"Kurš aizņems pretējo solu?"

"Argumenti i fakti"

— 2000.04.19.\

Prezidenta vēlēšanas kardināli mainījušas politisko ainavu Krievijā.

Politologi sākuši runāt par tradicionālās opozīcijas krīzi, kuras līderi neizturēja tautas uzticības eksāmenu. Taču demokrātiskā valstī valsts nespēj pastāvēt bez pretsvara. Jaunajai valsts vadībai vajadzīga jauna, tīra opozīcija. Kādai tai jābūt? Un kas to varētu vadīt? Un tā, kurš tad laimējis un kurš zaudējis vēlēšanu sacensībās? Acīmredzot līdzās Vladimiram Putinam, kas bija vienkārši nolemts panākumam, veiksmīgu rezultātu parādījis vienīgi Amars Tuļejevs. Kemerovas gubernatora 4.vietu droši var nosaukt par uzvaru, kas daudziem bijusi pilnīgi negaidīta.

To, ka dzimtajā Kuzbasā Amans Gumirovičs "kļūs par preizdentu" jau pirmajā kārtā, saņemdams 51 procentu balsu, vēl varēja paredzēt. Taču maz kurš rēķinājās, ka Krievija tik draudzīgi atbalstīs reģionālu līderi, kuram nav nekādas federālas partijas. Tas pats Konstantīns Titovs, kas balstījās uz Labējo spēku savienību, vēlētāju vairuma acīs tā arī palika Samaras gubernators un nekas vairāk.

Vēlēšanās zaudējušie arī ir zināmi. Genādijs Zjuganovs un Grigorijs Javlinskis tā arī nespēja iziet ārpus sava tradicionālā elektorāta rāmjiem. Zjuganovam neizdevās atkārtot savu 1996.gada rezultātu un iekļūt otrajā kārtā. Javlinskis arī nesavāca tās balsis, ar kurām bija rēķinājies.

Cita starpā tieši šīs figūras līdz pat šim laikam tika uzskatītas par opozīcijas līderiem. Komunisti 6 gadus no kreisajām pozīcijām gremdēja B.Jeļcinu un viņa "prettautisko režīmu". Gremdēja, taisnība, ne pārāk lielā mērā, impīčmentu tā arī nepasludināja un Jeļcina budžetus un likumus ar čīkstēšanu tomēr pieņēma. Bet "Jabloko" visus šos gadus pretemndēja uz labējās opozīcijas lomu. Atšķirībā no pārējiem reformētājiem, kuri dažkārt uzstājās kā "jaunie reformētāji", G.Javlinskis nenovilka baltos cimdus, lai, kā pats izteicās, izmēztu "mēslu kaudzes". Toties nepārstāja daudzināt, ka citi negrābj, kā vajag, un vispār visapkārt vieni vienīgi mēsli. KF prezidenta pārstāvis Valsts domē intervijā "Aif" tā atsaucās par Javlinski: "Tas ir kaut kāds Nē kungs. Jau 10 gadu viņš stāsta, ka "viss ir slikti, es gan zinu, kā jādara, bet neteikšu". Nu kāds gan labums no viņa ir dzimtenei?"

Vai Zjuganovu izvadīs pensijā?

Liekas, ka līdz ar Putina uzvaru Kremlī nopietni sākuši domāt, vai maz dzimtenei ir kāds labums ne vien no Javlinska, bet arī no Zjuganova.

Varētu likties, ka Genādijs Andrejevičs nebija viskaitīgākais pretinieks. Reālus draudus varas partijai viņš nekad nav radījis. Raksturīgi, ka pat nelokāmais antikomunists Jegors Gaidars, noslēpumaini smaidīdams, atzinās "Aif", ka KFKP priekšgalā Zjuganovs viņu pilnīgi apmierina. Cita LSS līdere Irina Hakamada pieļāva, ka Zjuganovs vēl ilgi paliks pie partijas stūres — vienkārši tādēļ, ka nav ar ko viņu nomainīt.

Vai tā ir? Pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas Kremlī sāka runāt par vēlmi redzēt kreiso līdera lomā "svaigu" cilvēku. Un arī protestējošā elektorāta masas, kas agrāk draudzīgi balsoja par Zjuganovu, uztrauc viņa fatālā nespēja uzvarēt vēlēšanās. Un diez vai kādu nomierinās ierastā Zjuganova aizbildināšanās, ka viņam, lūk, vienkārši zogot balsis.

