Brīvprātīgie 1919., 1988. un 1998. gadā

1919. gadā Latvijas zemi bradāja tumšo spēku zābaki. No tautas dzīlēm cēlās desmit tūkstoši brīvprātīgo, un radās Latvijas Nacionālā armija. Vīri kara lietām bija maz apmācīti un vāji apbruņoti. Bet viņu dvēselēm Dievs deva patriotismu un Tēvijas mīlestības garu. Tā paša gada novembrī šie brīvprātīgie strēlnieki pie Rīgas sakāva bermontiešus.

1988. gadā sākās trešā latviešu tautas atmoda. Mūsu zemē ievazātiem tumšiem spēkiem šī svētīgā kustība nebija pa prātam. Sāka tvarstīt aktīvos cīnītājus, kas vērsās pret okupāciju, boļševizāciju un latviešu tautas iznīdēšanu. Šo melno darbu veicēji bija kompartijai, interfrontei un citiem Latvijas neatkarības atgūšanai naidīgiem spēkiem uzticamie elementi: čekisti, miliči, desantnieki, omonieši, sarkanās darba brigādes kaujinieki un citi.

Tautas aizstāvībai Latvijas Nacionālās neatkarības kustības, vēlāk — Latvijas Tautas frontes — brīvprātīgie izveidoja kārtības sargu, pēc tam — īpašās vienības.

Desmit tūkstoši brīvprātīgo vienību vīru, apvienoti ar gaišu ideju un stipru garu, kā strēlnieki pirms astoņdesmit gadiem bija gatavi uzsākt cīņu ar mūsu zemes bradātājiem. Viņiem, kā tautas sargiem, bija arī tas gods un uzticība būt pirmajās rindās mītiņos, gājienos, Dziesmu un deju svētkos, Baltijas uguns ceļā. Viņi 1990. gada 4. un 15. maijā stāvēja pretī padarmijniekiem, kas mēģināja iebrukt Augstākās padomes telpās un paralizēt tikko ievēlēto deputātu darbu.

Barikāžu dienās brīvprātīgo vienību kandidātu rindās iekļāvās vēl seši tūkstoši cīnītāju. Īpašo vienību vīri savā aprūpē pārņēma Brīvības pieminekli, Augstāko padomi, Ministru padomi, Rīgas radio namu, televīzijas namu un torni, LTF mītni, telefona un telegrāfa centrāli un citus valstij svarīgus objektus. Un uz šīm vietām OMON neuzdrošinājās sūtīt savus kaujiniekus. Īpašo vienību sakaru dienests bez pārtraukuma ievāca un sniedza operatīvu informāciju par pretiniekiem Augstākās padomes aizsardzības štābam. Melnberetnieki dienu un nakti medīja īpašo vienību mobilās grupas. 20. janvāra naktī viņiem izdevās iedzīt strupceļā un sagūstīt automašīnu "Latvija" ar pieciem brīvprātīgajiem, kuri pēc tam pāris mēnešus tika mocīti Baltkrievijas cietumos.

Augusta puča dienās īpašo vienību vīri ar savu štāba vadību bija mobilizēti uzsākt nevardarbīgu, bet, ja apstākļi liktu, arī vardarbīgu cīņu. Visā Latvijā kaujas gatavībā bija vienību rezidences (štābi). OMON izvandīja Iekšlietu ministriju, milicijas skolu un citas spēka iestādes. Beidzot, pēc telefona un telegrāfa centrāles ieņemšanas, viņi ar desantnieku un padomju robežsargu palīdzību nolēma iebrukt Latvijas brīvprātīgo vienību štābā. Tas notika 20. augustā pulksten divos dienā. Līdz zobiem apbruņotiem iebrucējiem laupītājiem neapbruņotie brīvprātīgie puiši nevarēja reāli pretoties. Deviņi vīri tika arestēti, un no štāba telpām bija paņemts viss — no automašīnām līdz tējas paciņām un zīmuļiem.

