PIE SAKNĒM

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Apgādība: Divkārt dod tas,

kas dod nevilcinoties

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 339/340., 12.10.98.

Jāņa Blumberga

(1886 – ?) laiks

(17.03.1919. – 13.07.1919.;

09.12.1919. – 11.06.1920.)

Apgādības ministrs

divās valdībās

Blumbergs ievadīja savu ministra karjeru, izdodot šķietami otršķirīgu rīkojumu par audumu vākšanu karaspēka vajadzībām, kuru 1919.gadā 23. martā publicēja Liepājā iznākošais Pagaidu valdības neoficiālais laikraksts "Latvijas Sargs". Taču, runājot par šo rīkojumu, jāņem vērā, ka jaunās Latvijas valsts nacionālajiem bruņotajiem spēkiem katastrofāli trūka ne tikai ieroču, bet arī apģērba un apavu. Pēdējos vajadzēja sarūpēt Apgādības ministrijai (AM).

Obligatorisku nodevu veidā bija jāvāc noteiktā daudzumā vadmala un pusvadmala, linu un labāko pakulu audekli, vilnas zeķes un linu dzija. Bez tam brīvas pārdošanas un ziedojumu ceļā bija vācami arī citi audumi, apģērba gabali un materiāli.

Rīkojumā bija noteikts, ka nodevas pa atsevišķām kā muižu, tā zemnieku saimniecībām sadala pagastu pašvaldības. Tās uzliekamas vienīgi zemes īpašniekiem un rentniekiem, bet ne laukstrādniekiem. No nodevām atsvabināmas karā izpostītas saimniecības, kā arī tādas, kurās netur aitas vai neaudzē linus. Par nododamajām lietām bija noteiktas cietas cenas, un par tām vajadzēja izsniegt rekvizīcijas kvītis.

Vienīgā Latvijas prece, par kuru tolaik — valsts pirmajos gados — varēja saņemt no Rietumu zemēm ieročus un pārtiku, bija lini un kokmateriāli. Tāpēc Ministru prezidents Ulmanis un Blumbergs 1919. gada 27. martā parakstīja rīkojumu par linu un linsēklu tirdzniecību, pārstrādāšanu un izvešanu uz ārzemēm. Rīkojums, kuru "Latvijas Sargs" publicēja 29. martā bija kategorisks un, varētu teikt, monopolistisks:

"1. Linu un linsēklu tirdzniecību, pārstrādāšanu un izvešanu uz ārzemēm valsts ņem savā pārzināšanā.

2. Privātpersonām, firmām vai sabiedrībām bez attiecīgām atļaujām, aizliegts linus un linsēklas:

a) izvest uz ārzemēm;

b) pārstrādāt rūpnieciskos nolūkos;

c) iepirkt no ražotājiem vai pirkt un pārdot;

d) pārvadāt pa ūdens vai dzelzceļiem, izņemot ievedumus no ārzemēm.

3. Apgādības ministrijai saziņā ar Tirdzniecības un rūpniecības ministriju tiesība noteikt veidu, kādā jānotiek linu un linsēklu tirdzniecībai un pārstrādāšanai."

Rīkojuma pārkāpējiem preces varēja konfiscēt bez atlīdzības un uzlikt naudas sodu līdz 10 tūkstošiem Latvijas rubļu (inflācijas apstākļos tā gan nebija liela summa).

Valsts linu monopols Latvijas pirmajos gados deva vislielāko peļņu.Zemniekiem, nomniekus ieskaitot, 1919.gada beigās tika uzlikts par pienākumu nodot zināmu daudzumu savas ražas AM, turklāt par zemām cenām . No tā gada ražas valstij bija jānodod 6–10 pudu no pūrvietas (265–442 kg no ha) rudzu, 6–8 pudu no pūrvietas (265–353 kg no ha) vasarāja, bet kara izspostītajos apriņķos — 3 pudi no pūrvietas (133 kg no ha). Pašvaldības pašas izlēma, kur ņemama augstāka un kur zemāka norma, rūpējoties tikai par to, lai caurmērā iznāktu 7–8 pudi no pūrvietas.

No katras govs pagasta lopu turētājiem bija jānodod caurmērā 18 mārciņas (7,4 kg) sviesta gadā. Līdzīgā kārtā bija jānodod arī gaļa un vilna. Tā kā vienīgās govs īpašniekus no sviesta nodošanas atbrīvoja, tas nestimulēja zemniekus atjaunot kara laikā paputējušus ganāmpulkus.

AM un pašvaldību darba rezultātā pēc bermontiešu padzīšanas Rīgas un citu Latvijas pilsētu apgāde ar pārtikas produktiem pamazām uzlabojās. Ja neskaita putraimus, kartupeļus un auzas, tad no pārējiem produktiem vien Rīgas iedzīvotājiem, kas 1920.gadā bija apmēram 200 tūkstoši, iznāca caurmērā uz cilvēku dienā janvārī ap 400 g maizes un februārī ap 350 gramu. Tiem laikiem tas nebija maz.

Satversmes sapulces apstiprinātajā valdībā, kura uzsāka darbu 1920.gada 12.jūnijā, Jāņa Blumberga vietā apgādības ministra amatā stājās bijušais zemkopības ministrs Augusts Kalniņš.

Augusta Kalniņa

(1876 – 1940) laiks

(12.06.1920. – 30.04.1921.)

Pēdējais

apgādības ministrs

Biogrāfiskas ziņas sk. 8.05.98.

Beidzis darbu zemkopības ministra amatā Kārļa Ulmaņa vadītajā trešajā Latvijas Pagaidu valdībā, agronoms Augusts Kalniņš tūdaļ kļuva par apgādības ministru kabinetā, kuru arī bija sastādījis Ulmanis.

Lai gan stāvoklis pārtikas sagādē pēc kara darbības izbeigšanās Latvijas teritorijā un miera noslēgšanas ar padomju Krieviju 1920.gada 11.augustā pakāpeniski kļuva labāks, tomēr spekulācija šajā laukā nemitējās, nodarot lielus zaudējumus kā valstij, tā iedzīvotājiem. Lai šādu situāciju likvidētu vai vismaz ierobežotu, valsts augstākā institūcija — Satversmes sapulce — 1920.gada 13.augustā pieņēma stingru jo stingru likumu par pārtikas produktu pieteikšanu un spekulācijas apkarošanu, kuru parakstīja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste un sekretārs Roberts Ivanovs.

Likuma sākumpantos bija sacīts:

"1. Visiem tirgotājiem, kā arī citām fiziskām un juridiskām personām, kuru īpašumā, uzglabāšanā vai pārziņā, uz vietas vai ceļā, atrodas sviests, milti, miltu izstrādājumi, gaļa, gaļas produkti, kartupeļi, labība, zirņi, pupas, cukurs, siļķes, tauki, putraimi, sāls, piena produkti, ja šo pārtikas produktu krājumi katrs atsevišķi pārsniedz no apgādības ministra noteikto vairumu — jāuzdod šie krājumi Rīgā — 3 dienu laikā, pārējā Latvijā — 4 dienu laikā no tās dienas, kad Apgādības ministrija izsludinās pieteicamo produktu normu.

Piezīme: Šis pants neattiecas uz pārtikas produktu ražotājiem, Latvijas un Amerikas Sarkanā Krusta biedrībām, Sieviešu palīdzības korpusu, Amerikas jaunatnes savienību un komunālām iestādēm.

2. Bez pirmā pantā noteiktās vienreizējas pieteikšanas uzskaitītie pārtikas krājumi pieteicami periodiski katra mēneša pirmās trīs dienās. Apgādības ministrs, vienojoties ar tirdzniecības un rūpniecības ministru, var noteikt arī biežākus pieteikšanas termiņus, kā arī izdarīt katrā laikā pārtikas krājumu kontroli noliktavās un citās telpās, pieaicinot pašvaldības iestāžu priekšstāvjus."

