Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Katra vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi"

Intervija Latvijas radio vakar, 23. novembrī, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35

— Šodien masu informācijas līdzekļi un sabiedrība gaida, jo jūs jau esat solījis, par ko šodien runāsit, 18. novembris ir pagājis ar salūtiem un svinīgiem pasākumiem, un tieši pēc vēlēšanām vairāki politiķi prognozēja, ka mums 18. novembrī būs arī jauna valdība. Nav mums vēl jaunas valdības, tā tiek veidota. Un šodien jūs esat ticies ar "Latvijas ceļa" priekšsēdētāju Andreju Panteļējevu un teicis, ka valdība ir jāapstiprina pēc iespējas ātrāk. Kā jūs šodien, 23. novembrī, vērtējat valdības veidošanas procesu?

G.Ulmanis:

— Jā, jūsu jautājumā bija pieteikami daudz zemteksta un pietiekami daudz kritisku zīmju, jums ir taisnība. Jums ir taisnība tai ziņā, ka laiks iet, Ziemassvētki tuvojas, Jaunais gads tuvojas, bet valdība, kas ir nolikusi pilnvaras, joprojām atrodas savās vietās, un jaunā valdība vēl nesāk strādāt. Bet es gribētu vispirms, izmantojot šo ļoti plašo auditoriju, pateikties visiem tiem cilvēkiem, kuri 18. novembri sagaidīja kā savus patiesos svētkus, savas valsts svētkus, savus personiskos svētkus, mūsu zemes, mūsu vēstures svētkus, un pateikties visiem tiem cilvēkiem, kas šos svētkus visos līmeņos organizēja un veidoja, sākot ar atsevišķiem pagastiem, pilsētām un beidzot, protams, ar mūsu galvaspilsētu Rīgu. Un, kā jau tas bieži mēdz būt, tanī lielajā mucā iepil arī pa kādam darvas pilienam, šoreiz arī bez tā neiztikām. Un es gribētu atvainoties gan Rīgas domes vietā, gan dzelzceļa pārvaldes vietā, gan to cilvēku vietā, kuri nebija padomājuši par pieteiekami labu transportu un svētku nobeiguma organizāciju, lai cilvēki varētu būt apmierināti.

Visa Vecpilsēta un visa Daugavas krastmala un 11. novembra krastmala un pils apkārtne patiešām bija ļaužu pilni, un visiem bija priecīgas un gaišas sejas. Un es esmu gandarīts arī, ka šajā svētku reizē mazlietiņ, cik nu tas bija iespējams, pabūdams šais lielajās masās un cilvēku pūļos, es dzirdēju dažādas valodas, es dzirdēju latviešu valodu, es dzirdēju krievu valodu, un man bija patīkami, ka mēs neesam sašķēlušies, mēs neesam viens no otra atsvešinājušies, bet tādos svētku brīžos tiekamies kopā. Bet, kas ir bijis, tas bijis, svētki ir tāpēc, lai tos svinētu un pēc tam atcerētos, bet ar viņiem maizi neizcepsi, kā saka, un ir maize jācep jau ar valdības rokām. Jā, es neesmu sevišķā sajūsmā, varētu teikt pat atklātāk — es neesmu apmierināts ar valdības sastādīšanas tempiem. Un es negribu šeit neko pārmest Vilim Krištopanam, jo viņš ir pietiekami enerģisks un, pat liekas, kļuvis tāds nosvērtāks, nopienāks un domīgāks, dzīve un tie uzdevumi nav tik vienkārši, ko viņš pašreiz risina. Bet šajā ceturdienā plenārsēdē vajadzētu izskatīt jauno valdību un pieņemt lēmumu, Saeimai ir jāuzņemas šī atbildība, un Krištopana kungam ir jāiesniedz šie nepieciešamie priekšlikumi, kas vajadzīgi valdības apstiprināšanai, jo 20 dienas ir pagājušas, kopš šī pašreizējā valdība nestrādā, Krištopana kungs ir sācis veidot, drīz būs divi mēneši, kā vēlēšanas beigušās, ir pietiekami laika bijis deklarāciju sastādīšanai, amatpersonu izvēlei un jāķeras ir pie darba. Man šeit motivācija ir ļoti vienkārša — pēc dažām nedēļām decembrī būs Vīnē galotņu tikšanās, kurā lems — mums būt vai nebūt Eiropas Savienībā. Pēc dažiem mēnešiem būs Vašingtonā arī sanāksme par to, kāda ir mūsu attieksme, kāds ir mūsu veikums attiecībā uz NATO, mūsu drošības politiku, un var rasties nepareizs iespaids gan mūsu tautai, gan arī cilvēkiem ārpus mūsu valsts, ka mēs vairāk nodarbojamies pašreiz ar pārgrupēšanos un manevrēšanu un retoriku, pārspriešanu, bet neturpinām dinamiski darbu, par ko mūs tik ļoti slavēja visā Eiropā, Eiropas Savienībā un kas bija arī mūsu darba rezultāts. Būtu ļoti žēl, ja mēs kaut kādā pašapmierinātībā ieslīgtu pašreiz un neturpinātu praktisko darbu, pārāk aizrautos ar šaha spēli, ar figūru un kauliņu bīdīšanu.