Intervijas. Sarunas

Ingūna Sudraba, Finansu ministrijas valsts sekretāres vietniece,

likumprojekta "Valsts fondēto pensiju likums" izstrādes grupas

vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Fondēto pensiju shēma, kuras ieviešanu regulē mūsu likumprojekts, paredz, ka daļa no strādājošā veiktajām iemaksām tiešām reāli tiek novirzīta viņa pensijas uzkrājumu veidošanai, nevis izmaksāta sociālās apdrošināšanas budžeta kārtējo izdevumu apmaksai.

Likumprojekts neparedz paaugstināt sociālās apdrošināšanas likmi, tikai to pārdalīt. Daļa sociālās apdrošināšanas iemaksu, kas paredzēta vecuma pensijas apdrošināšanai, arī turpmāk tiek izmantotas pensiju izmaksai paaudžu solidaritātes shēmā, bet daļa nonāk fondēto pensiju shēmā un tiek investētas ārpus sociālā budžeta ietvariem nolūkā nopelnīt papildkapitālu un tādējādi iegūt pensijas palielinājumu.

Tātad, sākot darboties fondēto pensiju shēmai, daļa pensijas pēc pensijas vecuma sasniegšanas tiek aprēķināta pēc līdzšinējās formulas no sociāli apdrošinātās personas kontā uzkrātajiem līdzekļiem.

Ar otru daļu personas izdarīto sociālās apdrošināšanas iemaksu, kas fondēto pensiju shēmas ietvaros ir kaut kur investētas un pelnījušas fondētās pensijas kapitālu, pēc pensijas vecuma sasniegšanas var rīkoties divējādi.

Uzkrāto fondētās pensijas kapitālu var ieskaitīt valsts pensiju speciālajā budžetā un kopā ar pensijas kapitālu ņemt vērā, aprēķinot valsts vecuma pensiju. Vai arī — fondēto pensiju kapitālu var izmantot dzīvības apdrošināšanas jeb mūža pensijas polises iegādei kādā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībā.

Likumprojekts neparedz iespēju fondēto pensiju kapitālu izmaksāt uzreiz pēc pensionēšanās vienā čekā vienkārši tādēļ, lai cilvēks būtu stabili nodrošināts visas vecumdienas un šis uzkrājums būtu kā tāda papildu pensija, tātad regulāri, stabili ikmēneša ienākumi.

— Vai šāda fondēto pensiju shēma jau kaut kur darbojas?

— Jā, piemēram, Dānijā un Zviedrijā. Faktiski arī viņi pie šādas obligāto sociālās apdrošināšanas maksājumu dalīšanas sistēmas ir nonākuši tikai tādēļ, ka valsts vairs nav spējusi garantēt savu aizvien pieaugošo saistību izpildi. Arī tur demogrāfiskā situācija ir likusi meklēt iespējas pensiju kapitālam pelnīt papildu līdzekļus, modelēt veidus, kā no pensiju uzkrājumiem izņemt kādu daļu it kā ārā, nopelnīt ar to papildu kapitālu un tad atkal izmantot pensiju izmaksām.

Mūs savukārt vienmēr ir baidījusi parlamenta rīcība. Redzot, ka sociālās apdrošināšanas budžetā veidojas kaut kādi brīvi līdzekļi, vienmēr tiek ierosināta pensiju indeksācija, nedomājot par to, ka pēc kāda laika situācija var mainīties un šo līdzekļu jau vienreiz paaugstinātajām pensijām varētu nepietikt.

Ja šī brīvā līdzekļu daļa būs novirzīta fondēto pensiju shēmā, Saeimas bieži vien nepārdomātie lēmumi to nespēs ietekmēt. Faktiski mums bažas rada jau tās saistības, kas sociālās apdrošināšanas budžetam ir tikušas uzliktas ar divām pēdējām pensiju indeksācijām — maijā un novembrī. It īpaši tagad, kad, saasinoties ekonomiskajai situācijai un pieaugot bezdarbam, ir sarucis sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoms — šī speciālā budžeta vienīgais ienākumu avots.

