ARHĪVI RUNĀ Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dr. art. Arnolds Klotinš

Turpinājums. Sākums "LV"

nr.341/342, 13.11.1998.

Latvijas svētās skaņas

"Dievs, svētī Latviju…"

Baumaņu Kārlis spēka gados Arņa Blumberga, "LV", fotoreprodukcija

"Dievs, svētī Latviju!" jauktajam korim ar klavieru pavadījumu — pirmā publikācija Baumaņu Kārļa dziesmu krājumā "Austra" 1874. gadā

Vēsture

Andrejs Stērste, kurš bija revīzijas oficiālais tulks, kādā atmiņu fragmentā atstāsta gubernatora P. fon Lilienfelda ziņojumu revīzijas vadībai. Tajā apgalvots, ka latvieši gribot dibināt savu valsti "Latviju", kas aptveršot arī lietuviešu apdzīvotās zemes, un himna jau esot sacerēta, gatavs arī ģerboņa mets — sievietes tēls ar kokli (tas bija Otro dziesmu svētku emblēmā). Revidents lietu ņēmis nopietni, jo ziņojumā atradis "visas valsts nodevības nozieguma pazīmes un tā pilnu sastāvu". Tikai pierādījumu trūkums toreiz paglābis no smagām sekām.3

Līdz 1887. gadam, kad visumā bija pabeigtas administratīvās un skolu sistēmas reformas, kam sekoja cariskās pārkrievošanas politikas krasa pastiprināšanās Latvijā, Dievs, svētī Latviju! varēja dziedāt sākotnējā teksta redakcijā, pēc tam cenzūras spaidu dēļ visbiežāk Dievs, svētī Baltiju! variantā. Cenzūras stingrība laiku pa laikam mainījās. Tostarp ap 1880. gadu dziesma bija jau tik populāra, ka Jurjānu Andrejs to citēja savā simfoniskajā Latvju vispārējo dziesmu svētku maršā vienādā statusā ar tautasdziesmu melodijām. Šā darba atskaņojums notiek Trešajos dziesmu svētkos (1888), un līdz ar to dziesma iegūst savu pirmo orķestra pavadījuma redakciju un koriģētu harmonizāciju, ko lietojam līdz mūsu dienām. Pēc tās Jurjāns izveido redakciju apvienotam jauktajam un vīru korim, un tā pirmoreiz atskan Ceturtajos dziesmu svētkos Jelgavā 1895. gadā.

Šais svētkos ir izkarotas tiesības Dievs, svētī Baltiju! variantā likt šo dziesmu pirmā koncerta programmā otrajā vietā, tūlīt aiz valsts himnas. Taču publikai un dalībniekiem ar to nepietiek. Somu rakstniece Maila Talvio, kas bijusi svētku viesu vidū, atstājusi interesantas atmiņas. Saviļņotie dalībnieki savu himnu esot pieprasījuši arī nākamā koncerta izskaņā. Taču jebkurai programmas maiņai bijusi nepieciešama gubernatora atļauja. Tas savukārt izrādījies tai brīdī aizņemts viesu uzņemšanā, tāpēc nācies uz atbildi ilgi gaidīt. Tomēr svētku dalībnieki šo pārbaudi godam izturējuši. "Kad redzējām klausītāju lielo, nedalīto pieķeršanos savas tautas svētumam, tad mēs sev teicām: "Šī tauta reiz kļūs brīva!"."4

