Dr. art. Arnolds Klotiņš

Latvijas svētās skaņas

"Dievs, svētī Latviju…"

"Uzvarā un neveiksmē, gavilēs un asarās — vienmēr no jauna, mūžam spēcīga skanēja dziesma "Dievs, svētī Latviju!"; un kas to dzirdēja, tas nepārprotami sajuta savu vietu cīnītāju rindā. Baumaņu Kārlis kā mūziķis bija tikai meklētājs, ne piepildītājs; mēs nogrēkotos pret viņa piemiņu, ja teiktu, ka mākslas ģēnijs vijis laurus ap viņa galvu. Un tomēr viņā mita ģēnijs: tā svētā uguns, kura nemitīgi tika kurstīta no neizdzēšamas mīlestības uz tolaik kluso, mazo dzimteni, kur Latvijas vārds satika tikai nievāšanu un nicināšanu — no mīlestības uz savu vārdzināto tautu. Latvju skaņas dzirdot, tauta izberzēja apmiegojušās acis, skatījās austošā latvju dienā."

Jāzeps Vītols

Šogad Latvijas valsts svin savas pa-stāvēšanas 80 gadus. Un 125 gadi aprit dziesmai, kas, valstij topot, kļuva par vienu no tās oficiālajiem simboliem, — nacionālajai himnai. Ir īstais brīdis runāt par šo dziesmu, tās vēsturi un iek-šējā spēka noslēpumu.

Izvēle

Vairums Eiropas valstu himnu ir nevis sacerētas kā kaut kas īpaši gribēts, bet izraudzītas no nacionālām vēsturiskām dziesmām. Jo lielais patriotiskas idejas piepildījums, kas jāsatur himnai, grūti iespējams, ja pati dziesma jau nav kļuvusi par tautas vēstures daļu un simbolu. Relatīvi jaunajās valstīs, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, atdaloties no lielajām Eiropas monarhistiskajām impērijām, to himnas ir 19. gadsimta nacionālās atmodas laika auklējums. Piemēram, 1918. gadā Čehoslovākijas nacionālās himnas sastāvā (kopā ar kādu slovāku tautas mūzikas motīvu) tika apstiprināta Jana Škroupa (1801–1862) komponētā dziesma Kur mājvieta mana ( Kde domov muj ), kas pirmoreiz bija atskanējusi jau 1834. gadā Jozefa Kaetāna Tīla (1808–1856) lugas Fidlovačka pirmizrādē no šīs lugas personāža klejojoša akla muzikanta lūpām un drīz bija kļuvusi par čehu populārāko nacionālo dziesmu — par spīti toreizējās Austrijas cenzūras aizliegumam. Dziesmas vēsture, kas reizē ir arī pašas tautas vēsture, tādos gadījumos ļauj dziesmai uzvarēt sāncensībā ar jaunākām, acumirkļa estētikai varbūt tuvākām dziesmām.

1920. gadā, kad Baumaņu Kārļa komponēto Dievs, svētī Latviju! Satversmes sapulce apstiprināja par nacionālo himnu, arī šī dziesma uzvarēja netiešā sacensībā ar vairākām citām. To vidū bija Alfrēda Kalniņa dziesma ar Plūdoņa vārdiem Latvju himna – 1917 ("Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē"), kuras teksts un mūzika radās 1917. gada pavasarī, cara varai krītot, kad Baltijas tautu pašnoteikšanās centieniem pavērās reālas izredzes un kad šo dziesmu kā veltījumu ar sajūsmu uzņēma visas Latvijas skolotāju kongress. Tāda bija arī zināmā mērā Jurjānu Andreja gadsimtu mijā radusies dziesma ar Jura Alunāna lokalizēto čehu dzejnieka Františeka Čelakovska (1799–1852) dzeju Nevis slinkojot un pūstot . Arī vēlāk, kad Dievs, svētī Latviju! jau bija oficiāla nacionālā himna, pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma radās viena otra dziesma, kas, šķiet, konkrētāk izteica acumirkļa oficiālo patriotismu un arī diezgan plašu aprindu izjūtas — piemēram, Jāņa Mediņa Tev mūžam dzīvot, Latvija un Jāņa Kalniņa Lai līgo lepna dziesma (abas ar Plūdoņa vārdiem). Tomēr Baumaņu Kārļa dziesma ne tikai saglabāja valsts himnas statusu, bet arī pēc būtības joprojām bija nacionālajā saturā visbagātākā dziesma. Jo tai piederēja tās bagātā vēsture, kas bija arī pašas tautas vēsture.