— Komentējot kārtējo vecuma pensiju indeksāciju, gandrīz vienmēr izskan bažas par sociālās apdrošināšanas budžeta spējām to finansēt. Vai šāda fondēto pensiju shēmas izveide ir iespējama, ja faktiski šī ideja balstās uz sociālās apdrošināšanas budžeta pārpalikuma izdevīgu ieguldīšanu?

— Šajā laika sprīdī, kad, kā es jau minēju, notiek pakāpeniska pensijas vecuma paaugstināšana, atbilstoši mūsu izstrādātajam ekonomiskajam pamatojumam ir paredzama šāda brīva atlikuma veidošanās. Pēc aptuveni piecpadsmit, divdesmit gadiem situācija mainīsies — tad pensionāru skaits attiecībā pret darbspējīgo skaitu atkal pieaugs. Līdz tam ir iespējams veidot šādus uzkrājumus fondēto pensiju shēmā.

Jāatzīst gan, ka likumprojektam pievienotajā ekonomiskajā pamatojumā pagaidām nav atspoguļotas Krievijas ekonomiskās krīzes ieviestās korekcijas mūsu valsts ekonomiskajā attīstībā. Algu un līdz ar to arī sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšanās, protams, zināmā mērā ierobežos mūsu ieceres. Kas, starp citu, tikai vēlreiz pierāda, ka pensiju sistēmas attīstībā viss ir jāplāno ilgstošam laika periodam un rēķinoties ar dažādiem riska faktoriem. Pretējā gadījumā, neapdomīgi indeksējot pensijas šodien, mēs varam panākt visas pensiju sistēmas sabrukumu rīt.

Mēs, protams, nevaram runāt par milzu summām, kas varētu uzkrāties fondētās pensiju shēmas ietvaros. Pirmkārt, ar likumu noteikto "spēlētāju" būs pārāk maz. Otrkārt, tā tomēr ir mūsu nodokļu maksātāju nauda, kurai tiem ir jānodrošina vecumdienu iztika. Tātad mēs nedrīkstam šos līdzekļus ieguldīt pārāk riskantos pasākumos, kuri varbūtējās veiksmes gadījumā varētu nest lielus peļņas procentus, bet neveiksmes gadījumā — paša pamatkapitāla zaudēšanu.

— Kā notiks iedzīvotāju iesaistīšanās fondēto pensiju shēmā?

— Likumprojektā paredzēts, ka šajā shēmā tiks iesaistītas visas sociāli apdrošinātās personas, kas, likumam stājoties spēkā, būs jaunākas par 30 gadiem. Jo, kā rāda mūsu aprēķini, vecākam cilvēkam iesaistoties šajā sistēmā, it īpaši 40 — 50 gadu vecumā, iespējas ko nopelnīt ir visai mazas. Laiks, kuru kapitāls atradīsies kaut kur ieguldīts, būs pārāk īss, un nopelnītie procenti diezin vai spēs segt administrēšanas izdevumus.

— Kas uzņemsies jūsu pieminēto fondēto pensiju kapitāla pārvaldīšanas risku?

— Pagaidām likumprojekts nosaka, ka šo līdzekļu valstiskais pārvaldītājs būs Valsts kase. Un, manuprāt, šī norma varētu saglabāties vēl ilgi, jo vismaz pagaidām, kaut arī likums "Par ieguldījumu sabiedrībām" ir stājies spēkā, Latvijā tādas faktiski vēl nav radušās.

— Tomēr arī tad, kad šādas ieguldījumu sabiedrības būs nodibinātas, vai jums neradīs bažas, ka nodokļu veidā iemaksāta nauda tiks ieguldīta un pārvaldīta ar privātu ieguldījumu sabiedrību palīdzību? Kas kontrolēs šo procesu un uzņemsies atbildību?