Ar 20. gadsimta sākumu iestājas ilgs, nepārtraukts cīkstēšanās laiks starp cenzūras aizliegumiem un to pārkāpējiem. Lai nepieļautu himnas statusu, nāk aizliegumi likt Dievs, svētī Latviju! koncertu programmu sākumā, tās atskaņošanas laikā piecelties vai atsegt galvu un tamlīdzīgi. Ir uzkrājušies daudzi atmiņu stāsti par šo noteikumu pārkāpšanu, lietojot dažādas viltības, it sevišķi skolās. Bet pārkāpumi notiek arī respektablākās vietās. 1905. gada 31. jūlijā Majoros, Horna koncertu dārzā, kur līdz tam skanējusi gandrīz tikai vācu mūzika, ir sarīkots latviešu komponistu simfoniskās mūzikas koncerts. "Latvieši reiz gavilē, gavilē, svinēdami prieka svētkus par iekaroto vietu šinī vietā savai nacionālajai mūzikai," raksta kritika. Gaviles ir tik lielas, ka svētku beigās, par spīti visiem aizliegumiem, tās izlaužas veselā manifestācijā: Jura Jurjāna vadīti, orķestranti vairākkārt noskandina Dievs, svētī Latviju! , publikai svinīgi stāvot. "Bet tā taču revolūcija!" Un kāds kārtības sargs, lūkodams glābt neglābjamo, pieprasījis vismaz nospēlēt tad arī Dievs, sargi ķeizaru! , uz ko orķestranti atbildējuši, ka nav attiecīgo nošu līdzi, bet no galvas nezināt ir viņu tiesības…5

Dievs, svētī Latviju!

neizpaliek arī Piektā gada sanāksmēs un gājienos. Ādams Reimanis grāmatā Baumaņu Kārlis (Rīga, 1935, 81.lpp.) atstāsta epizodi no komponista beidzamajām dienām Limbažos 1905. gada janvārā sākumā. Kad Baumaņu Kārlis slimības gultā dzirdējis ļaudis gājienā gar viņa istabas logiem uz ielas dziedam tautas lūgšanu, viņš izsaucies asarām acīs: "Latvija būs! Latvija būs!"

Ir ziņas, ka varas iestādes centušās ieviest neoficiālas himnas statusā kādu citu populāru dziesmu, — lai tikai nebūtu jādzird Dievs, svētī Latviju! . Piektajos dziesmu svētkos (1910) par tādu esot izraudzīta Jurjānu Andreja Nevis slinkojot un pūstot , bet Baumaņu Kārļa dziesma nolikta otrā koncerta beigās, kur mazāk izaicinoša izskatītos arī publikas piecelšanās kājās. Bet svētku vainagojumā pēc Jāzepa Vītola Beverīnas dziedoņa autora vadībā klausītāju pacilātība kļuvusi tik nevaldāma, ka, vainagiem apkrautajam Vītolam vēl tribīnē stāvot, nekas cits neatlicis kā dot norunātu zīmi Alfrēdam Kalniņam. Tad nu — pēc Emīla Dārziņa liecības — pilnā ērģeļu spēkā intonētais mažora trijskanis "nevarēja nozīmēt neko citu kā mūsu neaizmirstamās himnas sākuma akordu. Un, kad arī koris dziesmu bija uzņēmis, tad tūkstošgalvainā publika piecēlās kājās un no klausītāju mutēm plūda trīskārtīgs Dievs, svētī Latviju! . Laikam gan pats svinīgākais moments visos svētkos un varbūt arī katra atsevišķa klātesošā pēdējo gadu dzīves laikā…".6

Pirmā pasaules kara sākumā Baumaņu Kārļa dziesmas atklāti atskaņojumi bija aizliegti pilnīgi. Draudēja trīs nedēļas aresta vai 25 rubļi soda naudas. Koncertos bieži izcēlās sadurmes ar policiju, diriģentiem nācās maksāt sodus. Piemēram, 1915. gada pavasarī Liepājā tādu sodu saņēma arī komponists Alfrēds Kalniņš, taču, blakus minot, tas viņu nekavēja drīz vien komponēt savu simfonisko svītu Dziesma par dzimteni un tās finālā atkal izmantot nosodītās dziesmas motīvu. Pēc tam, kad latviešu domnieki bija žēlojušies Krievijas iekšlietu ministram par gubernatora nepiekāpību šīs dziesmas lietā un arī presē bija izvērsta protesta kampaņa, cariskā administrācija ar 1916. gada jūliju dziesmu legalizēja, tomēr neatļāva to dziedāt, sarīkojumus ievadot vai nobeidzot, t.i., aizliedza atskaņot ar himnas statusu. Arī šo aizliegumu mēdza pārkāpt, aizbildinoties, ka Dievs, svētī Latviju! nu reiz esot tautas lūgšana un lūgšanu aizliegt neklājoties.