To, ka tradicionālais vēlētājs sācis vilties KFKP bosā, apstiprina sociologu pētījumi. Saskaņā ar VCIOM datiem 25% no decembrī par komunistiem balsojušo prezidenta vēlēšanās bija novērsušies no Zjuganova. Daļa no viņiem vispār negāja uz vēlēšanām, daļa balsoja par Vladimiru Putinu, bet vēl daļa atdeva balsis Amanam Tuļejevam, kas vienkāršo cilvēku acīs izrādījās perspektīvāks par "mūžīgo ideologu un neveiksminieku" Zjuganovu.

Pēc Krievijas Neatkarīgo arodbiedrību federācijas sekretāra Andreja Isajeva domām, Tuļejeva panākums liecina par kreisajā elektorātā pastāvošo šķelšanos.

— Cilvēki zināja, ka Kemerovas gubernators neuzvarēs vēlēšanās, un tomēr balsoja par viņu. Šīs balsis liecina, ka protestējošā elektorātā ir sava "iekšējā" opozīcija. Dabiski, ka neizbēgama ir krīze un kreisās kustības iekšēja pārgrupēšanās.

Ar tēzi, ka Zjuganovam nāksies aiziet, vienisprātis ir daudzi eksperti. Piemēram, a/s "Krievijas VES" valdes priekšsēdētājs Anatolijs Čubaiss:

— Labi, ka vēlēšanas notika vienā kārtā. Otrā kārta būtu mākslīgi uzpūtusi Genādiju Andrejeviču līdz neticamiem apmēriem un pārvērtusi viņu uz nākamajiem 4 gadiem gandrīz vai par galveno opozīcijas līderi Krievijā. Zjuganovs nav šīs vietas cienīgs. Tā ir izzūdoša politiska figūra. Un, jo ātrāk tā izzudīs no politiskā debesjuma, jo labāk.

Prāts, gods, uzskaite un kontrole

Starp citu, vai Vladimiram Putinam vispār vajadzīga opozīcija? Ir vajadzīga — vienā balsī runā politiķi un politologi.

— Opozīcija ir pilsoniskas sabiedrības kontroles orgāns, — uzskata A.Kotenkovs. — Kur slēpas PSKP vājums? Tās vienskaitlīgumā: iznīcinādama opozīciju, partija radīja apstākļus savai trūdēšanai. Lai ir gan labējā, gan kreisā opozīcija. Tie ir kā divi vadriteņi, kas varu spiež braukt uz priekšu un nemētāties uz vienu vai otru pusi. Tikai viens priekšnoteikums: opozīcijai jābūt konstruktīvai. Kritizēt, bet nenodarboties ar kriticismu.

— Es nezinu, vai Putins sastrādāsies ar opozīciju, — saka fonda INDEM preizdents Georgijs Satarovs. — Cilvēciski varbūt viņam arī gribētos "attīrīt" politisko telpu no konkurentiem. Taču kā demokrātiskas valsts prezidentam opozīcija viņam varētu būt noderīga. Lai gan visvairāk opozīcija nepieciešama pat ne Putinam, bet gan mums, pilsoņiem. Tādēļ, ka varas konkurences trūkums kļūst bīstams savai tautai.

— Opozīcijas ir dažādas, — precizē politologs Andraņiks Migranjans. — Sistēmiskā opozīcija atbalsta sabiedrības pamatvērtības un neizvirza jautājumu par sabiedrības, varas radikālu pārveidi. Ņemsim, piemēram, tādas valstis kā ASV, Lielbritānija. Lielos vilcienos atšķirt republikāņus no demokrātiem, no leiboristiem var tikai "ar mikroskopu". Tādēļ valdošās un opozīcijas partijas tur mainās sabiedrībai bezsāpīgi. Bet ir opozīcija, kas darbojas pastāvošās iekārtas graušanai. Piemēram, Spānijā un Portugālē opozīcija vienulaik apdraudēja varas pamatus šajās valstīs — tikai 70.—80. gadi viņus "pārmala". Nesistēmiskā opozīcija ir ļoti bīstama, jo valsts dzīvo kā uz pulvermucas. Jebkura strauja pavērsiena brīdī tad iespējama visa dzīves veida sagraušana.

