu sūtņiem un sūtniecībām, kas tikai velti tērējot Latvijas naudu. Daži deputāti ierosināja likvidēt Latvijas sūtniecības un konsulātus Ženēvā, Prāgā, Romā un citur, bet pārstāvniecības Somijā un Skandināvijas valstīs apvienot ar vēstniecību Igaunijā. Citi savukārt domāja, ka vajadzētu krietni vien samazināt sūtņu algas. Ne vienmēr, bet daudzos gadījumos tomēr uzvarēja Zariņa motivācija. Bet karavāna pa to laiku gāja tālāk.

Šajā nervozajā atmosfērā ārlietu ministram bez parastajiem dienas darbiem bija jākārto daudzi Latvijas starptautiskie jautājumi ar kaimiņvalstīm, organizējot sarunas, izstrādājot un parakstot līgumus. Tas nebija viegls darbs.

Negribēja sekmēties 1932. gada sākumā ievadītās sarunas ar PSRS par neuzbrukšanas līguma noslēgšanu, jo otrā puse izvirzīja Latvijai nepieņemamus noteikumus. Pēc ilgām diskusijām 5. februārī tomēr līgumu varēja parakstīt. To kā Ministru prezidents un ārlietu ministra pagaidu v.i. izdarīja Skujenieks, jo Zariņš šajā laikā atradās Vispasaules atbruņošanās konferencē Ženēvā. Līguma 1. pantā bija teikts: "Augstās līdzējas puses savstarpēji apņemas atturēties no jebkāda uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzējas puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu." Līgums ar austrumu kaimiņvalsti bija liels Zariņa diplomātisks panākums.

Tautu savienības organizētajā atbruņošanās konferencē, kura notika Šveicē 1932. un 1933. gadā, Zariņš vadīja Latvijas delegāciju. 13. februārī viņš informēja konferences dalībniekus, ka Latvijas pārstāvji ir iepazinušies ar konkrētajiem priekšlikumiem par starptautisku bruņotu spēku nodibināšanu, kuri būtu pakļauti Tautu savienības kontrolei un autoritātei, un šos iesniegumus valdība "pārbaudīs ar vislielāko labvēlību un simpātijām". Lai neaizvainotu citu interešu paudējus, Zariņš turpināja: "Mēs atbalstīsim arī ikkatru citu projektu, kas varētu nodrošināt mieru un teritorijas neaizskaramību."

1932. gada 8. martā Zariņš parakstīja norēķināšanās līgumu ar Franciju par atbrīvošanas cīņu laika parādiem, bet tā paša gada 18. jūnijā ar Padomju Savienību noslēgtā neuzbrukšanas līguma sava veida turpinājumu, kas noteica, ka visas nesaskaņas un domstarpības, kuras nevar pārvarēt diplomātiskā ceļa, jākārto jauktā izlīgšanas komisijā. Ārlietu ministram piedaloties, Saeima 1932. gadā ratificēja konvenciju attiecībā uz dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, Briselē 1910. gada 23. septembrī vairāku valstu parakstītās konvencijas dažu noteikumu apvienošanai attiecībā uz kuģa saduršanos, uz palīdzības sniegšanu un glābšanu uz jūras u.c.

Zariņa biogrāfs Arturs Bērziņs, apcerot Zariņu darbību ĀM galvgalī, raksta: "Mazais Ārlietu ministrijas namiņš, iepretim Rīgas mākslas muzejam Valdemāra ielā, bieži vien vasarās bija mirdzoši gaiši apgaismots — ārlietu ministrs tur rīkoja pieņemšanas vai nu oficiāliem ārzemju viesiem un latviešu sabiedrībai, vai saviem tuvākajiem draugiem, kuru skaits viņam Rīgā bija kupli pieaudzis. K.Zariņa mītnē labprāt iegriezās latviešu dziedoņi un preses vīri, ar kuriem ministram bija labu labā saprašanās. Kā resora vadītājs viņš savās mājās labprāt uzņēma arī ministrijas darbiniekus kā tuvas vienotas darba saimes locekļus, izpaliekot oficiālam tonim un distingētam (ievērojamam — R.T.) formālismam" ("Kārlis Zariņš dzīvē un darbā". — Londonā, 1959. — 209. lpp.).

