Viedoklis

Prof. Olgerts Krastinš, — "Latvijas Vēstnesim"

Ar pātagu un pīrāgu

Nelabvēlīgās tendences, kas tautas ataudzē Latvijā iezīmējās jau gadsimta sākumā, krīzē pārauga, sākot ar 1991.—1992.gadu. Šajā laikā mirušo skaits sāka pārsniegt dzimušo skaitu, un turpmākajos gados šī starpība izauga līdz 14—17 tūkstošiem gadā. Politiķi, valstsvīri, zinātnieki un publicisti joprojām meklē visai draudīgās tendences cēloņus. Vēl grūtāk ir saskatīt līdzekļus tās novēršanai.

Kāds demogrāfs ir ieteicis, ka dzimstību varot palielināt, izmantojot bailes un naudu:

"Bailes kā motivācija demogrāfijā (..) nav tikai bailes palikt vienam, bez atbalsta vecumdienās (..) bailes var būt (un arī ir) atsevišķam cilvēkam par savu nākotni, par ģimenes saglabāšanu nākamajās paaudzēs, par sava uzvārda pazušanu (..) demogrāfiskās idejas (..) jāpastiprina ar materiālo ieinteresētību, naudu. Turklāt naudai jābūt pietiekami daudz, lai cilvēki arī materiāli būtu ieinteresēti sekot demogrāfiskām nostādnēm. Lai "glābtu cilvēci" (lasiet: latviešus) no izzušanas nākamajās paaudzēs, jāatrod tāda demogrāfiskā motivācija, kas apvienotu abus šos "atbalsta punktus" — bailes un naudu." (Latvijas Vēstnesis, 1998.g. 20.augustā.)

Jāatzīst, ka vēstures gaitā ar pātagas un pīrāga palīdzību ir realizēta ne viena vien mikropolitikas un makropolitikas ideja. Iespējams, ka šie divi "motivētāji" varētu palīdzēt arī demogrāfijā. Tomēr īsti droši tas nav, īpaši tādēļ, ka ar pātagu vajadzētu kapāt pārāk necilvēcīgi: likvidēt pensiju sistēmu, lai jaunie un pusmūža cilvēki redzētu "neapzinīgo" vecīšu mokošo bojāeju. Tāpat vajadzētu pātagot tos bērnus, kas par saviem vecākiem neliekas ne zinis. Pēdējo mums jau ir ļoti daudz.

Nauda kā motivācija savukārt rada ļoti nevēlamas blakusparādības. To nesen pamanīja "Neatkarīgās Rīta Avīzes" žurnālisti I.Vembre, I.Galkina, I.Šteinfelde, J.Goldbergs ("Latvijas lauki dramatiski noveco", 1998.g. 26.augustā):

"Kopš valdība (..) nolēma par katru jaundzimušo mātei maksāt 200 latu, bērni kā rieksti no koka birstot tieši tajās ģimenēs, kurās kā sociāli nelabvēlīgās viņu nākšana šai saulē vispār ir noziegums."

"Tagad ir tā — vecākiem ievajagas jaunu televizoru, pēc deviņiem mēnešiem bērns mājās un aparāts arī, bet nākamajam gadam jau plāno jaunu pirkumu, protams, pēc kārtējā bērniņa piedzimšanas, par viņa vajadzībām domāto naudu."

Bez tam naudas pietiekami treknam pīrāgam, dalot to daudziem, nepietiks. Turklāt, kā redzams no iepriekšējā, "pīrāgu" vajadzētu dalīt pēc kādiem bērnu audzināšanas kvalitatīviem rādītājiem, nevis vienkārši pēc skaita. Tas savukārt saceltu lielu brēku sabiedrības kliedzošākajā daļā.

Tātad demogrāfijas problēmu risināšana ar pātagu un pīrāgu vai nu nedotu cerētos rezultātus, vai radītu citas ļoti smagas sekas.