Likums pilnīgi noliedza visiem uzpircējiem atkalpārdevējiem pirkt 1.pantā uzskaitītos pārtikas produktus uz ielām, ceļiem un iebraucamās vietās, kā arī līdz pulksten 12 dienā lauku, miestu un pilsētu tirgos. Visiem namīpašniekiem vai namu pārvaldniekiem vajadzēja triju dienu laikā uzdot visas viņu namos atrodošās pārtikas noliktavas, kā arī ziņot par turpmāk ierīkojamām noliktavām. Apgādības ministrijai (AM) bija tiesības nopirkt pārtikas krājumus par vairumtirdzniecības cenām ar Ministru kabineta noteiktu normālu peļņas procentu.

Arī sods par likuma pārkāpšanu bija bargs — 100 tūkstoš Latvijas rubļu naudā un līdz 12 mēnešiem cietumā, konfiscējot nepieteiktos vai pretēji likuma noteikumiem iegūtos pārtikas krājumus. Ja vainīgie ir ārzemnieki, tie bez tam izraidāmi no Latvijas.

Šādu bardzību varēja arī saprast, jo vēl 1920.gada sākumā Latvijas pilsētās izsniedza maizi un miltus uz kartītēm. Tā, piemēram, 19.martā valdība nolēma izdalīt Argentīnas baltos miltus uz kartītēm, bet 29.martā — trūcīgo karavīru ģimenēm izsniegt visās pilsētās kartīšu maizi bez maksas. Tā paša gada otrajā pusē pārtrauca maizes izdalīšanu uz kartiņām, jo tā prasīja lielas piemaksas no valsts kases. Valsts apgādībā nolēma atstāt, pirmkārt, armiju un pilsētu nespējniekus, kā arī slimnīcas un patversmes.

Lai iedzīvotājiem pietiktu maizes, tika aizliegta kūku un smalkmaizīšu cepšana un pārdošana. Vēl 1920.gada sākumā Rīgas pilsētas valde bija noraidījusi maiznieku lūgumu atcelt šo aizliegumu. Aiz tā paša iemesla valsts pastāvēšanas pirmajā laikā bija noliegts brūžiem darīt alu. To atļāva tikai ar 1921.gada 16.decembra likumu, apliekot brūvēto alu ar akcīzi — 30 santīmu no stopa.

1920. un 1921.gadā Latvijas iedzīvotājiem bez agrākajām oficiālajām pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādēm no Antantes valstīm nāca klāt zināma palīdzība no ārzemju labdarības iestādēm. Piemēram, 1920.gada martā valdība atbrīvoja no muitas 26 kastes ar drēbēm un produktiem, ko ASV Sarkanais Krusts bija atvedis ar kuģi "Egil" kā "mīlestības dāvanu". Organizācija "American Relief Administration" izsniedza 1921.gada sākumā Rīgā vienreiz dienā ēdienu 40 tūkstoš trūcīgiem bērniem, kā arī mēteļus un apavus tādiem pašiem 10 tūkstoš bērniem. Ēdiennamu uzturēšanā valdība piedalījās ar 3,5 miljoniem Latvijas rubļu un pašvaldības ar 1 milj. rubļu mēnesī. Palīdzību sniedza arī starptautiskais Sarkanais Krusts, angļu sabiedrība "Lady Paget’s Mission" u.c. ārvalstu labdarības organizācijas.

Sākot ar 1920.gada 1.novembri, valdība izsniedza valsts ierēdņiem naturālijas — zināmu daudzumu dažādu preču (katru mēnesi miltus, putraimus, kartupeļus, graudu kafiju, taukus vai speķi, cukuru, siļķes un ziepes, bet reizi gadā vilnas un linu audumus, zābakus, pazoles un malku). Minētās preces deva par pašizmaksas cenu un pat lētāk, lai uzlabotu ierēdņu stāvokli sakarā ar augošo inflāciju. Izsniedzamo naturāliju tirgus vērtība bija aprēķināta sākumā 911 rubļi mēnesī uz cilvēku, bet ierēdnis par tām maksāja tikai 340 rubļus. Kad 1921.gadā sākās deflācija un cenas kritās, naturālijas zaudēja savu nozīmi un to izsniegšanu pārtrauca. Latvijas iedzīvotāju apgāde pamazām ievirzījās normālās sliedēs, un totāla cīņa ar spekulāciju pakāpeniski izbeidzās.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem AM uzdevumiem, ja ne gluži pilnīgi, tad kopumā bija izpildīts un varēja šo resoru likvidēt. Viens no ministrijas likvidēšanas iemesliem bija arī virkne tā dēvēto panamu, kas atklājās tās darbībā, dodot maizi izmeklēšanas iestādēm un presei, kā arī uztraucot cilvēku prātus.

1921.gada 11.aprīlī Ministru prezidenta vietā iekšlietu ministrs A.Bergs un A.Kalniņš parakstīja noteikumus par AM likvidēšanu, tai 30.aprīlī izbeidzot darbību. Šo darbu vajadzēja izdarīt mēneša laikā, dažādus ministrijas departamentus nododot Finansu, Zemkopības un Iekšlietu ministrijai, kā arī armijas saimniecības pārvaldei.

Eksministrs turpināja darbu Satversmes sapulcē un pirmajās trijās Saeimās, kuru deputāts viņš bija.

Ministru kabinets 1920. gadā

(ap galdu no kreisās) : Valsts kancelejas direktors D.Rudzīts, apsardzības ministrs E.Feldmanis, izglītības ministrs J.Plāķis, valsts kontrolieris P.Mincs, darba ministrs F.Ozoliņš, tirdzniecības un rūpniecības ministrs F.Zommers, apgādības ministrs A.Kalniņš, Ministru prezidents K.Ulmanis, satiksmes ministrs Ā.Kuršinskis, finansu ministrs K.Puriņš, iekš-lietu ministrs A.Bergs, tieslietu ministrs R.Benuss, ārlietu ministrs Z.A.Meierovics, zemkopības ministrs H.Celmiņš

Latvijas valsts

un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Sabiedriskās lietas: Klajā laists vārds

vairs atgriezties neprot

Alfreda Jēkaba

Bērziņa

(1899 – 1977) laiks

(01.04.1937. – 20.06.1940.)

Pirmais un pēdējais sabiedrisko lietu

ministrs

Dzīves ceļš sācies Ziemeļvidzemē, Jeru pagasta "Liesumos" lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Rūjienas tirdzniecības skolā un Valkas vidusskolā, beidzis pieaugušo vakara vidusskolu Rīgā un Latvijas karaskolu (1920). Piedalījies brīvības cīņās Ziemeļlatvijas partizānu rindās, pēc tam Valmieras kājnieku pulkā pret Bermontu un lieliniekiem. 1921.gadā Zemnieku savienības oficioza "Brīvā Zeme" redakcijas loceklis. 20.gadu otrajā pusē nodibinājis un vadījis vairākus vietējos laikrakstus Vidzemē. No 1928. līdz 1931.gadam žurnāla "Aizsargs" redkolēģijas loceklis un redaktors. Darbojies jaunatnes organizācijās, bet kopš 1926.gada aizsargu organizācijā, kur strauji virzījies augšup pa karjeras kāpnēm — instruktors, tad informācijas un organizācijas daļas priekšnieks, pēc tam ārējās informācijas daļas priekšnieks, beidzot šīs proulmaniskās apvienības augstākais atbildīgais vadītājs. Zemsaviešu frakcijas deputāts 4.Saeimā, kur 1933.gada 3.novembrī iesniedz un motivē savas partijas Satversmes grozījumu projektu, kas iezīmē ceļu uz autoritāru režīmu. Kopā ar Ulmani un Balodi, iekšlietu ministru Gulbi u.c. ekstrēmistiem organizē antikonstitucionālo 1934.gada 15.maija puču. Kā atzinību par to 18.maijā saņem no "vadoņa" iekšlietu ministra biedra portfeli.

