MĒS UN EIROPA

Baltijas valstis pošas uz Eiropu: 

konkurentes vai sabiedrotās

Jānis Vaivads, Eiropas integrācijas biroja padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Pagājušajā nedēļā jūs piedalījāties Igaunijā rīkotajā konferencē par Eiropas Savienības jautājumiem. Lūdzu, pastāstiet par to sīkāk.

— No 4. līdz 6. novembrim Igaunija rīkoja savu gadskārtējo, jau piekto, konferenci "Igaunija un Eiropas Savienība". Šāda konference igauņiem jau kļuvusi par tradīciju, tajā tiek aicināti piedalīties gan Igaunijas valdības pārstāvji, gan ārzemju, pārsvarā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, vēstnieki un Baltijas valstu pārstāvji. Šajās konferencēs netiek runāts par Igaunijas problēmām, tas vairāk ir politisks integrācijas procesa demonstrējums, kas arī ārzemniekiem norāda uz Igaunijas politiskajām prioritātēm. Pirms diviem gadiem konferences temats bija stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā. Tagad Igaunija jau ir uzsākusi iestāšanās sarunas, 10. novembrī oficiāli sākās sarunas ar pirmajām sešām kandidātvalstīm.

Šajā konferencē galvenais temats bija parlamenta loma integrācijas procesā. Arī Latvijai ļoti drīz būs jāpievēršas šim jautājumam un jāizvērtē, kā organizēt procesu attiecībās ar Eiropas Savienību un kandidātvalstīm, kādu vietu tajā ieņem parlaments. Arī Eiroparlamenta loma ir relatīvi nosacīta, atsevišķās jomās tās ir lēmuma tiesības, citur lēmumu līdzlemšana, atsevišķos jautājumos tās ir tikai viedokļa tiesības. Eiroparlaments vēl ir attīstības stadijā, galvenokārt strādā Eiropas Komisija. Arī ES likumdošanas procesā pārsvarā tiek iesaistītas valstu valdības. Pēc tam tā nonāk nacionālajās valstīs kā kopējā Eiropas Savienības likumdošana, un būtībā katra valsts parlamenta uzdevums ir — ieviest to. Tomēr daļa ES noteikumu stājas spēkā automātiski bez nacionālo parlamentu akcepta. Parlamentam tas ir jautājums par suverenitātes deleģēšanu valdībām un tālāk Eiropas Savienībai. Te būtisks ir veids, kā tas notiek. Par šo tematu plašu pārskatu sniedza Zviedrijas parlamenta spīkere, kā arī citu valstu parlamentu pārstāvji. Šajā ziņā nav vienota modeļa. Viens no mums vairāk pazīstamajiem ir Dānijas modelis, kur parlamentam ierādīta diezgan liela loma, tas uzņemas līdzatbildību sadarbībā ar Eiropas Savienību. Pirms kāds ministrs dodas uz Briseli, par izskatāmiem jautājumiem un oficiālām nostādnēm tiek diskutēts parlamentā. Ministrs saņem parlamenta vadlīnijas, sava veida mandātu. Tas ir ļoti stingrs modelis, bet, protams, ir dažādi starpvarianti. Jebkurā gadījumā ir jānotiek parlamenta līdziesaistīšanas procesam, jo suverēnā vara pieder arī parlamentam kā tautas vēlētai institūcijai. Katrā parlamentā ir Eiropas lietu komisija, jautājums tikai, kā tiek organizēts tās darbs — vai tā ir stingra kontrole vai periodiska tikšanās ar ministriem, vai tā ir mandātu apstiprināšana. Modeļi dažādās valstīs ir atšķirīgi, un arī Latvijai tāds ir jāatrod. Tā kā Igaunija jau ir uzsākusi sarunas, tad parlamenta līdzdalība tajās ir aktuāla problēma.

Katrai konferencei ir arī sava neoficiālā puse — kuluāru sarunas. Man nebija iespējas gūt priekšstatu par Igaunijas viedokli attiecībā uz Eiropas Komisijas ziņojumu, jo tas bija tikko saņemts. Kaut gan bija jūtams, ka igauņi priecātos, ja arī Latvija būtu uzaicināta sākt iestāšanās sarunas.

— Analizējot progresa ziņojumus, kas tīri kvalitatīvi atdala Latviju no Igaunijas?

Ja Latvijas integrācijas temps un virzība ir jūtami šajā pusotra gada laikā, tad Igaunijas attīstība ir diezgan vienmērīga, igauņu vidū jau radās bažas par to, ka Latvija dažās jomas apsteidz Igauniju. Tas ir jūtams arī Progresa ziņojumos, kur Latvija dažviet jau minēta pirms Igaunijas. Te varētu minēt politisko jautājumu, kas attiecībā uz nepilsoņu bērnu pilsonības iegūšanu Latvijā ir atrisināts atšķirībā no Igaunijas. Arī citās jomās Latvija sevi demonstrējusi labāk nekā Igaunija.

— Taču sarunas ir uzsāktas ar Igauniju...

— ... jo viens no svarīgākajiem kritērijiem bija funkcionējoša tirgus ekonomika. Politisks lēmums sākt sarunas ar Igauniju tika pieņemts jau pagājušajā gadā Luksemburgā. Formulējuma būtība bija tāda, ka attiecībā uz Igauniju "var tikt uzskatīts, ka ir izveidota tirgus ekonomika, un tā varēs izturēt konkurenci", turpretī "Latvija gan ir guvusi panākumus tirgus ekonomikas izveidē, bet būs lielas grūtības izturēt konkurences spiedienu". Ekonomiskie kritēriji faktiski bija izšķirošais faktors, un tur Igaunija tikusi tālāk par Latviju. Viens no kritērijiem bija kandidātvalstu spēja uzņemties saistības. Te Igaunijas un Latvijas situācija kopumā ir līdzīga. Runājot par ekonomiku, tagad Latvija jau ir panākusi Igauniju. Ja runājam par ārējo investīciju ieguldījumu katras valsts tirgū, tad Latvija ir panākusi igauņus, tas pats ir arī likumu saskaņošanas jomā. Arī tādās nopietnās iekšējā tirgus sakārtošanas lietās kā valsts pasūtījums, valsts palīdzības sniegšana, mēs esam apsteiguši igauņus.

— Pēdējā laikā daudz tiek runāts par to, ka nozīmīgu loma ir bijusi reformu stabilitātei. Un te laikam igauņiem ir priekšrocības.

— Es to tā negribētu traktēt. Kad Luksemburgā tika pieņemts lēmums sākt iestāšanās sarunas ar Igauniju, Komisijai tāpat nebija laika un iespēju izvērtēt reformu stabilitāti. Te ir jūtama zināma nekonsekvence. Raksturojot situāciju kopumā Luksemburgā Komisija bija kritiska, bet dalībvalstis — labvēlīgas. Tagad situācija ir pretēja — Komisija ir centusies būt pēc iespējas labvēlīgāka, bet dalībvalstu attieksme pret paplašināšanās intensifikāciju ir visai kritiska.