Mūsuprāt, baiļu efektu varētu pētīt un izmantot pavisam citādi, vajadzētu nevis palielināt baiļu spiedienu, bet bailes samazināt, likvidējot bailes radošos apstākļus.

Var runāt par bailēm palikt bez bērniem. Bet pašreiz Latvijas sabiedrībā lielākas bailes ir radīt bērnus. Vajadzētu pētīt cēloņus, kas rada bailes no bērniem, un meklēt iespējas tās novērst.

Pēc pieredzes

pie mazākiem kaimiņiem

Cilvēks, pateicoties prāta spējām, kas radīja zinātni un tehniku, ir visai attālinājies no pārējās dzīvās dabas. Tomēr visi svarīgākie bioloģiskie procesi cilvēkiem un augstākiem dzīvniekiem ir uzkrītoši līdzīgi. Arī demogrāfiskie: bērnu radīšana, audzināšana, vecuma nespēks, nāve. Tādēļ ir vērts padomāt, vai dzīvnieku pasaulē dzimstību nodrošina kāda dabas (Dieva) pātaga un pīrāgs.

Lasītājs tūliņ var iebilst: dzīvnieku pasaulē bērni rodas spontāni. Neviena dzīvnieku suga nepazīst kontracepciju, neviena neprot izraisīt mākslīgu abortu. Tiesa, dzīvnieki to neprot. Bet viņiem vienmēr ir iespēja nesodīti pamest jaundzimušos tūliņ pēc piedzimšanas. Augstākiem dzīvniekiem daba tādu rīcību nav paredzējusi, un viņi savus bērnus baro, kopj un aizsargā ar apbrīnojamu pašaizliedzību, nereti dodoties cīņā pret pārspēku, tādējādi upurējot savu dzīvību. Kur tad ir tā pātaga un pīrāgs, kas motivē šādu rīcību?

Autors nav biologs un nepārzina daudzas dzīvnieku sugas. Taču pazīstamākajām nav raksturīgi, ka pieaugušie bērni sistemātiski (vai vispār) gādātu par vecākiem. Tieši otrādi — kādas populācijas savairošanās noteiktā miniteritorijā rada lielāku barības konkurenci un vecākiem, kas radījuši pēcnācējus, grūtākus izdzīvošanas apstākļus. Par kādu "pīrāgu", ko dzīvnieku pasaulē saņemtu "daudzbērnu ģimenes", vispār nav runas.

Dzīvnieku vairošanos motivē instinkts, emocionāls komforts, mīlestība, kāda tā ir viņu izpratnē, vai vēl kas cits līdzīgs, bet tās nav bailes palikt bez pēcnācējiem vai kāds cits materiāls labums cilvēku izpratnē.

Cilvēki savā evolūcijas gaitā ir daudz ko sasnieguši, bet šķiet, ka arī kaut ko zaudējuši. Viens zaudējums ir nespēja sajust pietiekamu emocionālu labsajūtu ģimenē un bērnu pulciņā. Diezin vai šo zaudējumu varēs kompensēt ar draudiem un ar naudu.

Demogrāfiem, mediķiem, psihologiem, sociologiem un saskares pētījumu zinātniekiem būtu jānoskaidro, kā cilvēks pie tā nonācis, vispirms — kas cilvēkus attur radīt bērnus, un kas izraisa bailes no bērniem.

Bailes no bērniem

Bailes no bērniem, pēc mūsu domām, galvenokārt formējas zemapziņā, tikai daļēji reflektējoties apziņā. Tādēļ baiļu cēloņus diezin vai izdosies noskaidrot ar tiešiem jautājumiem socioloģiskā aptaujā. Var iegūt pat maldīgus secinājumus, jo, nostādīts grūta jautājuma priekšā, respondents var vienkārši atbildēt: grūti materiālie apstākļi...

