Šodien Ojāram Vācietim būtu sešdesmit pieci. Viņš aizgāja drīz pēc savas piecdesmitās. Bet nav izgaisusi dzejnieka garīgā enerģija. Tā sakoncentrējusies viņa piemiņas grāmatu un kopoto rakstu sējumos, tā spēcina ikvienu, kas iegriežas dzejnieka mājā pie Mārupītes vai mēro ceļu uz viņa atdusas vietu Gaujas krastā. Daži cilvēki savas domas ar Ojāra dvēseles pasauli samēro ik dienu. Viens no viņiem ir fotomākslinieks Vilhelms Mihailovskis, kam dzejnieka atraitne Ludmila Azarova savu dzejoļu grāmatu uzdāvinājusi ar ierakstu "Pateicībā — Vilhelmam — Ojāra draugam un brālim".

Vakar, tieši pirms dzejnieka dzimšanas dienas, fotomākslinieks uzticēja "Latvijas Vēstnesim" līdz šim nepublicētos Ojāra Vācieša ievadvārdus Vilhelma iecerētajam albumam "Sākotne", kas tā arī nav ticis izdots. Un līdzi atnesa savu jaunāko fotoalbumu "Laikmeta sejas", kam uz apvāka — Ojāra Vācieša portrets ar visu dzejnieka sāpošo, lepno un cerīgo dvēseli acīs un laikmeta zābaku virs tā.

Mākslinieks tikko bija atgriezies no dvēseles ceļojuma pie Ojāra, kur viņš bija devies kopā ar savu jauno grāmatu: "Es to iesvētīju augstu debesīs virs Rīgas, kur biju pacēlies ar helikopteru. Gribēju uz mirkli atrauties no ikdienas un pabūt kopā ar savu grāmatu un Ojāru, jo tieši viņš manā uztverē ir mūsu laikmeta simbols. Pēdas izplatījumā un dvēselē paliek no jebkura cilvēka, no viņa garīgā lauka. Atšķiras tikai mērogi. Ojāram tie bija kosmiski. Viņš ar savu dzīvi izdzēš nāves jēdzienu."

"LV"

"Laikmeta sejas " — tā sauc Vilhelma Mihailovska jauno foto albumu. Un laikmeta simbols tajā — Ojārs Vācietis

Ievadvārdi albumam,

kas neiznāca

Pirmoreiz — atklātībai

Vilhelms Mihailovskis pārsteidz. Pārsteigt var visādi — savs pārsteiguma moments ir banālā spožas gaismas iespīdināšanā acīs, bises šāvienam tuvu pie auss un citādi. Arī mākslā ir līdzīgi triviāli paņēmieni, kam ir savs efekts, bet kura lētums drīz vien atklājas, un tu jūties vienlaicīgi apkrāpts un piemuļķots. Cita lieta ir — īstas mākslas sagādāts pārsteigums, kuram nekad neatradīsim vienu un vienīgo vārdu, jo tu esi veinlaicīgi no kaut kā apburts un apskaidrots, pārsteigts un izbrīnējies, gandarīts un apmulsis.