— Par šo līdzekļu pārvaldītājām noteikti nekad nevarēs kļūt mazas ieguldījumu sabiedrības. Atlases kritērijiem ir jābūt stingriem. Vērtspapīru tirgus komisijas izsniegs īpašu licenci darbam tieši ar fondētās pensijas kapitālu. Obligāti ir jābūt noteiktam pašas ieguldījumu sabiedrības pamatkapitāla lielumam kā garantijai pensiju kapitāla drošībai. Ieguldot kādos finansu instrumentos pensiju fonda līdzekļus, turpat viņiem ir jāiegulda arī savi līdzekļi, lai risks tiktu dalīts.

Pagaidām tā ir ļoti tālas nākotnes perspektīva. Turklāt es pieļauju iespēju, ka tās nemaz nebūs vietējās investīciju sabiedrības, bet kādas lielas, stabilas starptautiskas finansu kompānijas, kurām šādus līdzekļus var droši uzticēt.

— Vai likums nosaka arī investīciju portfeli, kur šos fondētos pensiju uzkrājumus varēs ieguldīt?

— Likumprojekts to nosaka diezgan vispārīgās līnijās. Tomēr ir skaidrs, ka tie ir finansu instrumenti ar salīdzinoši augstu drošības pakāpi. Pirmkārt tie ir mūsu valsts vērtspapīri, kā arī Eiropas Savienības valstu, ASV un Japānas valsts vērtspapīri.

Tiek paredzēta arī iespēja ar Ministru kabineta noteikumiem ik gadu diversificēt, vai tiem tobrīd jābūt simtprocentīgi tikai Latvijas valsts vērtspapīriem vai arī pusi līdzekļu var ieguldīt, piemēram, ASV valsts vērtspapīros. Vai arī noteikt ierobežojumus, teiksim, attiecībā uz Spānijas vai Portugāles valstu vērtspapīriem. Jo, kaut arī tās ir Eiropas Savienības valstis, to vērtspapīru drošība var būt nepietiekama.

— Bet pagaidām šie līdzekļi būtu Valsts kases pārziņā?

— Jā, un, rīkojoties ar tiem, Valsts kase šoreiz pelnītu nevis valsts, bet ieguldītāju labā. Tam vienīgi mums ir nepieciešami daži grozījumi likumdošanā, lai atļautu Valsts kasei pirkt un investēt vērtspapīros. Līdz šim Valsts kase ir varējusi tos tikai izlaist.

— Cik liela daļa no sociālās apdrošināšanas iemaksām varētu nonākt fondēto pensiju shēmā?

— Pašlaik tiek plānots, ka vispār pensiju apdrošināšanai no visām sociālās apdrošināšanas iemaksām tiks novirzīti aptuveni 20 procenti. No šiem 20 procentiem vismaz diviem vajadzētu nonākt fondēto pensiju shēmā. Tad varētu veidoties pietiekami liels kapitāls, ar kuru būtu vērts sākt darboties. Tomēr likmi vajadzētu variēt atkarībā no tā, cik līdzekļu būtu nepieciešams pensiju izmaksai paaudžu solidaritātes shēmā. Tas, kas paliktu pāri, nonāktu fondēto pensiju shēmā.

— Vai jūs varat prognozēt, cik liels varētu būt kopējais fondēto pensiju uzkrājums Latvijā?

— Sākotnēji mēs prognozējām aptuveni 10 — 20 miljonu latu uzkrāšanos gadā. Tomēr šajās prognozēs nav ņemta vērā Krievijas krīzes ietekme uz sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšanos.

Bez tam, manuprāt, būtu jāmaina esošā likumdošana, kas nosaka regulāru pensiju indeksāciju, sākot ar 2000. gadu, ne tikai pēc patēriņa cenu indeksa, bet arī pēc vidējās darbalgas izmaiņām. To sociālās apdrošināšanas sistēma nespēs izturēt. Šis indeksa lielums ir jāsamazina ne tikai tādēļ, lai varētu darboties fondēto pensiju sistēma, bet arī lai šo slodzi izturētu jau esošā paaudžu solidaritātes shēma.

— Ja jūsu izstrādātais likumprojekts veiksmīgi virzās Saeimā, kad šī fondēto pensiju shēma varētu sākt darboties?

