Par ilglaicīgu un īslaicīgu saimniekošanu

Dr.habil. ing. prof. Imants Matīss, Latvijas Zinātņu akadēmijas Sertifikācijas centra direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Imants Matīss

Šodien, 13.novembrī, Pasaules tirdzniecības centrā notiek otrā ikgadējā Visaptverošas kvalitātes vadīšanas starptautiskā konference "Kvalitātes vadīšana — problēmas un risinājumi". Šobrīd, kad mūsu valsts ir ceļā uz Eiropas Savienību, kad uzņēmēji Latvijas precei ļoti intensīvi meklē jaunus noieta tirgus, kvalitāte visos tās aspektos kļuvusi īpaši aktuāla. Tālab arī šī konference vērtējama kā ļoti nozīmīgs pasākums. Konferences ietvaros šovakar arī svarīgs notikums — Latvijas Kvalitātes balvu pasniegšana.

Kvalitātes jomā lielu ieguldījumu devis arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Sertifikācijas centrs. Kādi ir tā galvenie uzdevumi?

— Sertifikācijas centrs ir pēc LZA Senāta iniciatīvas dibināta organizācija, kuras galvenie uzdevumi ir visu triju veidu sertifikācija, t.i., produktu, kvalitātes sistēmu un personāla sertifikācija. Bet pašreiz, kad pieprasījums pēc sertifikācijas vēl ir neliels, mēs palīdzam šo pieprasījumu veidot: konsultējam firmas, apmācām to personālu, sagatavojam speciālistus un laboratorijas sertifikācijā ietilpstošo pakalpojumu veikšanai. Piedalāmies arī likumprojektu un standartu izstrādāšanā. Vēl var piebilst, ka savā darbā daudz izmantojam zinātnisko iestāžu un universitāšu tehnisko un humāno resursu potenciālu; te praktiski jebkurā nozarē rodamas lielas un augstas kvalifikācijas rezerves.

— Kas ir visgrūtāk risināmais jautājums uzņēmumam ceļā uz pasaules standartiem atbilstošas produkcijas ražošanu?

— Uzņēmumu vadītāju domāšanas un psiholoģijas ietekmēšana vajadzīgajā virzienā. Ne velti viens no kvalitātes klasiķiem Jozefs Jurāns ir secinājis, ka 80 procentu atbildības par neapmierinošu kvalitāti gulstas uz firmas vadību. Tādēļ arī kvalitātes sistēmu sertifikācijas standartos pirmais prasību elements nosaukts "Vadības atbildība". Tas nozīmē vadības izpratni par mūsdienu kvalitātes nodrošināšanas nozīmi, kvalitātes politikas izstrādāšanu un tās realizāciju — nodrošināšanu ar nepieciešamajiem resursiem. Turklāt maldīgs ir priekšstats, ka kvalitātes sistēmu ieviešana ir ļoti dārga un ieguldītie līdzekļi nav atgūstami; ka mūsu valstī nav atbilstošas kvalifikācijas speciālistu. Šie abi faktori ir savstarpēji saistīti. Ārzemju konsultantu pakalpojumi, protams, ir daudz dārgāki.

Mūsu apmācību kursā viena lekcija ir veltīta, kā mēs sakām, "pirmajiem soļiem kvalitātes sistēmu ieviešanā". Dažus no pirmajiem soļiem ir lietderīgi pieminēt: pareizas stratēģijas izvēle un lēmuma pieņemšana, apmācība (divu līmeņu – kvalitātes inženieriem un pārējam personālam, ieskaitot vadību), savas "saimniecības" inventarizācija, projekta grupas un uzraudzības struktūru organizēšana un projekta realizācija. Izklausās diezgan vienkārši, bet katrs no šiem soļiem sazarojas vēl daudz sīkāk. Tādēļ konsultantu klātbūtne ir visai vēlama.

— Kuru valstu pieredze kvalitātes jautājumu risināšanā jūsuprāt būtu lietderīga Latvijai?

— No profesionālā viedokļa tā ir Lielbritānijas pieredze. Kvalitātes nodrošināšanas metožu ieviešanā bijušajās sociālisma valstīs savukārt ievērības cienīgs ir Ungārijas veikums. Tur sertificēto uzņēmumu skaits jau ir mērāms simtos. Mazliet par katru valsti sīkāk. Lielbritānijas pieredze pirmām kārtām ir pamācoša tādēļ, ka nacionālā līmenī normatīvie dokumenti tiek izstrādāti, negaidot starptautiskās vai Eiropas standartizācijas institūciju aktivitātes. Spilgti piemēri šajā sakarībā ir kvalitātes un vides pārvaldības sistēmu standarti, kuri kā nacionālie dokumenti tika izstrādāti krietni agrāk par tagad daudzinātajām ISO 9000 un ISO 14000 standartu sērijām. Otrkārt, pēc ISO 9000 standartu publicēšanas tika realizēta plaša un daudzpusīga apzināšanas jeb informēšanas (awareness) programma – lekcijas, populāri raksti un grāmatas, videofilmas u.tml., kas izskaidroja kvalitātes pārvaldības nozīmi, ieguvumus un ieviešanas metodes. Sertificēto uzņēmumu skaits strauji pieauga, un Lielbritānija joprojām ir vadošā valsts pasaulē — tā aizņem vairāk nekā pusi no visa sertificētā tirgus.