Toreiz

19. gadsimta pēdējā ceturksnī Latvijā — tāpat kā pirms tam Šveicē, Vācijā, ziemeļvalstīs — par tautas atmodas, konsolidēšanas un gara dzīves izkopšanas auglīgu formu kļuva koru kustība un dziesmu svētki. Kamēr pieminētajā Čehijā par nacionālās atmodas domas koncentrācijas lauku kļuva teātris, Latvijā par vienu no tādiem, varbūt pat par pašu svarīgāko un ļaudis iesaistošāko, izvērtās dziedāšana koros. Koru kustība sevišķi stipras saknes laida auglīgajā lauku dziedāšanas biedrību augsnē. Tāpēc, kā daudziem tuva un pazīstama viela, strauji tika apgūts latviešu zemkopju folkoras repertuārs, pateicoties Jāņa Cimzes un viņa līdzgaitnieku aranžējumiem koriem. Tautasdziesmu apdaru repertuārs veicināja etniskas kopības apziņu, taču nācijas ideju tas tieši apliecināt nespēja, — vajadzēja dzeju un mūziku, kas apelētu pie visu tautu pieredzes un vispārcilvēciskām garīgām vērtībām.

Komponists

Par šādu dziesmu pirmo komponistu kļuva Valmieras apkaimes zemnieku Jēkaba Baumaņa un Annas Feldmanes, Burtnieku lībietes, dēls, Vidzemes skolotāju semināra absolvents (1856) Kārlis Baumanis jeb, pēc toreizējās rakstības, Baumaņu Kārlis (1835–1905). Dažus gadus nostrādājis par skolotāju kāda Vidzemes grāfa ģimenē un izjutis savu stāvokli pazemojošu, viņš 1858. gadā dodas uz Pēterpili, nokārto mājskolotāja eksāmenu, un vācu valodas un literatūras skolotāja darbs uz ilgiem gadiem kļūst par viņa iztikas avotu — līdz pat 1882. gadam, kad viņš pensionējas un mūža nogali pavada Limbažos. Būdams izcils pedagogs, viņš strādā visai respektablās mācību iestādēs un labi atalgotās mājskolotāja vietās. Toties iegūto materiālo neatkarību un rocību izlieto Pēterpils jaunlatviešu sabiedriskajiem un kultūras centieniem, kā arī cīņai pret baronu patvaļu un tumsonību dzimtenē. Baumanis līdz ar dibināšanu 1862. gadā piedalās vienā no pirmajiem Pēterpils latviešu sabiedriskajiem centriem — Latviešu lasāmā biedrībā . Viņš sacer satīriskus dzejoļus, ar tiem, iespējams, ir anonīmi piedalījies arī Pēterburgas Avīžu pielikumā Zobugals . Cenzūra rokrakstā aizliedz viņa lugu No tumsas caur dūmiem pie gaismas (1876). Vēlāk viņš ir viens no satīriskā almanaha Dunduri līdzstrādniekiem un finansētājiem. Gan domubiedriem Auseklim, Stērstu Andrejam, Fricim Brīvzemniekam un citiem, gan arī Sanktpēterburgā studējošajiem no Latvijas allaž atvērts Baumaņa dzīvoklis ar plašo bibliotēku, latviešu avīzēm un spārnojošo gaisotni. "Viesmīlīgs bez robežām, viņa nams bieži līdzinājās viesnīcai, tik daudz draugu un pazīstamu tanī pulcējās," atceras Ādolfs Alunāns. "Tur nu bija tā vieta, kur Baumanis jauno paaudzi stiprināja tautiskā stingrībā, kur viņš jaunekļus mācīja ienīst gļēvulību un remdenību. (..) Kā jaunekļu krūtis tika cilinātas, kad Baumanis pats nosēdās pie klavierēm un savas dedzīgās dzejas priekšā nesa, kur, zināms, mūzikas vara teksta iespaidu vēl pavairoja!"1