Pēc darba ministrijā 1933. gada maijā Zariņu iecēla par Latvijas sūtni Lielbritānijā. Šajā postenī latviešu diplomātijas veterāns palika ne tikai līdz Latvijas faktiskajai bojāejai 1940. gadā, bet turpināja Latvijas valsts un tautas interešu aizstāvēšanu Londonā līdz pat savai aiziešanai viņsaulē 1963. gadā.

1934. gada 17. jūlijā Zariņš parakstīja Latvijas un Lielbritānijas tirdzniecības līgumu, kas balstījās uz vislielākās labvēlības principiem. Līgums solīja Latvijas lauksaimniecības ražojumiem lielas izredzes britu tirgū un ietvēra apņemšanos uzturēt starp abām valstīm tirdzniecības bilances līdzsvaru. Līgumam bija pielikums slepena protokola veidā, ar ko Latvija apņēmās turpmāk daudz lielākā apjomā importēt no Anglijas dzelzi, tēraudu, automobiļus, mašīnas un dažādas specifiskas preces. Briti bija gatavi pirkt lielus daudzumus Latvijas sviesta, bekona un olu. Šī vienošanās bija neapšaubāms pluss Zariņa diplomātiskajā darbībā.

Augstu vērtējot Anglijas demokrātiju, Zariņš nebūt neidealizēja Albiona ārpolitiku. Latvijas sūtņu II konferencē, kura notika no 1935. gada 28. jūnija līdz 3. jūlijam un kurā apsprieda Latvijas ārpolitikas pamatprincipus un nākotnes uzdevumus, piedaloties pašam Ulmanim, saturīgu referātu nolasīja arī Zariņš, izklīdinot mītu par Anglijas nesavtīgu atbalstu Baltijas valstīm. Viņš norādīja, ka "Anglija vēlas mieru ne ideālisma dēļ, bet aiz elementārām pašinteresēm". Tā kā Rietumeiropas drošības problēmas skāra tieši britu zemes patstāvību un neaizskaramību, Lielbritānija tur pašaizsardzības nolūkos uzņēmās zināmas saistības. Visa angļu ārpolitika bija centrēta Tautu savienībā. Tas bija vienīgais starptautiskais institūts, kas baudīja angļu sabiedrības simpātijas. Šajā ziņā Baltijas valstu intereses ir tādas pašas kā Anglijas centieni. Zariņa vērtējumā franču, krievu un čehu līgumi Austrumeiropā bija radījuši zināmu stabilitāti. Šā reģiona valstis ar tiem bija guvušas papildu drošību, un šie līgumi bija savā ziņā "aizlikuši kāju priekšā" vācu centieniem austrumos.

Zariņš tomēr maldīgi uzskatīja, ka "pašlaik no PSRS mums nekas nedraud. Viņas intereses prasa, lai ar saviem Eiropas kaimiņiem tā varētu sadzīvot mierā un saticībā." Runātājs gan piebilda: "Bet vai tas uz visiem laikiem tā — ir cits jautājums. Mēs nevaram aizmirst, ka III Internacionāles ceļi nav mūsu ceļi."

1936. gada 25. jūnijā Zariņš un Ķīnas Republikas ārkartējais un pilnvarotais vēstnieks Londonā Quo Tai–chi parakstīja draudzības līgumu starp Latvijas Republiku un Ķīnas Republiku. Būs interesanti izlasīt līgumu pilnīgā veidā.

"I pants.

Starp Latvijas Republiku un Ķīnas Republiku, kā arī starp viņu tautām būs nepārtraukts miers un pastāvoša draudzība.

II pants.

Abām Augstām līdzējām pusēm ir tiesība savstarpēji sūtīt pienācīgā kārtā akreditētus diplomātiskus pārstāvjus, kas bauda tai valstī, pie kuras valdības viņi akreditēti, visas publiskās starptautiskās tiesībās atzītas tiesības, privilēģijas un brīvības.