"Vicobērziņš", kā viņu nereti devēja tautā, savu ofensīvu pret demokrātiju sāka ar uzbrukumu preses brīvībai. Kā liecina arhīva dati, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, tūliņ pēc puča Rīgā slēdza 28 laikrakstus ("Sociāldemokrāts", "Dienas Lapa", "Darba Zemnieks", "Jaunā Diena", "Lauku Darbs", "Lauku Domas" u.c.), Rīgas apriņķī — 3, Liepājā — 7, Jelgavā — 13 (tajā skaitā ietilpst arī Auces, Dobeles un Bauskas laikraksti, kurus iespieda Jelgavā), Valmieras apriņķī — 2 un Tukuma — Talsu apriņķī — 1. Tātad pavisam 54 izdevumus. Jāpiebilst, ka to skaitā bija daudz minoritāšu laikrakstu. Tika slēgti 14 žurnāli — "Arodnieks", "Darba Jaunatne", arī tādi "vainīgi" izdevumi kā "Aizkulises", "Intīmā Rīga" u.c. Šāds liktenis piemeklēja pat labējo aprindu laikrakstu "Latvis", kuru slēdza 1934.gada 5.oktobrī.

Bērziņš savā apoloģētiskajā grāmatā "Labie gadi," kas iznāca 1963.gadā ASV, stāsta (186. – 187. lpp.), ka radiofons, kas atradās valsts rokās, pēc puča grūtības nesagādāja. Jautājums bija tikai par jaunajiem apstākļiem piemērotu programmu. Ar presi stāvoklis esot bijis delikātāks. Ar to valdība vēlējās panākt sadarbību uz labas gribas un abpusējas saprašanās bāzes.

20.maijā viņš esot aicinājis uz pusdienām Romas viesnīcā lielāko Rīgas dienas laikrakstu vadītājus, lai informētu viņus par valdības plāniem un dzirdētu preses darbinieku domas. No "Jaunākajām Ziņām" piedalījies A.Benjamiņš, "Brīvās Zemes" — J.Druva, "Latvijas" — A.Bergs un A.Avots, "Pēdējā Brīža" — O.Liepiņš u.c. Pēc vairāku stundu ilgas sarunas, turpina Bērziņš, tās dalībnieki esot vienojušies, ka, ievērojot abpusēji apliecināto uzticību, nekāda laikrakstu cenzūra nav vajadzīga. Tās vietā vēlama laikrakstu plaša informēšana, lai tie savukārt varētu laikus informēt lasītājus par valdības nodomiem un rīkojumiem, kā arī tos komentējot.

Taču tie bija tikai skaisti vārdi. Patiesībā jau 1934.gada 16.maijā tika noteikta iepriekšēja cenzūra. Tiesa, tā paša gada 17.novembrī to atcēla, bet 1939.gada septembrī atkal ieviesa, nosakot, ka Rīgā periodisko izdevumu novilkumi pirms iespiešanas jānodod Sabiedrisko lietu ministrijas (SLM) preses nodaļai, citās vietās — augstākajam policijas priekšniekam.

Nepagāja ilgs laiks pēc puča, kad Bērziņš inicēja no 21. līdz 24. jūlijam sarīkot uzvedumu, mūsdienu valodā runājot šovu, "Atdzimšanas dziesma", kas slavināja jauno kārtību. Gigantomānijas apsēstie organizatori iesaistīja Esplanādē notiekošajā pasākumā 1800 koristu, 60 operas un baleta solistu, 100 mūziķu un masu skatos vairāk nekā tūkstoti karavīru un aizsargu. Tā kā skatītāju, protams, netrūka, uzvedumu vajadzēja atkārtot vairākas reizes. Britu sūtnis Rīgā Hjū Nečbuls – Hjudžesens savā kārtējā ziņojumā ārlietu ministram seram Džonam Saimonam 27.jūlijā cita starpā rakstīja arī par notikumu Esplanādē: "Alegorijas un aktualitātes bija veikli apvienotas. Redzējām sākotnējo brīvo latviešu svētlaimību pirms septiņiem gadsimteņiem, vācu bruņinieku ierašanos, krievu virskundzību, pasaules karu un beidzot Ulmaņa kunga apvērsumu šī gada 15.maijā (..). Kad uzvedums bija beidzies un aktieri, kas tēloja Ulmaņa kungu un ģenerāli Balodi, bija nogājuši no skatuves, abi šie attēlotie paši saņēma skaļas ovācijas. Tika teikts daudz runu, un uzveduma dalībnieces viņus apbēra ar puķēm."

1936.gada 11.aprīlī, pabīdot malā Valsts prezidentu Albertu Kviesi, Ulmanis sagrāba arī šo amatu. Bērziņam vajadzēja organizēt par godu šim notikumam tautas apsveikuma demonstrāciju. Īpašā apspriedē ministra biedrs ierosināja sarīkot plašu gājienu no Esplanādes, kas tolaik jau saucās Vienības laukums, uz prezidenta pili, kā arī karogot visu valsti. Angļu diplomāts Rīgā Džons Trāts par šo notikumu 17.aprīlī rakstīja savai priekšniecībai, ka manifestu organizējis iekšlietu viceministrs, kas "kļuvis par kaut ko līdzīgu propagandas ministram un savus sarīkojumus iecer un realizē pēc vācu parauga. Piedalīšanās demonstrācijā atsevišķām grupām praktiski bija obligāta. Vietējie uzņēmumi daudzos gadījumos bija spiesti samaksāt saviem strādniekiem, lai viņi piedalītos demonstrācijā, lai pašus vēlāk nenorātu, ka tie nepietiekami reprezentēti."

Ulmanis savam padevīgajam kalpam, pēc būtības latviešu gēbelsam Bērziņam izveidoja īpašu Sabiedrisko lietu ministriju, kādas mēdza būt tikai totalitārās valstīs. Ministru kabineta pieņemtajā likumā par šā resora nodibināšanu bija teikts:

"1. Sākot ar 1937.g. 1.aprīli pastāv Sabiedrisko lietu ministrija.

2. Sabiedrisko lietu ministrija rūpējas par pilsoņu valstisku audzināšanu, pārzina preses, biedrību, poligrāfisko iestāžu, privāto teātru, kino un radio lietas un izpilda citus uzdevumus, ko viņai uzliek atsevišķi likumi.

3. 2.pantā norādītās lietās sabiedrisko lietu ministrs darbojas ar tiesībām, kādas pēc likuma piešķirtas resoru vadītājiem, kuru pārziņā minētās lietas līdz šim atradās.

4. 2.pantā norādīto pienākumu veikšanai sabiedrisko lietu ministrs likuma robežās var izdot saistošus noteikumus, izsludinot tos vispārīgai zināšanai.

5. Sabiedrisko lietu ministrijas iekārtu nosaka atsevišķs likums.

Šis likums stājas spēkā izsludināšanas dienā."

Zemnieku savienības politiķis, 4.Saeimas deputāts Jānis Lejiņš savā 1971.gadā ASV izdotajā grāmatā "Mana dzimtene" par Bērziņu jaunā amata statusā rakstīja (129.lpp.): "A.Bērziņš bija enerģisks un arvien izdarīgs. Pēdējos gados K.U. delikāto lietu kārtošanu lielā mērā uzticēja viņam, tāpēc iecelšana bija saprotama." Tāpat domāja Anglijas sūtniecības darbinieki Rīgā, kas 1937.gada pārskatā rakstīja, ka par ministru iecelts "šis sparīgais jaunais cilvēks". Britu Ārlietu ministrija saņēma plašāku informāciju par Bērziņu 1938.gada 26.februāra ziņojumā, kurā viņš bija raksturots reizē ar vēl 52 latviešu politiķiem. Šajā dokumentā varēja izlasīt, ka jaunais ministrs ir viens no Dr. Ulmaņa valdošās grupas locekļiem, kam sevišķi liela ietekme. Bērziņa kungu iecēla par kabineta locekli 1935.gadā, kad viņš vēl bija tikai iekšlietu viceministrs. "Vīrs ar nepievilcīgu, bet enerģisku raksturu un veikls runātājs. Ļoti aktīvs, un vietējā prese viņu ārkārtīgi daudzina (taču tās šefs! — R.T.) gandrīz tikpat kā pašu diktatoru (..). Svešvalodās viņš labprāt nerunā, bet prot krieviski un viņa vācu valoda vēl ir saprotama. 1938.gada februārī Bērziņa kunga darbības lauks vēl vairāk paplašinājās, jo viņu iecēla par Fiziskās audzināšanas komitejas priekšsēdi" (citēts pēc grām. Dunsdorfs E. "Kārļa Ulmaņa dzīve". — R., 1992. — 298.lpp.).

