Turpinājums

no 1.lpp.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Katra vilcināšanās var maksāt ļoti dārgi"

— Vai jūsu šodienas tikšanās ar Panteļējeva kungu bija tāds zināms pasteidzināšanas process?

G.Ulmanis:

— Nē, man bija svarīgi zināt, teiksim tā, šobrīd koalīcijā esošās lielākās un būtiskākās partijas priekšsēdētāja viedokli — kas tad īsti ir noticis šai laikā. Un Panteļējeva kungs daudzos jautājumos bija ar mani vienisprātis, ka ir pienācis brīdis šo lietu virzīt uz priekšu. Es joprojām palieku pie uzskata, ka mazākumvaldība nav Latvijas valdības īsteni pareizais modelis. Un varam jau piekrist vai nepiekrist "Ceļa" konferencē izteiktajiem minējumiem. Starp citu man patika daudzu šo "Latvijas ceļa" konferences dalībnieku uzstāšanās, kuras bija jau pragmatisku un zinošu politiķu runas. Var piekrist, ka tas ir mazākais ļaunums, bet draugi mīļie, vai tad mēs tāpēc gājām vēlēt un bijām lepni vai priecīgi par vēlēšanu rezultātiem, lai izvēlētu sev mazāko ļaunumu? Tad jau labāk mazāko prieka vēsti vai mazāko pozitīvo risinājumu dodiet, bet ne mazāko ļaunumu. Un es arī esmu tādās pašās domās, ka mazākumvaldība, ja tā tiks izvirzīta šinī ceturtdienā, var būt kā kāds laika moments, bet mazākumvaldībai būs ļoti grūti risināt tās problēmas, kas ir tuvākā — kaut vai pusgada — laikā jārisina, un es gribētu aicināt gan "Latvijas ceļu", gan "Tēvzemi", gan arī Tautas partiju, Jauno partiju domāt par vairākuma valdības veidošanu, un šīs sarunas jāturpina jau tad, kad valdība jau sāks strādāt.

— Bet kā, jūsuprāt, Saeima apstiprinās šo mazākuma valdību, vai arī jums būs tas grūtais pienākums nosaukt nākamo premjera amata kandidātu?

G.Ulmanis:

— Es negribētu nodarboties ar zīlēšanu, tas ir simt deputātu galvu, roku, acu un emociju darbības rezultāts, un es viņiem vēlētu, lai viņi būtu pieteikami koncentrējušies un pietiekami apdomīgi, pietiekami prātīgi, lai izdarītu pareizo izvēli.

— Ko jūs varat teikt par Jāņa Nagļa izteikumiem par Ventspils mēru Aivaru Lembergu un "Pareksa" prezidentu Valēriju Karginu kā īstenajiem valdības veidošanas ietekmētājiem, ko šorīt Latvijas radio intervijā apstiprināja arī Andris Šķēle.

G.Ulmanis:

— Jā, es šodien šo jautājumu arī uzdevu partijas "Latvijas ceļš" priekšsēdētājam. No vienas puses, varam uzskatīt, ka Naglis ir drosmīgs cilvēks, jo tie ir ļoti smagi apvainojumi, tie ir apvainojumi ne tikai atsevišķām personībām, šie paziņojumi met smagu ēnu uz Latvijas politiķiem, jo runa nav jau vairs par atsevišķu politiķu korumpētību, bet par politisku spēku, pat ietekmi, un es gribētu aicināt gan Nagli, gan pārējos cilvēkus, kuriem šai jautājumā ir konkrēta informācija, konkrēta argumentācija un pierādījumi, par to arī runāt līdz galam neslēpjot, bet, ja šīs pārliecības un argumentācijas nav, tad jārunā tomēr tas, ko mēs droši zinām un kas ir. Jo šeit, es pasvītroju, nav vairs jautājums par atsevišķu cilvēku vietu un pozīciju un darbību, bet ir runa, kas notiek Latvijas valstī. Pasakot A, acīmredzot Naglim un tiem, kas domā tāpat, būtu šis dialogs jāturpina, un sabiedrībai ir jābūt skaidrībā. Jāsaka, ka man tas bija zināms pārsteigums — šo cilvēku paziņojums.