III pants.

Katrai no Augstām līdzējām pusēm ir tiesība sūtīt ģenerālkonsulus, konsulus, vicekonsulus un konsulārus aģentus vietās, kas atrodas viņu attiecīgās teritorijās un kas noteicamas uz kopējas vienošanās pamata. Šādi konsulāri ierēdņi izpilda pienākumus un bauda tiesības, vispārīgi atzītas starptautiskā praksē.

Pirms savu dienesta pienākumu uzņemšanās viņiem jāsaņem no tās valsts valdības, uz kuru tie sūtīti eksekvatūras (ārzemju konsulam izdota apliecība, kas apstiprina viņa atzīšanu par konsulu — R.T.), kuras minētā valdība var atsaukt.

Augstās līdzējas puses neiecels personas, kas nodarbojas rūpniecībā vai tirdzniecībā, par saviem konsulāriem ierēdņiem, izņemot goda konsulus.

IV pants.

Ikvienas Augstās līdzējas puses pilsoņiem ir tiesība brīvi ieceļot otras valsts teritorijā vai izbraukt no tās, ja viņiem ir līdzi pases, kas izdotas viņu valsts piekritīgās iestādēs, ieskaitot viņas diplomātiskos un konsulāros ierēdņus ārzemēs, un vizētas no tās valsts piekritīgām iestādēm, uz kuru viņi dodas.

V pants.

Ikvienas Augstās līdzējas puses pilsoņi bauda otras valsts teritorijā pilnīgu personas un īpašuma apsardzību saskaņā ar attiecīgas valsts likumiem un rīkojumiem un saskaņā ar starptautisko tiesību principiem. Viņiem ir tiesība saskaņā ar vietējiem likumiem un rīkojumiem ceļot, nomesties uz dzīvi, strādāt un nodarboties tirdzniecībā un rūpniecībā tādās vietās, kur tas atļauts kādas trešās valsts pilsoņiem.

VI pants.

Augstās līdzējas puses apņemas, cik ātri vien iespējams, noslēgt "Tirdzniecības un Kuģniecības līgumu".

VII pants.

Šis līgums sastādīts divos eksemplāros latviešu, ķīniešu un angļu valodā. Ja rastos domstarpības iztulkošanā, angļu teksts uzskatāms par autentisku.

VIII pants.

Šis līgums ratificējams Augstām līdzējām pusēm, cik ātri vien iespejams, saskaņā ar viņu attiecīgo satversmju noteikumiem, un tas stājas spēkā dienā, kurā apmaina ratifikācijas dokumentus. Ratifikācijas dokumenti apmaināmi Londonā.

Šo apliecinot, augšā minētie pilnvarnieki parakstījuši šo līgumu un uzspieduši tam savus zīmogus.

Izgatavots Londonā tūkstoš deviņi simti trīsdemit sestā gada 25. jūnijā, kas atbilst Ķīnas Republikas divdesmit piektā gada sestā mēneša divdesmit piektai dienai."

Līgums stājās spēkā Latvijā 1937. gada 5. februārī, Ķīnā — 15. martā. Šajā laikā Ķīnā dzīvoja ap 700 latviešu, bet Mandžuko, par ko bija nosaukta Japānas protektorātā nokļuvusī kādreiz Ķīnai piederējusī Mandžūrija, — vairāk nekā 300. Latviešu lielākā daļa nostājās Ķīnas pusē tās ilgajā un nevienlīdzīgajā cīņā ar Japānas militāristiem.

1940. gada februārī Munters izsauca Zariņu steidzami uz Rīgu, lai viņš sniegtu Ulmanim ziņojumu par pašreizējiem politiskiem apstākļiem un vispārīgo noskaņojumu Anglijā. Tas arī tika izdarīts, un valsts galva pēc tam informēja sūtni, ka Ministru kabinets viņam piešķirs ārkārtējas pilnvaras. Zariņš tās saņēma 1940. gada maijā, ko apstiprinājā ar telegrammu: "Pilnvaras saņēmu. Dievs, svētī Latviju!" Šis vēsturiskais dokuments ir pelnījis, lai to publicētu visā pilnībā.