SLM pārziņā no Iekšlietu ministrijas pārgāja aizsargi, kā arī preses, biedrību un tūrisma lietas, no Tautas labklājības ministrijas — Darba aizsardzības departaments, no Satiksmes ministrijas — radiofons, un no Izglītības ministrijas — teātri. Ārlietu ministra Vilhelma Muntera prombūtnes laikā Bērziņa pārziņā atradās arī šī ministrija.

1937. gada 12 maijā Ministru kabinets pieņēma likumu par SLM iekārtu. Likumā bija noteikts, ka ministrija "rūpējas par pilsoņu kulturāli valstisku audzināšanu, pārzina preses, biedrību, poligrāfisko iestāžu, privāto teātru, kino, radiofona, tūrisma un aizsargu lietas un izpilda citus uzdevumus, ko viņai uzliek atsevišķi likumi un noteikumi."

Ministrijas galvenās sastāvdaļas ir: Sabiedriski kulturālais departaments, Preses un biedrību departaments, aizsargu organizācija, Radiofons. Pirmā departamenta uzdevumos ietilpst "pilsoņu sabiedriski–kulturālā audzināšana, piegriežot sevišķu uzmanību pienākuma apziņas un tēvzemes mīlestības attīstīšanai un nostiprināšanai. Departaments veicina valsts politikas izvešanu un sekmē valdības nodomus un rīcību sabiedriski kulturālās lietās."

Departaments sastāv no šādām nodaļām: administratīvās, grāmatvedības, rakstu un grāmatu izdevniecības, propagandas, kultūras un mākslas un tūrisma nodaļas.

Preses un biedrību departaments pārzina preses, biedrību un citu organizāciju un sapulču lietas, kā arī veic uzdevumus, kuri norādīti atsevišķos likumos par izrādēm un izrīkojumiem, kinematogrāfiem, izlozēm, ziedojumu vākšanu un citiem gadījumiem, kam ir sakars ar sabiedrisko lietu kārtošanu. Departamentu sastāvdaļas ir: preses nodaļa, biedrību nodaļa un filmu kontroles birojs.

Likumā bija paredzēts, ka pie SLM uz atsevišķa likuma pamata pastāv un darbojas aizsargu organizācija, kā arī Radiofons, kuru vada direktors ar departamenta direktora tiesībām.

Netieši SLM struktūrā ietilpa arī vai bija, tā sakot, meitas uzņēmums — Rakstu un mākslas kamera (pārējās kameras atradās citu ministriju pārraudzībā), likumu par kuras izveidošanu ministru kabinets pieņēma 1938.gada 5.maijā. Jaunās institūcijas mērķi bija skaidri un nepārprotami definēti likuma divos sākumpantos:

"1. Rakstu un mākslas izpratnes padziļināšanai, kopšanai, veicināšanai un celšanai;

atjaunotās Latvijas 15.maija ideju vadīto un apvienoto rakstu un mākslas darbinieku saskaņotai, pašierosmīgai, brīvai darbībai gara mantu vairošanā un katras šo darbinieku profesijas garīgo, tiesisko un saimniecisko dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšanai un kārtošanai pašdarbības ceļā;

darba un profesijas ētikas, goda un cieņas nostiprināšanai, uzturēšanai un sargāšanai, pienākuma un atbildības izpratnes izkopšanai valsts un savas sirdsapziņas priekšā;

tautas seno gara mantu un paražu sargāšanai un godā turēšanai — pastāv Rakstu un mākslas kamera ar mājokli Rīgā.

2. Rakstu un mākslas jēdzienā šā likuma izpratnē ietilpst rakstniecība, glezniecība, tēlniecība, mūzika un skatuves māksla, tāpat ar rakstiem un mākslu saistītās nodarbības un ražošanas nozares."

Nākamajā pantā bija strikti nosacīts, ka šī kamera pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 6 pants noteica, ka instrukciju 5.maija likuma piemērošanai izstrādā kameras prezidijs, bet apstiprina sabiedrisko lietu ministrs.

Tikpat autoritārs bija šā normatīvā akta 7.pants:

Turpinājums — seko

Par Latvijas valsts

tapšanu

Kārļa Ulmaņa rakstu izdevumos neietvertās

lekcijas, kas nolasītas armijas izglītības kursos

Kārlis Ulmanis ir to valstsvīru skaitā, kuram vairākkārt gan dzīves laikā, gan arī pēc nāves izdotas lielākas vai mazākas rakstu un runu izlases. Tajās apkopots galvenokārt tas, ko Ulmanis teicis un rakstījis par tautsaimnieciskiem un politiskiem jautājumiem, kā arī uzrunas dažādos svinīgos gadījumos. Parlamentā teiktās runas un pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma sacītais un rakstītais viņa darbu apkopotājiem bijis pieejams stenogrammu, rakstu un uzmetumu veidā, bet daudz grūtību sagādāja pirms Latvijas valsts proklamēšanas un tās pirmajos gados teiktā un publicētā materiāla apzināšana. Ar šīm problēmām nācās saskarties jau trīsdesmito gadu beigās, kad prezidenta sekretāra Jāņa Ruduma sakārtojumā sāka iznākt līdz tam pilnīgākais Kārļa Ulmaņa daudzsējumu runu un rakstu izdevums "Tēvzemes Brīvībai un Slavai". Tā 1.sējumā, kas iznāca 1939.gada decembrī, ietverti K.Ulmaņa darbi no 1899.gada līdz Latvijas valsts nodibināšanai. Nākamais bija 5.sējums, kas iznāca pašā padomju okupācijas priekšvakarā — 1940.gada 10.jūnijā. Tajā iekļautas no 1934.gada 16.maija līdz 1936.gada 9.maijam teiktās runas un raksti. "Sakārtotāja atzīmēs" J.Rudums rakstīja par to, kāpēc rakstu sējumi neiznāk secībā. Un viens no galvenajiem iemesliem bijis K.Ulmaņa rakstu un runu milzīgais daudzums valsts pirmajos gados. To teksti nav saglabājušies pilnībā. Pirmie gadi pēc valsts nodibināšanas un brīvības cīņām radīja nepieciešamību ministru prezidentam "iet tautā un runāt tautai", "kad Kārlis Ulmanis teicis ap 250 runu vienā pašā gadā (1921.!), nemaz neskaitot oficiālās runas."

Pie minētajām, vēlāk izlasēs neievietotajām runām pieskaitāmas arī K.Ulmaņa lekcijas Rīgā armijas izglītības kursos, kas ar virsrakstu "Par Latvijas valsts tapšanu" publicētas laikraksta "Latvijas Sargs" deviņos numuros laikā no 1921.gada 10.februāra līdz 2.aprīlim. Šo lekciju atreferējumu, ko sagatavoja laikraksta līdzstrādnieks (tie parakstīti ar J.Kl.), virsrakstos nebija minēts K.Ulmaņa vārds, bet tas parādījās apakšvirsrakstā vai teksta sākumā, tādēļ bibliogrāfiskos rādītājos šīs lekcijas nav pieminētas vai arī informācija par tām ir nepilnīga. Pirmo un pēdējo lekciju atreferējis arī laikraksts "Latvijas Kareivis".

Pirmajā lekcijā 7.februārī Ulmanis apskatījis latviešu valstiskās domas priekšvēsturi līdz vācu okupācijai Rīgā 1917.gadā. Otrajā un trešajā lekcijā viņš galvenokārt runājis par 1917.gada rudens un 1918.gada pavasara notikumiem vācu okupācijas apstākļos, bet ceturtajā — par to, kā Latvija nonāca pie 1918.gada 18.novembra. Šķiet, ka tieši Latvijas proklamēšanai un pirmajiem jaunās valsts soļiem speciāla lekcija šajos kursos nav veltīta, jo nākamajā reizē Ulmanis runājis par Rīgas atstāšanu 1919.gada janvārī un darbības uzsākšanu Liepājā, kā arī par valdības grūtībām pirms "puča" un tā laikā.