Vispirms vajadzētu pārbaudīt hipotēzi par reproduktīvo tieksmju sakarību ar indivīdu un sabiedrības veselības stāvokli. Šeit nav domāta tieša nespēja radīt bērnus (šķiet, arī tā ir izplatīta), bet galvenokārt indivīda psihiskais stāvoklis, kas atrodas uz robežas starp veselību un slimību. Nedroša psihiskā veselība var motivēt atturēties no bērnu radīšanas pat apzināti. Apzinoties savus gribas, rakstura, jūtu trūkumus, tieksmi pēc alkohola vai citus, ko pamanīt lieliski palīdz speciālā literatūra un testi, indivīds nevēlas savus apzinātos trūkumus nodot pēcnācējiem, jo parasti tie ir ģenētiski vairāk vai mazāk pārmantojami. Tomēr biežāk gan šie slimību simptomi vai jau īstas slimības reproduktīvo uzvedību ietekmē caur zemapziņu.

Ja sabiedrība izšķirtos par piespiedu līdzekļu lietošanu demogrāfiskās krīzes pārvarēšanai, tad pātaga vispirms būtu jālieto pret tiem, kas izplata, reklamē, pat "apmākslo" tautas veselību graujošus faktorus: alkohola, tabakas, narkotiku un tās surogātu lietošanu. Tāpat būtu bargi jāvēršas pret psihi degradējošu informāciju: šausmu, varmācību, pornogrāfijas, seksuālu anomāliju izrādīšanu masu informācijas līdzekļos.

Dzīvības rašanās ir vēl neatklāts dabas noslēpums. Tautas gudrība māca par to daudz nerunāt. Ja mums Latvijā jau ir radušies rakstnieki, kas dzemdību netīrumiem veltī pusromānu vadošā literārā žurnālā, tad to var tikai nožēlot. Emocionāli tāda "māksla" atbaida gan no mīlestības, gan no bērniem, gan pašas "mākslas".

"Uz sporta laukuma

zāle neaug"

Tā saka sieva savam vīram Kelīnas Klānas romānā "Slota no tīreļa mirtēm", kad vīrs kautri iejautājas, kur izčabējusi viņu abu kopējā atvasīte. Šai sievai miesa ir dota, lai iegūtu maksimāli daudz baudas. Un to var panākt, ja "sporta laukumā" trenējas pēc iespējas vairāk vīriešu.

Nimfomānes un satīri ir bijuši visos laikos, ja jau šie vārdi nāk no senās Grieķijas. Jautājums tikai‚ vai viņu nekļūst vairāk un vairāk.

Nav zināms, ka agrākos laikos jau pamatskolās būtu bijusi vajadzīga īpaša seksaudzināšana, kuras galvenais mērķis — iepazīstināt ar moderno kontracepciju un izvairīšanos no AIDS un citām "mīlas slimībām". Pagaidām gan šīs nodarbības notiekot tikai teorētiski. Kas zin, nākamā gadsimta sākumā būs paredzēti arī praktiskie darbi treneru vadībā. Ja vēl būs skolēni, kam mācīt...

Teiktais nenozīmē klaju opozīciju mediķu un pedagogu pūlēm, kuri uzskata šādus mācību kursus par absolūti nepieciešamiem. Tomēr vispirms skolēniem vajadzētu mācīt, ka mīlestības pamatu pamats ir uzticība, savstarpēja atbildība, rūpes un gādība par mīļoto cilvēku tam grūtā brīdī, iejūtība, sirsnība, līdzcietība. Dažkārt teic, ka ar to cilvēks atšķiroties no dzīvnieka. Tomēr diezin vai atšķiras tā, kā teiktajā domāts. Šo īpašību dzīvniekam var būt vairāk nekā tam cilvēkam, kurš savu miesu uzlūko par neparasti viegla, patīkama un dažkārt ienesīga sporta laukumu.

Ja skolās ir vajadzīga seksaudzināšana, pirms tās ir vajadzīga nopietna un paliekoša ētiskā audzināšana, kuras pamati jāliek jau vecāku ģimenē. Vai to dara ētikas, dzīvesziņas, kristīgās ticības vai kāda cita kursa ietvaros — tas šķietami jau ir pakārtots jautājums. Taču, pieskaroties "aizliegtai tēmai", bērniem vajadzētu nostiprināt pārliecību, ka mīlestība ir svētums, nevis sports.