— Acīmredzot ne ātrāk kā 2000. gadā. Pirmkārt, laiks būs vajadzīgs projekta apspriešanai parlamentā, otrkārt, arī sociālās apdrošināšanas sistēmai ir jābūt gatavai pensiju apdrošināšanas maksājumus dalīt divās daļās.

Jau ķodien par savam vecumdienam

Jānis Bokāns, Apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas

Dzīvības apdrošināšanas un privāto pensiju fondu daļas

vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Var, protams, izvēlēties arī citu variantu, kā, piemēram, Itālijā, kur sociālais budžets nemitīgi saņem valsts budžeta dotācijas. Tomēr šo attīstības stadiju Latvija jau laikam ir izgājusi — 1993. gadā sociālais budžets jau tika pievienots valsts budžetam, pēc tam atkal atdalīts, un es ceru, ka šādi eksperimenti vairs neatkārtosies.

Ko no tā visa var secināt? To, ka nākotnē paaudžu solidaritātes pensiju shēma — princips, kas pašlaik ir pamatā valsts vecuma pensiju izmaksai, — viena pati nespēs nodrošināt pensionāram pietiekamu līdzekļu aizvietojumu pēc aiziešanas pensijā. Tātad jebkuram pašlaik strādājošajam ir jārēķinās ar to, ka šī sociālās apdrošināšanas pārdales sistēma nespēs piedāvāt viņam lielu pensiju.

Šāds efekts ir vērojams visās industriāli attīstītās valstīs, ne tikai Austrumeiropā. Izeja tiek meklēta, veidojot tā sauktā otrā un trešā līmeņa pensiju shēmas. Otrais līmenis ir valsts fondēto pensiju shēma, un trešais, augstākais, līmenis ir privātie pensiju fondi.

Līdzdalība privātajos pensiju fondos, atšķirībā no abām pārējām pensiju shēmām, ir pilnīgi brīvprātīga. Valsts ar dažādiem atvieglojumiem tikai cenšas stimulēt iedzīvotājus veidot papildu uzkrājumus savām vecumdienām.

— Cik lielu ienākumu aizvietojumu pēc pensionēšanās spēj nodrošināt paaudžu solidaritātes shēmas pensija, un kā to, jūsuprāt, varētu palielināt privātie pensiju fondi?

— Skaitļos situācija pie mums izskatās gandrīz ideāla. Vidējā alga, par ko mūsu valstī tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir aptuveni 111 latu. Vidējā pensija — 50 latu. Tātad pensija spēj aizvietot ap piecdesmit procentu no tiem ienākumiem, ko cilvēks guvis strādājot. Bet iztikas minimums Latvijā ir 79 lati. Turklāt — jo lielāka bijusi darbalga, jo proporcionāli mazāks ir ienākumu aizvietojums pēc pensionēšanās. Kā darbalgai kaut cik tuvinātus ienākumus sev nodrošināt tiem, kas pelnījuši ievērojami virs vidējās algas līmeņa? Daudzu valstu pieredze rāda, ka tiem, kas pelnījuši ievērojami virs vidējās algas līmeņa un laikus sākuši papildpensijas kapitāla veidošanu, uzkrājumi pensiju fondos spēj aizvietot gandrīz pusi no ienākumiem, kas šiem iedzīvotājiem bijuši pirms pensionēšanās.

— Kādi ir iemesli, motivācija, kuras dēļ iedzīvotāji izvēlētos veidot ieguldījumus pensiju fondos, nevis, piemēram, krāt naudu vecumdienām jau pierastajā bankas depozītā vai vienkārši zeķē?

— Ja reiz rietumvalstīs tirgus ekonomika jau sen ir radījusi šādus specifiskus finansu instrumentus — pensiju fondus — un pēc to sniegtajiem pakalpojumiem ir pieprasījums, tam tātad ir savi iemesli.

Protams, ir iespēja izvēlēties arī citus naudas uzkrāšanas veidus.

