MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Skolēnu domrakstos — Latvijas valsts

Turpinājums

no 1.lpp.

Ja gribam, lai mūsu valsts būtu stipra, tad mums pašiem arī jābūt stipriem, jābūt spēka pilniem.

Kārlis Ulmanis

Lai mūs visur un vienmēr vada viens vārds, viena doma — Latvijas valsts, latviešu tauta!

Jānis Balodis

Mūsu domas, cenšanās un spēks lai ir — Latvija!

Kārlis Ulmanis

Lai būtu stipri,

mums kopā jāuzzied

Ausa spirgts pavasara rīts. Pelēks mākonis nesa dažas lietus piles, tās viegli krita lejup uz saules izkaltētās zemes. Viena lāse atmodināja arī mani. Vējš debesīs iepūta savādus pagātnes rēgus. Man kļuva baisi. Es pamazām sāku atcerēties savādos stāstus par melnajiem, cietajiem zābakiem ziedošā pļavā. Bet bija taču rīts, kāpēc jau no paša rīta man jādomā tik drūmas domas!? Es mēģināju zābakus aizdzīt no savām domām, sāku šūpoties vējam līdzi, bet tieši šis vējš tapa vēss, vienaldzīgs, biedējošs. Kāpēc tādas bailes? No kā? Vai tiešām zābaki neaiziet prom? Arī pagātnes posta rēgi — divi melni cilvēciski tēli, kuriem acis mirdzēja asins krāsā, kuri meklēja vēl dzīvas dvēseles, lai savām dzeloņdrāšu rokām izspiestu pēdējo dzīvības sulu — negribēja aiziet. Jā, cik skaista, ziedoša un stipra pļava bija senāk! Bija jau arī vārgāki un vājāki ziedi, tomēr pļavā valdījis dzīvīgs spirgtums un burvīgs nobriedušo ziedu krāšņums un bagātība. Zieds pie zieda auga ar lielu maigumu un mīlestību, visos bija tāds savāds siltums, kas turēja kopā visu — zemi, ziedus un mīlestību.

Tie ar saviem melnajiem, cietajiem zābakiem iebrida pļavā, lai izpostītu. Samina, pat nepaskatoties. Izrāva ar visām saknēm, salauza un aizsvieda. Zemi saindēja, samocīja un izpostīja. Mīlestību nogalināja. Nelīdzēja ne straumēm plūstošās asaras, ne asinis. Nekas! Tika mocītas un graizītas daudzas dvēseles. Sāp. Šis vārds skanēja visur — zemē, debesīs, katrā ziedā, visā pļavā. Sāp, tik ļoti sāp! Tas skanēja zemē, kad es vēl dīgu, tas skanēja gaisā, kad lēni augu, tas skanēja debesīs, kad ieskatījos tajās. Šī sāpe ir mēģināta apslēpt ilgu laiku. Tā ir krājusies un krājusies, tā ir iesējusi mūsos spītu un arī gribu cīnīties.

Un tad tas notika... Kādā dienā nolija tāds mirdzošs apskaidrības lietus, noskalojot melnos putekļus no mūsu lapām. Mēs tikai tad ieraudzījām to, cik patiesībā esam skaisti. Mēs visi sakļāvāmies, apvienojāmies. Nebija vairs nozīmes ne krāsām, ne šķirnēm, ne sugām, tikai ziedi — krāšņi, nobrieduši, sulīgi ziedi. Mūs apņēma tāds savāds siltums, un pļava mirdzēja no prieka, laimes un spēka. Un kaut arī tie, ar melnajiem, cietajiem zābakiem, negribēja aiziet, viņi tomēr aizgāja, ieminot pēdējās dziļās pēdas zemē, kurai jau tā sāpēja.

Nezinu, kas tagad īsti notiek. Katrs atkal ierāvies savā čaulā, no zieda pārvērties par pumpuru, taču zemes izpostītās brūces vēl sulojas un sūrst. Mums jāuzzied un jāsakļaujas cieši kopā, lai mūs ieskauj siltums, kas mūs vienos un darīs stiprus. Bet šoreiz posta rēgi un melnie, cietie zābaki vairs nespēs ieklīst mūsu pļavā — mēs būsim stipri.

Agnete Nikmane,

Valmieras ģimnāzija

 

Mani sapņi

Sapņi pie manis atnāk lietainās dienās.

Vakar es pastaigājos pa bērnības takām un mēģināju atcerēties, ar ko man saistās katra zālīte, katrs stiebriņš. Vai!