— Runājot par ziemeļvalstu pozitīvo attieksmi pret Latviju — kāda ir mūsu loma Ziemeļu dimensijā?

— Ziemeļu dimensija, kā ziemeļvalstu, galvenokārt Somijas, iniciatīva, ir labs piemērs tam, ka valstis tālredzīgi un stratēģiski domā, kā izmantot Eiropas Savienību ne tikai politiski, bet arī ekonomiski. Ziemeļvalstis redz Eiropas Savienību kā ļoti nozīmīgu iespēju aizstāvēt savas ekonomiskās iespējas, kā arī resursu avotu. Ar Ziemeļu dimensiju lieliski tiek demonstrēta sadarbība starp valdību un biznesa struktūrām. Ekonomiskās intereses apvienojot ar politiskajām, valstis, kas tikko iestājušās Eiropas Savienībā, ļoti daudz var sasniegt ekonomiski. Latvija bija pirmā no kandidātvalstīm, kas pievērsa uzmanību Ziemeļu dimensijai. Ļoti atzinīgi tiek novērtēts, ka Latvija jau globālā nozīmē domā par savu vietu Eiropas Savienībā. Pašlaik Eiropas Savienība tiek uztverta kā noteikumu izvirzītāja un mēs — kā to pildītāji. Bet mums ir arī laikus jāsāk domāt, kā izmantosim to, ka būsim Eiropas Savienībā, par to būtu jādomā kā par savu ekonomisko interešu aizstāvēšanas vietu un līdzekli.

— Kā jūs domājat — vai mums būtu nepieciešams Eiropas lietu ministrs, un kādas konsekvences no tā izrietētu?

— Nav šaubu, ka šajā jomā ir jābūt politiski atbildīgam amatam valdībā. Ja tas ir premjerministrs, tad tas ir skaidri jāformulē. Tāda situācija ir pašreiz, kad Eiropas integrācijas birojs tieši pakļauts premjeram. Ja tas nav premjers, tad jābūt ministram.

— Kā jūs šajā kontekstā vērtētu 7. Saeimas deputātes Vairas Paegles izteikumu, ka Eiropas Savienības virtuvē ir par daudz pavāru?

— Es piekrītu, bet Vaira Paegles kundze ir apzinājusi tikai daļu no šiem pavāriem. Integrācijas procesā ir iesaistīta visa valdība un visa sabiedrība. Jautājums ir tikai par funkciju sadalījumu. Integrācijas procesā aizvien lielāku vietu ieņems Valsts pārvaldes reformu birojs. Integrācijas stratēģijā, kuru apstiprinājusi valdība, ir teikts, ka galvenais ir "orientācija uz mērķi". Atsevišķās jomās tiek uzsvērts decentralizācijas princips. Runājot par decentralizāciju, vairāk tiek uzsvērts radošais princips. Integrācijas process aizvien vairāk profesionalizējas, tas nozīmē, ka konkrētus profesionālos jautājumus ministrijas risina tieši ar attiecīgajiem partneriem Eiropas Komisijā.

— Sabiedrībā pastāv uzskats, ka mums ir par daudz ierēdniecības. Taču daudzu ministriju pārstāvji ir teikuši, ka direktīvu iedzīvināšanai tā būtu vēl jāpalielina.

— Jāatzīst, ka šobrīd integrācijas procesu lielā mērā uz priekšu virza ierēdniecība, visa "acquis communautaire" ieviešanas sagatavošana notiek ministrijās. Kādam politiķim vai politiskajam spēkam būs jāuzņemas drosme pateikt, ka ierēdniecība jeb, precīzāk sakot, valsts darbā nodarbināto skaits varētu tikt palielināts. Eiropas Komisija likumu saskaņošanas sakarā ir norādījusi, ka galvenais ir šos likumus ieviest. Tas nozīmē sava veida uzraudzības institūciju ieviešanu. Viens piemērs. Mēs runājam par kvalitātes prasību ieviešanu attiecībā uz pārtiku, par veterināro un sanitāro kontroli, tā būs reāli jāveic konkrētiem cilvēkiem. Likumi nevar palikt tikai uz papīra. Integrācijas procesā mazu valstu problēma ir tā, ka darba apjoms ir aptuveni vienāds kā lielai, tā mazai valstij un valsts pārvalde relatīvi mazai valstij izmaksā vairāk nekā lielai valstij. Taču būtiskākais, protams, ir ierēdniecības profesionalitāte. Tā ir rezerve vai, pareizāk sakot, alternatīva ierēdņu skaita palielināšanai. Vismaz pagaidām.

— Kas svarīgs integrācijas jomā mums būtu jāpaveic, lai Latviju uzaicinātu uz sarunām 1999. gada decembrī?

— Progresa ziņojuma analīzē parādās aktuālākās problēmas, šo analīzi kopā veic Ārlietu ministrija un Eiropas integrācijas birojs, pēc tam tiks sagatavots konkrēts rīcības plāns. Galvenais — šajā valdības maiņas periodā nezaudēt tempu.

Rūta Jaksona,

"LV" informācijas redaktore

LZA Ekonomikas institūta pētniece,

dr.oec. ĪRIJA Vītola:

Par valsts atbalstu savai lauksaimniecībai

Referāts nolasīts LZA Ekonomikas institūta rīkotajā konferencē "Ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" 1998.gada 26.oktobrī

Stāvokļa raksturojums

Valsts lauksaimniecības atbalsta sistēma, kas tika radīta 1994. gadā, tāpat kā jebkura darbojošās sistēma, laika gaitā ir pilnveidojusies un arī vēl pilnveidojama atbilstoši Eiropas Savienības (ES) nostādnēm. Taču pilnveidošanas gaitā nepieciešams ievērot pēctecību, saglabājot maksājumus, kas izrādījušies lietderīgi, un pakāpeniski noteiktos termiņos ieviešot jaunus atbalsta veidus. Nav vēlamas krasas ikgadējas atbalsta veidu un apjomu izmaiņas, jo tas rada saimniekotājos nedrošību, neziņu par nākotni un traucē ilgtspējīgas lauksaimniecības izveidošanu. Sakarā ar to valsts lauksaimniecības atbalsta sistēma veidojama ilglaicīga, vismaz 4—5 gadu vai pat ilgākam periodam, parādot arī nākotnē sagaidāmās pārmaiņas valsts atbalsta veidos un apmēros.

Latvijā līdz šim, nepareizi un nepamatoti nosaucot visu veidu atbalstu par subsīdijām, nevajadzīgi tika sarežģītas attiecības ar Pasaules banku (PB) un Starptautisko Valūtas fondu (SVF), radot šo institūciju pamatotus iebildumus pret lauksaimniecības subsidēšanu. Tie tika novērsti, nosaucot lietas to īstajos vārdos. Ievērojot terminoloģijas atšķirības ES, valsts lauksaimniecības subsidēšanas politika tika pārdēvēta par valsts lauksaimniecības atbalsta politiku.