Vilhelms Mihailovskis suģestē. Šai suģestācijai maza, bet izšķirīgi svarīga atslēdziņa dota albuma nosaukumā — sākotne. Meklējiet katras emocijas sākotni! Meklējiet katra it kā nekustīgi iemūžināta momenta sākotni. Izjūtiet un iedomājieties to, tikai tad jūs tiksit pie visa tagadnes un nākotnes. Mihailovska fotogrāfiju nevar izstāstīt, jo tā ir filozofija. Nevar definēt, jo tā ir — augstas klases vispārinājums. Mihailovskim nepastāv tādas kategorijas, kā — vientemats. Nepastāv tādu kanonisku definīciju, kā, sacīsim, ainava, portrets utt. Tas, ko mēs saucam par ainavu, Mihailovska redzējumā mums uzgāž neuzskaitāmu, bet dziļi psiholoģiski nopamatotu asociāciju lavīnu, kas liek mums domāt lielās dimensijās un mākslinieka paredzētajā virzienā. Tajā, ko mēs saucam par portretu, Mihailovskis no ārkārtīgi dažādiem, visādu paaudžu un visādus mūžus dzīvojošiem cilvēkiem nodemonstrē mūsu acu priekšā viņu dažādo dvēseļu dažādo plašumu un, ja tā var teikt, viņa katra garīgo atomenerģiju. Meistars notvers to un vienīgo mirkli, kad cilvēka sejā atspoguļosies viņam vienīgajam būtiskais, viņam vienīgajam mītošais. Portretējot nav nekā nebūtiska, taču Mihailovskis meklēs vispirms acis. Cik acu, tik dažādu cilvēku. Cik cilvēku, tik daudz acu valodu. Ir "runīgie", ir "mazrunīgie", tikai tādu gan nav, kas nemaz nerunātu ar acīm. Kā Mihailovskis zin katras acu valodas tembru šajā daudzbalsīgajā korī — apbrīnojami! Kā viņš panāk šo dažādo acu pilnīgu atbrīvotību no publiskuma bailēm, gatavību uz atklātību un uzticēšanos — vēl apbrīnojamāk! Bet tāpēc jau māksla ir māksla. Suģestē arī meistara elastība izteiksmes līdzekļu izvēlē un plastika to pielietojumā. Pajūtiet un pafilozofējiet līdzi Mihailovska tēlu plūdumam. Ja justs un domāts pa īstam, tad dvēseles ceļojums būs kā lielā upē — no iztekas uz grīvu. Būs straujākas vietas un lēnumi, būs visādas gaismas — no bezmākoņainas debess un pirmsnegaisa, bet nebūs triecienu pret zemūdens radzi vai nepamanītu siekstu. Laivu stūrē meistars, kuram var un vajag uzticēties.

Mūsu fotomākslai ir sava seja, sava pelnīta atzinība un autoritāte, savu godīgu daļu tajā ir ieguldījis Vilhelma Mihailovska talants. Vēlēsim jaunus un gribēsim vairāk, es teiktu, pat riskantāku meklējumu. Bet tad nu gan (paši fotomeistari jau nesūdzēsies) mums šai mākslai jāatbild ar pelnītu, īstu un lielāku pretmīlestību. Tā nav māņticība — meklētāji nepārtraukti jūt — cik stipri tiek gaidīti viņu atradumi.

Ojārs Vācietis

Pieminot, atceroties, uzrunājot Ojāru Vācieti

viņa dzimšanas dienā — 13.novembrī

Elza Radziņa

"Varbūt, ka es nodaru sev pāri. Manos gados cits pēc tik gara skatuves mūža varbūt mierīgi dzīvotu pa māju. Taču es tā nevaru, nav man miera. Lūdzu draugiem Brigitai un Laimonim Siliņiem no Sanfrancisko, lai pameklē kādu man piemērotu monologu, kur es varētu ielikt savu enerģiju!

Kad Edmunds Freibergs atveda šo lugu, es sapratu, ka tā ir īstā. Lai gan viegli nav. Te notikumi neseko viens otram, darbība neplūst tekoši, bet norit atmiņās dažādos laikos un dažādās zemēs.

Mana varone nonākusi smagā situācijā, — nav darba, nav naudas. Izmisums. Tomēr viņa rod spēku piecelties uz iet tālāk."

Tā par savu lomu monoizrādē "Pilnos auļos" teica mūsu skatuves māksliniece Elza Radziņa.

Nacionālā teātra mākslinieciskaias vadītājs un galvenais režisors Edmunds Freibergs piebilda:

"Elza Radziņa lieliski iejutusies modes žurnāla "Vogue" redaktores Diānas Vrilandes lomā. Viņām abām kopīga ārkārtīgi dzīva, jauneklīga domāšana, māka priecāties un spēja nepadoties, cīnīties, sevi apliecināt!"