Kad plašās aprindās sāka iesakņoties revolucionārās dziesmas, tad salīdzinājumā ar tām Dievs, svētī Latviju! izteica pārvsarā pilsonisko patriotismu. Tomēr tā skanēja arī līdzās revolucionārajām dziesmām gan 1905. gadā, gan 1917., 1918., 1919. gadā — nereti vienos un tanīs pašos mītiņos, kā arī bija latviešu strēlnieku dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc nav jābrīnās, ka Alfrēds Kalniņš skatuves mūzikā Raiņa Daugavas 1923. gada uzvedumam ir instrumentālajā Prologā polifoniski, vienlaikus skanējumā, apvienojis Dievs, svētī Latviju! un Strādnieku marseljēzas melodijas. Gluži kā Rainis Daugavā raksta: "Sarkanuguns kvēlumā/ Dzima mūsu brīvā Latve,/ Sarkanbaltais karodziņš/ Uz sarkana plīvināja."

Kad 1920. gadā jāapstiprina nacionālā himna jaunajai Latvijas valstij, ap Baumaņu Kārļa dziesmu uzvirmo diskusijas: vieni iesaka to koriģēt, otri — meklēt citu, reprezentablāku dziesmu. Izšķiroša nozīme šai disputā acīmredzot bijusi Jāzepa Vītola teiktajam: "Bet šoreiz gribu ar pārliecinātu konservatora vārdu lauzt šķēpu par Baumaņu Kārļa himnu. Pat arī par vārdiem, neskatoties uz nenoliedzamiem neveiklumiem tajos. Šinī improvizācijā — par tādu šis teksts pēc visām pazīmēm dēvējams — slēpjas nenoliedzams spēks, neapšaubāma hipnotiska vara; citādi tas nebūtu izsargājies no labotāju rokas, no varianta. Neticu, ka teksts ex officio revidētā, noslīpētā veidā ko mantotu. Savā pirmatnējā izskatā — mirdzošs rasas piliens, liecinieks no Latvijas rīta blāzmas, gandrīz no jau teiksmainiem laikiem; pārveidots vai pārdzejots tas būtu mūslaiku politiskās tveices mākslīgi radīts produkts, katrā ziņā — vairs ne agrākās, garā vienotās Latvijas dziesma. Ne prāts, ne tehnika jaunā himnā neatsvērs laimīga acumirkļa iedvesmi; Baumaņa vārdi pieder pie tādām iedvesmām. Ja kādreiz patiesi rasies jauns tautas dziesmas teksts, tad droši vien ne uz pasūtījumu: negaidot, bez autora noteiktam mērķim piemērotas gribas, all’ improvisso . Kā tautas dziesma rodas.

Vēl karstāk iestājos par Baumaņu Kārļa dziesmas melodiju. (..) Nemēģināsim dzejot, komponēt un dekretēt jaunu tautas himnu mūsu Dievs, svētī Latviju! vietā. Tas nav vajadzīgi, nedz derīgi, mēģinājums laimīgus panākumus nesola. Pietāti tam pretim, ko tauta atzinusi un iemīlējusi!"7

Svaru kausi nosveras par labu atmodas laika dziesmai, un vienīgā korekcija ir vārda "Latvija" ierakstīšana tekstā arī tur, kur Baumanis bija licis "Baltija". Latvijas Satversmes sapulce 1920. gada 4. jūnijā apstiprina Baumaņu Kārļa dziesmu par Latvijas Republikas valsts himnu ( Valdības Vēstnesis , 1920, 7. jūnijā).