Ceļa malā ieraudzīju savu mīļo, pelēko akmeni. Kad biju maza, tas bija mans patvērums no rūpēm. Bet es nācu sarunāties ar šo mīļo akmentiņu arī tad, kad biju laimīga. Viņš mani atvilināja šurp, it kā teikdams: "Nāc, piesēdi! Pastāsti, kā tev šodien gājis!"

Un es nācu. Tas bija bērnībā, kad akmens čukstēja. Tagad tas bija mēms...

Nodomāju, ka viņam laikam pietrūcis labu vārdu, maigu roku pieskārienu un glāstu, ko bērnībā tam dāvāju itin bieži, bet tagad nekādi nesanāca...

Ieraudzīju ezīti no bērnības. Aiz viņa vilkās sabiezējis miglas kūlis. Ak! Tas taču mans bērnības sapņu maiss!

Ezītis gribēja, lai es pārskatu sapņus. Izskatīju visus savus bērnības sapņus, bet neviens no tiem nebija piepildījies.

Kamēr skatījos savus sapņus, lietus pārstāja, aizgāja prom no manis, un kopā ar to aizgāja arī ezītis ar visu sapņu maisu.

Debesīs parādījās varavīksne. Tajā brīdī es vēlējos pastaigāties pa varavīksnes krāsaino tiltu. Bet tas bija tikai sapnis.

Šodien es domāju par sapņiem. Un vispār mūsdienās nav tādu pieaugušo cilvēku, kam būtu īsti, neviltoti sapņi. Tādi var būt tikai bērnam, kam ir pašam savs pirmais akmens, ar ko sarunāties, kam ir savs ezītis, kurš ikreiz sev līdzi velk sapņu maisu, kas atgādina sabiezējušu miglas kūli. Īsto sapņu skaistumu redz tikai bērni, bet mēs... mēs dzīvojam viltotā pasaulē, kurā diemžēl sapņiem nav vietas. Tiem neatrodas pat mazs stūrītis uz noputējuša krēsla, kur piemesties.

Drausmīgi...

Bet es sapņoju! Par ko? Par tevi, Latvija!

Pagaidi, vēl īstais laiks nav nācis.

Pagaidi, vēl leitum jānolīst.

Tad, kad vējš būs savu deju sācis,

Varēsi no čaulas ārā līst.

Varēsi tad savas acis pavērt,

Pasauli ar prieku apskatīt.

Tikai mazliet pagaidi, līdz kamēr

Zemes brūnais vaigs būs apslacīts.

Es sēžu viena klusajā un vēsajā istabā pie aizdegtas svecītes un domāju par Tevi. Un šīs domas par Tevi mani sasilda.

Skaties! Svecītes liesma deg tik mierīgi un mērķtiecīgi, tā neatlaidīgi pilda savu nodomu — izkausēt sveci līdz pamatiem. Es to mēģinu nopūst, bet viņa ietiepīgi izlokās un turpina kausēt.

Zini? Šī neatlaidīgā un klusā liesmiņa man atgādina Tevi. Jūs esat tik līdzīgas!

Arī sveces liesmiņa vienmēr atgriežas savā sākotnējā stāvoklī — stalta, mierīga un kvēloša, un ar Tevi ir tāpat.

Skat! Liesmiņa ik pa brīdim nodrebinās, it kā no kaut kā baidītos. Vai Tu arī kādreiz baidies? Es domāju — jā. Tu varbūt tagad to noliedz un domā, ka baidīties var tikai gļēvuļi. Nē! Tā tas nav. Ikvienam pienāk tāds brīdis, kad viņš sāk baidīties. Es, piemēram, baidos no nāves. Un esmu pilnībā pārliecināta, ka Tu arī...

"Nāve ir visu beigu sākums!" Ja mirsti Tu, tad arī man ir jāmirst, jo es esmu daļa no Tevis. Un tad arī mirs šī mazā, mīļā liesmiņa, jo tā ir daļa no manis.

Ak! Tu līdzinies mazam cilvēkbērnam: jauna, un tomēr jau personība ar savu raksturu un uzskatiem. Kā gribas Tevi cieši piekļaut sev, apmīļot un pasildīt! Bet Tu esi pārāk liela, lai es to spētu veikt. Ja vien mēs visi, turot svecītes, sadotos rokās, tad spētu Tevi apskaut cieši jo cieši un ar sveču kvēlo liesmu sasildīt.