Uzstājoties auditorijā, kurā vairums klausītāju paši bija nostaigājuši kara ceļus, viņš acīmredzot uzskatīja par nevajadzīgu īpaši pakavēties pie nesen aizvadītajām brīvības cīņām. Par Ulmaņa lekcijās minētajiem jautājumiem vēlāk daudz rakstījuši vēsturnieki un tie pieminēti citu laikabiedru memuāros. Tomēr, tāpat kā klausītājiem 1921.gadā, arī šodien interesanti iepazīties ar K.Ulmaņa kā šo notikumu aktīva līdzdalībnieka teikto.

Rakstot par 14.marta lekciju, "Latvijas Kareivis" (16.martā) atzīmēja: "Lekcija atstāja uz klausītājiem dziļu iespaidu /../ un lekcijai beidzoties, orķestris nospēlēja tautas maršu un garnizona priekšnieks pulkv. Apinis uzaicināja uzsaukt: "Lai dzīvo ministru prezidents!" — kareivji ar ilgiem, jūsmīgiem saucieniem godināja ministru prezidentu. "Tas pats laikraksts 23.martā par nākošo lekciju rakstīja, ka tā "ļoti interesanta un bija sapulcējusi pārpilnu zāli klausītāju, kuriem visiem nebija rūmes zālē, kālab liela daļa noklausījās lekciju blakus telpās...".

K.Ulmanis bija viens no iniciatoriem, lai karavīri, kuriem karš nebija ļāvis sistemātiski mācīties, varētu izglītoties vakara kursos dienesta laikā. Kursu sākumā "Latvijas Kareivis" (5.februārī) rakstīja:

"Liekas, ka nu tiešām ir pienācis īstais brīdis iegūt visu nokavēto. Vēl vairāk tāpēc, ka armijas izglīt[ības] kursos ir radusies iespēja smelt no tiem avotiem, kādi reti kādam ir bijuši pieejami. Latvijas karavīri var tiešām lepni būt, ka mūsu labākie zinātnes vīri dod viņiem to labāko, kas tiem ir, pie tam pilnīgi par brīvu.

Bet nevien zinības, arī praktiskas zināšanas top iegūtas ļoti plašā mērā šajā iestādē, kuru mēs ar pilnu tiesību varam nosaukt par armijas augstskolu."

Kursi, ko žurnālisti un droši vien arī klausītāji tēlaini dēvēja par augstskolu, sākās vakarā pulksten sešos un ikreiz sastāvēja no divām vai trijām stundu garām lekcijām. Tā, 28.februāra programma paredzēja — "no pulksten 6 vakarā — ministru prezidents K.Ulmanis nolasīs 4.lekciju par Latvijas valsts tapšanu, no pulksten 7 — augstskolas docents Liepiņš par lopkopību un pulksten 8 instruktors J.Sudrabs — par dārzkopību".

1921.gada 4.martā "Latvijas Kareivis" rakstā "Viens mēnesis kultūras darba armijā" atskatījās uz izglītības vakara kursos paveikto:

"Ir pagājis tikai drusku vairāk kā mēnesis, kad, pateicoties ministru prezidenta K.Ulmaņa un armijas virspavēlnieka ģenerāļa Baloža sevišķām rūpēm un gādībai, ar ļoti vienkāršu nosaukumu — armijas izglītības kursi — atklājās Rīgā karavīru augstskola. Viņas mērķis bija — sniegt ikvienam karavīram, tiklab kareivim kā virsniekam, vienalga, vai tas kalpo Rīgas garnizonā jeb iebraucis no ārienes, — pilnīgi par brīvu zinātniski pamatotus un saprotami un pieejami sniegtus priekšlasījumus dažādās nozarēs. Līdz ar zinātni un praktiskām zināšanām, bija sprausts arī otrs mērķis — tuvināt karavīrus skaņu mākslai. Ar šo nolūku ik svētdienas, pēc nolasītām lekcijām, mūsu nacionālās operas labākie solisti un mūziķi dod kursos koncertus, kuri tikpat kā lekcijas pilnīgi bez maksas pieejami lekciju klausītājiem, tā tad — faktiski ikvienam Rīgā esošam karavīram. Par lektoriem bija uzaicināti mūsu pazīstamākie zinātnieki, skolotāji un arī valstsvīri. /../"

Tālāk laikraksts atzīmēja, ka "ikvienam lekciju apmeklētājam ne vienreiz vien ir ienācis prātā, ka ja nebūtu izcīnīta brīvā Latvija, nebūtu mums arī iespējas tik brīvi klausīties īstās zinātnes ieguvumus savā mātes valodā.

Tiesa, neikkatru dienu iespējams atnākt uz kursiem ikvienam kareivim. Bet, parunājoties tikai ar tiem, kas katru no dienesta un darba brīvo vakaru nāk šurpu, noiedami kājām pa 6—8 verstīm turpu un tikpat daudz atpakaļ, tiešām, kaut gan pagājis tikai drusku vairāk kā mēnesis, cik daudz skaistu graudu še izsēts latvju puišu skaistajās uzņēmīgās dvēselēs! Lai minam tik docentu [A.] Dauges un [K.] Kundziņa, ministru prezidenta K.Ulmaņa, ārlietu ministra biedra H.Albāta, mūsu diplomātu J.Seska un K.Ducmaņa, skolotāju J.Vintera, [R.] Klaustiņa, dabaspētnieka M.Rāceņa, izglītības ministra J.Plāķa un dažu citu lekcijas. /../ Un kur tad vēl daudzie priekšlasījumi par praktiskām zināšanām modernā lauksaimniecībā, — kuras pasnieguši pazīstamie speciālisti ikviens savā nozarē: docents [P.] Lejiņš, instruktori [P.] Grīnups, [J.] Sudrabs, [A.] Adienis, inženieri [M.] Laže un [Ā.] Vickops un citi". Daļa šo lekciju rakstu vai atreferējumu veidā publicētas "Latvijas Sargā".

Martā ar lekciju "Par Latvijas valsti" kursos uzstājās ārlietu ministrs Z.Meierovics, kurš februārī atgriezās Rīgā no vairākus mēnešus ilgā komandējuma Rietumeiropā, kura laikā no lielvalstīm panāca Latvijas de iure atzīšanu.

Līdzīgi armijas izglītības kursi tika rīkoti arī garnizonos provincē. Uz Jelgavu, Tukumu, Rēzekni, Daugavpili un citām vietām no Rīgas kā lektori devās vadošie zinātnieki, valsts un saimnieciskie darbinieki.

Rīgā kursi noslēdzās marta beigās un "Latvijas Kareivis" rakstīja: "Tagad pēc plaši ievadītās demobilizācijas un, pavasarim iestājoties, pate dzīve rāda citus ceļus arī šai nozarē. Arī še, tāpat kā visur citur — izglītības lieta jāsistematizē un tai jāpaliek par pulku pašu un viņu vadītāju sirdslietu."

K.Ulmaņa lekcijas ir arī spilgta liecība, kas rāda toreizējās valdības locekļu rūpes un personīgo atbildību par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem.

Dipl. vēsturnieks Tālis Pumpuriņš — "Latvijas Vēstnesim"

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

pirmās lekcijas pieraksts

Jau desmitiem gadu atpakaļ Latvijā dzīvoja ļaudis, kuru domas gāja pāri viņu darbam uz tālāko nākotni. Pagājušā gadusimteņa sešdesmito gadu sākumā pār Latviju gāja pirmais brīvības vilnis. Tautā sākās dziņa pēc izglītības un prasība pēc skolām. Tauta jau tad saprata, ka tikai tad, kad mums būs izglītība, mēs būsim pietiekoši stipri politiskā cīņā. Un sāka jau atskanēt balsis, daudzreiz gan ļoti segtā veidā, ka mums vajadzētu nostāties uz savām kājām, pašiem savas lietas nokārtot, par vietēju pašvaldību. Bet tad uznāca kā atslābums. Gan nodibinājās Rīgā Latviešu biedrība un Rīgas latvieši meklēja nostiprināties ekonomiskā ziņā, bet viņu vadoņi izdarīja lielu kļūdu, sludinādami tikai materiālu nostiprināšanos un apmierināšanos ar mantu, māju un bodīti.