60. gadu otrajā pusē, kad dzimtenē pirmoreiz strauji aug latviešu koru skaits, bet oriģināldziesmu trūkuma dēļ tiem jāapmierinās ar repertuāru vācu valodā, Baumanis ceļ trauksmi un pats stājas pie savu komponista iemaņu attīstīšanas. Tautasdziesmu aranžēšanu viņš ir iepazinis jau Jāņa Cimzes, vēlākā Dziesmu rotas sastādītāja, vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā. Tagad viņš pie tās atgriežas, bet par savu mūzikas privātskolotāju izvēlas čehu komponistu, Pēterpils Marijas teātra ērģelnieku Voicehu Hlavāču, vēl dažus citus turienes mūziķus. Tā vēl nav tā profesionāli dziļā mūzikas izglītība, ko Pēterpilī varēja apgūt nākamo paaudžu latviešu jaunekļi, jo tikai Pēterburgas Avīžu dibināšanas gadā (1862) tur dibināja vēlāk slaveno konservatoriju. Tomēr pagātnes celmlaužu nopelni nav vērtējami, salīdzinot tos ar pēcnieku pārākumu, bet gan ar priekšteču veikto. Baumaņa oriģināldziesmas koriem, kā arī balsij ar pavadījumu (bieži ar paša vārdiem) ir latviešu mūzikā pirmās un nav tās ar ko salīdzināt. Tajās atrodas arī ne mazums profesionālu neveiklību, muzikālu un tekstuālu dīvainību, taču to vērtība meklējama citur. Pēc ziņģu un lokalizētu didaktisku muzikālu pliekanību plūdiem Baumanis pieteic dziesmu kā jaunu kultūras un sabiedrisku spēku — ar garā jaunu dzeju, ar ticību atmodai un nelokāmu pretestību visam, kas gara gaismu kavē. Tēvijas dziesma (Lapas Mārtiņš), Kā Daugava vaida (Auseklis) ir to Baumaņa kordziesmu vidū, kuras līdz šodienai spējušas pretoties laika drupinošajai varai, bet viņš pirmais skaņās tvēris arī J.Alunāna atdzejoto Nevis slinkojot un pūstot un E.Šillera Pie tēvu zemes dārgās , ko tagad pazīstam atbilstoši Jurjānu Andreja un Emīla Dārziņa komponētajos variantos. Bija arī daudz citu, to skaitā tādas, kuru tekstu pretfeodālais griezīgums un pat agresivitāte nav ne ar ko latviešu kultūras vēsturē salīdzināmi. Bet Dievs, svētī Latviju! bija viena no hronoloģiski pirmajām un izcēlās ar citām īpašībām.

Himna pirms himnas

1873. gada 2. martā Rīgas Latviešu biedrība nolemj sarīkot vispārējus latviešu dziedāšanas svētkus, kam bija lemts kļūt par pirmajiem tagad jau garajā nacionāla mēroga dziesmu svētku virknē. Baumaņu Kārlis, kurš, dzīvodams Pēterpilī, bija šīs biedrības labā arī agrāk veicis dažu labu darbu, saņem uzaicinājuma vēstuli 28. martā ierasties diriģentu sanāksmē, lai piedalītos svētku programmas sastādīšanā. Atbildē, atvainodamies par neiespēju doties uz Rīgu, Baumanis piesūta izvēlei prāvu skaitu savu oriģināldziesmu un tautasdziesmu apdaru un lūdz neuzskatīt šādu soli "par augstprātību no mūsu puses", jo, kā viņš raksta citā vietā, "arī latviešiem tie laiki nākuši, savus spēkus dziesmu kompozīcijās mēģināt, (..) cik necik uz savām kājām stāties, bet ne mūžīgi mūžam pelnainas maizes druskas apakš nāburgu galdiem lasīt".2 Šīs dziesmas viņš ņem no sava dziesmu krājuma Līgo manuskripta, kuru tobrīd gatavo izdošanai (tas iznāk Pēterpilī 1874. gadā). Programmas komisija izvēlas svētku kopkora koncertam divas no tām, kas jau agrāk pazīstamas, — Tēvijas dziesmu (Lapas Mārtiņš) un Daugavas zvejnieku dziesmu (Fricis Brīvzemnieks), bet trešo, iepriekšējā gadā komponēto un vēl neatskaņoto Dievs, svētī Latviju! ar komponista paša vārdiem iestudē Baltijas Skolotāju semināra audzēkņu vīru korītis un pirmoreiz nodzied svētku atklāšanas svinīgajā aktā 1873. gada 26. jūnijā (pēc jaunā stila 8. jūlijā). Diriģē semināra audzēknis Jānis Dreibergs (1854–1932), vēlākais skolotājs un diriģents, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, ilgus gadus nepelnīti aizmirstais dziesmu svētku kustības entuziasts (tikai mūsu dienās ar kultūrvēsturnieka Oļģerta Auna pūlēm par jaunu tika identificēta J.Dreiberga nolīdzinātā kapa vieta Otrajos Meža kapos un 1997. gada 4. aprīlī atklāta tēlnieka Jāņa Rubeņa darinātā piemiņas zīme).

