Starp savu un

valsts mantu

Mūsu valstī ir vairāki simti cilvēku, kuriem saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" it kā ir dotas iespējas privatizēt savu dzīvokli. Tomēr viņi sastopas ar gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem, un uzreiz jāsaka — cerības tikt pie sava īpašuma ir ļoti niecīgas: gan iepriekšminētais likums, gan Civillikums paredz arī citus risinājumus, kas notikumu gaitu vērš gluži citā virzienā. Runa ir par mājām, kuras atrodas kopīpašumā. Tās ir galvenokārt pašvaldību mājas, kurās daļu platības atguvis bijušais īpašnieks vai tā mantinieki.

Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas atbildīgais sekretārs Indulis Krauze radušos situāciju komentē šādi:

— Mūsu rīcībā nav precīzu datu, cik Latvijā ir šādu māju. Taču aptuvenas aplēses liek domāt, ka Rīgā vien to varētu būt vairāk nekā simt. Liela daļa no tām joprojām atrodas Rīgas pašvaldības bilancē; Valsts nekustamā īpašuma aģentūra visas valsts daļas līdz šim vēl nav pārņēmusi.

Saskaņā ar likumu notiek šāda metamorfoze: ja uz kādu mājas daļu tiek atjaunotas īpašuma tiesības, otra daļa no pašvaldības valdījuma kļūst par valsts īpašumu un tā jāpārņem Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai.

— Pašvaldības īpašums kā kopīpašuma daļa paliek tikai tajā gadījumā, ja tas pastāvējis līdz 1940. gadam un pašvaldībai piederējusi kāda šī kopīpašuma domājamā daļa, — skaidro I.Krauze. — Visos pārejos gadījumos tā mājas daļa, kas nepieder privātpersonai, piekrīt valstij.

Likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" noteikts, ka kopīpašumā esošas valsts vai pašvaldības mājas domājamo daļu īrniekiem par sertifikātiem iespējams privatizēt tad, ja šī daļa reāli sadalīta atsevišķos dzīvokļos. Likums arī norāda, ka šī dalīšana var notikt, abiem īpašniekiem labprātīgi vienojoties (noslēdzot attiecīgu līgumu vai vienošanos). Pretējā gadījumā šo sadali veic tiesa. Lai tas notiktu, vienam no iepriekšminētajiem īpašniekiem jāiesniedz tiesā prasība par īpašuma reālo sadali, uz kuras pamata tiek pieņemts attiecīgs lēmums. It kā vienkārši un loģiski, un izpildāmi. Tomēr dzīvē šādi risinājumi gadās ļoti reti. Tam ir vairāki iemesli. Un pirmām kārtām šāds: ja reiz abi īpašnieki iepriekš nav varējuši vienoties, kā reāli sadalāms kopīpašums, diezin vai tiesa spēs pieņemt tādu lēmumu, kas būtu pa prātam visiem. Kādi ir kritēriji, pēc kuriem tiesai noteikt, ka, lūk, tieši šis dzīvoklis būs privātajā, bet cits — valsts daļā? Šis īrnieks privatizēs dzīvokli, bet, lūk, šis — tiks pie namīpašnieka... Te nu skaidrs, ka, lai kāds būtu lēmums, taka uz tiesu tiks mīta bieži.

Kā norāda I.Krauze, Civillikums strīdu starp valsti un civilpersonu ļauj atrisināt arī citādi — privātpersonai ir tiesības griezties tiesā ar prasību nevis sadalīt, bet gan likvidēt kopīpašumu. Jo vairāk tādēļ, ka šis likums arī īpaši nosaka, ka nevienu īpašnieku nedrīkst piespiest palikt kopīpašuma attiecībās. Tātad tiesai jāpieņem lēmums, ka viss īpašums tiek nodots vienam no īpašniekiem, kurš otram īpašniekam izmaksā kompensāciju naudā. Prasības iesniedzēji tiesā parasti ir privātpersonas. Tas arī saprotams, jo kompensācija otram īpašniekam jāizmaksā pēc īpašuma inventarizācijas vērtības. Ja vien māja ir kaut cik apmieronošā stāvoklī vai atrodas labā vietā, kopīpašuma attiecību pārtraukšana izvēršas par ļoti izdevīgu darījumu. Tas vien ir pietiekams iemesls, lai privātīpašnieks nemūžam nevienā variantā nepiekristu piedāvātajiem reālās sadales variantiem.

Protams, šo likuma doto iespēju var izmantot arī valsts puse. Taču tas tiek praktizēts visai reti. Kā sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" informē Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) ģenerāldirektors Jānis Motte , līdz šim aģentūra savā valdījumā pārņēmusi tikai 10 namu, bet vispār Rīgā esot aptuveni 90 māju, kurās lielākās vai mazākās daļās līdzās eksistē valsts un privātais īpašums. Par to liecinot no Rīgas domes atsūtītās denacionalizācijas lietas.

— Pārņemšana notiek pakāpeniski, pārējie nami vēl atrodas namu pārvalžu bilancē. Mēs esam gatavi pārņemt šos īpašumus, esam izstrādājuši pat zināmu stratēģiju. Taču namu pārvaldes neizpilda Rīgas domes rīkojumu un nenodod VNĪA šīs mājas. Lai tas notiktu, nepieciešams arī attiecīgā pilsētas rajona izpilddirektora rīkojums par īpašuma nodošanu aģentūrai. Galvenokārt tās ir lielas dzīvojamās mājas,— stāsta J.Motte.