Līdz ar to Zemkopības ministrijai nācās izstrādāt lauksaimniecības gada attīstības programmu, ietverot tajā arī valsts atbalsta un subsīdiju sniegšanas principus un apmērus. Vienlaikus sākās uzbrukums līdzšinējiem subsīdiju piešķiršanas principiem, tomēr nenorādot, kas tajos bija slikts un kas būtu maināms. Būtībā arī subsīdiju veidi lauksaimniecībai daudz nemainījās, bet saskaņā ar Lauksaimniecības likumu 1998. gadā par 70,6% pieauga to kopapjoms, mainījās atsevišķiem atbalsta veidiem jeb programmām paredzētie finansējumi. Tika ieviesti arī subsīdiju saņemšanas ierobežojumi: 1994.—1996. gadā tādu gandrīz nebija, bet 1998. gadā subsīdiju nolikums tika vērsts uz to, lai ierobežojumi aizvien pieaugtu un subsīdiju saņemšanas iespējas būtu galvenokārt stipriem lauksaimniecības uzņēmumiem.

Ir mainīts pats valsts subsīdiju nosaukums, proti — "Par valsts atbalstu Eiropas Savienības kvalitātes prasībām atbilstošas produkcijas ražošanai".

Sākot ar 1998. gadu, stingri ierobežots valsts atbalsta saņēmēju loks, nosakot, ka subsīdijas ir tiesīgas saņemt tikai fiziskas un juridiskas personas, kuras:

* reģistrētas kā nodokļu maksātāji,

* veic grāmatvedības uzskaiti,

* nomaksājušas visus nodokļus,

* sniedz rajona lauksaimniecības departamentam pieprasīto informāciju.

Taču šie ierobežojumi nav vienīgie. Subsīdijas piešķir pēc 10 programmām, un katrā no tām ir vēl savi ierobežojumi:

— ierobežojums zemes pirkšanā. Tā rezultātā pircēja īpašumā jābūt vismaz 30—300 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes (ne kopplatības), un pirktajam zemes gabalam jārobežojas ar jau esošo īpašumu; tā kā pašreizējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes vidējā platība valstī ir 13,7 ha, tad pakāpeniskai zemes platības palielināšanai arī mazāka izmēra saimniecībās valsts subsīdijas netiek izmantotas;

— augstvērtīgu vaislas dzīvnieku pirkšanā atbalstu var saņemt tikai tad, ja iepērk vismaz 10 govis vai grūsnas teles;

— par ekstra un pirmās klases jaunlopu izaudzēšanu un realizāciju atbalstu iespējams saņemt tikai tad, ja ganāmpulkā ir vismaz 100 dažāda vecuma jaunlopi nobarošanai. Jāatzīmē, ka tādu zemnieku saimniecību Latvijā pašlaik vispār nav;

— par dārzeņu audzēšanu segtajās platībās — tad, ja zemstikla platība ir vismaz viens hektārs.

Subsīdijas ražošanas atbalstam var saņemt tikai tad, kad pasākums ir jau veikts. Tas nozīmē, ka uz tām ir tiesības tikai turīgām juridiskajām vai fiziskajām personām, kas jau sasniegušas zināmu attīstības pakāpi. Pēc pasākumu veikšanas tās var saņemt atpakaļ daļu no pasākumā izlietotajiem paša vai aizņemtiem naudas līdzekļiem.

 

Secinājumi

1. Valsts subsīdiju ieviešanai lauksaimniecībā 1994. gadā bija politiska un praktiska nozīme, jo ar to tika atzīta valsts regulējošās lomas un atbalsta nepieciešamība, kā arī izdevās saglabāt Latvijā esošo kultūraugu šķirņu un mājdzīvnieku genofondu, šķirņu sējumu platības un mājdzīvnieku pārraudzības sistēmu.

2. 1996.—1997. gadā subsīdiju sistēma tika pilnveidota, ieviešot jaunus valsts atbalsta veidus — valsts daļēju finansējumu lauku organizācijas projektu sastādīšanai un ieviešanai; daļēju izsniegtā kredīta procenta likmju dzēšanu; atbalstu augstražīgas tehnikas iegādei; atbalstu gados jaunajiem (līdz 40 g.) zemniekiem; atbalstu zinātnisko iestāžu infrastruktūras uzturēšanai. Šie subsīdiju veidi praksē pierādīja savu lietderību un deva pozitīvu ieguldījumu.

3. 1998. gadā Zemkopības ministrija izstrādāja jaunu pieeju valsts subsīdiju fonda izlietošanai. Tam ir pozitīvas un negatīvas iezīmes.

3.1. Pozitīvās iezīmes

3.1.1. subsīdiju nolikums izstrādāts ilgākam laika periodam, kas zemniekos rada drošību,

3.1.2. subsīdiju sadalē saglabāts princips par lielāku atbalstu gados jaunajiem (līdz 35 g.) lauku uzņēmējiem,

3.1.3. ieviests princips diferencēt valsts subsīdiju lielumu atkarībā no zemes kadastrālā novērtējuma, palielinot to pagastos ar mazu zemes kadastra novērtējumu.

3.2. Negatīvās iezīmes

3.2.1. subsīdijas paredzētas galvenokārt juridiskām personām, tātad — lauku uzņēmējiem, bet ne zemniekiem,

3.2.2. subsīdijas tehnikas iegādei, celtniecībai, sugas mājlopu iegādei, zemes pirkšanai paredzētas tikai lielajiem, ekonomiski spēcīgajiem lauku uzņēmējiem, turklāt tikai pēc pasākumu veikšanas kā daļēja agrāk izdarīto izmaksu kompensācija,

3.2.3. ieviesto daudzuma ierobežojumu dēļ subsīdijas gandrīz nav iespējams saņemt mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām.

 

Priekšlikumi

1. 1998. gada subsīdiju nolikums pēc 1998. gada darbības rezultātu vispusīgas analīzes papildināms un daļēji koriģējams, nodrošinot valsts atbalsta saņemšanu plašākam zemnieku skaitam, arī mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām.

2. Subsīdiju fonda izmantošanas projekts pirms tā apstiprināšanas nododams vispārējai apspriešanai, tā novēršot šaura speciālistu loka virspusēja viedokļa ietekmi valsts līdzekļu izlietošanā.

3. Lauksaimniecības atbalstam jāiet kopsolī ar valsts kopējām interesēm.

Dr.oec. Elena Dubra,

mag.oec. Irina Skribāne,

mag.oec. Sandra Eglīte:

Par sociālo politiku savas valsts attīstībā

Referāts nolasīts LZA Ekonomikas institūta rīkotajā konferencē "Ekonomiskie, kultūras un sociālie aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" 1998.gada 26.oktobrī

Septiņu gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts veikusi sarežģītu, pretrunu pilnu ekonomikas transformācijas ceļu. Ekonomikas pārstrukturizācija, tirgus un cenu liberalizācija, privātīpašuma atjaunošana un tirgus ekonomikas izveide relatīvi īsā laikā sākotnēji izraisīja produkcijas izlaides un dzīves līmeņa ievērojamu kritumu, vēlāk nodrošināja stabilizāciju un pēdējos gados jau vērojamas augšupejas tendences. Turpmāk attīstības gaitā jāpievērš vienlīdz liela uzmanība konkurētspējīgas ekonomikas attīstībai un pienācīgu sociālo standartu nodrošināšanai visām iedzīvotāju grupām.