Bet Latvijas brīvprātīgo vienības savas funkcijas izpildīja un mērķi — pārtransformēties militārās struktūrās — sasniedza. Sākās Latvijas aizsardzības spēku veidošanās laiks. Un šajā darbā brīvprātīgo vienību vīri bija pirmajās rindās — 1. policijas bataljonā (baltās beretes), robežsardzē, zemessardzē, drošības dienestā, muitā un municipālajā policijā.

Apzināsimies: virs mūsu Tēvzemes un nācijas atkal sabiezē tumši mākoņi: nāk brīdinājumi un draudi no Austrumiem, jūtama neizlēmība no Rietumiem. Aktīvi darbojas piektās kolonnas spēki, zagļu, laupītāju, reketieru bandas. Krīzes stāvoklī nokļuvuši aizsardzības spēki un robežsargi. Nesokas darbs krievvalodīgajai policijai. Arvien grūtāk kļūst cīnīties ar pārkāpējiem skolām un veselības iestādēm, mežsargiem un vides aizsardzības inspektoriem, "Latvenergo" un Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem, mazspēcīgi laukos ir ugunsdzēšanas un civilās aizsardzības dienesti.

Kas mūs sargās, ja ne paši un Dievs! 1918. un 1919. gadā cēlās latviešu brīvprātīgie strēlnieki, 1988. un 1990. gadā — īpašās brīvprātīgo vienības… Vīros atkal briest nemiers un pārdomas: jāceļas un jāiet palīgā tiem, kas patiesi mīl un domā par savas nācijas izdzīvošanu un Tēvzemes labklājību!

Valstī veidojas Tautsardze. Tūkstošiem dēlu un meitas gatavi ziedot savu brīvo laiku kārtības sardzē. Tautsargam jābūt katrā mājā, lai arāja un pļāvēja klētis ar graudiem pildās un tautas svētais mantojums ir pasargāts no nemiera un ķildām!

Par darbību Latvijas neatkarības atjaunošanā, nacionālo aizsardzības formējumu veidošanā un pretdarbību Tēvijai naidīgiem spēkiem, tautas un valsts atzinumu pelnījuši tūkstoši brīvprātīgo vienību dalībnieki. Šoreiz gribas nosaukt kaut dažus desmitus no šī pulka, kurus Lāčplēša dienā un Latvijas Republikas proklamēšanas 80. gadadienā biedrība "Tautsargs" apbalvo ar nevalstiskām medaļām "Latvijas neatkarības atjaunošanas goda zīme". Tie ir:

Nikolajs Albrehts (Rīgas raj.), Juris Boldāns (Balvi), Imants Dambergs (Talsi), Harijs Gatskis (Valmiera), Kārlis Kalniņš (Dobele), Jānis Krēsliņš (Rēzekne), Māris Mačulis (Bauska), Edgars Rambahs (Aizkraukle), Normunds Dīķis un Aivars Prūsis (Liepāja), Armands Fridrihsons, Gustavs Kalniņš, Elmārs Kristiņš, Kārlis Ķuze, Ildefons Jasens, Feliks Jasens, Juris Leitis, Gundars Ošiņš un Gints Vaznis (Jelgava); Mārtiņš Andersons, Pēteris Andersons, Voldemārs Atis, Edmunds Augulis (=), Viesturs Bērziņš (=), Uldis Celmiņš, Juris Dalbiņš, Henriks Dzintars, Kārlis Eglīte, Edvīns Ežmalis, Persijs Gerhards, Ilma Gierkena, Jānis Gipters, Harijs Indrašs, Gatis Jurkāns, Dzintars Kļava, Jānis Kondrāts, Agris Kreišmanis (=), Ēriks Ladusāns, Jānis Liepiņš, Armands Māliņš, Margonis Pučinskis, Viktors Sviklis (=), Jānis Reimandovs (=), Aigars Tepers, Juris Vectirāns, Jānis Veinbergs un Pēteris Vērītis (visi Rīgā).

Georgs Maiznieks,

Latvijas Īpašo brīvprātīgo

vienību kārtības sargu biedrības

"Tautsargs" vadītājs