Aizņemtā teritorija

Suns, pat ja to ved saitē ar uzliktu uzpurni, cenšas apstāties pie katra staba un pacelt kāju. Tā instinkts viņam liek iezīmēt savu aizņemto teritoriju. Cilvēks tik primitīvi nerīkojas jau gadu tūkstošiem. Tomēr, kā liecina vairākkārt pēc statistikas datiem izdarīti pētījumi, arī cilvēka vitalitāte ir atkarīga no tā, cik lielu (pietiekamu) teritoriju viņš var saukt par savu.

Latvijas laukos iedzīvotāju dzīves līmenis pašreiz ir ievērojami zemāks nekā pilsētās. Tomēr, ja aprēķinos standartizē iedzīvotāju vecumsastāvu, laukos dzimstība ir ievērojami lielāka nekā pilsētās. Tātad nauda un bērni tieši nekorelē. Toties laukos joprojām relatīvi daudz vairāk ir izplatītas viensētas, savrupmājas ar lielāku dzīvojamo platību nekā pilsētu daudzdzīvokļu namos. Ja vēl pieskaita teritoriju, ko dod pagalms, ābeļdārzs un meža stūris, tad lauku iedzīvotāju rīcībā ir daudz lielāka teritorija nekā pilsētniekiem.

Hipotēzi par aizņemtās platības ietekmi uz dzimstību, kuru, mūsuprāt, jau var uzlūkot par zinātnisku teoriju, visspilgtāk pierāda demogrāfiskās vitalitātes atšķirība zemnieku — īpašnieku ģimenēs, kurām pieder sava saimniecība un māja, salīdzinājumā ar kalpu un gājēju ģimenēm, kurām pieder tikai savas darba rokas. Konkrētus statistikas datus, kas to apstiprina, autors ir publicējis jau vairākkārt par dažādiem laika periodiem, piemēram, "Demogrāfiskā aktivitāte dažādās sociālās grupās" ("LZA Vēstis" A–Nr.2 (559) un "Latvijas Vēstnesis", 1997. g. 24.septembrī, 1998.g. 10.jūlijā u.c.).

Jāsecina, ka demogrāfisko krīzi palīdzētu pārvarēt tāda saimnieciskā politika, kas radītu un nostiprinātu plašu ģimeņu saimniecību slāni laukos, dotu iespēju uzcelt vai iegādāties māju daudzām pilsētu un ciematu ģimenēm, bet tām, kurām tas nav iespējams, garantētu neaizskaramu dzīvokli daudzdzīvokļu namā.

Pašapziņa

Vēl pēdējo reizi pēc padoma pie mazākajiem kaimiņiem. Ir vispārzināms, ka zooloģiskajos dārzos zvēri un savvaļas dzīvnieki vairojas slikti, bet dažas sugas nevairojas nemaz. Cilvēku terminos runājot, zooloģiskajos dārzos valda dziļa demogrāfiska krīze. Ja nebūtu piespiedu migrācijas no mežiem, džungļiem un prērijām, zooloģiskie dārzi izmirtu ātrāk nekā apdraudētākās cilvēku nācijas. Un tieši zoodārzos cilvēku izpratnē savvaļas dzīvniekiem klājas vislabāk: brīvs uzturs un mājoklis, bezmaksas medicīniskā aprūpe un iespēja izrādīties — viss tas, pēc kā kāro modernais cilvēks un ko nevar atrast savvaļā.

Toties mežā katram zvēram ir izstrādājušās iemaņas, kā dzīvot un izdzīvot. Viņš ir neatkarīgs, pašapzinīgs un spējīgs atbildēt par sevi un saviem pēcnācējiem. Sprostā dzīvnieks ik brīdi ir atkarīgs no "lielā nezināmā", kas atrodas ārpus viņa kontroles un pat sapratnes.