Svecīte uz galda jau dziest. Bet Tu turpini degt savās sāpēs un caur to topi arvien stiprāka, skaistāka un drošāka.

Tu — mana Dzimtene, mana Latvija!

Anda Šveimerausa,

Bauskas 1. vidusskola

 

Kas man ir Latvija?

Latvija ir mana dzimtene.

Latvija ir manas mājas.

Latvija ir vieta, kur es dzīvoju.

Latvija ir mana bērnība.

Latvija ir mana kultūra.

Latvija ir mana laime, prieks.

Latvija ir manas sāpes, bēdas.

Latvija ir vieta, kur dzīvo mani draugi.

Latvija ir mana nākotne.

Latvija ir mana vēsture.

Latvija ir mana darba vieta.

Latvija ir mana izaugsme.

Latvija ir mana iespēja.

Latvija ir mans pamats zem kājām.

Latvija ir zeme, kas uztur mani.

Latvija ir manas zināšanas.

Latvija ir mans spēks.

Latvija ir mani pārbaudījumi.

Latvija ir mana valoda.

Latvija ir mans raksturs.

Latvija ir manas tradīcijas.

Latvija ir mans dzīves uzplaukums.

Latvija ir mana mācību grāmata.

Latvija ir mana dabiskā vide.

Latvija ir mana veselība.

Latvija ir mana izjūtu uztvērēja.

Latvija ir manas mīlestības sākums.

Latvija ir mana līdzšinējā dzīve.

Es neliekuļoju attiecībā pret Latvijas vietu manā dzīvē, un, kā redzams, tā ietver daudz un vēl vairāk... Tāpēc es izturos dabiski pret to un ikdienā par to nedomāju. Taču es saprotu, ka būtu nezinīgi un nepareizi teikt, ka Latvija latvietim nav nekas. Vienkārši kādreiz jāpārdomā, lai atklātos būtiskais, kas saista Latvijā.

Jānis Alliks,

Valmieras ģimnāzija

 

Dzimtene

kā liepa mājas pagalmā

Pulkstenis jau rādīja astoto stundu, kad es aizrautīgi sekoju līdzi kādai bērnu televīzijas pārraidei. Man toreiz bija astoņi gadi, blakus sēdēja mamma, un es pirmo reizi sadzirdēju, kas ir Latvija. "Tā ir tava dzimtene," viņa man stāstīja, tomēr, vai nu tas bija apmulsums, vai bailes no šī vārda nopietnības, atbildības, ko tas sevī ietver, vairāk viņa man neko nestāstīja, vismaz manam prātam ko saprotamu ne.

Tagad es saprotu, saprotu vairāk un skaidrāk — Latvija ir manī, manās domās, darbā un gribasspēkā. Vienkāršāk jau būtu teikt, ka es esmu Latvijā, taču šis jēdziens neliek man sadzirdēt to, kas man būtu jāsadzird, — es esmu atbildīga par savu rīcību, domām, kas skar mani līdz ar Dzimteni.

Latvija ir maza valsts, iespējams, mēs, latvieši, paši jūtamies niecīgi un pelēki, nespēka, slinkuma un negribēšanas pārņemti. Tā ir vājuma izpausme, tomēr laiks, kas iet mums pāri, dara mūs stiprākus, tādēļ arī piekrītu Kārļa Skalbes sacītajam: "Mēs esam mīksti ļaudis, bet šis cietais laiks, caur kuru mums jāiet, spiež arī mūs sev darināt cietāku čaulu."

Mūsu radošais darbs stiprina gan tautu, gan Latviju. Lasīdama K.Skalbes "Mazās piezīmes", sapratu, ka patiesībā esmu laimīga — es dzīvoju brīvā valstī, kurā tautai ir tiesības būt saklausītai. Lielākās vērtības, kas man dotas, ir mājas, ģimene, Dzimtene — ik dienu to apzinos. Nav viegli apzināties, ka visgrūtāk cilvēkam ir izprotams sirdij vistuvāk esošais un pārdzīvojumi, kuros ietvertas viņa dzīves norises. Ikvienā cilvēkā mīt apziņa, kura, pieminot tādus izteikumus kā "Latvija — mūsu dzimtās mājas", "Dzimtene — Latvija" izraisa nojausmu par ko ļoti tuvu un būtiski nepieciešamu. Manās mājās glabājas prieki, rūpesti, tuvākie pārdzīvojumi un bērnības atmiņas ar tālejošiem sapņiem. Tos es cenšos atcerēties — savās mājās, savā Dzintenē pirmo reizi uz baltas lapas ar savām visai niecīgām mākslinieciskajām dotībām uzzīmēju mājas ar karogu, kurš gan nebija sarkanbaltsarkans, tomēr mani par to uzslavēja. Šis bija pirmais centiens, kuru apzinājos.