Diānas raksturu iepazīstam no atmiņu stāstījumiem, no tālruņu sarunām ar dēlu, draugiem, kolēģiem. Diāna dievina savu dzimto Parīzi un ziedus, nespēj atteikties no aktīva dzīvesveida. Kad beidzot nāk jauns darba piedāvājums, Diāna ir atkal zirgā... Uz priekšu! Pilnos auļos! Diānas melno tērpu izrādei iecerējusi māksliniece Baiba Puzina, bet fragmentu no viņas sarkanā buduāra — scenografs Gunārs Zemgals.

Marka Hemptona un Mērijas Luizes Vilsones monoizrāde "Pilnos auļos" sākusi savu skatuves dzīvi Nacionālā teātra Aktieru zālē.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Elza Radziņa modes žurnāla redaktores Diānas Vrilandes lomā kopā ar izrādes režisoru, teātra māksliniecisko vadītāju Edmundu Freibergu

Nacionālā teātra Aktieru zālē —

dramatiski spraiga monoizrāde ar mūsu mīļajiem

Turpinājums

no 1.lpp.

Lāčplēša dienā, 11.novembrī, visas četras skulptūras tika atklātas apskatei galerijā "Čiris". Un pirmie ar tām iepazinās nākamie saimnieki — robežsardzes un pašvaldību pārstāvji. "Grodi" dziedāja saules dziesmas, un mākslinieka radītajām akmens saulēm tika doti labi ceļa vārdi.

Valsts robežsardzes galvenās pārvaldes priekšnieks Jānis Juliks:

— Robežas izsenis tikušas iezīmētas ar lieliem akmeņiem. Šīs zīmes ar saules veidolu būs reizē arī mūsu kultūras zīmes. Tās laiku laikos liecinās, ka Latvija bijusi, ir un būs mūžīgi. Mums, latviešiem, vienīgā un visdārgākā vieta zem saules.

Vilnis Titāns:

— Meklējot vietu šīm zīmēm, vasarā apbraukāju Latviju no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem. Un tagad es visus un jebkuru aicinu tāpat apceļot mūsu zemi no zīmes uz zīmi. Un jūs pārliecināsities, cik Latvija ir liela, daudzveidīga un skaista. Un cik apbrīnojami un interesanti cilvēki te dzīvo!

Jaundibinātā Latvijas institūta vadītāja Vaira Vīķe–Freiberga Saules dainu krājēja un pētniece:

— Es šīs granīta saules uztveru kā piederības zīmes. Kā apliecinājumu tam, ka te, uz šīs zemes, mēs esam un te mēs stāvam.

Dzejnieks Imants Ziedonis:

— Tie ir kā enkuri. Droši un stipri.

Anita Apine, Valsts kultūras inspektore Valmieras rajonā:

— Ipiķos mājvietu radīs "Baltās naktis". Tās atnāk ap Jāņiem, kad visa Latvija ir vienos ziedos un visos pakalnos skan līgodziesmas. Mūsu ziedošās pļavas smaržos jums, māksliniek!

Mākslas zinātniece Ruta Čaupova:

— No Viļņa Titāna darbiem nāk laba enerģija. Tā ir mākslinieka izjūtas enerģija un mūsu kopīgā enerģija.