Tātad Latviešu vispārējo dziesmu svētku tradīcijas sākšanās diena bija arī nākamās Latvijas himnas pirmatskaņojuma reize — tik ciešs ir tās sakars ar dziesmu svētku kustību. Tas bija brīdis, kad pārpildītajā Rīgas Latviešu biedrības namā tika apsveikti visi vairāk nekā 1000 koristi, kā arī svētku viesi, teiktas runas un svinīgi iznests tikko šūdinātais, tagad vēsturiskais dziesmu svētku karogs.

Droši var pieņemt, ka jau 1873. gada vasarā Dievs, svētī Latviju! iespiežas atmiņā latviešu kordziedātāju absolūtajam vairākumam un kļūst populāra kā īsteni jaunlatviska dziesma. Pirmreizēja un patriotiski saviļņojoša toreiz ir paša vārda "Latvija" minēšana virsrakstā un apspēle tik svinīgā, cildenā kontekstā visā dziesmas tekstā. Jo Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens tad vēl ir gandrīz nepazīstams, neiegājies un ir cara varas iestādēm nevēlams ģeopolitisku apsvērumu dēļ, — oficiāli eksistē tikai Baltijas guberņas (Kurzemes, Vidzemes, Vitebskas) vai t.s. Baltijas novads. Tāpēc dziesmā vārdi "Latvija" un "Baltija" toreiz figurē gandrīz kā sinonīmi. Liekas, vārdu "Baltija" Baumanis sinonīmiski lieto arī gribētas dzejiskas dažādības dēļ. Vēlāk šis vārds netieši glābj dziesmu, kad cenzūras dēļ no Latvijas vārda uz laiku jāatsakās pavisam. Lai cik dīvaini liktos, arī mūsdienās vēl dzird runājam, ka šajā dziesmā, pirms tā 1920. gada jūnijā tika apstiprināta par valsts himnu, vārda "Latvija" nemaz neesot bijis, bet tikai "Baltija". Tā ir maldīšanās un savas vēstures noniecināšana aiz slinkuma pārbaudīt faktus pēc pirmavotiem. Abu 1874. gada izdevumu faksimilu publicēšana šajā apcerē, jāvēlas, viesīs nepārprotamu skaidrību.

Jēdzienam "Latvija" bija turklāt pilnīgi jauna latviešu nāciju konsolidējoša iedarbība, jo "kurzemnieki" un "vidzemnieki", kurus šķir Daugava un vēstures atšķirības, toreiz vēl ir it kā savrupi ļaudis un piederību vienotai tautai ne visai dziļi apzinās, nemaz jau nerunājot par Vitebskas guberņai piederošajiem latgaliešiem. Šī dziesma toreiz konsolidē nāciju arī ar savas priekšvēstures savdabību. Proti, Baumanis to ir it kā uzaudzējis uz gandrīz vai folkloriskām saknēm — tā ir radusies divu agrāku dziesmu ietekmē un zināmā mērā pēc to parauga. Jau 19. gadsimta vidū katrā Daugavas pusē mēdz mācīt skolās un dziedāt ziņģveidīgu Vidzemes un Kurzemes daudzinājumu, kurā sastop vēlāko Baumaņa dzejisko priekšstatu prototipus. "Dievs, svētī Kurzemi! Mūs’ mīļo tēvzemi, svētī jel to!" — tā lasām Kurzemes skolotāju K.F.Šēnberga un M.Vītinga 1856. gadā klajā laistajā Kabatas ziņģu grāmatiņā ar daudz lustīgām ziņģēm . Bet te ir minēts arī Ķeizars, valdnieks aug-stākais ("lai viņa dzimums svēts mūs ilgi vald’!") un zemes augstmaņi — "visi tie gādnieki šīs zemītes". Dziesmai ir vāciskais un latviskais variants, un to dzied pēc vācu dziesmas Heil dir im Siegerkranz, Herrscher des Vaterlands melodijas. Līdzīgi, tikai ar Vidzemes vārdu galvgalā, dzied arī Daugavas labajā krastā. Baumaņu Kārlis pamato savu dziesmu uz šiem ļaudīm jau iesakņotajiem dzejiskajiem (ne muzikālajiem!) priekšstatiem. Viņš atmet ķeizaru un citus zemes valdniekus, bet īpaši arī vārdā nepiesauc ne atmodu, ne brīvību, ne tautas tiesības — to visu viņš apvieno jaunajā vārdā "Latvija", — ir pacelts jauns ideāls.