Viena no vislielākajām Latvijas vērtībām ir daba, tā daiļo, aizsargā un cieš visvairāk. Arī Kārlis Skalbe savās piezīmēs raksta: "Kādreiz, redzot Milānas Domu, man likās, ka tā ir baltā marmorā sastingusi Latvijas bērzu birze." Šajā pašā laikā tika kārts šūpulis neatkarīgajai Latvijai.

Man pašai ar Latviju sasaucas lielā liepa mājas pagalmā, tā izstaro mājīgumu, aizsargātību un mīlestību, tomēr tās stingrās saknes ieaugušas Latvijas zemē it kā ar apzinātu stiprumu un spēku. Liekas, tā runātu savā valodā un stāstītu man, lepni izpletusi savus spēcīgos zarus: "Esmu lepns koks un ieaudzis Latvijā, ko jūs gan, vairums latvieši, nespējat!" Liepai sava valoda, cilvēkam — sava, tikai tā ļoti bieži tiek izkropļota — mēs taču jau ilgu laiku vairs nerunājam latviski. Manuprāt, ar žargonismiem piesātinātā valoda liecina par pašcieņas trūkumu (kādreiz man tā nelikās), bet citādi tiem nav ļaunu seku, jo ir tik aprasti, ka tiem vairs nepievērš vērību.

Gluži kā trīs zvaigznes, kas mirdz Latvijas brīvības piemineklī, Latvijai es vēlētu, lai tai būtu gan Dieva svētība, gan darbs, ko latvieši nenogurdināmi un mērķtiecīgi veiktu, gan apbrīnas vērtā un skaistā daba, kuru tauta mīlētu un apbrīnotu paaudžu paaudzēs.

Inita Saveļjeva,

Bauskas 1. vidusskola

 

Jautājumi

sev pašam un citiem

Kā klīstoša kaija bēguma laikā meklē sev vizuļojošu zivtiņu, tā latvietis Eiropā meklē neaizņemtu, vēl brīvu nišu (un tādu netrūkst).

Vai Pasaules tirdzniecības organizācija mudinās latviešu kurpnieku savus zābakus likt ratos un vest tirgot pie lielajiem bajāriem, vai arī — iespundēs pagrabā kā sveci zem pūra.

Tādus nu jautājumus es, skolnieks būdams, spēju sev uzdot un šķetināt. Protams, tas nav slikti. Nedz sētas mietam, nedz pašam krievam rūp manas tautas eksistence.

Nu jau aizvadītas 7. Saeimas vēlēšanas. Ādamam bij’ septiņi dēli, kas bija pēc tam?! Kas būs pēc 7. Saeimas? Vai turpinās valdības krēslos sēdēt mūsu izredzētie, vai varu pārņems pats antikrists? Kas ir šis tirāns, to jūs, manuprāt, zināt. Tas nav ne sarains, ne pūkains, bet ļaundabīgs gan.

Tautas pastāvēšanā nevar paļauties tikai uz likteni; par visu un par visiem ir jābūt kontrolei. Kontrolei, kas nepieļauj latviešu individualitātes un kopības sajūtas zūšanu.

Viens no viedākajiem vīriem Krievzemē Pāvels Globa savulaik prognozējis ašu nāvi latam un pēc tam arī drausmīgu katastrofu Ventspilī. Tā kā pareģojumi nav īstenojušies, var secināt, ka P.Globas prognozēm ir gluži pretējs raksturs, tāpat kā sapņiem — ja redz nelaiķi, gaidāma laika maiņa, nevis Sibīrijas mēra epidēmija.

Protams, pašlaik mums (tautiešiem) nedraud epidēmija, bet izmiršana gan. Latvijas demogrāfiskais stāvoklis nav no patīkamākajiem: mirstība pārsniedz dzimstību. Ja tā, kas tad pēc simt vai divsim gadiem večukus un večiņas vedīs ar ragutiņām uz mežu? Un jau tagad viņi sūdzas par mazajām pensijām (valdība uz to reaģē — palielināja par 188 santīmiem).

