Turpinājums

no 1.lpp.

Vadoties no šāda, savā ziņā loģiska, pieņēmuma, Rietumu komercizdevumu žurnālisti tiecas gigantiskajā Austrumu lielvalstī meklēt negatīvo. Meklējot tikai un vienīgi to, negatīvais, protams, tiek arī atrasts — kā ikvienā valstī, ikvienā planētas punktā.

Būtisks šķērslis objektīvas informācijas iegūšanai ir arī pārsteidzoši virspusēji priekšstati par "noslēpumaino un eiropieša prātam nepieejamo" Ķīnu — sākot no Ķīnas Lielā mūra tapšanas laikiem un beidzot ar pašai Ķīnai dramatiskajiem 50. un 60. gadu eksperimentiem.

Liels jautājums ir arī, cik mēs, (it kā) viszinošie eiropieši, esam gatavi ieskatīties Ķīnas šodienas realitātē un izprast to. Divas reizes uzturoties Ķīnā, ir nācies atkal un atkal vērot, kā ārzemju tūristi aizrautīgi pērk Ķīnas armijas parauga naģenes un vatētos armijas mēteļus, iztēlojot šos surogātsuvenīrus par Ķīnas šodienas seju. Tūristu apkalpošanas industrija brīvā tirgus apstākļos pielāgojas šim pieprasījumam un izsviež tirgū simtiem tūkstošus primitīvu, no haki krāsas auduma šūtu naģenīšu ar sarkanām plastmasas zvaigznītēm. Pirms trim gadiem suvenīru tirdziņā Lielā mūra pakājē tādu varēja nopirkt par dolāru gabalā. Šoreiz, kad intereses pēc apvaicājos, man par to pašu nieku noprasīja 15 dolārus. Acīmredzot cena augusi līdz ar pieprasījumu.

Protams, katrs pērk suvenīrus pēc savas gaumes un saviem ieskatiem. Tikai žēl, ja paviršie pasaules apceļotāji zem 1949. gada modeļa armijas micītēm tā arī nepamana, ka bijuši vienā no pasaules finansu klimata veidošanās epicentriem. Zemē, kas dažviet, pateicoties ārkārtīgi dinamiskajam ārējo investīciju apjoma pieaugumam, jau dzīvo nākamā gadu tūkstoša aprisēs. Lielvalstī, kas, saglabājot iekšpolitisku stabilitāti un īstenojot miermīlīgu, ekonomiskajā izdevīgumā balstītu ārpolitiku, kļuvusi par neatņemamu globālās stabilitātes faktoru.

No Latvijas nesenās pagātnes pozīcijām specifisks aspekts negatīvā subjektīvisma plūsmā varētu būt arī antiķīniskās propagandas insinuācijas, ar ko mana — pirmā pēckara — paaudze tika pārsātināta jau kopš "Hrusčova atkušņa" laikiem, kad parādījās pirmās atsaluma vēsmas Padomju Savienības un Ķīnas attiecībās. Tiesa, mēs gan visai skeptiski raudzījāmies uz okupācijas režīma oficiālo propagandu, kad tā bija vērsta pret Ameriku vai citām rietumu valstīm. Bet vai mazāk kritiski un pat nekritiski mēs nebijām, kad Maskavas propagandas rupori, vecākā brāļa ambīcijās aizvainoti, sulīgi triepa melnās krāsas pār patstāvīgu attīstības ceļu meklējošo austrumu kaimiņvalsti?

Protams, tā bija cita Ķīna, un daudz kas tās attīstībā varēja Rietumu pasauli biedēt. Piemēram, kodolieroču radīšana. Taču būsim godīgi vēstures faktu priekšā: Ķīna nebija ne pirmā, ne otrā kodolvalsts pasaulē. Diemžēl arī ne pēdējā.

Padomju propagandas masveida apgalvojumi par Ķīnas agresivitāti aizēnoja kādu pašu padomju militāristu projektu 60. un 70. gadu mijā — virzīt Mongolijas austrumu rajonos dislocētās padomju tanku armādas uz 400 kilometrus tuvo Pekinu. Tik vienkāršs senilajiem Kremļa vadītājiem tolaik šķita abu kaimiņvalstu samilzušo problēmu atrisinājums. Scenārijs, ko ļaunuma impērija jau bija likusi lietā Ungārijā un Čehoslovākijā, ko vēl 80. gadu sākumā gatavojās īstenot Polijā.

Arī paši Ķīnas politiķi tagad atzīst, ka viņu valsts vēsturē bijušas daudzas kļūdas. Taču masveida padomju propaganda pret Ķīnu un ķīniešu tautu mūsu paaudzes apziņā, pat neraugoties uz latviešu skeptisko attieksmi, ir atstājusi lielu informācijas vakuumu. Vispirms jau par pašiem ķīniešiem, tautu ar grūti aptveramiem kvantitatīvajiem parametriem un līdz ar to — neizprotamu un biedējošu. Prātā nāk kāda komiska sakritība pēc iepriekšējā Ķīnas apmeklējuma, veidojot televīzijas raidījumu par šo valsti. Atbilstoši scenārijam raidījuma beigu daļā atcerējos kādas jaunas ķīnietes draudzīgi biklo jautājumu: "Kā jūs, eiropieši, varat cits citu atšķirt? Jūs taču visi esat tik vienādi." Iegadījās tā, ka raidījuma montāžas telpā viens no televīzijas tehniskajiem darbiniekiem, ekrānā garāmslīdošos Šanhajas ielas skatus vērodams, īsi pirms šīs epizodes ar tādu kā eiropeisku pārākuma apziņu teica: "Nez kā tie ķīnieši cits citu var atšķirt? Viņi taču visi ir pilnīgi vienādi."