Varbūt cilvēks, sajūdzis sevi ar vadiem, caurulēm, viļņiem, piegādātājiem un aizgādātājiem, zemapziņā jūtas mazliet līdzīgi. Cilvēka dzīve ir kļuvusi atkarīga no tā, cik droši un pareizi darbosies visas daudzās sistēmas, kuras viņš nespēj ietekmēt. Visas šīs sistēmas lieliski uzlabo mūsu dzīves apstākļus. Bez tām nemaz nemākam iztikt. Kā tās ietekmē mūsu zemapziņu un caur to demogrāfisko vitalitāti, tas pagaidām nav zināms.

Ir skaidrs, ka cilvēki neatteiksies no zinātnes un tehnikas sasniegumiem, pat ja tas draudētu ar pakāpenisku izmiršanu. Un ir jau arī par vēlu: arī no sprosta izlaists dzīvnieks vairs nespēj sevi savvaļā uzturēt un iet bojā.

Tomēr, izstrādājot saprātīgu demogrāfisko politiku, ir jācenšas radīt ģimenēm tādus apstākļus, lai formētu neatkarības, pašvērtības, pašapziņas un atbildības iespējas un izjūtas. Realitātes ietvaros to varētu veicināt dzīves stabilitāte.

Stabilitāte

Pēdējos gados par ideoloģisku "dievu" ir kļuvusi konkurence. Konkurē zemnieks ar zemnieku, amatnieks ar amatnieku, ierēdnis ar ierēdni, tirgotājs ar tirgotāju, strādnieks ar strādnieku un viena sociālā grupa ar otru. Izdzīvos tie, kuri izdzīvos — tāds likums raksturo tautai uzspiestās dzīves apstākļus. Un tie, kuri neizdzīvos?... Nevar noliegt konkurences nozīmi saimnieciskā progresā. Kā konkurence, ja tā kļūst nežēlīga, ietekmē tautas vitalitāti, tas atkal nav zināms. Visticamāk, ka ne jau pozitīvi. Kā strādnieks, kurš ik dienu baidās no bezdarba, lai uzdrošinās dot dzīvību bērnam, kurš būs jāaudzina un jāskolo 15—18 gadus? Drošs paliek drošs, jāatliek uz labākiem laikiem — tā ieteiks zemapziņa, un daudzi tā rīkosies. Rezultātā — jau zināmā demogrāfiskā krīze. Vai nav zīmīgi, ka demogrāfiskā krīze savā asākajā formā (mirušo vairāk nekā dzimušo) Latvijā iestājās vienlaikus ar tā saucamo liberālo tirgus ekonomiku, lasi: mežonīgo kapitālismu?

Teiktais nav jāsaprot kā aicinājums atgriezties "reālajā sociālismā", kurš īstenībā nemaz nebija sociālisms. No konkurences kā cilvēku saskarsmes formas izvairīties nevarēs. Taču dzīves stabilitātes vārdā, kas sola zināmu tautas vitalitātes pieaugumu, ir jāatsakās no konkurences nežēlīgākajām formām, kuras grauj ģimenes un cilvēku psihi.

Konkurence kā saimniecisks un sabiedrisks dzinējspēks, šķiet, darbotos pietiekami efektīvi arī tad, ja tā dotu vienīgi iespēju pacelties virs vidējā, varbūt — minimāli nepieciešamā dzīves līmeņa. Taču pieļaut, lai konkurence apdraud daudzu izdzīvošanas iespējas, nedrīkstētu. Vismaz pēc sociāliem un demogrāfiskiem kritērijiem — ne. Izteiktu veiksminieku vienmēr būs par maz, lai izdzīvotu tauta. Un tā ir mūsu lielākā vērtība.