Latvijai sociālo jautājumu risināšanā jābalstās uz Eiropas Savienības (ES) izstrādātajiem un pieņemtajiem dokumentiem.

Eiropas Sociālā harta ir viena no Eiropas Padomes (EP) pamatkoncepcijām, kurā norādītas ikviena indivīda sociālās tiesības tādās jomās kā darba aizsardzība, iedzīvotāju vispārējā sociālā aizsardzība un ārpusdarba sociālā aizsardzība. Eiropas Sociālās hartas jaunajā, pārstrādātajā redakcijā īpaši tiek uzsvērta darbinieku aizsardzība un cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Latvija kā Eiropas Padomes locekle ir apņēmusies pievienoties šai hartai un praktiski īstenot izvirzītās pamatprasības indivīda sociālo tiesību jomā.

Šādas sociāli ekonomiskās politikas pamatmērķis ir vienādu iespēju, sociāli harmonizētas, dinamiskas, atvērtas un brīvas sabiedrības veidošana.

Veicot pakāpenisku valsts un sabiedrības attīstību atbilstoši izvirzītajam pamatmērķim, jāizšķir vidēja un ilgtermiņa sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijas uzdevumi. Svarīgākie vidēja termiņa stratēģijas uzdevumi ir šādi:

1) uzturēt stabilu valsts makroekonomisko vidi, realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku, un orientēties uz integrāciju Eiropas Savienībā atbilstoši tur pieņemtajiem kritērijiem un pamatnosacījumiem;

2) rūpējoties par konkurētspējīga valsts cilvēkkapitāla attīstību, paaugstināt iedzīvotāju izglītības un zinātnes līmeni atbilstoši pasaules attīstītāko valstu sasniegtajam;

3) nodrošināt valsts iedzīvotāju dzīves kvalitātes būtisku un stabilu uzlabojumu, tādējādi radot labvēlīgus apstākļus harmoniskai sabiedrības attīstībai.

Integrācija ES ir ilgstošs un sarežģīts process vairāku gadu garumā. Latvijai, iestājoties ES, ir jāņem vērā tie noteikumi, pēc kuriem darbojas Eiropas tirgus. Turklāt uzmanība ir jāpievērš ne tikai ekonomiskajiem kritērijiem — kopprodukta pieaugumam, bezdarba un inflācijas līmenim, maksājuma bilancei, nacionālās valūtas stabilitātei u.tml., bet arī sociālajai sfērai.

Eiropas Komisija uzskata, ka ir iespējams sasniegt abus šos mērķus tā, lai viens nekaitētu otram. Līdz šim Komisija sociālās politikas veidošanu balstīja uz likumdošanu, taču tagad tā uzskata, ka daudz vairāk var panākt, vēršoties pie visām ieinteresētajām pusēm, tai skaitā veicinot konsultācijas un sarunas starp arodbiedrībām un darba devējiem.

Lai tuvinātu ES dalībvalstu likumus, rīkojumus un administratīvos lēmumus, EP izdod dažādas direktīvas.

Kā atsevišķs un īpaši nozīmīgs EP dokuments jāmin Eiropas Sociālā harta. Tā papildina Cilvēktiesību konvenciju un ietver 19 vispārējo brīvību principus, kuriem vēl 4 pievienoti papildprotokolā (Nr. 128). Harta atvērta parakstīšanai 1961.gada oktobrī, un tā ir stājusies spēkā 1965. gada februārī. Hartu ir parakstījušas 27 EP valstis (t.sk. visas ES valstis). Harta ietilpst to konvenciju sarakstā, kuras Latvija ir apņēmusies parakstīt, iestājoties EP.

Izpētot šos principus, var izdalīt trīs būtiskākās jautājumu grupas:

1. Darba aizsardzība. Te norādītas katra pilsoņa tiesības uz darbu, viņa aizsardzība darbavietā, tiesības organizēt arodbiedrības, darbinieku tiesības uz informāciju un konsultācijām, kā arī piedalīšanos darba apstākļu noteikšanā un uzlabošanā, īpašu strādnieku kategoriju speciāla aizsardzība.

2. Iedzīvotāju vispārējā sociālā aizsardzība.

3. Ārpusdarba sociālā aizsardzība. Bērnu, pusaudžu, mātes, ģimeņu, invalīdu, vecu cilvēku un migrantu strādnieku un viņu ģimeņu sociālā aizsardzība.

Kopumā vidēja termiņa sociālās darbības programmas galvenā prioritāte ir — uzlabot politikas koordināciju, lai stimulētu nodarbinātību. Pēc ES sociālo lietu un nodarbinātības komisāra Padreiga Flinna domām, draudi Eiropas sociālajam modelim, kura pamatelements ir sociālā aizsardzība, slēpjas tā nespējā reaģēt uz pašreizējām problēmām.

Ievērojot visu iepriekšminēto, Latvijai būtu jāturpina iesāktās sociālās reformas un likumdošanas pielāgošana ES prasībām, kā arī jāattīsta tās struktūras, kas nodrošina likumu efektīvu izmantošanu praksē.

Saskaņā ar ANO izstrādāto metodoloģiju un attīstīto valstu pieņemto praksi var izšķirt šādas dzīves līmeņa analīzes sastāvdaļas :

1. veselība un tās aprūpes pieejamība;

2. nodarbinātība un darba apstākļi;

3. ekonomiskie resursi;

4. izglītība un amatu prasme;

5. ģimene un sociālā integrācija;

6. dzīves apstākļi;

7. dzīves un īpašuma drošība;

8. rekreācija un kultūra;

9. politiskie resursi.

Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni raksturojošie rādītāji ir parādīti tabulā.

Iedzīvotāju dzīves līmeni valstī lielā mērā nosaka arī iekšzemes kopprodukta (IKP) lielums un tā agregētais izlietojums.

Latvijā, salīdzinot ar ES valstīm, ir ļoti zems IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju — tikai 27% no ES valstu vidējā līmeņa. Īpaši svarīga šajā jomā ir mājsaimniecību gala patēriņa izdevumu analīze. Valstīs ar augstāku dzīves līmeni ir raksturīgi, ka ievērojama mājsaimniecību izdevumu daļa tiek novirzīta ilgtermiņu preču un pakalpojumu iegādei, bet uztura produktu īpatsvars ģimenes budžetā nepārsniedz 25% ES valstīs un 12% ASV.

Savukārt Latvijā un arī citās pārejas ekonomikas valstīs lielāko izdevumu daļu veido pirmās nepieciešamības preču iegāde, tai skaitā uzturam 1997.gadā vidēji Latvijā visās mājsaimniecībās izlietoja 48%.