Ungārijā, tiklīdz tika pieņemts lēmums par politiski ekonomisko orientāciju uz Eiropas Savienību, nodibināja valsts finansētu fondu, kura līdzekļus varēja izlietot tikai kvalitātes nodrošināšanas infrastruktūras veidošanai. Piemēram, no šī fonda varēja algot ārzemju konsultantus, kuri strādāja kopā ar vietējiem speciālistiem. Tādējādi ātri tika izveidotas pašiem savas kvalificētas un konkurētspējīgas struktūras, kuras palīdzēja strauji kāpināt kvalitātes pārvaldības sistēmu ieviešanu un sertifikāciju.

— No kuru Latvijas uzņēmumu pieredzes jūs ieteiktu mācīties tiem, kas grib sasniegt augstākus kvalitātes rādītājus?

— Kvalitātes sakārtošana uzņēmumos, par kuriem es vēlētos izteikties visvairāk, patlaban ir aktīvā procesā, un nav pieņemts šajā stadijā par to runāt. Savu konsultantu darbu esam beiguši a/s "Valmieras stikla šķiedra"; šā uzņēmuma pieredzi es iesaku apgūt arī pārējiem, kuri pretendē uz kvalitātes pārvaldības sistēmu ieviešanu. Kvalitātes zinības šajā uzņēmumā apguva viss augstākais un vidējais vadības personāls, bet padziļinātu kvalitātes inženieru apmācību — speciālistu kodols, kurš tad arī patstāvīgi, tikai konsultantu uzraudzībā veica galveno darbu. Tātad bija optimāls samērs starp konsultantu un pašu speciālistu ieguldījumu projekta īstenošanā. Pēc dažiem mēnešiem es labprāt atgriezīšos pie šī jautājuma un sniegšu izsmeļošāku atbildi ar attiecīgu motivāciju par izvēlētajiem pieredzes paraugiem.

— Kā uzņēmējam izvēlēties, ja sertificēt produkciju piedāvā vairāki līdzīga rakstura centri? Cik Latvijā ir šādu sertifikācijas centru un kas koordinē to darbību?

— Sertifikācija ir pakalpojumu veids, kuru pērk ieinteresētais uzņēmējs. Pakalpojumu piegādātāja izvēli arī reglamentē Latvijas un starptautiskie standarti, piemēram, LVS ISO 9001. Šajā dokumentā ir speciāla sadaļa, kas saucas "Sagāde". Risinājuma būtība ļoti lakoniskā izklāstā ir tāda, ka jāizstrādā piegādāju novērtēšanas kritēriji, pēc kuriem veic piegādātāju novērtēšanu un atlasi. Termins "sagāde" šajā gadījumā attiecas uz visu, ko pērk uzņēmējs – gan izejvielas un materiālus, gan pakalpojumus.

— Ko jūs gaidāt no šīs starptautiskās konferences?

— Mazāk pašslavināšanās, bet vairāk konstruktīvu priekšlikumu, piemēram, kā attīstīt savu nacionālo atbilstības novērtēšanas infrastruktūru, kas būtu konkurētspējīga ar ārzemju piedāvājumiem. Šī tēma varētu būt nākamās konferences vadmotīvs, jo arī Sertifikācijas centrs vienā teikumā nevar atbildēt uz šo jautājumu.

— Vai Latvijā ir pievērsta pietiekama uzmanība kvalitātes lietu risināšanai, sākot no pašvaldības un uzņēmuma līmeņa līdz valdībai?

— Mēs saņemam atbalstu no vairākām valdības un valstiskām organizācijām: Ekonomikas ministrijas Kvalitātes nodrošināšanas un struktūrpolitikas departamenta, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta, Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra. Protams, mūsu aktivitātes atbalsta arī LZA vadība. Diemžēl augstākā līmenī šo iepriekšminēto ministriju departamentiem (te domāju valdību), kvalitātes jautājumiem manuprāt pievērsts pārāk maz uzmanības. Bet mūsu ekonomikas sakārtošana no kvalitātes prasību viedokļa ir viena no atslēgām uz ES. Piemēram, PHARE finansētajos projektos 1999. gadam (kopsummā par 11 miljoniem latu) nav neviena projekta, kas būtu veltīts preču un pakalpojumu atbilstības novērtēšanas problēmām. Diemžēl nav izpratnes, ka, piemēram, nevaram uzlabot pārtikas kvalitāti (ir viens projekts par 1,5 miljoniem ekiju), ja nebūs atbilstošas struktūras, kas kontrolēs visus procesus, sākot ar izejvielu iegādi un beidzot ar gatavās produkcijas piegādi patērētājam. Turklāt vēl arī apliecinās šo kvalitāti Eiropai saprotamā un atzīšanai pieņemamā veidā. Šīs problēmas jārisina kompleksi ne tikai vienā nozarē, bet visās ražošanas un pakalpojumu sfērās. Manuprāt mūsu ceļā uz Eiropu tā ir viena no visaktuālākajām problēmām.

Helēna Grīnberga