— Bet vai Panteļējeva kungs ir gatavs teikt B vai viņš noliedz šo A?

G.Ulmanis:

— Panteļējeva kungs šo lietu nekomentēja nedz noliegdams, nedz teikdams B, acīmredzot "Latvijas ceļā" par šiem jautājumiem būs vēl saruna.

— Tātad gaidīsim, kas notiks ar mūsu jauno valdību, bet rīt Saeimā notiks Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde, kur arī jūs esat uzaicināts ierasties sakarā ar Jura Eihmaņa lietu. Šī komisija vēlas zināt, kādēļ Eihmanis ir ticis nozīmēts par Nacionālo bruņoto spēku komandieri, un arī jūsu viedokli par Nacionālo bruņoto spēku attīstību un drošības sistēmu valstī. Sakiet, jūs rīt iesit uz šo sēdi un...

G.Ulmanis:

— Nav pieņemta prakse, ka prezidents iet uz kādas komisijas sēdi un ietekmē komisijas locekļus viņu lēmumu pieņemšanā. Drīzāk jau tad tur vajadzētu varbūt būt kādam no Aizsardzības ministrijas, jo visi šie notikumi, kas saistās ar Eihmaņa lietu, ja tā var teikt, ir bijuši Aizsardzības ministrijas un tai pakļauto organizāciju sistēmas ietvaros, un šīs amatpersonas droši vien var dot arī paskaidrojumus, kā visa šī lieta ir notikusi. Bet, kāpēc es savā laikā ierosināju Eihmani par Nacionālo bruņoto spēku komandieri, tas ir tāpēc — un šīs domas es nemainu arī šobrīd, — ka viņa profesionālās zināšanas, viņa izglītība, viņa darbs tieši militāro jautājumu risināšanā un bruņoto spēku stiprināšanā ir bijis konsekvents, vienmēr pārdomāts daudzu gadu garumā, un no profesionālā viedokļa Eihmaņa kungs ir joprojām atbilstošs cilvēks savā vietā, no profesionālā viedokļa, bet šie morālās dabas aspekti un nodarījumi, kas saistās ar viņa personīgo dzīvi, ir jāizvērtē komisijai un jādod savs spriedums, savs priekšlikums Saeimā.

— Un tagad mazliet par Krieviju. Mēs visi zinām šo traģisko vēsti par Krievijas deputātes Starovoitovas slepkavību, un šobrīd Krievijā notiek demokrātisko spēku apvienošanās, mēs zinām, ka Sanktpēterburgā jau ir trīs šādi demokrātiskie spēki apvienojušies. Sakiet, lūdzu, ja turpinās Krievijā demokrātisku spēku apvienošanās, vai tas varētu ietekmēt arī kaut kādā veidā Krievijas un Baltijas attiecības, jo jau Somijas prezidents Marti Ahtisāri ir izteicies par to, kā Krievijai būtu, teiksim, jāattiecas pret Baltiju?

G.Ulmanis:

— Man bija 17. novembrī līdz šim vislielākā uzstāšanās Krievijas televīzijā, tā bija Krievijas puses iniciatīva, un man bija saruna ar vienu no populārākajiem Krievijas televīzijas komentētājiem Krievijas raidījumā, kas līdz šim ne vienmēr bijis ļoti pozitīvs pret Latviju, un man bija zināms pārsteigums, ka Krievijas cilvēki, politiķi un televīzijas darbinieki, ar kuriem es runājos, aicināja un vēlējās izprast situāciju Latvijā, Latvijas attieksmi pret Krieviju, kā rezultātā es pirms Latvijas astoņdesmitgades Krievijas iedzīvotājus desmit minūšu garā intervijā informēju par to viedokli un tiem uzskatiem, kādi ir Latvijā. Un pēc tam, kad es uzzināju, kas ir noticis pirms dažām dienām Pēterburgā, es esmu lūdzis man sagatavot līdzjūtības apliecinājumu un manu personīgo pozīciju šai jautājumā, jo Starovoitovas slepkavību es uzskatu par vienu no smagākajām, zīmīgākajām mērķtieciski nelietīgi organizētajām slepkavībām, kas ir atstājis dziļu iespaidu, es pat teiktu, uz visas pasaules demokrātiju. Ne tikai uz Krieviju, ne tikai uz Eiropu, bet daudz vairāk. Un jā, man ir informācija un materiāli par to, kas pašreiz notiek Pēterburgā, ka šie demokrātiskie spēki apvienojas, bija ļoti zīmīga dažādu demokrātisko spēku pārstāvju uzstāšanās arī Maskavā, kuri ar Starovoitovu bija kopā strādājuši un kuri šo demokrātisko Krieviju veidojuši un veidoja. Es domāju, ka mums visiem ir jāizdara attiecīgie secinājumi pēc šī notikuma, jo acīmredzot agresīvie spēki un spēki, kuri nevēlas, lai pasaules valstis un Eiropa iet demokrātijas attīstības ceļu, nebūt nav tik miermīlīgi noskaņoti un nebūt nav nolikuši arī visus savus ieročus. Un tāpēc, domādams par Krieviju, es domāju arī par Latviju un šai situācijā aicinātu mūsu politiskos spēkus, mūsu demokrātijas aizstāvjus un demokrātisko principu piekritējus darboties ļoti noteikti un pārliecinoši, jo katra vilcināšanas var maksāt ļoti dārgi. Un varbūt arī šinī sakarībā un šinī iespaidā es pieņēmu savu viedokli, ka valdības sastādīšana ir jāatrisina tuvākajās dienās, mēs nedrīkstam ar savām šīm garlaicības zīmēm dot signālu, ka mēs varbūt par kaut ko arī šaubāmies un kaut ko neesam spējīgi pietiekami konkrēti, pietiekami radikāli un precīzi izlemt.

— Jā, laikam šādi notikumi rada tādu sajūtu — vai tiešām ir jānotiek kaut kam ļoti traģiskam, lai cilvēki spētu apvienoties un nešķelties?

G.Ulmanis:

— Nē, bet cilvēce nav labojama. Tas nav vienā gadu desmitā vai gadu simtā, tā ir gājis gadu tūkstošiem, un laikam cilvēks savā būtībā ir reizēm tik miermīlīgs un paliek tik garlaicīgs vai snaudulīgs, ka vajag notikt kaut kam šausmīgam, lai mēs uzreiz saprastu, ka mums acis un ausis jātur vaļā, ka rokām jābūt vienmēr darbīgām. Es ceru, ka šādu signālu būs arvien mazāk, un es ceru, ka šādi signāli neskars Baltiju un Latviju, un ceru, ka Krievijā pat pēc tik traģiska notikuma demokrātiskie spēki spēs kontrolēt situāciju un spēs arī orientēt Krieviju tā, lai Krievijai ar katru dienu pieaugtu draugu skaits un nebūtu saruna ar Krieviju tā, ka tas ir potenciāls ienaidnieks vai potenciāls drauds. Katrā ziņā, cik ir man vēl atlicis strādāt prezidentūras laikā, es ne tikai runāšu Eiropas avīzēs par to, kas ir Eiropas Savienība un kā Latvija tur varētu justies, bet arī par to, kādām vajadzētu veidoties attiecībām starp Latviju un Krieviju un kas mums būtu jādara, lai šīs attiecības kļūtu stabilākas.

Valsts prezidents intervijā

Latvijas radio žurnālistei

Ingvildai Strautmanei

Pēc radioieraksta