"Slepens. Valsts kanceleja 1940. g. 18. maijā Nr.48 Rīgā, Valdemāra ielā 3, 4. dz. Ārlietu ministra kungam.

Valsts kanceleja paziņo, ka Ministru kabinets š.g. 17. maija sēdē nolēma:

1) Gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām Vakareiropā, piešķirt ārkārtējās pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam.

2) Pilnvaru spēkā stašanās momentu nosaka ārlietu ministrs, dodot attiecīgo rīkojumu sūtnim Londonā, kurā norāda, kādas pārstāvības pakļautas ārkārtējām pilnvarām.

3) Ja tehnisku apstākļu dēļ ārlietu ministram nav iespējams savu rīkojumu paziņot sūtnim Londonā, tad pēdējam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras stājas spēkā automātiski. Sūtnis Londonā par to pārliecinās ar attiecīgu telegrāfisku pieprasījumu ārlietu ministram un, nesaņemot atbildi divdesmit četru stundu laikā, rīkojas uz ārkārtējo pilnvaru pamata līdz tam brīdim, kad atkal nodibinās sakari ar ārlietu ministru.

4) Sūtnim Londonā Kārlim Zariņam piešķirtās ārkārtējās pilnvaras attiecas uz visām Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām, izņemot sekojošās valstīs: Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

5) Ja sūtnis Kārlis Zariņš, viņa ārkārtējām pilnvarām spēkā esot, nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu piešķirtās ārkārtējās pilnvaras pāriet uz Latvijas sūtni Amerikas Savienotās Valstīs Alfredu Bīlmani.

6) Ārkārtējās pilnvaras dod tiesības:

a) aizstāvēt pēc lābākās apziņas Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību;

b) dot šai nolūkā saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvībām, izņemot augšā minētās valstis;

c) rīkoties ar visiem valsts līdzekļiem, kustamo un nekustamo mantu, kas ir minēto pārstāvību rīcībā;

d) pagaidām atstādināt no amata sūtņus, kā arī atcelt un pārcelt visus pārējos pārstāvību darbiniekus;

e) likvidēt pārstāvības, izņemot sūtniecību Amerikas Savienotās Valstīs;

f) nozīmēt delegātus apspriedēm un konferencēm;

g) ārkārtējos apstākļos, kas kavētu šo pilnvaru izlietošanu, nodot tās sūtnim Alfredam Bīlmanim.

R.Bulsons, Valsts kancelejas direktora v.i., B.Roze, Nodaļas vadītāja v. — Noraksta pareizību apliecinu: T.Anševics, Administratīvā departamenta direktors"

1940. gada 17. jūnijā Zariņš saņēma Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāca padomju karaspēks un ieņem svarīgas iestādes." Savukārt 25. jūlijā viņš saņēma šādu prof. Dr. Augusta Kirhenšteina erzacvaldības telegrammu: "Ierodieties ar ziņojumu stop. Telegrafējiet, kad izbrauksiet." Zariņš nekavējoties atbildēja: "Izbraukšana neiespējama stop. Neatzīstu jaunās valdības nākšanu pie varas ar sveša karaspēka palīdzību, Latvijas suverenitātes laušanu un pretēji Satversmei pieņemto lēmumu par pievienošanos PSRS."

Ar okupantiem un kangariem Kārlim Zariņam nebija pa ceļam. Viņš aizgāja mūžībā, dzimteni vairs neskatījis.

Voldemāra Salnā

(1886 – 1948) laiks

(24.03.1933. – 07.03.1934.)

No ministra biedra par ministru

1920.gadā atgriezies no Krievijas dzimtenē, Salnais 1921.gada jūnijā kļuva par ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica biedru ar balsstiesībām kabinetā, kuru sastādīja un vadīja arī Meierovics. 1923.gadā šo amatu likvidēja un Salnais turpināja darbu 1.Saeimas sociāldemokrātu mazinieku frakcijā. 1925.gadā viņš vadīja Tautas labklājības ministriju, bet politiķa uzmanības aplī joprojām palika arī starptautiski jautājumi.