Un nerunādami ne par plašu, īstu tautas audzināšanu, bet sevišķi baidīdamies no politikas, jo tā esot nāves zāles tautai. Tā tautai sludināja Fricis Veinbergs. (Šo pašu ideju viņš pauda arī vēlāk.) Viņa uzticīgais palīgs un domu biedrs bija advokāts Krastkalns, kas spēlēja savā laikā ne mazu lomu. Un tas labākais nu ir tas, ka šī loma tagad galīgi izspēlēta.

Tomēr tautā sāka izplatīties izglītība un pašapziņa. Radās progresīvi virzieni, kas sāka sludināt jaunas domas un tautas tiesības. Daži no šiem vēlākos gados nenoturējās un ļāva aizrauties ekstrēmos, bet ir arī citi, kas visu laiku palikuši uzticīgi Latvijas tautas izveidošanai. Kā tādi minami Dr. Valters un dzejnieks J.Rainis.

Tad atnāca kara gadi. Papriekš viss likās esam klusu, bet tad atskanēja tautas griba. Latvijas tautas spēku modinātājs, kas iepazīstināja arī ārzemes ar latviešiem, bija latviešu strēlnieku pulki. Jo tie rādīja, ko tautas griba var.

1916. gada beigās jau sāka atskanēt balsis par autonomiju. Sept. 1916. g. Lauksaimnieku Centrālbiedrības sapulcē sprieda, ka ārzemnieku vērība jāgriež uz Latviju un ārzemēs jāpropagandē par to, kas ir latvieši un ko viņi panākuši. Vēlāk Pēterpilī citā sapulcē uzdeva mūsu valsts domniekiem, nelaiķim Zālītim un Goldmanim, aizrādīt, ka mēs prasām autonomiju. Bet revoluc. Krievijas valdība ļoti auksti izturējās pret mūsu autonomijas prasību. Viņi nezinot, ko teikšot krievu tauta, kad uz viņas rēķina citiem došot autonomiju utt. Tomēr Valmierā notika divas lielas sapulces, kurās ievēlēja Latvijas zemes padomi. Tiesa gan, ka viņa nebija spējusi neko lāga vēl izdarīt, ka to iznīcināja lielinieki, bet pat viņas sanākšana ir vēsturisks notikums.

Tad uznāca vācu laiki. Kādā sapulcē, kur vēlējām priekšstāvjus uz Kijevā noturamo mazo nāciju priekšstāvju kongresu, Meierovics ieminējās, ka vajagot izsludināt Latvijas neatkarību. Sākās karstas debates. Bet tā kā autonomijas jautājums vēl nebija izdzīvots, tad Meierovica priekšlikumu atraidīja.

Bet vāciem iedzīvojoties Rīgā, mēs tikai dabūjām iepazīties, ko īsti nozīmē vācu dzelzs dūre. Aiztaisīja visas latviešu biedrības, noliedza sapulces, laikrakstus un politiskas komitejas. Pat vācu laikrakstus nedabūjām no sākuma. Tikai vēlāk nāca vācu presē aizrādījumi par to, ko vāci gribētu. Proti: 1) palikt te par kungiem, 2) neatdot arī Kurzemi Krievijai un 3) lai Rīgas iedzīvotāji izteiktos, ka tie grib palikt pievienoti Kurzemei. Pēc kāda laika Veinbergu Friča redakcijā sāka iznākt Rīgā latviešu valodā izdota avīze, kurā Veinbergs ievietoja tulkojumus no vācu avīzēm. Starp citiem arī kādu, kas mums bija no ļoti liela svara. Proti, ka vācu tautai esot vajadzīga un tā ļoti vēloties mūsu zemi, bet tikai tukšu un kailu no vietējiem iemītniekiem. Tas ir, lai Krievijai uzliekot par pienākumu izvākt mūs un igauņus uz Krieviju...

Vēlāk gan vāci bija apķērušies un atsauca šo ziņu, teikdami, ka Vācijas valdība došot zemes iedzīvotājiem lielas un "plašas" tiesības: ievest lauku skolās un baznīcās latviešu valodu. Tas bija viss, ko vāci mums gribēja atļaut. Un bija radušies paklausīgi kalpi, kas gribēja šo vācu ideju ne vien atbalstīt, bet arī izplatīt. Tas bija Krastkalns, kurš bija iesniedzis vācu kungiem latv. tautas valodā adresi, lai atļaujot skolās mācīt latv. valodu, — kad zemi dalīšot, lai neaizmirstot, ka pie mums uz laukiem esot bezzemnieki. Un vēlāk Vienbergs drukāja savā avīzē, ka vienīgi vācu ķeizars varot mums laimi nest un neprāts esot domāt par Latvijas patstāvību un orientēties ne uz Vāciju, bet Sabiedrotiem.

Tai laikā vāci jau bija spējuši visos okupētos apgabalos pilnīgi apspiest garīgo dzīvi. Politiskām un vecām latv. biedrībām neko nebija brīv darīt. Tāpēc nodibinājām palīdzības komiteju, kas apvienoja visus Rīgā esošos darbiniekus. Bet šo komiteju apstiprināja arī tikai tad, kad Krastkalnu ievēlēja par priekšnieku. Un pēdējais bija ļoti nelaimīgs, ka tam par biedri ievēlēja Ulmani.

Šo lekciju bija ieradušies noklausīties pāri par 700 karavīru, to starpā arī ģen. Balodis un cita priekšniecība.

J.Kl.

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 33. numurā

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

otrās lekcijas pieraksts

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 38. numurā

1917. gada rudenī Rīgas latviešu sabiedrība sāka daudzmaz nogrupēties. Vienā pusē demokrātiskais bloks, kurš vēlāk deklarēja Latvijas patstāvību un neatkarību, un otrā pusē — galējais labais spārns ar Krastkalnu un Veinberģi un viņu rediģēto "Rīgas Latv. Avīzi", kura drukāja visu to, ko vācu kungi pavēlēja un kura nosauca vēlēšanos pēc neatkarīgas Latvijas par neiespējamu un muļķīgu.

Patstāvīgas Latvijas vietā viņam bija cits ideāls: Baltijas valsts, kura būtu Igaunija, Latvija un Lietava, iekšējā uzbūvē "patstāvīga", bet ārēji zem Vācijas aizsardzības. Kāda būtu šī iekšējā patstāvība, to jau labi varēja spriest no tā, ka visām apvienotām tautām vajadzētu vienas valsts valodas, kura, bez šaubām būtu bijusi vācu valoda, un vietējiem iedzīvotājiem viņu pašu valodā būtu tikai tiesība dziedāt baznīcās un sarunāties savās mājās. Pats par sevi saprotams, ka visur zemē valdītu vācu kārtība un, kā to vairākkārt izteica avīzes — Baltijas valsts politika "pilnīgi saskanētu ar Vācijas interesēm".