Bet pastāv arī tabu: tā taču nevar, šie vecie ļaudis ir to pelnījuši: daudziem ir jāpateicas par mūsu mājas — Latvijas — pavarda uguns glābšanu un glabāšanu. Tāpēc jau arī dažs solījis pensijas paaugstināt par desmit latiem (jautājums viens, cik ilgā laikā?). Jā, diversijas un krustceles ir pastāvējušas vienmēr un visur.

Bet vai tas traucē Latvijas motobraucējiem būt Eiropas čempioniem, vai traucē Durbei būt pasaules mazākajai pilsētai, vai traucē Artūram uzsaukt: "Irbe like a wall!" , vai liedz latviešiem būt vienai no "vissgrādīgākajām" tautām utt. Un vispār — kas liedz mums būt brīviem un Latvijai būt visskaistākajai zemei? Neviens un nekad.

Sandis Šorohovs,

Bauskas 1. vidusskola

 

Manas domas Latvijai

Latvija, es staigāju pa Tavām puķu pilnajām pļavām, kur vasarās nerimstas spēlēt sienāzis, bet kādā nomaļā stūrītī pietvīkušas aug meža zemenes, kur naktīs, uzlecot mēnesim, mirdz rasas pielietās naktsvijoles, bet gaiss pildās ar to reibinošo smaržu. Es uzmanīgi šķiru smilgas un aizmigušās puķes, lai ko neiztraucētu šajā dabas harmonijā. Sajūsmu un vētrainās gaviles slāpēdama, es klusi Tevi apbrīnoju un pateicos par šo brīdi. Te nu ir mana kļūda — klusi paturot savas jūtas un domas sevī. Kāpēc es neizkliedzu visu, kas mani pārņēma, stāvot tajā pļavā, kāpēc visu apspiedu? Un kāpēc no rītiem, kad pie apvāršņa ieraugu žilbinošo sauli, kas, zeltu kaisīdama, iet pār Tavām ārēm, es pirmā, pārkliedzot putnus, to nesveicu, bet gan klusi sveicienā pamāju galvu? Jā, daudz pārmetumu un jautājumu, bet to vairs neizlabosi. Žēl, ka tikai tagad no šīm rindām Tu uzzini, ka reiz pār spilvenā paslēptiem vaigiem ritēja klusas asaras un kāds baiļojās par Tevi, kad pa Tavu zemi ripoja svešu tanku kāpurķēdes un gaisu šķēla kaucošas lodes. Tajā laikā, šausmu domu pārņemta, ne tikai es sāku aptvert to, cik daudz Tu, Latvija, man nozīmē. Un neklusēja neviens, kas bija spējīgs iet un runāt. Toreiz mēs, apvienojušies vienotā gribā un rokās sadevušies, stāvējām uz šosejām un mazākiem ceļiem, un mūsu veidotā rinda vijās no vienas Tavas robežas līdz otrai; šajās nomoda pavadītajās aukstajās naktīs mēs un tie, ka atdeva dzīvību, sargājot Tevi, pierādījām savu mīlestību un uzticību.

Tautas saliedētība atmodas laikā bija spēks, kas deva mums iespēju brīvi staigāt pa tēvu zemi, atdzīvināt senču paražas un svinēt savus svētkus. Vai kāds spēj palikt vienaldzīgs, stāvot starp tūkstošiem latviešu, kuri kopā nākuši lielajos Dziesmu svētkos, lai tieši ar dziesmu celtos pret ļaunu? Arī es esmu stāvējusi tajās rindās, esmu deju solī veidojusi rīta zvaigzni.

Tagad pēkšņi aptveru, ka arī es — viens mazs cilvēka bērns — esmu radījusi šo lielo, skaisto, neaizmirstamo mirkli. Sirds vēl ciešāk kļaujas Tev klāt, un nu jau Tu zini, ka tā paliks uzticīga, jo nekur citur uz visas plašās pasaules tā nespēs atrast otru tādu kā Tu. Ja tomēr liktenis būs lēmis man dzīvot vietā, kur sniegs klājas pār kalnu virsotnēm vai kur zem palmām jāslēpjas no saules, tik un tā sirds ilgās trauksies pāri plašajiem Latvijas līdzenumiem vai, klusi piekļāvusies, veldzēsies pie priedes stumbra, kas smaržo pēc sveķiem.

Un atkal jau viss notiek bez skaņas — klusi un nemanāmi. Tā Tu neuzzināsi, cik laimīgs cilvēks var būt, staigājot pa Tavu zemi, neuzzināsi, ka ir vēl kāda sirds, kas pukst kopā ar Tevi. Piedod!