Atskatoties uz Latvijas ārpolitikas attīstību valsts pirmajos 10 pastāvēšanas gados, Salnais 1928.gada novembrī rakstā "Latvijas starptautiskais stāvoklis" ("Izida", 1928) secināja, ka Latvija savas nākotnes nodrošināšanā bija guvusi tikai divus panākumus: pirmkārt, ieroču brālību ar Igauniju (1923.gada aizsardzības līgums) un, otrkārt, Tautu savienības (TS) pajumti (kopš 1921.gada). Viņš sarūgtināts rakstīja, ka nav izveidota nedz lielā Baltijas valstu savienība (Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un Somija), nedz mazā savienība (Latvija, Lietuva un Igaunija). Salnais kritizēja latviešu kreiso sociāldemokrātu izteikto valsts ārpolitiku — izvairīties no garantiju līgumiem ar citām Eiropas valstīm, bet darīt visu iespējamo Padomju Savienības sakaru nodrošināšanai ar Rietumeiropu, lai pasargātu Latviju no austrumu briesmām. Viņš atgādināja, ka Latvijas miera politika un sadarbības mēģinājumi nebija varējuši novērst Kominternes žvadzināšanu pret Latviju. Raksta autors saskatīja briesmas Latvijas lauksaimniecības un rūpniecības piemērošanā kaimiņvalsts vajadzībām un prasībām, tā mazinot Rietumeiropas zemju nozīmi Latvijas ekonomikā un interesi par Latviju.

Viņš pieminēja nelaimīgās Gruzijas likteni un atgādināja, ka Latvijas un citu mazo valstu rašanās notika pret Krievijas gribu, bet šīs valstis atbalstīja Rietumu sabiedrotie, atzīstot tās de facto un de jure, ieslēdzot Versaļas miera līguma sistēmā un uzņemot TS. Kultūra Latvijā bija pieskaitāma rietumu tautām, un arī saimnieciski tā bija ievirzījusies rietumu valstu sfērā.

Jaunsaimnieku partijas vadītājs Ādolfs Bļodnieks, 1933.gada martā sastādot Latvijas septiņpadsmito valdību, par ārlietu ministru uzaicināja centriskās Progresīvās apvienības ārpolitikas ekspertu Salno. Sarežģītais starptautiskais stāvoklis pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Vācijā atbalsojās Bļodnieka kabineta deklarācijā, kurā Ministru prezidents norādīja uz grūtībām ārpolitikā un ekonomikā. Viņš deklarēja, ka valdība centīsies nostiprināt attiecības ar kaimiņvalstīm un mēģinās panākt Baltijas savienības nodibināšanu, kā arī visiem iespējamiem līdzekļiem sekmēs Latvijas ražojumu eksportu. Kā svarīgu uzdevumu Bļodnieks uzskatīja arī panākt eksporta līdzsvarošanu ar importu.

Salnais, stājoties jaunajā amatā, ieteica valdībai ne tikai rīkoties enerģiskāk un aukstasinīgāk, bet arī izvairīties no nepamatotas kritikas, simpātiju vai antipātiju izpaudumiem starptautisko attiecību kārtošanā. Viņš ieteica izvairīties no Hitlera kritizēšanas, lai neapdraudētu Latvijas tirdzniecību ar Vāciju. Ministrs atgādināja arī grūtības saimniecisko attiecību kārtošanā ar Poliju un PSRS un grūtības parādu lietās ar rietumvalstīm. Viņš saredzēja Latvijai savu lomu starpvalstu attiecību normalizēšanā, piedaloties atbruņošanās konferencē (tās otrais posms notika no 1933.gada 2.februāra līdz 14.oktobrim) un sadarbojoties politiskā stabilizācijā ar tām valstīm, kas Latvijai vistuvākās, sevišķi ar Igauniju un Lietuvu.

