"Nevajag dzīties pēc visvarenākās lielvalsts titula"

"Izvestija"

— 2000.04.14.

Kopš 2000. gada sākuma Krievija nokļuvusi sarežģītā iekšpolitiskā situācijā.

Parādījušies jauni izaicinājumi, uz kuriem adekvātas atbildes vēl joprojām nav. Radies iespaids par noteiktu pašas politikas krīzi. Diemžēl, pašlaik mūsu valstij nav ne tikai noteiktas iekšpolitikas stratēģijas, bet nav pat skaidri saprotamas doktrīnas.

Tajā pašā laikā runāt par Krievijas pozīcijas katastrofālo pasliktināšanos vēl nevajadzētu. Negatīvās tendences visādā ziņā vēl iespējams labot.

Kaut arī pašlaik diskusija par iekšpolitiku ir pasīva, pietiekoši skaidri var izdalīt četras skolas vai koncepcijas.

Pirmo koncepciju varētu saukt par "revanša koncepciju". Tās atbalstītāji ir par militārā varenuma attīstīšanu, mobilizējamu ekonomiku, to valstu atbalstīšanu, kas ir antieiropeiskās pozīcijās (Irāna, Irāka), par tuvināšanos ar Ķīnu uz antirietumu bāzes. Tā ir izolācijas skola. Orientācija uz tādu politiku nav reāla ne tikai Krievijas iespēju dēļ, bet novedīs pie turpmākām sakāvēm, "sanitārā kordona" izveides un visbeidzot pie valsts sabrukuma.

Pie revanša "skolas" paradoksāli pieder arī daļējas pašizolācijas atbalstītāji no bijušo reformatoru un oligarhu vidus. Šie cilvēki cer, ka paliks pie varas un spēs atveseļoties no iepriekšējām kļūdām, pie varas laižot "krievu Pinočetu". Šī otrā koncepcija potenciāli ir mazliet drošāka nekā pirmā, bet gandrīz tikpat nereāla.

Trešajai skolai, tā saucamajai "labprātīgās pakļaušanās" skolai, nav ievērojamu sekotāju, un tai diez vai ir jebkādas cerības atdzimt.

Ceturtā un pati izplatītākā — pašlaik arī oficiālā — daudzpolārā koncepcija piedāvā aktīvu ārpolitiku visās jomās, kas vērsta uz ģeostratēģisko bilanču atbalstu. Kopumā šī pieeja daudzējādā ziņā atbilst Krievijas interesēm, taču tai ir arī nopietni trūkumi.

Pirmkārt, tā nepilnīgi atspoguļo jaunās pasaules reālijas. Otrkārt, šī pieeja ir neekonomiska, patērē jau tā trūcīgos diplomātiskos resursus, prasa no Krievijas globālas lielvalsts reformas tajā laikā, kad tā ir tikai vārga reģionāla lielvalsts. Vai patiešām bija jāiesaistās Dienvidslāvijas konfliktā ar tādiem resursiem, kādi mums bija? Ko mēs ieguvām no manevriem ap Irāku?

Treškārt, šī pieeja zināmā mērā sasien Krievijai rokas, gandrīz automātiski nostāda to pret Rietumiem. Ceturtkārt, pašlaik Krievija ir "pols", kas kļūst arvien vājāks. Vai mums ir vajadzīga tāda vārga "pola" pozīcija, kaut vai tikai no konceptuālā viedokļa? Piektkārt, šī koncepcija, sevišķi, kad tā tiek izvirzīta Krievijas un Ķīnas dialogā, iesaista Krieviju, kaut arī draudzīgas Ķīnas pusē, tomēr Ķīnas un Amerikas attiecībās. Un tas viss notiek tad, kad mums nav iespēju ietekmēt Pekinas un Vašingtonas politiku. Tieši tāpēc mēs uzskatām, ka nepieciešams izveidot atbilstošu jaunu valsts ārpolitikas stratēģijas koncepciju. To varētu saukt par "selektīvas iesaistīšanas" koncepciju.

Jaunās pieejas pamatā ir jābūt nopietnai valsts stratēģisko prioritāšu izskatīšanai. Kā galvenajai un neapstrīdamai prioritātei ir jābūt valstiskas varas atdzimšanai, stabila un augsta ekonomiskā pieauguma sasniegšanai, kā arī kursam uz prātīgu integrāciju pasaules ekonomikā.

Pirmajam šādas pārskatīšanas principam jābūt kursam ļoti stingri aizstāvēt tikai dzīvībai svarīgos Krievijas jautājumus. Citos jautājumos ir jāieņem principiāla, nevis konfrontējoša pozīcija.

Otrais princips — apzināta politiskās klases un sabiedrības atteikšanās no dzīšanās pēc "visvarenās lielvalsts" fantoma. Trešais princips — virzība uz maksimālu izvairīšanos no konfrontācijas, īpaši ar valstīm un reģioniem, no kuriem ir atkarīga Krievijas ekonomiskā attīstība. Ceturtais princips — raudzīšanās nākotnē, nevis nevajadzīgu un dārgu pagātnes pozīciju aizstāvēšana, bet tiekšanās iekarot un piemēroties nākotnes pasaules pozīcijām.

Piektkārt. Piedāvātās pieejas filozofijai ir jābūt izdevīguma meklēšanai, vispirms — ekonomiskā. Sestkārt. Ārpolitikas galvenajam principam ir jābūt vispārējai Krievijas biznesa atbalstīšanai ārzemēs. Septītkārt. Ārpolitikai ir jākalpo par ārzemju investīciju uzdevumu piesaistītāju. Astotkārt. Atteikties no striktās retorikas. Mūsu draudiem vairs netic, taču tie tracina, traucē tiem, kuri vēlētos sadarboties ar Krieviju.

Sergejs Karaganovs