Cilvēce vēl neizmirs

Nepietiekama tautu ataudze vērojama galvenokārt Eiropas valstīs. Pēc ANO Attīstības programmas ziņojuma, 1996.gada iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropas Savienībā 1993.—2000.gadā vērtējams ap 0,2% gadā. Bez pieauguma paliek Itālija un Portugāle, ar 0,1% pieaugumu — Spānija, Dānija, Vācija. Iedzīvotāju skaita samazināšanās konstatēta gandrīz visās Austrumeiropas valstīs un valstīs, kas izveidojās bij. PSRS teritorijā. Toties tādās arābu valstīs kā Jemena, Sīrija, Saūda Arābija ikgadējais pieaugums sasniedz 3,1—3,7% gadā, bet virknē Āfrikas valstu (Angola, Mozambika, Kenija, Zaira) — 3,1—3,5 procentus. Ja šādi pieauguma tempi saglabāsies, minēto valstu iedzīvotāju skaits divkāršosies 2013.—2016. gadā. Lielās Indijas iedzīvotāju skaits varētu divkāršoties ap 2031.gadu, bet Ķīnas — ap 2061.gadu. Tā turpinoties, zināmās teritorijās vienkārši nomainīsies tautu un rasu sastāvs. Vai tā ir nolemtība, ar ko jāsamierinās, un vai ar to gribam samierināties, tas vēl maz apspriests.

Ja gribētu tuvoties šī jautājuma apspriešanai, vajadzētu vispirms noskaidrot, kādi motīvi nodrošina augstu dzimstības līmeni Āreiropas reģionos un kādi to ierobežo Eiropā. Šajā rakstā tas nav izdarāms. Un autors arī nepietiekami labi pārzina dzīvesziņu, kas nosaka cilvēku rīcību arābu valstīs, Āfrikā, Indijā, citur, kur dzimstība ir liela. Varētu vienīgi minēt, ka vēl pirms simt, divsimt gadiem arī Eiropā par bērnu trūkumu nesūdzējās. Demogrāfiskā krīze ir pēdējā gadsimta problēma. Un ir zīmīgi, ka tā sākās reizē ar saimniecības industrializāciju, ar kapitālistiskās saimniecības izveidošanos. Neapcerot visas šīs sistēmas priekšrocības un trūkumus un iespējamās attīstības perspektīvas, var atzīmēt vienīgi, ka tā nodrošināja līdz tam nepieredzētu darba intensifikāciju. Nauda kā dzinējspēks (tagad teiktu: motivācija) darbojās labāk nekā līdz tam zināmie piespiedu līdzekļi. Kurš ir bagāts, tas dienu un nakti domā, kā kļūt bagātākam. Kurš ir nabags, tam nav laika domāt — jāstrādā un jāstrādā, lai izdzīvotu. Nepieredzēti sabiedriskā saimniecībā ir iesaistīts sieviešu darbs, atraujot viņas no ģimenes dzīves. To ideoloģiski pamato pašu sieviešu izstrādātā emancipācijas teorija un prasība.

Ciktāl šīs un citas modernās dzīves īpatnības ir saistītas ar tautas vitalitātes samazināšanos arī vēl jāpētī. Puslīdz droši, bez pētījumiem, var teikt, ka Eiropas cilvēki no tām neatteiksies pat tad, ja tiks pierādīts, ka tās ir kaitīgas nākotnei. Tomēr apzināt tās vajadzētu. Iespējams, ka sabiedrība varētu grozīt savu attieksmi pret dažām atsevišķām modernās dzīves izpausmēm, kas tiktu atzītas par visnevēlamākām.

Šis raksts nebija iecerēts kā zinātnisks, kur katra tēze jāpamato ar skaitļiem un faktiem. Raksts cenšas vienīgi saasināt diskusiju par demogrāfiskās krīzes radītajām problēmām, kuras acīmredzot nav atrisināmas ar klasiskām demogrāfijas metodēm. Varbūt diskusijā iesaistīsies tie, kuriem ir divi trīs bērni. Kāda bija motivācija? Tāpat tie, kuriem "varēja būt, bet nebija". Kāda ir jūsu motivācija?