Aprīļa beigās notika vairākas Ārlietu ministrijas padomes sēdes, un 24.aprīlī Salnais paziņoja savu ārpolitikas kredo. Viņš kategoriski deklarēja: "Mums ar Vāciju nekādos apstākļos sadarbība vai tuvināšanās nav un nebūs iespējama." Salnais tomēr nesaskatīja no Vācijas tiešas briesmas tuvākajā nākotnē tās saimnieciskā vājuma dēļ: "Modernajos laikos ar bravūru un militāro garu vien nepietiek karošanai, bet pirmā kārtā ir vajadzīgs moderns apbruņojums un līdzekļi." Attiecībā uz otro lielo kaimiņu ministrs manifestēja: "Lai gan padomju Krievijas vispārīgās tieksmes nav Baltijas valstīm sevišķi labvēlīgas, (..) mums nav jārēķinās tuvākajos gados ar bruņotu konfliktu ar padomju Krieviju."

Kā jau tas bija pieņemts, ārlietu ministrs par saviem plāniem informēja arī Saeimas Ārlietu komisiju. Šī iestādījuma daudzgadīgais vadītājs sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savos memuāros par Salnā ziņojumu rakstīja: "Viņš aprīļa beigās šādējādi formulēja savu uztveri: 1) Hitlera imperiālistiskā dziņa galvenokārt vēršas pret Krieviju, un tāpēc Maskava ir spiesta meklēt saprašanos ar Poliju un Baltijas valstīm. Tuvākajā nākotnē pēdējām nekas nedraud no padomju Krievijas, 2) Hitlera Vācijas dziņa uz austrumiem apdraud Latviju un pārējās Baltijas valstis, 3) arī Poliju apdraud Hitlers, jo jaunā Vācija katrā ziņā gribēs likvidēt poļu koridoru uz Dancigu un Gdiņu, Polijai var rasties tieksme jau iepriekš nodrošināt sev jaunu pieeju pie Baltijas jūras caur Lietuvu (Klaipēdu) un Latviju (Liepāju). Latvijai vajag saprasties ar Poliju tagadējā stāvokļa uzturēšanai, bet nesaistīties militārā savienībā, 4) Latvijai jāmēģina panākt Baltijas valstu neatkarības nodrošinājums ar rietumu lielvalstu — Francijas un Anglijas — garantiju palīdzību" ("Laikmetu maiņā", II sēj. — Vesterosā, 1963. — 461.lpp.).

Salnā pirmais lielākais ārzemju brauciens bija, vadot lielu Latvijas delegāciju uz plašo starptautisko saimniecisko konferenci, kas notika Londonā no 1933.gada 12.jūnija līdz 27.jūlijam. Konference tomēr pēc būtības ignorēja kara parādu un reparāciju jautājumus un mēģināja panākt vienošanos valūtas stabilizācijai. Latvieši bija cerējuši, ka konferencē reducēs muitas tarifu barjeras, bet tas nenotika.

1933. gada 19. un 20. septembrī Salnais ierosināja Baltijas valstīm pieprasīt vietu TS padomē (to izdevās iegūt tikai 1936.gadā), kur bija paredzēts iztirzāt tām svarīgus jautājumus — esošo līgumu revīziju un Eiropas status quo garantēšanu. Viņš uzskatīja Francijas vēlēšanos nosargāt mieru par vissvarīgāko faktoru toreizējā nenoteiktajā stāvoklī un deklarēja: "Latvija nav ieinteresēta piesaistīties kādai atsevišķai grupai, kas savu enerģiju vērš pret kādu citu. Latvija vienīgi ieinteresēta dzīvot mierā savās neapstrīdētās robežās, sadarboties ar citām zemēm miera interesēs, neraugoties uz to, kādas politiskas institūcijas tajās ir."

Pēc tam, kad Salnais 1933.gada decembrī bija noraidījis vienpusīgas PSRS un Polijas garantijas, iepriekš tās neinformējot, viņš par Latvijas ārpolitikas pirmo uzdevumu izvirzīja Baltijas antantes nodibināšanu. Viņš arī pieņēma, ka Padomju Savienība "acumirklīgā situācijā ir drošākais miera uzturēšanas faktors".