Šīs Saules zīmes veidotas atbilstīgā mērogā. Tās ir neuzkrītošas, neuzmācīgas, un cilvēks tās uztver kā kultūras vēstījumu. Latvijas ainavā jau saskanīgi dzīvo Viļņa Titāna kokā darinātās kompozīcijas "Zilā saule" Kolkā un "Zaļā saule" Strazdē, kas sasaucas ar skulptūrām Ainažos un Roņu salā, veidojot dzejisku saules tiltu. Vismaz desmit akmens zīmes veidotas Daugavas krastos. Ir pieminekļi brīvības cīnītājiem un daudzas citas vides skulptūras, kuru pamatā likta folklora un latviešu tautas likteņgaitas. Tēlnieks nāk no Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju saimes un pilnīgi pievienojas dzejnieka atzinumam: "Mums jāatstāj kultūrzīmes, lai zeme neapdžungļotos. Un lai vārdi liecinātu par kultūras klātbūtni. Vārdi paši vien, iekalti un iegriezti kokā vai citādi pieteikti, ir enerģijas un labas dabas nesēji."

Un tā Krišjāņa Barona bērnības pusē Valpenē, Dundagas pagastā, mākslinieks kā godinājumu Dainu tēvam izveidojis krietnu akmeņu krāvumu ar tajos iekaltiem Latvijas vietvārdiem, bet Piedrujai dāvājis akmeni ar Daugavas vārdu dažādās mēlēs. Par šo akmeni Vilnis Titāns stāsta:

— Ko lai dara, man tā Latvijas karte patīk. Velku šādas līnijas un tādas, izdomāju visu ko. Kad pirms vairākiem gadiem tapa Daugavas programma un Kultūras fonda ļaudis mani lūdza izkalt kādu piemiņas zīmi tai vietai, kur Daugava sāk savu tecējumu cauri Latvijai, es atkal pētīju karti. Vilku līniju no Piedrujas uz Kolku un konstatēju, ka tā iet tieši cauri Garupei, kur es savā darbnīcā strādāju.

Tā mākslinieks jutās atradis kādu taisnu ceļu, kādu stīgu, kas ved uz šo tālo malu Latvijas pašā dienvidaustrumu stūrītī. Bet stīgas no "Baltajām naktīm" uz "Saules puķi, no "Austras koka" uz "Zaļo staru", šķiet, krustojušās pašā mākslinieka dvēselē. Tāpēc šīs Latvijas piederības zīmes tapušas spēcīgas un drošas kā enkurs, pamatīgas un skaistas kā mūsu kultūras vēstījums nākamajām paaudzēm.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Romvalds Salcēvičs

Pasienes pagasta padomes deputāte Skaidrīte Marčenoka pateicas māksliniekam par neparasto ideju un tās skaisto piepildījumu

Saules dainas dzied Andris Kapusts (no kreisās) ar saviem "Grodiem"

Vilnis Titāns: "Ko lai dara — man tā Latvijas karte patīk!"

Un ienāk grāmatu gaisma un gars Ropažu Silakrogā

"Mēs visi bijām padomju sistēmas upuri — gan draudze, gan bibliotēka —, jo divas garīguma citadeles ilgus gadus bija savienotas konfliktā,"— tā 5.novembrī, nododot atpakaļ draudzei Ikšķiles baznīcas atslēgas, teica Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.

Ikšķiles baznīcā kopš 1970. gada glabājās daļa Nacionālās bibliotēkas fondu, dievnams tika rekonstruēts, izbūvējot trīs stāvus grāmatu glabāšanai. Jau 1979. gadā Ikšķiles baznīcā atradās gandrīz miljons grāmatu. Tikai 1993.gadā radās reāla iespēja atdot atpakaļ draudzei baznīcas ēku — Silakrogā, bijušajā padomju armijas kara bāzē, tika atrasta būve, kuru bija iespējams piemērot bibliotēkas fondu glabāšanai. Remontdarbi ilga vairākus gadus, bet grāmatu pārvešana no Ikšķiles baznīcas uz krātuvi Ropažu pagasta Silakrogā sākās tikai šogad, 1.aprīlī. Līdz novembrim darbs bija padarīts — pavisam tika pārvestas 74 autokravas grāmatu, kas svēra 222 tonnas.