Lai nu panāktu šo interešu saskaņošanu un Baltijas valsts nodibināšanu, uz mājieniem no Berlīnes 29. septembrī sapulcējas Lielā Ģilde un atrada, ka vienīgais glābiņš esot vācu ķeizars un Vācija. Arī Lietavas toreizējā "Taryba" 11. decembrī nolemj lūgt vācu palīdzību pie Lietavas "patstāvības" nodibināšanas. Bet Veinberģis rakstīja, ka Krievija Latviju esot pametusi postam un vienīgais mūsu glābiņš esot Vācija, kurai tad nu arī jāpieslejoties. Demokrātiskais bloks lūdza atļauju sasaukt plašu sapulci, kurā varētu pārrunāt visus jautājumus. Uz sēdi atnāca arī Krastkalns un atnesa lūgumu, uz kura viņa ekselence gubernators Altens jau esot uzlicis rezolūciju, kuru būtu vēlams pieņemt sapulcē. Mēs pret to karsti protestējām un paziņojām vācu kungiem, ka ar to neesam mierā. Jo mēs, kas esam parakstījuši savus vārdus zem Latvijas neatkarības deklarācijas, paši gribam sasaukt sapulci un paši spriest, bet nevis pieņemt vācu gubernatora uzrakstītās rezolūcijas.

Bet jau 22. decembrī Rīgas Latv. biedrībā Krastkalns sasauc lielu sapulci, kurā piedalījās apmēram 800 cilvēku un kura pieņēma adresi Bavārijas princim Luitpoldam. Šajā adresē sapulce lūdza nodibināt Baltijas valsti, kura lai atrastos vācu aizsardzībā. Nodibināja arī Rīgas un apkārtnes pagaidu zemes padomi, kurā ļāvās sevi ievēlēties kādi 18 kungi, no kuriem daži gan jo drīz sāka izstāties.

Bet vāci forsē notikumus. Jau 27. decembrī notika vācu ieceltās Rīgas pilsētas domes sēde, kurā klātesošais vācu hauptmanis paziņoja, ka dome esot nolēmusi vienbalsīgi pievienoties Vācijai. Pēc tam sanāca kādu septiņdesmit vācu biedrību sapulce un sapulcējās atkal Lielā Ģildē. Un vācu avīzes rakstīja, ka ir pilsēta, ir lauki esot vienbalsīgi nolēmuši iet prom no Krievijas un palikt pie Vācijas. Bet Veinberģis 1. janvāra 1918.g. numurā rakstīja par divām politikām: par prāta un jūtu politiku. Un kā atbildību par visu nelaimi, ja tāda nākšot, kritīšot uz pēdējās piekopējiem Ulmani un Dr. Valteri.

Protams, ka viss tas nevienu pārsteigt nevarēja. Rīgas iedzīvotāji vienmēr bija padoti vācu iespaidam. Veinberģis un citi kungi mācīja tautu sargāties no politikas. Tāpēc nav brīnums, ka liela daļa garīgi iemidzināto iedzīvotāju pirmā vietā stādīja materiālās intereses un viņu acumirklīgo uzlabošanos. Ar to tad arī izskaidrojams viņu lielais prieks par vācu leitnantiem, lepnas kāzas ar tiem utt.

Tomēr pēc visa notikušā palīdzības komitejas sastāvs nevarēja palikt bez pārgrozībām. Un kad jaunās vēlēšanās Krastkalns izkrita cauri, tas aizgāja un līdz ar viņu kādi 11 citi. Grūti toreizējos apstākļos bija izdarīt šo norobežošanos, bet viņa bija nepieciešama.

Kurzemē pa to starpu gāja vēl sliktāki. Jelgavā valdīja Rādens, kas Baltiju gribēja vienkārši pataisīt par Vācijas provinci un nepielaida pat iespējamību domāt vai rakstīt pat par Baltijas valsti vai Kurzemes hercogisti.

1918. gada sākumā sakarā ar Brest–Ļitovskas miera sarunām vācu karaspēks ieņēma visu Baltiju.

Ar to nu radās iespēja iztikt no Rīgas un apskatīties, kā citur klājas. Un iespaidi ir bēdīgi. Ir Cēsīs, ir Valmierā materiālās intereses tāpat spēlē noteicošo lomu. Tepat latviešu valoda izsviesta no skolām, un tie, kas domā par tās atpakaļievešanu, tiek saukti par buntavniekiem. Tāpēc atlika vienīgais — izbraukt no Rīgas, lai kaut cik mēģinātu atsvabināt lauku iedzīvotājus no bailēm un sastinguma.

Pa to starpu — 8. martā — notika trešā Kurzemes zemes padomes sēde, kura nolēma izsludināt neatkarīgu Kurzemes hercoga valsti. Izvēlēja delegāciju uz Berlīni. Un tajā ievēlēja arī Sīpeles pagasta vecāko Vēžnieku, lai lūgtu Vācijas ķeizaru par Kurzemes hercogu.

Delegāciju Berlīnē pieņēma kanclers un apsolīja, ka Kurzeme tiks atzīta par hercogisti, bet par to, vai Viļums uzņemšoties būt par hercogu, tas solījis pārdomāt.

Acīmredzot ar Kurzemi vien vēl nepietiek: viņi gaida arī Igauniju un Vidzemi. Rādens spiež pa vecam kurzemniekus, bet Berlīne ir arvien atturīga.

Kāda tomēr būtu sagaidāma vācu politika, ja būtu noticis tas, kas tagad nav noticis, varam spriest no tam, ka kādā reihstāga sēdē, kad pārrunāja Baltijā ieturēto politiku, valdība atbildēja, ka no 80 vietām zemes padomē veselas 30 esot atstātas nevāciešiem un tikai 50 esot atdotas vāciem.

Un tomēr — ir Kurzemē, ir pašā Rīgā atradās ļaudis, kas šo stāvokli atrada par labu. Kāpēc tā? Vienkārši tāpēc, ka viņi nekad nebija bijuši tuvu tautas vairumam. Viņiem trūka paļāvības un ticības uz tautas lielajiem spēkiem. Tauta tiem bija pūlis, no kura tie prata tikai baidīties. Ar to arī izskaidrojas viņu bailes no visparīgām balsstiesībām un pieticība ar vācu valdīšanu.

J.Kl.

Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa

trešās lekcijas pieraksts

Publicēts laikraksta "Latvijas Sargs" 1921. gada 43. numurā

Savā trešajā lekcijā Ministru prezidents atstāsta notikumus, kas norisinājās pa okupācijas varas valdīšanas laiku Latvijā. Jāsaka, ka tikai tagad, valdīdami neatkarīgas valsts pilsoņu brīvības un tiesības valsts iekārtā un visās mūsu iestādēs, mēs, klausoties vienkāršā faktu atstāstījumā, varam saprast, cik nelaimīgi un dziļi nospiesti un verdzināti mēs būtu vēl šodien, ja Sabiedroto armija nebūtu satriekusi Vāciju un latvju armija un tautas gars nebūtu radījuši neatkarīgo Latviju.

Jau 1918. gada martā vācu okupācijas varas priekšnieks Kurzemē — fon Gotlers, griezdamies pie vācu valdības, uzsver, ka zemes iedzīvotāji Baltijā gribot stipru valsts varu, kas tos spētu pasargāt no visādiem satricinājumiem. Un tā, ka pirmā vietā esot jānostāda vācu valsts intereses, tad neesot ir ko domāt par kaut kādas patstāvīgas valsts jeb republikas nodibināšanu Baltijā. Tā aizmirsdams pilnīgi vietējo iedzīvotāju intereses. Bet tajā pat dienā — 20. martā — sapulcējās Rīgas pilsētas domē uz otru sēdi, un — runā to pašu valodu. Brestas miers nu jau ir noslēgts, Kurzeme jau ir ievadījusi daudzas sapulces ar vienbalsīgu gatavu, priekšā liktu rezolūciju pieņemšanu. Tagad šo pašu ceļu iet arī Rīgas pilsētas dome. Piedaloties Krastkalnam un citiem latviešu kungiem, viņa vienbalsīgi nolemj prasīt Baltijas valsts nodibināšanu, kura lai būtu savienota ar Vāciju ķeizara Viļuma personā. Pie tam tiek piezīmēts, ka arī visa zeme piekritīšot šim lēmumam. Un liekas, pēc tam it kā viss nosveras uz vācu pusi. Uz Berlīni nosūta telegrammu ar 4 parakstiem, proti: Bulmeringa, Krastkalna, Veinberga un Reisnera. Protams, ka neviens ir neprasa šiem kungiem, kas tos pilnvarojis runāt tautas vārdā. Arī tad ne, kad Krastkalns iesniedz rezolūziju ar 3 punktiem, izteicot cerību, ka: 1) latvju tautas nacionālās un kultūras īpatnības tikšot aizstāvētas arī jaunā valstī, 2) latviešu valoda pielaista dažās iestādēs un 3) ka ar vācu kolonistu ienākšanu zeme latviešiem — māju īpašniekiem — netikšot atņemta.

