"Kas satur kopā Eiropu?"

"Berliner Zeitung"

— 2000.04.17.

Principā vācieši un francūži viens otru nesaprot.

Neviens vācietis nespēj aptvert saspringtās attiecības starp revolucionāro dedzību un pilsonisko saprātu, kas nosaka Francijas politiku. Mēs kratām galvas, kad franču zemnieki atkal iziet uz ielām. Taču vēl mazāk mēs saprotam, ka Francijā protestus neizraisa tas, ka valdība Dienvidjūrā izmēģina atombumbas vai arī viņu slepenais dienests nogremdē Greenpeace laivu.

Savukārt francūži ir dziļi izbrīnīti par vāciešu tieksmi vienmēr meklēt konsensu. Viņi pie mums saskata neracionālu romantismu, kas viņiem šķiet ļoti nepatīkams.

Vācijas un Francijas draudzība nav noslēgta debesīs. Katrai politiķu paaudzei no jauna ir jāveido saites pāri Reinai. Katru reizi ir nepieciešama laba griba un liela uzticēšanās. Taču lieta ir pūliņu vērta. Draudzība starp de Gollu un Adenaueru, starp Šmitu un Žiskāru d’Estēnu, starp Kolu un Miterānu pārvarēja mūžseno naidu. Tieši tāpēc, ka Vācijai un Francijai katru reizi ir vajadzējis noiet tik tālu ceļu, tās spēja panākt kompromisus, kuriem bieži vien spēja pievienoties arī citas valstis.

Gan francūžiem, gan vāciešiem sava Eiropas politika nebija jānožēlo: pateicoties atbalstam, Francija ieguva politisko svaru, kāds tai vienai pašai nekad nebūtu bijis. Savukārt Vācija ar Eiropas palīdzību saņēma atļauju atgriezties pie Tautu savienības galda. Visasprātīgāk to raksturojis vācu un franču politologs Alfrēds Grosers: "Francijai ir vajadzīga Eiropa, lai eksistētu, un Vācijai ir vajadzīga Eiropa, lai neeksistētu."

Šī simbioze beidzās līdz ar aukstā kara beigšanos un kad abās valstīs pie varas nāca pēckara paaudze. Pašreiz Vācijas un Francijas valdošie politiķi tikai ar grūtībām tiek pāri nesaskaņām. Vācijas kanclers Šrēders gandrīz neinteresējas par komplicēto Eiropas psiholoģiju. Viņam vissvarīgākā ir pašmāju publika: vācu vēlētājiem ir jābūt pārliecinātiem, ka Šrēders īpaši efektīvi aizstāvēs tieši vāciešu intereses.

Līdzīgi izskatās arī Parīzē: ne prezidents Širaks, ne arī viņa premjerministrs Žospēns nav lieli eiropieši. Abi uzmanību galvenokārt pievērš iekšpolitikai. Pagājušajā gadā vairs netika izvirzīta neviena liela Vācijas un Francijas iniciatīva. Eiropas politiku nosaka spontānas alianses: dažkārt apvienojas Lielbritānija un Spānija, dažkārt Vācija un Lielbritānija, dažkārt Francija un Beļģija. Šāda situācija veicina to, ka Eiropas Savienība savas aktivitātes īsteno vienlaikus un nekoordinēti visos virzienos. Godkārīgie nodarbinātības un ekonomiskās attīstības mērķi, tālejošā harmonizācija, iespējami ātrāka militārās ātrās reaģēšanas vienības izveidošana: Eiropas Savienībai draud briesmas tikt saplosītai. Visgrūtāk būs tikt galā ar Savienības paplašināšanu uz austrumiem: ES ar gandrīz 13 jaunām dalībvalstīm draud sabrukums.

Kā saturēt Eiropu kopā? Protams, ka ne ar minimālām reformām, par kādām pašreiz spriež valdības. Eiropas nākotne nav atkarīga no tā, vai ES būs 20 vai 25 dalībvalstis, vai arī no tā, kā tiks pieņemti lēmumi personāliju jautājumos — vienbalsīgi vai ar balsu vairākumu. Galvenais ir tas, vai eiropiešiem izdosies kopīgi definēt Eiropas jēgu.

Atbilde nenāks no tādiem eiroskeptiķiem kā britiem vai dāņiem. To nevar dot arī tādas mazās valstis kā Beļģija vai Nīderlande. Tikai Vācijai un Francijai ir pietiekami liels politiskais svars un pietiekama eiropeiskā pārliecība, lai kopā izstrādātu Eiropas vīziju. Ir pienācis laiks Berlīnei un Parīzei to atkal atcerēties.

Betina Festringa