"Galveno Krievijas relikviju slēpj Ukrainā"

"Megapolis–Ekspress"

— 2000.04.12.

Gribi — tici, gribi — netici.

Liekas, ka Aizkarpatu operatīvie darbinieki atklājuši vienu no visintriģējošākajiem aizvadītā gadsimta noslēpumiem. Taisnība, liekas, ka viņi paši to nemaz neapzinās. Nupat ukraiņu avīze "Fakti" pastāstījusi par kratīšanu kādā no daudzo čigānu baronu mājām, kuri izsenis dzīvo valsts rietumos un dienvidos. Saņēmuši ziņas par nelikumīgu ieroču glabāšanu, operatīvie darbinieki vairākos džipos speciālās nozīmes karavīru pavadībā iebruka pie kāda Ludviga B. Vinogradovas rajona Koroļovas ciemā. Ietekmīgais eskorts bija vajadzīgs ne velti: līdzko 31 gadu vecā barona trīsstāvu savrupmājā sākās kratīšana, no tuvākā tabora Ludvigam palīgā saskrēja desmitiem ciltsbrāļu, kas bija gatavi aizstāvēt savu baronu.

Kad uzbrukums tika atvairīts, savrupmājā atrada ne vien ieročus un patronas, bet arī 1300 afgāņu parauga padomju militārās formas tērpus, kā arī masīvu 400 gramu smagu ar rubīniem rotātu tīra zelta kroni. Ar militārajiem formas tērpiem kaut kā tika skaidrībā — barons Ludvigs apgalvoja, ka grib tajos ietērpt savus kalpus, bet par ieročiem ierosināja krimināllietu; par kroni vienīgi zināms, ka tas Jaungadā it kā esot ticis uzdāvināts barona 9 gadus vecajai meitai, lai tā labāk spētu notēlot Sniegbaltīti.

Līdz ar to avīzes informācija beidzas, taču, kā izrādījās, šim notikumam punktu pielikt vēl par agru. Drīz vien pēc publikācijas pie "M–E" apskatnieka ieradās pazīstamais ukraiņu vēsturnieks Ostaps Škabardņa un pastāstīja ko tādu, ka man žoklis atkārās. Pēc vēsturnieka ziņām, kronim, par kuru ir runa, ir vairāk nekā 60 gadu, un, par spīti tā ārējai vienkāršībai, to pēc paša Staļina pavēles izgatavojuši labākie Urālu juvelieri. Zēna gados pārdzīvojis šausmīgo 30.gadu badu un 1947.gada kosmopolītu apkarošanas represijas pret vecākiem, docents Škabardņa visu dzīvi veltījis Staļina laikmeta izpētei. Reiz, būdams vēl jauns aspirants, brīnumainā kārtā saglabājušos kāda no Staļina tuvākā līdzgaitnieka (vārdu vēsturnieks negrib pirms laika nosaukt) memuāros Ostaps atradis norādi par "zelta kroni ar rubīniem", kura skici vaļasbrīdī uzzīmējis pats ģeneralisimuss, lielajam tirānam tuvākie cilvēki domāja, ka šis visstingrākajā slepenībā pēc Staļina personiska pasūtījuma darinātais kronis bijis domāts pašam vadonim. Pēc pētnieka domām, Josifs Visarionovičs bija domājis ar to galvā iziet partijas 19.kongresā un uzstāties deputātu priekšā.

Lai arī cik absurds liktos šāds plāns, Ostaps Škabardņa, jau toreiz dziļi izpētījis Staļina psiholoģiju, bija satricināts. Tas pilnīgi atbilda vadoņa paranoālajai rīcībai dzīves pēdējos gados, kad lielummānijas dzītais lielvalsts valdnieks pasūtīja režisoriem filmas par krievu monarhu slavu, bet rakstniekiem — epopejas par šo tēmu (pietiek atcerēties Alekseja Tolstoja romānu par Pēteri I, ko Josifs Visarionovičs nepacietīgi gaidīja).

Kopš tā laika aspirants Škabardņa bija zaudējis sirdsmieru un nolēma par katru cenu atrast kroni, lai pierādītu pasaulei Staļina rīcības nenormālumu. Padomju laikā tā bija bīstama nodarbe, tādēļ, lai neizraisītu aizdomas, jaunais uzkraiņu zinātnieks aizstāvēja disertāciju par viņam neciešamo marksisma–ļeņinisma vēsturi. Tas Škabardņas kungam pavēra pieeju lielākajām Krievijas un Ukrainas specbibliotēkām, partijas un valsts arhīviem.

Kaut ko atrast izdevās maz: Ostaps noskaidroja, ka pēc Staļina nāves tuvinieki centušies kroni izvest uz ārzemēm, taču kontrabanda tikusi pārtverta. Nodot relikviju Valsts glabātuvē zinātāji neuzdrošinājās (notikums ar kroni varēja sabojāt valsts prestižu) un tad, lai būtu tālāk no grēka, to izveda uz Ukrainu un nodeva toreizējā republikas VDK vadītāja atbildībā. Zinādams par nacionālistisko noskaņojumu Ukrainas VDK, viņš neizšķīrās kādam uzticēt noslēpumu un noslēpa kroni savas mājas seifā. Izņēma viņš to tikai pa lieliem svētkiem, bet vai nu pats cieta no lielummānijas, vai patiešām kronī bija kaut kas maģisks — katrā gadījumā ar to pietika, lai UPSR VDK priekšsēdētājs iztēlotos sevi par Ukrainas hetmani. Sākumā tas izpaudās tikai svētkos, un piederīgie domāja, ka piedzērušais ģimenes galva taisa jokus, taču, kad augstu stāvošais ierēdnis Harkovā pasūtīja sev zizli, apcirpa matus pa kazaku vīzei un izaudzēja tādas pašas ūsas kā Bogdanam Hmeļņickim, sieva saķēra galvu. Viņa aizrāvās ar ezotēriku un nosprieda, ka kronī ieviesusies mirušā tirāna sliktā karma. Reiz, kad, izpriecājies par kroni un izlaidis no rokām zizli, piedzērušais vīrs apsnaudās, sieviete izvilka no viņa kabatas seifa atslēgu, paņēma kroni, aiznesa to uz uteni un pārdeva čigāniem par tiem laikiem nedzirdētu summu — 200 tūkstošiem rubļu. Kopš šī brīža Staļina kroņa pēdas zūd.

Ostaps Škabardņa jau devies no Piekijevas, kur viņš pēdējos gados dzīvo, uz Aizkarpatiem cerībā ieraudzīt kroni. Viņš ļoti steidzas: pēc viņa vārdiem, par atradumu jau uzzinājusi Kijevas un Maskavas mafija, kas ir gatava par to piesolīt jebkuru summu. Ukrainas prezidenta administrācijā, kur vēsturnieks griezies pēc palīdzības, pret viņa stāstījumu izturējušies kā pret kārtējām blēņām. "M–E" apskatniekam Škabardņas kungs paziņojis, ka tagad cer uz Vladimiru Putinu, kam, kā izteicies ukraiņu vēsturnieks, kronis var ļoti noderēt.

Pāvels Krivošejevs