Kopīpašuma māju domājamo daļu sadali reālajās VNĪA galvenokārt uzticot tiesām. Vispirms gan notiekot sarakste ar privātīpašnieku, piedāvājot viņam īpašuma sadali. Šī informācijas apmaiņa velkoties diezgan ilgi, izraisot īrnieku neapmierinātību. Tas nepieciešams pirmām kārtām tādēļ, ka tiesa prasību pieņem tikai tad, ja īpašnieki savā starpā nav spējuši vienoties. Kā var saprast, vienošanās šo procesu parasti nevainago, un tālab atliek tikai tiesa. Patlaban VNĪA tiesā iesniegusi prasību par īpašuma reālo daļu sadali Elizabetes ielas 21., Vīlandes ielas 11., Baznīcas ielas 15. un vēl dažiem namiem.

J.Motte par pieņemamāko uzskata tiesas ceļu, jo atzīst, ka viņš kā uzņēmuma vadītājs nevar uzņemties atbildību izspriest cilvēku likteņus un noteikt, kura mājas daļa paliks valsts īpašumā un tiks nodota privatizācijai, un kura tiks namīpašniekam. Vai tiesa to lems? Te nu atkal esam nonākuši tajā pašā vietā, kur sākām. Namīpašniekam, ja viņš to vēl nav izdarījis, nu ir īstais laiks iesniegt prasību par kopīpašuma likvidēšanu. Aģentūras ģenerāldirektors gan piemin divus gadījumus, kad tiesa diviem namīpašniekiem — Jūrmalā un Rīgā — piespriedusi visu īpašumu, kompensējot valstij tās daļu, bet aģentūra nav piekritusi šiem lēmumiem un tos pārsūdzējusi, taču neko nav panākusi. Savukārt pagaidām Rīgā ir tikai viens kopīpašuma nams, kas sadalīts reālajās daļās, dodot dažiem īrniekiem iespēju savu mājokli privatizēt. Tomēr tas nav uzskatāms par raksturīgu piemēru.

VNĪA galvenā juriskonsulte Zanda Rasuma par kopīpašuma sadales lietām stāsta mazliet sīkāk. Jā, patlaban tiesā par kopīpašuma izbeigšanu atrodas 6 lietas. No tām viena, par Ģertrūdes ielas 49. namu, jau izskatīta, un aģentūra pati piekritusi, ka īpašnieks izpērk arī valsts daļu — 2/9 daļas īpašuma, kuras, kā apstiprina arī Arhitektūras pārvaldes izziņa, nav bijis iespējams no domājamās daļas reāli izdalīt. Citāda ir situācija ar Elizabetes ielas 21. namu, kurā valstij pieder 3/4 īpašuma, bet 1/4 — domājamā daļa — no kopīpašuma dažādu darījumu rezultātā vairs nepieder fiziskai personai, bet gan nekustamā īpašuma aģentūrai "Latio". Firma tiesā prasa kopīpašuma attiecību izbeigšanu, bet VNĪA iesniegusi pretprasību par reālo daļu sadali. Tiesas spriedums šajā lietā varētu būt šomēnes. Z.Rasuma atzīst, ka šī pretprasība iesniegta galvenokārt mājas īrnieku aktivitāšu dēļ — viņi izmisīgi cīnās, lai saglabātu tiesības kļūt par dzīvokļu īpašniekiem, nevis gaidītu nedrošu un nezināmu nākotni jaunā saimnieka paspārnē. J.Motte paredz, ka šis tiesas process nebeigsies ātri.

Viņš vienlaikus arī atzīst, ka VNĪA patiesībā nemaz nav ieinteresēta iegūt savā īpašumā visu māju un maksāt kompensāciju otram īpašniekam, jo šādi līdzekļi budžetā aģentūrai vispār nav paredzēti. Turklāt, ja tā arī izdotu savu naudu un samaksātu otram īpašniekam, iznāk, ka tas būtu izdarīts mājas īrnieku vietā. Jo pēc tam, kad visa māja nonākusi aģentūras pārziņā, tā tik un tā jānodod Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai, kas uzsāks privatizāciju. Dzīvokļu privatizācija notiek par sertifikātiem, un VNĪA no tā visa nav pilnīgi nekāda labuma. Lūk, te arī paslēpts tas akmens, pār kuru krīt šādu namu īrnieku intereses.

Z.Rasuma atzīst, ka kopīpašumu sadales praksē īrniekiem par labu nekas nemainīsies, ja vien Civillikumā netiks izdarīti grozījumi. Kā piemēru viņa min Igauniju, kur kopīpašuma gadījumā pirmpirkuma tiesības pieder attiecīgās mājas īrniekiem.

VNĪA tikko saņēmusi Čaka ielas 43. nama otra īpašnieka vēstuli, kurā viņš ziņo par prasības iesniegšanu tiesā, lai atpirktu valsts daļu. Un šādu iesniegumu būs arvien vairāk un vairāk. Un nav svarīgi, vai privātpersonai pieder divas trešdaļas vai viena piecdesmitā daļa īpašuma...

I.Krauze teic, ka tad, ja privātīpašniekam atdota tikai daļa mājas, īrnieki faktiski nonāk gandrīz tādā pašā situācijā kā denacionalizētā namā. Starpība tikai tāda, ka likums tomēr devis kādu cerības staru, cilvēki taupa sertifikātus un gaida reto laimes gadījumu. Cerību uz dzīvokļa privatizāciju nav gandrīz nekādu, jo īpašuma lietas savā starpā risina tikai īpašnieki. Kāds risinājums kam ir izdevīgs, arī tikko noskaidrojām.

Mudīte Luksa, "LV"