Bet varbūt tomēr sajutīsi?

Ingūna

Kaņepe,

Valmieras ģimnāzija

 

Pavasaris dzimst

no mums pašiem

Virs manas galvas peld pūkaini mākoņi, saules stari rotā pelēcīgo rudens dienu. Zem maniem soļiem švirkst oļi un smilšaini akmentiņi. Kas tas ir par ceļu? Latvijas, mūsu tautas ceļš. Lai mūsu ceļš ir sudraba ceļš, lai mūsu domas ir gaišas un siltas. Mēs esam maza tauta, un ikkatrs cilvēks ir dārgs, vajadzīgs un mīļš.

Es dzirdu gājputnu klaigas, tie lido prom uz dienvidiem. Arī aizlidot ir grūti, tie riņķo ap mājām pēdējo reizi. Visu mūžu mūsu tautai ir bijis grūti, daudzi gāja prom uz neatgriešanos, jo liktenis tiem nebija lēmis kā gājputniem atgriezties.

Tik lēnus un nedrošus soļus Latvija spēra, tik daudz grūtību pārvarēja, vai to bija vērts darīt, lai tagad visu palaistu vējā?

Gājpunti aizlido baros vai kāšos — visi kopā savā lielā saimē. Šodien Latvija ir kā brīnumaina, krāsaina rudens glezna, kurā gan latviskais, gan svešais ir tikai kā otas triepieni — katrs savā krāsā. Kur palicis viens veselais, viss vienotais? Katrs svešais triepiens mūs skalda kā cirvis, bet katrs sirdī mēs gribam vienotu Latviju un vienotu latviešu tautu.

Kā gājputni zina, ka jāturas kopā — kā pie spēcīga magnēta viņi turas cits pie cita. Tie veic lielu un sarežģītu ceļu, ko pa vienam nebūtu spējuši. Arī mēs visi pa vienam nespēsim pacelt latviešu tautu, mums jāstrādā kopā, tad daudz vairāk tiks veikts. Būt kopā, vienotiem — tas ir mūsu cilts instinkts, bet mēs to vēl nespējam saprast. Mēs neapzināmies, ka patiesībā rūpes par mūsu Latviju ir kā smaga ceļasoma, kuru nedrīkstam iemest grāvī, lai bez grūtībām turpinātu ceļu.

Jā, mēs esam ieguvuši daudz, prognozējuši un attīstījušies, bet tikai kā individualitātes, mēs esam izmirsuši galveno — nacionālo kopsajūtu. Mums jāvienojas, jākļūst vienam veselam un jānolīdzina tās skabargas, kas mūs šķir citu no cita. Mūsos katrā ir jāaudzina dvēseliskais un siltais, jo bez tā nav mīlestības pat pret savu pašu māju — Latviju.

Es piekrītu Kārlim Skalbem, kurš saka: "Mums jāaudzina gara cilvēki, jāizkopj dziļāka pārliecība. Audzinot gara cilvēkus, jāiet dziļāk, jāatsvabinās no frāzēm un lētas bravūrības, tad nebūs, ko apsūdzēt un tiesāt."

Mūsu, latviešu, sirdīs plaukst jauni pumpuri, es jūtu, es dzirdu, kā lapas veras. Jaunieši sāk mosties, viņi interesējas gan par Latvijas politiku, gan par Latvijas un savu nākotni. Tā ir kā atdzimšana, šoreiz pavasaris dzimst no mums pašiem, no tautas sirds un tautas gara.

Gājputni atgriezīsies. Latvijas intereses būs mūsu intereses, un mūsu prātos valdīs skaidrība, kas neļaus sašķelt tautas gribu. Mums būs daudz kritikas un pārmetumu, bet, ja mēs neatlaidīsimies, tad spēsim to paveikt — izveidot mūsu Latviju kā templi, kurā katram būtu vieta, kurā katrs justos drošs un aizsargāts, kurā katram būtu tik nepieciešamais dvēseles miers.

Kristīne Šūpulniece,

Bauskas 1. vidusskola

 

Olis

Var jau likties mazsvarīgi tas, ka man arī var ko nozīmēt Latvija. Bet ar savu cieto akmens sirdi tomēr spēju just. Varbūt dažkārt nejūtu jūrmalas vēju, kas cenšas aizvien mani aiznest kur tālāk, bet Latviju es jūtu. Atkal un atkal pamostos naktīs no bailēm, ka esmu svešumā, vēroju debesis, jūru un nomierinos — ir Latvija!