Vēl svarīgāks nākamajai himnai bija tai piemītošais svinīgas tautas lūgšanas raksturs. Tas bija gluži likumsakarīgs toreizējās Latvijas vienkāršo ļaužu pasaulizjūtas tapšanai. Jo kāpiens no etniskās apziņas uz nācijas apziņu prasīja jauna, augstāka, atskaites punkta — priekšstata "vispārcilvēciskais" un tā nesto garīgo vērtību apjautu. Priekšstats par vispārcilvēcisko toreiz ļaužu prātos visvieglāk noslāņojās jēdzienā "garīgs" — citiem vārdiem — "visa kristīgā pasaule". Savukārt priekšstats par individuālo labumu, kur piederēja arī tauta ar savu ikdienas materiālo dzīvi, palika saistīts ar jēdzienu "laicīgs". Šai sakarā raksturīgi, ka arī koru kustība un dziesmu svētki, kam kopumā bija patriotiski mērķi, tomēr sākotnēji dalījās garīgajā (oratoriāla tipa koncerts dievnamā) un laicīgajā norisē. Uzmanīgi ielūkojoties Dievs, svētī Latviju! tekstā, redzam, ka — varbūt neviļus — tajā konspektīvi aptverti abi šie poli, sintezējot ideju par augstāko, pārlaicīgo instanci ar tipiskiem tautiski sadzīviskiem priekšstatiem ("laimē diet").

Vēsture

Jau nākamajā gadā pēc Pirmajiem dziesmu svētkiem Dievs, svētī Latviju! divas reizes iznāk iespiedumā — Baumaņu Kārļa dziesmu krājumos Līgo (vīru korim) un Austra (jauktajam korim ar klavierēm). Pirmo no tiem pēc Krievijas Iekšlietu ministrijas pavēles ieceltā komisija konfiscēja Rīgas grāmatveikalos un publiski sadedzināja Daugavmalā. Liekas, tam iemeslu bija devis ne šis krājums, bet Baumaņa satīriskie dzejojumi citur presē. Pārsteidz, ka jau tūlīt pēc klajā nākšanas recenzijās, kā arī uzliesmojušajā latviešu un vācu preses polemikā par tautasdziesmas jautājumiem šo dziesmu par himnu dēvē ne tikai Ādolfs Alunāns (skat. Baltijas Vēstnesis , 1874, 41.nr.), bet arī viens no skarbākajiem Baumaņu Kārļa un citu jaunlatviešu oponentiem — Lugažu mācītājs Ulmanis, lietodams apzīmējumu "lettische Nationalhymne", t.i., latviešu nacionālā himna ( Zeitung fūr Stadt und Land , 1874, 265. nr.), lai gan par dziesmas melodiju viņš izsakās nievājoši. Līdzās nievām jau ar pirmajiem soļiem šai dziesmai nācās pieredzēt arī nopietnākas vajāšanas. Kad pēc Krievijas Iekšlietu ministrijas ierosinājuma senatora Maneseīna vadībā 1882.–1883. gadā notiek visu Kurzemes un Vidzemes valsts un sabiedrisko iestāžu darbības revīzija un tiek konstatētas nelikumības pret zemniekiem, tad muižnieki visādi cenšas tos diskreditēt valdības acīs, pat inscenējot zemnieku dumpjus un dedzināšanas, un notiek arī denunciācija pret Dievs, svētī Latviju! .

Turpinājums — seko

1 Ā.Alunāns. Ievērojami latvieši. R., 1887, 39. lpp.

2 Cit. pēc: Vizbulīte Bērziņa. Un mūsu tauta godā celsies. Karogs, 1985, 5. nr., 169. lpp.