Tātad neprasa vis Rīgas kungi zemes izdalīšanu bezzemniekiem, neprasa vis latviešiem nekādas tiesības, bet izteic tikai cerību. Labi zinādami, ka mācītājs Bernevics ir pieprasījis Berlīnē veselu 2 700 000 vācu kolonistu pārvietošanu uz Latvijas zemes.

Divas dienas vēlāk — 22. martā sanāk Vidzemes landtāgs, pēc vecu vecajiem likumiem sasauc un nolemj to pašu, ko Rīgas dome, uzsvērdams, ka Vidzemes muižniecība jau 1917. gada decembrī esot nolēmusi pievienoties Vācijai, par to esot ziņojuši ķeizaram Viļumam 1918. gada janvārī. No Vācijas tiek saņemta bramanīga atbilde, ka nu vairs saites starp Baltiju un viņas mātes zemi Vāciju mūžam neiršot.

Landtāgs savā sēdē nolemj sasaukt zemes sapulci ar pilsētu un lauku priekšstāvju piedalīšanos. Lai jo lielāku iespaidu atstātu uz Latviju un Igauniju, Vācija 23. martā pasludina, ka tā esot atzinusi Lietavas valsti par patstāvīgu un uz mūžīgiem laikiem saistītu ar Vāciju. Sevišķi pēdējais teikums tiek pastrīpots. Pie kam vēlāk izrādas, ka šis Lietavas atzinums no Vācijas nav vis nācis uz Lietavas "Tarybas" 16. febr. 1918.g. lēmuma pamata par Lietavas neatkarību, bet uz kāda tur cita.

Arī kaujas laukos vācieši gūst tai laikā arvien jaunas uzvaras. Kafejnīcas "A.T." logā ir izstādīta liela karalauka karte, uz kuras fronte ir atzīmēta ar sarkanu diegu, kas ik dienas top pārlikts uz priekšu.

Sakarā ar to visi vācu draugi saceļas spārnos. Liekas, ka viņi gribētu visu Rīgu paņemt un nonest uz Berlīni. Un nolikt tur uz kāda ielas stūra. Ir jau ievadītas sarunas par Rīgas izstādes sarīkošanu Berlīnē. Draugi spīdošām sejām apjautājas viens otram, ko tas vedīšot uz "aufštellungu". Un nevar viņi saprast ne mūsu mieru, ne mūsu kritisko skatu uz visu, un vēl vairāk ne, kad mēs atsakam viņiem: "Nu kustaties vien līdz ar diegiem: mēs paliksim uz vietas."

10. aprīlī sanāk Rīgā landtāga sasaukta zemes sapulce. Bet par viņu vācu laikraksti maz plātās. Izrādās, ka sapulcēs piedalās kādi 8 Vidzemes pagastu vecākie. Un kaut gan tie arī no okupācijas varas amatos iecelti, tie tomēr negrib padoties vācu kungu pavadai. Tāpēc pēdējiem nu jālieto ir Dieva, ir mācītāju un advokātu vārdi, lai pārliecinātu šos lauku ļaudis, ka tie ir brīvi no tā zvēresta, ko tie devuši valstij. Iegalvodami tiem, ka viņi zvērējuši ne Krievijai, bet Nikolajam, kurš nu esot nezinkurp aizbēdzis. Beidzot laucinieki arī palikuši klusu. Bijis tiem arī tā kā drusku bailes. Jo sēde notikusi Rīgas pils Baltā zālē pie aizslēgtām durvīm. Un tikai viens vienīgais latvietis — Gailīts no Nītaures sācis slavēt vācu lietas. Zemes sapulce tad nu arī nolēmusi atdalīties no Krievijas, uzdodama par tālāko lemt zemes padomei, kura sapulcēsies trīs dienas vēlāk. Un pēc mācītāja Avota vācu valodā iesniegtas rezolūcijas nolēmusi, ka zeme gribot, lai būtu Baltijas valsts, kura lai ietu kopā ar Vāciju. "Rīgas Avīze" pie tam lepni un laimīgi piezīmē, ka šī rezolūcija pirms nobalsošanas nolasīta arī latvju valodā. Protams, ka nu atkal šī rezolūcija jāved uz Berlīni un ka delegācijā atkal piedalās Krastkalns, kurš jau 12. aprīļa vakarā kādā mielastā bija turējis runu, ka Latvijai tas esot liels ieguvums, ka tā nu reiz atkratījusies no Krievijas, esot pieslējusies Vācijai utt.

Berlīne, protams, atbild ar laipnām telegrammām, ka visi piesolījumi tikšot ar labvēlību pārbaudīti.

Šinī pat laikā notiek Kurzemē vēl kāda sapulce, kurā uz Bernevica priekšlikumu nolemj, ka Kurzemes bēgļi no Vidzemes atpakaļ uz savām mājām Kurzemē neesot laižami.

Tikpat zīmīgs ir arī kāds raksts "Rīgas Latviešu Avīzes" 26. aprīļa numurā par to, ka labi esot, ja cilvēks protot izmantot visu, ko tam dzīve dodot. Un tāpēc labi esot izlietot balandas, cūkupienes, virzu, kuras varot lietot gan kā salātus, gan arī vārītas; citas rītā, citas vakarā. Tas nozīmēja, ka zeme dzīvoja pati savu dzīvi, neatkarīgi no kungu lēmumiem. Un šī dzīve bija pusbada un tukšuma dzīve. Tiklab fiziski, kā arī garīgi. Un diezgan grūti nācās mūsu darbiniekiem uzturēt vajadzīgo modrību.

Arī Rīgas kungi vēlāk nejutās īsti omulīgi. Jo visas viņu telegrammas un lēmumi neatstāja uz zemi nekādu iespaidu: viņas izskanēja un izčākstēja tepat Rīgā.

Pa to starpu jo enerģiski rīkojas Nacionālpadome, kura jau 1917. g. rudenī pārcēlās uz Pēterpili. Viņas mērķis bija aizstāvēt ikvienā vietā latvju tautas intereses. Viņas priekšsēdētājs bija tagadējais senators zvēr. adv. Zamuels, un tas attīstīja ļoti plašu darbību ar lielu nozīmi priekš visas Latvijas. Kaut gan apstākļi ir grūti, darbs tiek neatlaidīgi turpināts un ir no neatsverami lielas vērtības. Darbība norit daudzās nodaļās. Tiek sarakstītas daudz grāmatas par Latviju ar nolūku iepazīstināt ārzemniekus ar mūsu apstākļiem. Šos darbus veic Satversmes sapulces prezidents Čakste un iekšlietu ministrs Bergs, kas sarakstīja vairāk grāmatas ārzemju valodās. Padome stājas arī sakaros ar ārzemniekiem, un jau 1918.g. janvārī tā pieņem lēmumu par Latvijas neatkarību un nedalāmību un protestu par vācu melu izpaudumiem, kuri ir tikai latvju tautas gribas viltojums. Lai labāk aizstāvētu Latviju ārzemēs, tiek komandēts uz Londonu un Parīzi Meierovics. Stokholmā nodibina latvju preses biroju, kas apgaismo lietu patiesos apstākļus un stāvokli Latvijā. Pārceļoties Nac. Padomei uz Valku, rodas domas par viņas apvienošanos ar demokrātisko bloku, bet tas vēl netiek panākts. Rīgā, nevarēdami paši iztikt uz Kurzemi, tomēr strādājam, cik iespējams, gan informēdami ārzemes un mūsu priekšstāvjus viņās, gan — galvenais, uzturēdami cilvēkus dzīvus un pie cerības, lai nepagaistu viņos nacionālās apziņas gaisma.

J.Kl.