Nenoliedzami uzturs ir tas, kas lielā mērā nosaka cilvēka attīstību, darbaspējas un veselību. Tāpēc ir svarīgi, lai tas būtu pilnvērtīgs, saturētu noteiktu enerģijas daudzumu un nepieciešamās uzturvielas.

Lai gan pārtikas īpatsvars patēriņa struktūrā deviņdesmitajos gados ir palielinājies (no 37,8% 1991.gadā līdz 48% 1997.gadā), tomēr jūtami samazinājies pārtikas produktu patēriņš absolūtās vienībās, īpaši bioloģiski vērtīgāko pārtikas produktu (gaļas, zivju, piena produktu, arī augļu un ogu) patēriņš.

1997. gadā pilsētās vidēji uz mājsaimniecības locekli dienas uzturdevas kaloritāte bija zemāka (2303 kkal) nekā laukos (2738 kkal), kas izskaidrojams ar to, ka laucinieku ēdienkartē ir vairāk ar taukvielām un ogļhidrātiem bagātu produktu.

Turklāt Latvijā ir vērojama arī šāda tendence — mazturīgās ģimenēs pārtikas izdevumu īpatsvars ir divas reizes lielāks nekā ģimenēs, kuru ienākumi ir virs vidējiem rādītājiem.

1998. gada jūnijā Latvijā ir sagatavots sākotnējs nabadzības līmeņa sociālais pētījums, kuru atbalsta Pasaules banka un UNDP (Apvienoto Nāciju Attīstības programma).

Pamatojoties uz MBP un ANO datu empīrisko analīzi, jāpiekrīt jau pirms šī pētījuma atklātajiem datiem (ANO Attīstības programma, 1997.gads), ka Latvijā materiālā nabadzība ir plaši izplatīta. Vairāk nekā pusei iedzīvotāju ienākumu apjoms ir starp zemāko un augstāko nabadzības slieksni. Atkarībā no pieņemtā nabadzības sliekšņa trūcīgo iedzīvotāju īpatsvars sabiedrībā svārstās starp 12% (pēc zemākā standarta — Ls 24 mēnesī uz cilvēku) līdz 67% (ja par pamatu ņem krīzes iztikas minimumu — Ls 54 mēnesī), izņemot Rīgas rajonu, kurā nabadzības līmenis ir zemāks par vidējo, nabadzība pārējos rajonos ir diezgan vienāda. Atšķirības rodas atkarībā no tā, vai cilvēks dzīvo pilsētā vai laukos. Jo lielāka pilsēta, jo mazāks nabadzības risks. Tomēr vairums nabadzīgo iedzīvotāju ir Rīgā vai Rīgas tuvumā, jo trešdaļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētas aglomerācijā. Ir dažas iedzīvotāju grupas, kam risks būt nabadzīgam ir lielāks par vidējo: lielas mājsaimniecības, mājsaimniecības, kurās ir trīs vai vairāk bērnu, mājsaimniecības, kuru apgādnieks ir vai nu gados jauns, vai bezdarbnieks, vai arī viņam ir zema izglītība, un mājsaimniecības, kas galvenokārt ir atkarīgas no lauksaimniecības ienākumiem vai sociālajiem maksājumiem (izņemot pensijas).

Nabadzības problēma kļūst īpaši aktuāla līdz ar ienākumu līmeņa pazemināšanos, pirmkārt, bezdarba dēļ, otrkārt, nepilnās nodarbinātības formu pastiprinātas izmantošanas dēļ.

Bezdarbs, gan oficiāli atzītais, gan slēptais, un zemais ražīgums ir galvenie iemesli, kādēļ Latvijas iedzīvotāji grimst nabadzībā.

1997. gadā oficiālā statistika par bezdarbniekiem atzina 7% no visiem ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem. Faktiskais nenodarbinātības un bezdarba līmenis ir daudz augstāks. Statistikas komitejas 1997. gada novembrī veiktais nodarbinātības apsekojums parādīja, ka 14,47 % no visiem ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem meklē darbu.

Attēlā, raksturojot dzīves līmeņa attīstību, ir aplūkots tautas attīstības indekss (TAI), nabadzības indekss un Džini koeficients. Ienākumu nevienlīdzības grafiskai attēlošanai izmanto Lorenca līkni, kas atspoguļo ienākumu un bagātības nevienmērīgas sadales pakāpi.

Ja katra iedzīvotāju grupa saņems līdzīgu ienākuma daļu, tad, kā redzams dotajā attēlā, Lorenca līkne veidosies kā taisna līnija. Jo lielāks ir Lorenca līknes izliekums, jo nevienlīdzīgāka ir ienākumu sadale. Ja tikai 1% no iedzīvotājiem saņems visu ienākumu, tad Lorenca līkne būs vertikāla.

Lorenca līkni var izmantot ienākumu sadales analīzei dažādos laika periodos vai nu noteiktās valstīs, vai starp dažādām iedzīvotāju grupām.

Mājsaimniecību budžeta apsekojumi Latvijā rāda, ka sociālā nevienlīdzība ienākumu sadalē ir diezgan nopietna. Tā 10% vistrūcīgāko iedzīvotāju saņem tikai 3,3% no kopējiem ienākumiem (punkts A attēlā), bet 10% visnodrošinātāko iedzīvotāju (9 deciles) saņem 25% no visiem ienākumiem (punkts D attēlā). Ienākumu diferenciācija Latvijā (pēc 10% atlases) līdzinās 7,6%, tas nozīmē, ka vistrūcīgāko iedzīvotāju grupa saņem 7,6 reizes mazāk ienākumu nekā visnodrošinātākie.

Pēc veiktās sociāli ekonomiskās situācijas analīzes Latvijā un ārvalstu pieredzes sociālo jautājumu risināšanā var secināt šādas rekomendācijas sociālās politikas darbības pamatvirzieniem Latvijā:

— minimālā ienākuma nodrošināšana visiem sabiedrības locekļiem;

— cilvēkkapitāla — iemaņas, prasmes, profesionalitāte, darbspējas — uzturēšana un attīstīšana;

— sociālo pakalpojumu pieņemama līmeņa nodrošināšana visiem sabiedrības locekļiem.

Lai nodrošinātu šo ieteikumu veiksmīgu izpildi, valstij jāizveido noteikta sociālās aizsardzības un sociālo garantiju sistēma. Sociālā aizsardzība ir pasākumu kopums, ko veic sabiedrība kopumā un tās atsevišķi posmi, lai nodrošinātu iedzīvotājiem noteiktu materiālo un sociālo labklājības līmeni. Tā balstās uz principu, ka valdība garantē katram sabiedrības loceklim tādu ienākumu līmeni, kas tam neļautu nogrimt zem nabadzības sliekšņa. Tās pretstats — tirgus ekonomikas pamatprincips, ka valdības uzdevums ir nodrošināt katram sabiedrības loceklim tikai nepieciešamos nosacījumus ekonomiskajai aktivitātei un ienākumu saņemšanai.