Latvijai šobrīd, lielajā atskates punktā uz sava 80 gadu valstiskuma vēsturi ir jo svarīgi precīzi izvērtēt pasaules realitātes. Atcerēties vispirms to, ka valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu pasaulē nekad nav atzinusi Latvijas, kā arī abu pārējo Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju Padomju Savienībā. Diplomātiskās attiecības starp Latvijas Republiku un Ķīnas Tautas Republiku tika nodibinātas jau mēnesi pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas — 1991. gada 21. septembrī. Pēc tam nāca bargā 1991./1992. gada ziema. Rīgā parādījās Taivānas ģenerālkonsulāts, un Latvijas atttiecības ar ietekmīgo pasaules lielvalsti, ANO Drošības padomes pastāvīgo locekli, pārtrūka. Pēc dažiem gadiem pēc Latvijas iniciatīvas šīs attiecības atkal tika atjaunotas, un šobrīd tās ir labākas nekā jebkad. Tiesa, mūsu ekonomiskie kontakti jūtami atpaliek no potenciālajām iespējām un labvēlīgā politiskā klimata Latvijas un Ķīnas divpusējās attiecībās. Daudzās oficiālajās pieņemšanās, kas Pekinā, Šanhajā un Rīgas partnerpilsētā Sudžou bija sarīkotas latviešu žurnālistu delegācijai, šim aspektam tika veltīta liela vērība. No abām pusēm izskanēja arī reālistiski vērtējumi: ka Latvija viena pati ar saviem 2,5 miljoniem iedzīvotāju nevarētu būt vērā ņemams tirgus Ķīnas precēm. Savukārt Latvijas preču eksportu uz milzīgo Ķīnas tirgu būtiski sarežģī transporta izdevumi: jūras ceļš ir tāls, bet dzelzceļa transports caur Krieviju tur progresējošās ekonomiskās krīzes apstākļos — lēns un nedrošs. Savukārt gaisa transporta trūkums ir relatīvi neliels pārvadājamo kravu apjoms.

Potenciāli efektīvākais abu valstu ekonomiskās sadarbības veids varētu būt Latvijas tranzīta iespēju izmantošana un Ķīnas investīcijas Latvijā. Ķīnas amatpersonas piekrita, ka visizdevīgākās šīs investīcijas acīmredzot varētu būt Latvijas elektroniskās rūpniecības atjaunošanā. Ķīnieši ar interesi uzņēma informāciju par kādreiz pasaulē plaši pazīstamajiem VEF ražojumiem un kvalificētajiem Latvijas speciālistiem. Savukārt Ķīnā tagad viena no visaugstāk attīstītajām ir elektroniskā rūpniecība. Pirms dažiem gadiem Ķīnas valdība Latvijas skolām uzdāvināja ķīniešu datorus. Pavisam nesen mūsu Satiksmes ministrijā tika parakstīts akts par Ķīnā ražotas modernas telefona centrāles nodošanu ekspluatācijā Liepājā. Ķīnas elektroniskās rūpniecības ražojumi, pateicoties savai augstajai kvalitātei un relatīvi lētajām cenām, jau sekmīgi iekaro Āzijas tirgu un ķīniešu tirgotāji aizvien biežāk savos stratēģiskajos plānos min Rietumeiropu. Modernizējot Latvijas elektroniskās rūpniecības uzņēmumus ar jaunāko Ķīnas tehnoloģiju, arī pie mums, Rīgā, varētu montēt Rietumeiropas tirgū konkurētspējīgus datorus un citu produkciju, kuras cenu līdz minimumam samazinātu arī nelielās transporta izmaksas no Rīgas ostām.

Apspriežot šos acīmredzami izdevīgos sadarbības variantus, atkal un atkal bija jādomā par kavēkļiem šo iespēju īstenošanā. Tur, astoņas lidojuma stundas tālajā Ķīnā, atejot no ikdienišķajām pašmāju problēmām, reljefi iezīmējās divi galvenie faktori: informācijas deficīts un joprojām pastāvošā aizspriedumainība pret mums nezināmo un neizprotamo. Subjektīvi faktori, kuru pārvarēšana ir mūsu pašu ziņā un iespējās. Šim mērķim arī bija veltīts Latvijas žurnālistu delegācijas lidojums uz Ķīnu. Tam veltītas arī šīs žurnālista pārdomas Latvijas valsts svētku priekšvakarā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Turpmāk vēl

Latvijas Radio galvenais redaktors Imants Rākins, Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Gunta Līdaka, Latvijas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Ķīnas Tautas Republikā Pēteris Pildegovičs, Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētāja Ligita Azovska un "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris; Pūķa deja — neiztrūkstošs ķīniešu tautas svētku elements Autora foto