Divdesmit gadus vēlāk, 1940. gada 16. jūnijā, Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī mūsu himna, dziedātājiem asaras valdot, tiek trīsreiz nodziedāta jau ar apziņu, ka Lietuva okupēta un tanki tuvu Latvijas robežām. Bet ar tīšu vai netīšu divkosību tā vēl skanēja arī okupācijas pirmajā gadā — drīzāk gan kā sastingusi, abstrakta formula. Maskavas Oktobra revolūcijas arhīva 6903. fonds glabā t.s. vissavienības radio I programmas raidījumu materiālu mapes, no kurām var secināt, ka Dievs, svētī Latviju! daudzkārt skanējusi turienes radiovilnī kara gados un, protams, Maskavas radio latviešu raidījumos. Grūti pateikt, ko domāja Latviešu strēlnieku divīzijas orķestris 1944. gada oktobrī, kad arī toreiz, defilēdams gar Brīvības pieminekli Rīgā, tas spēlēja Dievs, svētī Latviju! , — vai domāja par Sarkanās armijas vadības mutiski dotajiem solījumiem pēc kara beigām piešķirt Latvijai neatkarību? Vai noticēja?

Pēc okupētās Latvijas likumdošanas loģikas Baumaņu Kārļa dziesma zaudēja Latvijas Republikas valsts himnas statusu 1945. gada 19. jūlijā, kad ar Augstākās padomes dekrētu par Latvijas PSR valsts himnu tika apstiprināta cita dziesma.

Himna un trešā atmoda

Kad 80. gadu otrajā pusē Padomju Savienības administratīvā un ideoloģiskā sistēma sāka apzināties katastrofālo sastingumu un centās šai ziņā ko mainīt, ļaudis arvien krasāk izjuta savas dzīves un sociālās izturēšanās mākslotību. Neciešama šai sakarā kļuva arī rituāliskā turēšanās pie māksloti ieviestiem "valstiskiem" simboliem, to skaitā pie staļinisma ziedu laikos tapušās LPSR himnas. Raisījās sabiedriskā enerģija un spēki, lai mainītu ne tikai simbolus, bet arī pašu dzīves kārtību un galu galā atbrīvotu Latviju no vārdā nenosauktās, jau sen notikušās okupācijas un aneksijas. Vēsturiskās atmiņas atjaunošana un atgriešanās pie neatkarīgās valsts simbolikas — karoga, himnas, ģerboņa — bija šī procesa svarīga sastāvdaļa un arī tā katalizators. Līdz tam kategoriski noliegti, bet arī joprojām neatļauti šie simboli 1988. gadā jau parādījās atklātībā — vispirms neoficiālās, bieži vajātās sanāksmēs, mītiņos, bet pēc tam arvien oficiālāk. Piemēram, Haralda Medņa vadītā kora Tēvzeme izpildījumā Dievs, svētī Latviju! pilnīgi oficiāli izskan 1988. gada 17. septembrī, atklājot pieminekli Baumaņu Kārlim viņa dzimtajā vietā Limbažu rajona Viļķenē. Baumaņu Kārļa dziesma atkal ir kļuvusi par skanošu realitāti. Tāpēc arī varas iestāžu un to kontrolēto organizāciju iekšienē rodas prasība ieņemt jaunu, citādu attieksmi pret agrāk galīgi noklusēto simboliku.