Esmu jūrmalas olis un nemaz nejūtos pamests, es esmu personība, maza daļiņa no kaut kā, kaut kam piederu. Man ir sava vieta, savs patvērums un mājas, kaut dažkārt netīras un saltas, bet dvēselē — siltas un mīļas. Es neesmu klaidonis — esmu latvietis. Pavisam mazs, jūras ūdeņos nobrāzts akmentiņš ar savu dzimto ligzdu.

Esmu pabijis citur — bija tāda izdevība. Jauki gāja — saule sildīja, ūdens mazgāja — tiešām "zelta dzīvīte". Bet vai tas biju es — cēlais latvju olis — brīvības cīnītājs? Vai man piederēja kāda teika, pasaka un dziesma? Es biju svešinieks — nabags, un neviens par mani nebēdāja. Nē, es nebiju latvietis!

Esmu atpakaļ — tepat pie Dzintara jūras. Te ir mana vieta, maza vietiņa pasaulē, kur mani vienmēr gaidīs un sveicinās.

Antra Savicka,

Valmieras ģimnāzija

 

Mana Latvijas valsts

Kādu dienu lidostā pavadīju savu draudzeni. Dodas uz Ameriku, pie radiem. Gan viņas ģimene, kas dzīvo šeit, Latvijā, gan radi Amerikā ir latvieši. Dažādu iemeslu dēļ viņa ir spiesta doties svešumā. Iespējams — uz mūžu. Kaut arī Latvija ir tūkstošiem kilometru tālu no Amerikas, viņa katru vakaru , katru rītu atceras Dzimteni.

Esmu dzirdējusi, ka Amerikā cilvēki esot daudz draudzīgāki nekā šeit, Latvijā. Amerikā katru dienu spīdot saule un reti kad līstot lietus. Tādu es iedomājos manu Latvijas valsti, kurā cilvēki cits pret citu izturas ļoti mīļi un jauki. Visapkārt smaidi. Vai tas vispār iespējams? Vai Amerikā nav cilvēku, kas strīdas un kliedz cits uz citu? Vai tur nav vardarbības?

Varbūt tomēr atcerēsimies, ka mūsu patvērums ir tikai šeit, Latvijā? Kāpēc gan jāsalīdzina mūsu tēvzeme ar kādu citu? Vai mūs pašus neaizskar šie salīdzinājumi? Vai tiešām mēs varētu piekrist tam, ka Latvija ir visdrūmāko cilvēku valsts, kurā reti kad uzspīd saule?

Latvijas rudenī saulīti reti redzam, esam pēc tās noilgojušies. Protams, tam, kas bez saules nespēj iztikt, noteikti jādodas uz saulaināku zemi, protams, līdzi paņemot savus redīsu stādiņus...

Palūkojies apkārt — mēs visi esam viena tauta! Vai jūti to, ka esi arī daļa no šīs valsts — daļina no Latvijas? Vai ko tādu tu spētu sajust svešumā?

Mēs cits citam varētu atgādināt svarīgos Jāņa Baloža vārdus, ar kuriem mums, latviešiem, arī vajadzētu dzīvot: "Lai mūs visur un vienmēr vada viens vārds, viena doma — Latvijas valsts, latviešu tauta."

Nanda Milbreta,

Rīgas Franču licejs

 

Esmu stipra ticībā

tautas nākotnei

Latvijas valstij pienācis brīdis, kad jāapstājas uz sliekšņa, lai apdomātu katru nākamo soli, katru iespēju izvēlēties par labu savai tautai, tās nākotnei.

Gadiem ilgi Latvija atradusies svešu ļaužu jūgā, pazemota, kājām mīta, kropļota gan fiziski, gan garīgi. Vēl šodien pāridarījums saskatāms mūsu valodā, vēsturē un vecākās paaudzes bālajos redzokļos. Latvija ir neatkarīga valsts, taču citu ietekme ir acīmredzama. Referenduma rezultāti pierādījuši, cik patiesībā Latvija ir sīka un ietekmējama valsts, jo sāpīgi apzināties, ka cittautiešu bērni saņems pilsonību bez jebkādām valodas pārbaudēm. Ja kāds oponē, tad kādēļ Latvijā vajadzīgas krievu skolas? Protams, būs tādi, kas mūsu valodu mācīsies, taču nedaudz. Mani sāpina, ka krievu tautības cilvēks uz jautājumu, vai viņš ziedošot kādu naudas summiņu Brīvības pieminekļa atjaunošanas darbiem, atbild: "Kāpēc man kaut kas jāziedo, ja valdībai es nepatīku? Arī man tā nepatīk.."Ja šis cilvēks spētu nosaukt vienu iemeslu, kādēļ valdībai viņš varētu patikt, neprazdams latviski ne vārdiņa! Un tādu ir daudz. Ir un būs.