Lietuva un Somija, kas līdz tam laikam bija izteikti draudzīgas Vācijai, tomēr nejutās īsti drošas savā paļāvībā uz nacistisko Vāciju. Jau Salnā laikā 1933.gada 1.decembrī Lietuva parakstīja ar Latviju tirdzniecības un robežu satiksmes nolīgumu, bet 8.decembrī arī Somija izteicās, ka ir ieinteresēta tuvināties Latvijai, ko angļi gan izskaidroja kā pretzviedrisku izlēcienu. Vācijas valdība savukārt 12.decembrī pieņēma lēmumu, ka Baltijas antantes dibināšana nav tās interesēs. Britu interesēs toties bija neitrāla Baltijas bloka izveidošanās, gan tieši neiesaistoties tā radīšanā un aizsargāšanā.

Svarīgs posms ceļā uz Baltijas valstu savienību bija Igaunijas valsts vecākā Konstantīna Petsa oficiālā viesošanās Latvijā 1933.gada 17. un 18.novembrī. Viņu pavadīja ārlietu ministrs Jūlijs Seljamā un ģen. Pauls Lills. Saprotams, ka visu laiku ar viņiem bija kopā Latvijas ārlietu ministrs.

1934.gada 29.janvārī Salnais "Jaunākajās Ziņās" izteicās, ka nule noslēgtais Vācijas un Polijas neuzbrukšanas pakts rada pamatu Baltijas valstu ciešākai sadarbībai pašu drošības interesēs. Par paredzamo līguma parakstīšanu Polija Latviju, Lietuvu un Igauniju nebija informējusi.

Latviešu un igauņu sadarbības kulminācijas punkts bija 1934.gada 17.februārī Salnā un Seljamā Rīgā parakstītais Latvijas un Igaunijas savienības līgums, uzlabojot un papildinot 1923.gada 1.novembra aizsardzības līgumu, kas bija slēgts uz 10 gadiem. Diplomāti konstatēja arī Somijas lēnu tuvināšanos Baltijas valstīm un labas attiecības ar Zviedriju. Starptautiskā politikā abas valstis nolēma ieturēt stingru neitralitāti.

Jaunā līguma 1.pants paredzēja abu valstu ārlietu ministru periodiskas konferences vismaz divas reizes gadā pārmaiņus vienas vai otras valsts teritorijā, bet pēc vienas vai otras valsts pieprasījuma — arī ārkārtējas konferences vienā no valstīm vai ārpus to teritorijām (domājot ar to TS rezidenci Šveicē). 2.pants noteica, ka šo konferenču nolūks ir saskaņot abu valstu vispārējo politiku, apspriežot visus kopējās politikas jautājumus. 3.pants paredzēja padomi abu valstu likumdošanas saskaņošanai ar tiesībām nodibināt atsevišķu komisiju saimniecisko problēmu apspriešanai. 4.pants paredzēja abu valstu pārstāvēšanu starptautiskās konferencēs vajadzības gadījumā uzticēt jauktai delegācijai, vienas valsts delegācijai vai delegātam. 5.pants noteica abu valstu diplomātisko un konsulāro pārstāvju darbības saskaņošanu ārzemēs iespēju robežās. 6.pants paredzēja arī citu valstu iespēju pievienoties šim līgumam. 7.pants noteica, ka līgums stājas spēkā uz tādiem pašiem noteikumiem kā 1923.gada līgums. Latvijas Saeima līgumu ratificēja 1934.gada 23.martā, pretim balsojot tikai diviem deputātiem.

Latvijas un Igaunijas alianse sekmēja Lietuvas pievienošanos Baltijas antantes idejai, kas kļuva par īstenību, 1934.gada 12.septembrī parakstot Ženēvā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas saprašanās un sadarbības līgumu. Savu artavu tā sagatavošanā deva arī Voldemārs Salnais, līguma parakstīšanā gan vairs nepiedaloties, jo Bļodnieka valdība jau bija beigusi pastāvēt.

Eksministrs atgriezās diplomātiskajā dienestā pēc ilgāka pārtraukuma, 1937.gada 1.maijā kļūstot par Latvijas sūtni Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā ar rezidences vietu Stokholmā. Šī ziemeļzemes pilsēta palika Salnā pēdējā darbavieta un arī viņa mūža mājas vieta.