1988. gada jūlijā LPSR Augstākās padomes prezidijs sasauc konsultatīvu padomi nacionālās himnas jautājumā, kurā ir Latvijas Komponistu savienības, Latvijas Valsts konservatorijas, dažu sabiedrisko organizāciju pārstāvji. No mūzikas vēsturniekiem, to vidū arī no šo rindu autora, tiek prasītas vēsturiskas uzziņas par Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! izcelšanos un agrāko statusu. Sākumā nav runa par pēkšņu LPSR himnas mainīšanu — tas nav pieņemams ne vienai, ne otrai pusei. Jo vieniem, vecās kārtības aizstāvjiem, tas nozīmētu politisku apvērsumu, bet otriem — svētuma zaimošanu. Oficiāli ir runa tikai par to, vai piešķirt kādu noteiktu statusu (ne gluži himnas statusu!) arī Baumaņu Kārļa dziesmai. 1988. gada 26. augustā Latvijas Kultūras fonda prezidijs vienbalsīgi pieņem paziņojumu un ar priekšsēdētāja Imanta Ziedoņa parakstu publicē presē. Tajā Kultūras fonds "lūdz LPSR Augstāko padomi oficiāli atzīt sarkanbaltsarkano krāsu kopojumu kā Latvijas kultūrvēsturisku simboliku un atļaut to izmantot tautas nacionālā karoga veidā; atzīt par tradicionāliem simboliem auseklīti un lecošu saulīti; atļaut atskaņot kultūras svētkos Baumaņu Kārļa tautas lūgšanu Dievs, svētī Latviju! , kura sacerēta sakarā ar I Vispārējiem dziesmu svētkiem 1873. gadā (..)". Tātad arī šoreiz cerība, ka dziesmu svētki palīdzēs himnai.

Protams, sirds dziļumos daudzi domāja par Dievs, svētī Latviju! atskaņošanu ne jau tikai "kultūras svētkos". It sevišķi pēc Latvijas Tautas frontes 1989. gada 31. maija paziņojuma par kursu uz Latvijas valstisko neatkarību nebija vairs divu domu, ka runa ir par cerētās atjaunojamās Latvijas valsts himnu. Un nav grūti saprast, ka, tāpat kā 1920. gadā, arī tagad daudziem gribējās sev jautāt, vai šī dziesma, gan tik vēsturiski slavena un mīļa, atbildīs godpilnajam valsts himnas statusam. Jo vairāk tāpēc, ka kopš 1940. gada pasaule bija kļuvusi par pusgadsimtu modernāka. Arī no Dieva pieminēšanas mēs 50 gados tikām enerģiski atradināti.

Un tomēr. Tiem, kas šaubījās un jautāja, kas īsti šīs dziesmas idejā, vārdos, mūzikā joprojām ir nezūdošas vērtības, Baumaņu Kārļa aizstāvji varēja droši atbildēt. Tā ir visupirms saviļņojošā patriotiskā ideja — tēvijas izcēlums pat ne viņas pašas dēļ, kā tas ir vairumā valsts himnu, bet — ar apelāciju pie kā tāda, kas par tēviju vēl augstāks, pārlaicīgs. Vai šai sakarā Dieva priekšstats varētu kādam likties nevietā? Padomāsim labi. Cilvēks kļūst stāvokļa kungs, nevis elementāri pretstatot "savu taisnību" visam pārējam, bet gan ierobežojot dabisko egoismu un savu valdnieka sindromu par labu tālākiem, stratēģiskiem mērķiem un par sevi augstākām vērtībām, citiem vārdiem — kļūstot garīgs.

Piemineklis Baumaņu Kārlim Limbažos. Autori Zigrīda Džoana un Juris Rapas

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Turpinājums — seko

3 Stērstu Andreja Kopoti raksti. R., 1935, 377. lpp.

4 Skat.: Vizbulīte Bērziņa. Pa likteņdziesmas pēdām. Zvaigzne, 1989, 4. nr., 14. lpp.

5 Skat. iepriekšējo avotu, 15. lpp.

6 Cit. pēc: Emīls Dārziņš. Piemiņas krājums V.Peņģerota redakcijā. R., 1925, 292. lpp.

7 Cit. pēc: Guna Goluba. Baumaņu Kārlis. R., 1990, 154. lpp.