Sociālās aizsardzības sistēmas pamatelementi ar kuru palīdzību tā tiek īstenota:

1) sagatavošana kvalificētam darba procesam;

2) indivīda spēju realizēšanas pieejamība darba un ražošanas procesā;

3) darba un ražošanas procesa kvalitatīva nodrošināšana;

4) jaunu darbavietu radīšana un bezdarbnieku atbalsts un uzturēšana.

Sociālo garantiju sistēma paredz valsts atbildību par sabiedrības locekļu neatliekamo vajadzību nodrošināšanu.

Šādas pamatgarantijas ir:

1) pamatizglītība. Tai jābūt pieejamai visiem un bez maksas;

2) indivīda spēju realizēšana darba un ražošanas procesā;

3) piespiedu darba aizliegšana;

4) darbspējas zaudējuma samazināšana līdz minimālai robežai.

Tabula

Latvijas dzīves līmeņa rādītāju dinamika

1993 1994 1995 1996 1997

Tautsaimniecībā nodarbināto

mēneša vidējā darba samaksa:

— latos bruto 47,23 71,87 89,50 98,73 120,03

— latos neto 60,33 73,40 78,65 88,34

— dolāros neto 107,73 139,02 142,74 152,05

Mājsaimniecību rīcībā esošais

ienākums, rēķinot vidēji uz vienu

mājsaimniecības locekli (māj-

saimniecību budžetu pētījumi) ... ... ... 51,50 55,45

Sociālās nodrošināšanas iestāžu

uzskaitē esošo nestrādājošo

pensionāru vecuma pensiju

vidējais lielums (latos) 15,73 26,44 32,03 37,81 41,79

Viena iedzīvotāja pilna iztikas

minimuma preču un pakalpo-

jumu groza vērtība (latos) 37,59 51,50 63,82 73,78 78,78

Viena iedzīvotāja krīzes iztikas

minimuma preču un pakalpojumu

groza vērtība (pēc Labklājības

ministrijas aprēķiniem, latos) 30,34 38,42 45,87 52,18 54,50

Tautsaimniecībā nodarbināto

reālās darba samaksas indekss

(procentos pret iepriekšējā

gada atbilstošo periodu) 108,2 97,4 91,2 103,6

Attēls

Latvija atbrīvojas

no sakaru monopoliem

Renārs Gasūns, Eiropas integrācijas biroja

departamenta vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Šā gada novembrī pieņemtajā Eiropas Komisijas regulārā ziņojuma par Latvijas pievienošanās progresu (Progresa ziņojums) sadaļā par Latvijas spējām uzņemties Eiropas Savienības (ES) saistības minēts, ka, pieņemot telekomunikāciju sektorpolitiku, zināms progress ir sasniegts telekomunikāciju tirgus regulēšanā atbilstoši ES prasībām, tomēr nepieciešama turpmāka virzība likumdošanas jomā, lai Latvija varētu pilnībā ieviest telekomunikāciju "acquis" (tiesību kopumu). Jānodrošina telekomunikāciju organizāciju neatkarība no regulējošām institūcijām un, lai sasniegtu attiecīgos ES standartus telekomunikāciju pakalpojumos, jāveic ievērojamas investīcijas infrastruktūrā un iekārtu uzlabošanā.

1998.gada 28.aprīlī Ministru kabineta apstiprinātajā Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai ES paredzēts, ka līdz 2003.gadam tiks veikta pilnīga telekomunikāciju tirgus liberalizācija, to pašu paredz arī telekomunikāciju sektorpolitika. Līdzšinējā 1993.gada 4.maijā pieņemtajā likumā "Par telekomunikācijām" vairāk tika ņemtas vērā prasības, kas izvirzītas valdības līgumā ar telekomunikāciju organizācijām. Tagad, apzinoties, ka ekskluzīvās tiesības uz telekomunikāciju publisko pakalpojumu sniegšanu, kas tika piešķirtas telekomunikāciju operatoram SIA "Lattelekom", neatbilst Latvijas šodienas ekonomikas prasībām, Ministru kabinets pieņemtajā sektorpolitikā paredz vispārēju sektora pārstrukturizāciju līdz 2003.gadam un līguma ar "Lattelekom" ārzemju partneriem pārskatīšanu, līdz ar to uzdodot arī Satiksmes ministrijai līdz 1.oktobrim izstrādāt un iesniegt Ministru kabinetā grozījumus likumā "Par telekomunikācijām".

Satiksmes ministrija sagatavoja jaunu Telekomunikāciju likumprojektu, tomēr no tā sākotnējā redakcijā ietvertajiem pārejas noteikumiem nebija skaidrs, vai līdz 2003.gadam tiks izstrādāts vēl kāds jauns likums, kurā tad arī būs paredzēti attiecīgie liberalizācijas pasākumi. Uzskatu, ka atbilstoši Nacionālajai programmai integrācijai ES, un Telekomunikāciju sektorpolitikai jau esošajā likumprojekta redakcijā jāievieš liberalizācijas pasākumi, kas noteikti Eiropas Savienības direktīvā 90/388/EEC "Par konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu tirgū" (ar vairākiem grozījumiem un papildinājumiem), nosakot konkrētus pārejas perioda nosacījumus. Pilnīgas ieviešanas termiņš šai direktīvai minētajā programmā ir 2001.gada 1.janvāris.

Eiropas Savienībā telekomunikāciju tirgu regulē arī šādas direktīvas: 90/387/EEC un 97/51/EEC "Par atklātā tīkla noteikumu pamatprincipiem telekomunikācijās", 97/13/EC "Par licencēšanu", 97/33/EC "Par starpsavienojumiem atklātajā tīklā" , 98/10/EC "Par atklātā tīkla noteikumiem attiecībā uz balss telefoniju un universālo telekomunikāciju pakalpojumu", kā arī Komisijas rekomendācija par starpsavienojumiem liberalizētā telekomunikāciju tirgū.

Kā minēts šo dokumentu preambulās, visās dalībvalstīs ir ilgstoši pastāvējis monopolstāvoklis uz publisko telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu. Vairākas dalībvalstis arī īpaši nevēlējās steigties ar šo direktīvu prasību ieviešanu nacionālajā likumdošanā, par ko liecina dalībvalstu lūgumi pagarināt atsevišķu direktīvu prasību ieviešanas termiņu un Justīcijas tiesas spriedumi. Tomēr sektora liberalizācija tiek veikta ne tikai tāpēc, lai uzlabotu konkurences apstākļus telekomunikāciju tirgū starp pakalpojumu sniedzējiem, bet arī lai maksimāli aizsargātu patērētāju intereses. Telekomunikāciju organizāciju un pakalpojumu saņēmēju (abonentu) attiecību atbilstība ES prasībām tiks analizēta tālāk.