Vai kritizē? Tad iesaki?

Kas tiek prasīs no normālas opozīcijas? Pirmais: cienīt likumīgi ievēlēto varu. Otrais: nesatraukt tautu ar ekstrēmiskiem lozungiem (kā "Jeļcina bandu — uz tiesu!"). Trešais: nenodarboties ar demagoģiju — ja kritizēt, tad ieteikt alternatīvas idejas. Ceturtais: piedalīties visās federālajās un vietējās vēlēšanās, apliecinot gatavību ne tikai kritizēt, bet arī strādāt atrotītām piedurknēm. Visbeidzot, atrodoties ārzemēs, opozīcijas līderis nedrīkst noniecināt savu valsti un uz katra stūra stāstīt nejaucības par tās vadītājiem. Tas arī ir politiskā brieduma rādītājs.

Kurš no politiķiem varētu godam oponēt varai, vest ar to konstruktīvu dialogu? Vēlēšanu rezultāti runā paši par sevi. Apnikušā Zjuganova vietā daudzi vēlētāji nacionāli patriotiskās opozīcijas līderi saskata Kemerovas gubernatorā Amanā Tuļejevā. Cilvēki ir noguruši no pļāpīgajiem ideologiem un politiskajiem ākstiem. Tuļejevs atšķirībā no kreiso līderu vairuma atteicās no profesionāla politiska darbinieka amata. Viņš priekšroku dod nevis publiski politikai, bet izpildvaras darbam. Bijis NVS lietu ministrs, pēc tam sācis vadīt Kuzbasu. Un, vadot šo visādā ziņā smago reģionu, pamanījies nezaudēt reitingu. Kamēr citi kreisie līderi Domē nodarbojās ar populismu, Tuļejevs darīja konkrētu darbu, risinādams apgabala ekonomiskās un sociālās problēmas. Tas acīmredzot arī ir viņa pašreizējo panākumu noslēpums.

Kurš vēl pretendē uz vietu jaunajā opozīcijā? Sociāldemokrātiskajā laukā redzamas vienīgi M.Gorbačova, G.Popova, J.Primakova figūras. Taču viņu laiks, pēc visa spriežot, ir pagājis, bet jaunas sejas tur pagaidām nav saskatāmas. Šķiet, ka savdabīgas "lauku opozīcijas" loma varētu būt arī Agrārajai partijai. Tās lielākā daļa negaidīti pārtrauca attiecības ar KFKP, apgāžot priekšstatus par agrāriešiem kā par iesīkstējušiem konservatīvajiem. Protams, diez vai M.Lapšins pabīdīs pie malas to pašu Zjuganovu — nav tas vecums. Taču ar laiku no agrārās vides varētu nākt jauns jauneklīgs līderis — ne taisnā ceļā no spīļarkla, bet gan tāds, kas beidzis Harvardu, redzējis pasauli, stažējies kādā amerikāņu fermā.

Nākamās labējās opozīcijas priekšgalā "Jabloko" vietā varētu nostāties LSS līderi, taču arī viņu "skapī ir savi skeleti". A.Čubaisam nekad nepiedos vaučerus. J.Gaidars un S.Kirijenko — "pārāk izglītoti" un pārāk apnicīgi, lai kļūtu par tautas masu vadoņiem. B.Ņemcovs — visādi labs, taču pārāk prorietumniecisks un ekstravagants. Viņam derētu smalkāk izjust sabiedrību: nomainīt "bītleni" ar kreklu un kaklasaiti, padomāt par mīmiku, pamācīties retoriku — varbūt, ka tad pret viņu sāktu izturēties nopietnāk.

Tā vai citādi, jaunā situācija prasa jaunus opozīcijas līderus., V.Putina uzdevums ir viņiem censties palīdzēt, nevis iznīdēt ar saknēm. Un tad pēc gadiem astoņiem, kad viņam beigsies otrais prezidentūras termiņš, Krievijā, lai Dievs dod, būs sakarīga un pieskaitāma opzīcija, kurai varēs nodot varu, nebaidoties jaunas stagnācijas un mokošu pārdomu par to, kas būs viņš — trešais Krievijas prezidents?

Vitālijs Solovjovs