Pēc Molotova un Ribentropa pakta parakstīšanas viņš 1939.gada 27.augustā ziņoja savam šefam Vilhelmam Munteram — ja bez zināmā līguma nebūtu vēl kāda slepena vienošanās, par ko neviens nekā nezina, tad Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums Baltijas valstu stāvokli būtu uz kādu laiku nodrošinājis. Viņš informēja arī, ka ticies ar padomju sūtni Stokholmā Kolontaju. Viņa apgalvojusi, ka pēc Maskavas un Berlīnes līguma kara izcelšanās esot pilnīgi neiespējama. Salnais raksta: "Beidzot atvadoties Kolontai atgriežas atkal pie šī paša temata. Lai mēs esot pārliecināti, ka tagad pēc Maskavas–Berlīnes līguma arī Latvija un visas Baltijas valstis esot nostādītas daudz drošākā stāvoklī (..), vajagot saprast, ka Krievijai patstāvīgas valstis esot vajadzīgas kā buferi." Sūtnis tomēr piezīmē, ka Kolontajas izturēšanās esot bijusi konfūza, neloģiska un pretrunīga, un domā, ka viņai nav bijis no Kremļa noteiktu instrukciju.

Pēc tā dēvētā bāzu līguma noslēgšanas 1939.gada rudenī starp PSRS un Baltijas valstīm Salnais 1940.gada 6.februārī ziņoja Munteram, ka viņam kāds Latvijai draudzīgs vēstures profesors esot izteicis savu neapmierinātību par Igaunijā iznākošā laikraksta "Baltic Times" sensilo nostāju pret krieviem. Kad Salnais mēģinājis avīzi aizstāvēt, profesors atbildējis, ka viņš un zviedri vispār saprotot, ka Baltijas valstīm nebija citas izejas kā līgumu parakstīt, bet viņš nevarot saprast, ka tagad parādoties raksti, it kā Latvija, Lietuva un Igaunija to darījušas aiz brīvas gribas. Tādas lietas varot ārpasaulei radīt pavisam greizu iespaidu par Baltijas valstu īstajām domām, centieniem un interesēm. Salnais, kā jau diplomātam pienākas, atstāstīja tikai savu sarunu ar zviedru profesoru un pēdējā domas par Igaunijas pakalpīgo rīcību, bet neko neteica par Latvijas nostāju, kura bija tāda pati.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Salnais fiksēja dienasgrāmatā, ka 1939.gada 8. un 13.septembrī viņš velti telefonējis uz Rīgu, cenšoties iegūt kaut kādu informāciju par Latvijas stāvokli un nostāju. 16.septembrī sūtnis skumji piezīmējis, ka Latvijas Kara ministrijas speciālajam pārstāvim ieroču iepirkšanai pulkv. Rūdolfam Krievam neesot gandrīz nekādu cerību Zviedrijas rūpnīcās nopirkt ieročus, jo zviedriem tie pašiem vajadzīgi. 17.septembrī bija tikai lakonisks, drūms ieraksts: "Kas gaida mūsu zemīti? Vai patiesi jauna invāzija?" Salnajam diemžēl bija taisnība.

1940.gada 18.jūnija priekšpusdienā viņš piezvanīja Munteram, bet ārlietu ministrs sūtnim nedeva nekādas instrukcijas, jo sarunas jau noklausījās padomju iebrucēji. Taču Salnais nedomāja samierināties ar savas dzimtenes okupāciju. Viņš jau 1940.gada jūlija beigās uzņēmās iniciatīvu Latvijas atbrīvošanas kustības organizēšanā. Notika Latvijas sūtņu vairākkārtīgas apspriedes, un dzima Latvijas atbrīvošanas komitejas izveidošanas plāns. Dažādu apstākļu dēļ to neizdevās realizēt, taču Salnais aktīvi piedalījās dzimtenē izveidotās nacionālās pretestības kustības vadošās iestādes — Latvijas Centrālās padomes — darbā, īpaši bēgļu pārvešanā uz Zviedriju.

Turpinājums — seko