Likumprojektā ir mēģināts regulēt pārejas posmu starp situāciju, kad saglabājas ekskluzīvas tiesības, un paredzamo liberalizāciju, taču nav konsekventi noteikti visi nosacījumi abu telekomunikāciju tirgus stāvokļa darbībai, piemēram, tarifu noteikšana tiek regulēta, vairāk ņemot vērā liberalizācijas nosacījumus, nevis telekomunikāciju organizācijas SIA "Latelekom" ekskluzīvo tiesību situāciju, turpretī pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju attiecībās saglabājas līdzšinējā sistēma.

Likumprojektā sākotnēji netika iestrādātas direktīvas 90/388/EEC prasības, kas nosaka pienākumus piedāvāt un informēt par brīvajiem mobilo telekomunikāciju frekfrencēm publisko mobilo radiotelekomunikāciju operatoriem. Definējot privāto telekomunikāciju tīklu, netika ietverta situācija, ka var izmantot privāto kabeļtelevīziju tīklus publisko telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanai ar interaktīvā video palīdzību.

Attiecībā uz institūciju, kas izsniegs licences, jāizvērtē Satiksmes ministrijas saistība ar telekomunikāciju organizācijām, tai skaitā SIA "Lattelekom". Direktīvas par tirgus liberalizāciju nosaka, ka licencēšanas institūcijai jābūt pilnīgi neatkarīgai un nesaistītai ar telekomunikāciju organizācijām. Kaut gan valsts kapitāla daļas turētāja tiesības no Satiksmes ministrijas ir pārgājušas Privatizācijas aģentūrai un šo valsts daļu ir nolemts tālāk privatizēt, jāizvērtē Satiksmes ministrijas loma SIA "Lattelekom" pārvaldes institūcijās un jāapsver iespēja licencēšanas funkcijas nodot nacionālajam regulatoram.

Projektā sākotnēji netika izprasts ES pastāvošais sadalījums starp individuālājām un vispārējām licencēm un tika saglabātas vairākas birokrātiskas prasības licencēšanas procedūrā. Piemēram, radiofrekvenču spektra izmantošanas nosacījumi atbilstoši attiecīgām prasībām obligāti ir jāietver tikai individuālajā licencē.

Jaunajā likumā jāietver direktīvu nosacījumi par laika periodu, kurā organizācijai ir tiesības uzsākt telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu pēc informācijas saņemšanas licencēšanas institūcijā un par to, cik ilgā laikā ir jāizskata pieteikumi vispārējās licences saņemšanai. Tāpat jānosaka cik ilgā laikā jāpieņem lēmums licencēšanas institūcijai un cik ilgā laikā par to jāpaziņo licences pieteikuma iesniedzējam. Saskaņā ar direktīvas prasībām jānosaka arī no licencēšanas institūcijas neatkarīga apelācijas instance, kurā var pārsūdzēt lēmumu par atteikumu izsniegt licenci. Jāparedz arī tiesības pārsūdzēt licences atteikumu tiesā.

Licenču izsniegšanas kārtību nevar noteikt Satiksmes ministrija, jo saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14.pantu šāds tiesību akts būs saistošs tikai ministrijas padotībā esošajām iestādēm, nevis vispār obligāts. Šī kārtība ir jāregulē ar Ministru kabineta noteikumiem.

Attiecībā uz pakalpojumu lietotāju tiesību regulēšanu viens no risinājumiem būtu vienota regulatora izveide, kas noteiktu publisko pakalpojumu sniegšanas kārtību enerģētikā, telekomunikācijās utt. Pašreiz to regulē Satiksmes ministrijas 1998.gada 12.martā pieņemtie "Publiskā telekomunikāciju tīkla lietošanas noteikumi Latvijas Republikā". Šeit ir minētas ES prasībām neatbilstošas telekomunikāciju organizācijas vienpusējas tiesības noteikt un mainīt norēķinu ciklu bez abonenta piekrišanas, maksāšanas kārtību u.c.

Savukārt jaunais likumprojekts jāpapildina atbilstoši direktīvas 98/10/EC prasībām par abonentu un telekomunikāciju organizācijas — Universālā pakalpojuma sniedzēju — attiecībām (piemēram, prasības, kas attiecas uz pakalpojumu pārtraukšanas kārtību, procedūru, kādā jārisina jautājumi par telekomunikāciju tehnisko galaiekārtu atvienošanu, tiesības risināt šādus jautājumus tiesas ceļā). Bez tam līdzšinējā redakcijā vairāki nosacījumi ir pretrunā, no vienas puses, paredzot regulēt savstarpējās attiecības līgumā, un, no otras puses, paredzot telekomunikāciju organizācijām tiesības vienpusēji atvienot galaiekārtas, pārtraukt pakalpojumu sniegšanu un vienpusēji aprēķināt soda naudas.

Jaunajā likumā jāiekļauj arī minētās direktīvas prasības par pakalpojumu saņēmēju — abonentu — tiesībām, piemēram, par noteiktas kategorijas bezmaksas sarunām, tiesības tikt iekļautiem telefonu grāmatās, citos direktorijos utt., nav noteiktas arī atsevišķas prasības publiski pieejamiem telefoniem. Jānosaka abonenta tiesības saņemt kompensāciju no telekomunikāciju organizācijas, ja tā nevar pienācīgi nodrošināt paredzētos telekomunikāciju pakalpojumus, pienākums saskaņot pakalpojumu pārtraukšanas termiņus ar abonentu.

Būtu jāizvērtē iespējas iestrādāt principus tarifu noteikšanā atbilstoši EK ieteikumiem, kā arī ievērot rekomendācijā minētos konkrētos tarifus.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo likumu "Par telekomunikācijām" likumprojektā, ņemot vērā ES rekomendācijas ir izstrādātas vairākas jaunas nodaļas, kurās tiks noteiktas prasības publisko telekomunikāciju tīklu starpsavienojumiem, pakalpojumu tirgus regulēšanai, Nacionālo telekomunikāciju regulatoram, Universālā pakalpojuma saistībām u.c.

Salīdzinot ar citām kandidātvalstīm, Latvijas pasludinātais pārejas periods līdz pilnīgai nozares tirgus liberalizācijai būtiski neatšķiras (piemēram, Kiprai tas ir 2003.gada 31.decembris, Ungārijai — 2002.gada beigas, Polija šo termiņu vēl nav definējusi galīgajā variantā), tomēr liberalizācijas pasākumu plāns ir konkrēti jānosaka jau tagad jaunajā Telekomunikāciju likumprojektā, paredzot konsekventu pārejas periodu atsevišķu prasību ieviešanai.

Eiropas Padome: dienu ritumā

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra

vadītāja vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvija ratificē Eiropas

konvenciju par informāciju

par ārvalstu likumiem un

tās papildu protokolu

Pēc ratifikācijas šā gada 5. augustā 6. novembrī Latvijā stājās spēkā Eiropas konvencija par informāciju par ārvalstu likumiem un tās papildu protokolu. Šī konvencija paredz informācijas apmaiņu dažādās likumdošanas jomās. Puses savstarpēji informēs viena otru par likumiem civillietās, komerclietās un par dažādām juridiskām organizācijām. Valstī tiks izveidotas iestādes, kuru uzdevums būs saņemt un izsniegt pieprasīto informāciju. Konvencija norāda, kādam vajadzētu būt pieprasījumu un atbilžu saturam. Papildu protokols paplašina konvencijas darbību krimināllikuma un kriminālprocesa jomā. Tas paplašina konvencijas izveidoto juridiskās palīdzības sistēmu civilos un komercjautājumos.