Tomēr 5. novembris gan Nacionālās bibliotēkas darbiniekiem, gan Ikšķiles draudzei bija pretrunīgs — neapšaubāmi valdīja prieks par parādu nolīdzināšanu, par beidzot atgūto īpašumu, bet neizpalika arī smeldze — bibliotekāriem nu jau tikai atmiņās vēdīja klusais miers, kas vienmēr valdījis Ikšķiles krātuvē, tās dzīvā, spēcīgā apkārtne, kas tik lielā kontrastā ar Rīgas centru. Kā pastāstīja bibliotēkas ilggadējā darbiniece Rasma Jargāne, ir bijis svarīgi nenokavēt ceriņu ziedēšanu Ikšķiles baznīcas dārzā, pamanīt nerimstošās pārmaiņas iekoptajā puķu bagātībā un vienmēr sasveicināties ar pagalmā augošo lielo priedi. Baznīca un bibliotēka šos garos gadus sadzīvojušas labi — A.Vilks pastāstīja, ka pat iebūvētās konstrukcijas grāmatu glabāšanai nav robusti iejaukušās 1932. gadā celtās baznīcas arhitektūrā. Bibliotēkas kolektīvs savu iespēju robežās centies uzturēt kārtībā gan baznīcas ēku, gan tās apkārtni. Šķiet, arī Ikšķiles draudzes locekļi var būt pateicīgi, ka savulaik valdošajai varai labpaticies izvietot baznīcas ēkā grāmatas un tai gājis secen citu dievnamu liktenis — noliktavas vai pat kūts loma.

Ikšķiles draudzes mācītājs Kārlis Žols pateicās Latvijas Nacionālajai bibliotēkai par atgūto ēku, lai arī draudzei gaidāms smags un grūts darba cēliens, kamēr to varēs saukt par baznīcu — tam nepieciešams gan laiks, gan ievērojama nauda, iebūvēto konstrukciju nojaukšanai vien vairāk nekā 20 000 latu. Un tomēr mācītājs trīskārt pateicās Dievam — vispirms par to, ka Ikšķiles ļaudis pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem nolēmuši celt dievnamu, par to, ka šī ēka joprojām ir, kā arī par to, ka baznīcā pēc tik ilga pārtraukuma atkal skanēs Evaņģēlija vēsts. Pagaidām dievkalpojumi Ikšķiles draudzē notiek tautas namā vai baznīcas pagalmā.

Jaunā grāmatu krātuve Ropažu pagasta Silakrogā krasi kontrastē ar nu jau vēsturē iegājušo Ikšķiles depozitāriju — plaša, gaiša, moderna tā sagaida apmeklētājus. Tā ir starptautiskiem standartiem atbilstoša grāmatu glabātava, kas ļauj iztēloties pagaidām vēl tikai projektā esošo gaismas pili — jauno Nacionālās bibliotēkas ēku. Vienlaikus Silakroga depozitārijs ir pavisam reāls solis celtniecības realizācijā — tas ļauj ievērojami samazināt projekta izmaksas.

Varbūt savādi, bet šķiet, ka līdz ar grāmatām no Ikšķiles baznīcas uz Silakrogu ir atceļojis kas vairāk — padomju armijas pamestā karabāze pamazām veidojas par savdabīgu garīguma centru — te mājvietu atradis ne tikai Latvijas Nacionālās bibliotēkas depozitārijs, bet arī apgāda "Jāņa sēta" tipogrāfija.

Viss rit laiku lokiem, viens noslēdzas, cits sākas — tā atgādināja Ikšķiles mācītājs. Gribas ticēt, ka jauns, labāks laiks sāksies gan Ikšķiles baznīcai, gan Silakrogam, gan Latvijas Nacionālai bibliotēkai — pirmie soļi ir pārliecinoši...

Liena Pilsētniece,

"LV" korespondente

Foto: Ligita Ieviņa

Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunais depozitārijs Ropažu Silakrogā

Ikšķiles baznīca, kur daudzus gadus glabājās bibliotēkas krājumi