Ļoti interesanti ir bezdarbniekiem speciāli paredzētie bezmaksas valodas mācīšanas kursi. Kas būs tālāk? Vai vispār vēl varbūt "tālāk"? Pat valoda ar karoti mutē svešiniekam jālej, lai viņš atrastu darbu?!

Stiprai tautai un valstij ir ļoti svarīgi saglabāt savas tradīcijas un savu mentalitāti ne tikai lielākajos valsts svētkos, bet arī ikdienā. Latvieši piemirst savai tautai raksturīgo. Ilgstoši mēs grābājamies pa citu tautu kultūrām, cenšamies ieviest jauninājumus savējā, mēs dzenamies pēc Amerikas labumiem, kas patiesībā mums nav vajadzīgi. Latviešu būtība sāk apsūnot ar bezvērtīgiem un īslaicīgiem, bet moderniem ārzemju jaukumiem un modes kliedzieniem. Latvieti, aizmet tos mēslainē! Mums pašiem vecmammas pūra lādē ir gadiem neaiztikti, piemirsti un noputējuši latvju tikumi. Atliek vien tos ārā izlocīt...

Lai būtu stipra valsts, jābūt vienotai valdībai. Pilnas pārsteigumiem un dāvanām, gluži kā Ziemassvētkus, sagaidījām 7.Saeimas vēlēšanas, kad netrūka nedz intrigu, nedz strīdu, nedz konkurences, kas ir laba un vajadzīga, līdz naidam un ķengāšanai.

Valsts nākotne atkarīga no politiķiem, arī tautai politiķi ir piemērs gan darbā, gan ārpus tā. Man sāp, ka politikā aizvien vairāk iesaistās cilvēki, kuri tautas mīlestību iemantojuši agrāk, ne politiķa amatā. Vai ir godīgi izmantot tautas uzticību! Nedomāju, ka Latvija ir tik attīstīta valsts, lai izšķiestu lielās naudas summas priekšvēlēšanu kampaņai, kad vairs nav neviena uzņēmuma un iestādes, kam pietiek līdzekļu izdzīvošanai. Liekas, oktobrī netika aizmirsts neviens pensionārs tālā viensētā, jo gandrīz katru dienu pastkastītes bija pieblīvēts ar bezmaksas laikrakstiem. Tuvojas Ziemassvētku laiks, kas zina, varbūt vēlēšanu reklāmas avīze kādam nabadzīgākam Latvijas pilsonim noderēs eglītes rotājumu pagatavošanai...

Mans mērķis nebūt nav nomelnot atsevišķus politiķus pēc vēlēšanām, taču kā latviete es jutos pārsteigta, jo nedomāju, ka tauta ir pelēka masa, kas neko nesaprot no politikas. Tauta nav naiva, tā redz un dzird visu. Arī to, kādi dzīvokļi tiek iekārtoti par valsts naudu. Vai tiešām nav kopīga ceļa tautai un valdībai? Manuprāt, Latvijas nākotne ir atkarīga no politiķu attieksmes pret tautas interesēm un vajadzībām.

Latvija ir liekusies zemāk par zāli, ja tas bijis vajadzīgs, lai izdzīvotu. Un izdzīvojusi cerībā, ka nākamā paaudze mainīs tās likteni. Mēs esam izauguši, lai Latviju nosargātu!

Latvija ir mana dzimtene, manas mājas. Es nekaunos par to, ka esmu latviete, un nejūtos sīka, ja cilvēki nezina, kur tāda atrodas, — pienācis brīdis Latvijai doties pasaulē, lai citi uzzinātu par tās esību. Latvijā ir visi mani mērķi un sapņi, man nevajag Ameriku, jo arī Latvija man vēl ir neatklāta zeme. Katrs piedzimt tur, kur bijis lemts. Es piedzimu Latvijā, tad arī te man ir jāmācās, jādzīvo un jāmīl. Te man latvju mēlē jārunā, jo citur nerunās, mums velti nav ko cerēt. Esmu stipra ticībā par savas tautas nākotni.

Evita Apiņa

,

Neretas vidusskola