Pirms ratifikācijas Latvijā konvencija bija spēkā 34 valstīs — Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Kiprā, Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Ungārijā, Islandē, Itālijā, Lihtenšteinā, Lietuvā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Krievijā, Slovākijā, Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā, Šveicē, Turcijā, Ukrainā, Apvienotajā Karalistē, Baltkrievijā un Kostarikā.

 

1999.gadā tiks atzīmēta

Eiropas Padomes

piecdesmitā gadadiena

Gatavojoties Eiropas Padomes piecdesmitajai gadadienai, ir izveidots jauns Eiropas Padomes logo. Ir noslēdzies konkurss, ko rīkoja Eiropas Padomes Sabiedrisko attiecību nodaļa. Konkursā piedalījās sešas Eiropā pazīstamas reklāmas aģentūras. Konkursa mērķis bija modernizēt oficiālo Eiropas Padomes logo, saistot to ar organizācijas piecdesmito gadadienu. Jauno logo izvēlējās Ministru komiteja, saskaņojot ar Parlamentāro asambleju un Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu. Jaunais logo ir papildināts ar fluorescējošu zaļu spirāli, kas izvijas no zelta zvaigžņu apļa, simbolizējot organizācijas pieaugošo dinamismu. To var lasīt arī kā "e" — Europe (Eiropa) vai "c" Council (Padome).

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesā

"S.R. pret Itāliju"

Kāds Itālijas pilsonis S. R. no 1988. gada cenšas panākt, lai pensijas aprēķināšanā viņam tiktu ieskaitīts arī papildu darba stāžs. Pēc ilgstošas gaidīšanas, kamēr tiks atrisināts viņa jautājums Itālijas tiesu sistēmā, S.R. uzvarēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas vienbalsīgi pasludināja spriedumu, ka ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkts par taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu.

"Larissis un citi pret Grieķiju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka valsts bez attaisnojoša iemesla ir pārkāpusi triju Grieķijas virsnieku tiesības uz reliģijas brīvību. Tika apgalvots, ka prasības iesniedzēji centušies pārliecināt vairākus kara lidotājus un civilpersonas piecdesmitnieku baznīcas mācības patiesumā. Viņi tika notiesāti pēc Grieķijas kriminālkodeksa, kas aizliedz jebkuru tiešu vai netiešu mēģinājumu iespaidot citas reliģiskās piederības pārstāvju reliģiskos uzskatus. Visi, pie kuriem bija griezušies prasītāji ar savu sludināšanu, bija pareizticīgie.

Strasbūras tiesa noraidīja vairākus iesniedzēju apgalvojumus, bet pasludināja, ka šajā gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 9. pants, kas nosaka ikviena cilvēka tiesības uz reliģijas brīvību un tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

 

Jaunatne un

organizētā noziedzība

Kāda ir saistība starp organizēto noziedzību un noziegumiem, kurus veic nepilngadīgi jaunieši? Kā noziedzīgie grupējumi iesaista nepilngadīgos, un kādās noziedzības sfērās (tirdzniecība ar narkotikām, terorisms, rekets) šī parādība ir visplašāk sastopama?

Seminārā, ko rīkoja projekta "Oktopus" ietvaros — kas ir Eiropas Padomes iniciatīva organizētās noziedzības apkarošanā — tiesu un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji no Viduseiropas un Austrumeiropas, izskatīja vairākus speciālistu sagatavotos ziņojumus. Ziņojumi aptvēra ļoti plašu tematu loku no Itālijas mafijas darbības līdz nepilngadīgo likumpārkāpēju pāraudzināšanai Ziemeļīrijā. Piemēram, Somijas Tieslietu ministrijas Nacionālā institūta zinātniskā līdzstrādnieka Joahima Bekmena ziņojums bija par organizētās noziedzības stāvokli Helsinkos, Tallinā un Sanktpēterburgā. Daži fakti no šī ziņojuma:

• Viens no nozīmīgiem faktoriem, kas iespaido jauniešu organizēto noziedzību, ir karavīri, kas atgriezušies no Čečenijas, kuri nav spējuši adaptēties mierīgā ikdienas dzīvē. Viņu kaujas pieredzi nereti izmanto noziedzīgie grupējumi vai kriminālās struktūras.

• Lai novērstu saiknes veidošanos starp organizēto noziedzību un nepilngadīgo noziedzību, Igaunijas likumdevēji ir pieņēmuši lēmumu aizliegt nakts laikā atrasties uz ielas bērniem līdz 16 gadu vecumam.

• Espo — Helsinku sadraudzības pilsētas — policija atklāja narkomānu organizāciju, kurā aizturēti vairāki desmiti igauņu, krievu un somu jauniešu. Naudu narkotikām viņi ieguvuši, pārdodot zagtus telefonus, datorus un mūzikas aparatūru.

Semināra noslēguma dokumentā dalībnieki uzsvēra nepieciešamību sadarboties ar sabiedriskām organizācijām, lai stiprinātu ētiskās vērtības un atbalstītu jaunatnes audzināšanu.

Tādi semināri palīdz valstīm informācijas apmaiņā un noteikt perspektīvos darbības virzienus — atzīmēja projekta "Oktopus" darbinieks Ludoviks Egro.

Papildu informāciju var iegūt — ludovic.aigrot@daj.coe.fr

 

Tulkošanas un terminoloģijas centrs iesaka:

Approximation —

tuvināšana

Process, kurā tiek novērstas nevēlamas vai nelietderīgas atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, ja tās var būtiski ietekmēt kopējo tirgu.

 

 

Harmonization —

saskaņošana

Process, kurā tiek koordinēta dalībvalstu politika.

 

 

ECU

(European Currency Unit) —

ECU

(Eiropas valūtas vienība)

 

 

Convergence —

konverģence

Pakāpeniska dalībvalstu ekonomikas politiku savstarpēja tuvināšana.

 

 

Cohesion —

kohēzija

Saskaņā ar Romas līgumu, viens no Eiropas Kopienas mērķiem ir mazināt atšķirības starp dažādu reģionu attīstības līmeņiem, īpaši ar Kohēzijas fonda palīdzību.

Ombudsman —

vidutājs

Vidutāju ieceļ Eiropas Parlaments, un viņš ir pilnvarots pieņemt un izskatīt sūdzības par Eiropas Kopienas institūciju pieļautām kļūmēm.

Subsidiarity —

subsidiaritāte

Saskaņā ar šo principu jomās, kas nav ekskluzīvi Eiropas Kopienas kompetencē, tā rīkojas vienīgi tad, ja paredzētās darbības apjoma dēļ dalībvalstis vienas pašas nespēj sasniegt tās mērķus.