Es varu nopirkt dzīvības apdrošināšanas jeb mūža pensijas polisi, katru gadu maksāt apdrošināšanas sabiedrībai zināmu summu un pēc aiziešanas pensijā savukārt saņemt naudu no šīs sabiedrības. Es varu nopirkt ieguldījumu sabiedrības daļas un cerēt, ka pēc kāda laika tās nesīs man peļņu. Es varu noguldīt naudu bankas depozītā un saņemt apsolītos procentus. Tomēr katra finansu institūcija darbojas pēc saviem specifiskiem principiem un ar saviem specifiskiem mērķiem. Pēc šīs iekšējās struktūras definīcijas banka nekādi jums nespēj maksāt vairāk par inflācijas rādītājiem, pretējā gadījumā tā ir nolemta bankrotam. Apdrošināšanas sabiedrība savukārt strādā ar fiksētām summām, skaitļiem. Piemēram, apdrošināšanas līgumā ir vienošanās par summu — tūkstoš latiem. Bet kurš zina, cik vērti būs šie tūkstoš lati pēc divdesmit gadiem?

Ieguldījumu sabiedrībā, izveidojot noteiktu ieguldījumu portfeli, jau varbūt var panākt, lai ieguldījums, kapitāls nerūsē un šodien ieguldītā summa pēc divdesmit gadiem ļauj saņemt kapitālu ar līdzvērtīgu pirktspēju. Protams, ja ieguldījumu sabiedrība nav kaut kas līdzīgs Latvijā pazīstamajam "Auseklītim". Starp citu, reizē ar likumu "Par privātajiem pensiju fondiem" šī gada jūlijā Latvijā stājās spēkā arī likums "Par ieguldījumu sabiedrībām", kura uzdevums ir novērst šādu situāciju atkārtošanos.

Privātie pensiju fondi ir šāda šauri specializēta ieguldījumu sabiedrība, kuras uzdevums ir kapitāla konservācija un kuras ieguldījumu zaudējuma risks ir samazināts līdz minimumam. Teorētiski šāds pensiju fonds ir spējīgs "iekonservēt" kapitālu gan pret inflāciju, gan pret algu pieaugumu. Pēc savas definīcijas šai finansu institūcijai ir jāspēj "iekonservēt" kapitālu arī pret mūs pēdējā laikā bieži piemeklējušo risku — hiperinflāciju.

— Uz ko balstās šīs teorētiskās pensiju fonda brīnumspējas?

— Uz noteiktu ieguldījumu portfeli. Tos nosaka likuma "Par privātajiem pensiju fondiem" 23. pants "Pensiju kapitāla ieguldīšanas noteikumi". Atbilstoši šiem noteikumiem pensiju fonda līdzekļi var tikt ieguldīti divos veidos — publiskajā biržā tirgotajos vērtspapīros un nekustamajā īpašumā.

Ja, piemēram, novērtē kādu māju tagadējā Brīvības ielā un salīdzina to ar tās vērtību pirms piecdesmit gadiem un summas salīdzina ar pirktspēju, tad kļūst skaidrs, ka kapitāls, kuru par šādas mājas pārdošanu varēja iegūt pirms kara, ir līdzvērtīgs tam, cik šis pats nekustamais īpašums maksā šodien.

Attiecībā uz vērtspapīriem likums nosaka ierobežojumus. Pensiju fonda līdzekļi var tikt ieguldīti tikai Latvijas fondu biržā kotētos publiskā apgrozībā izlaistos un esošos vērtspapīros. Likums nosaka arī ieguldījuma ierobežojumus viena emitenta vērtspapīros, izņemot valsts vai pašvaldību vērtspapīrus.

Vairākās valstīs, kuru pieredzi mēs esam pētījuši, valsts izlaiž speciālus pensiju fondu ieguldījumiem paredzētus valdības vērtspapīrus. Piemēram, ASV pensiju fondu ieguldījumiem ir paredzēti indeksētie valdības aizņēmuma vērtspapīri, līdzīgi arī Anglijā. Šo vērtspapīru kupona vērtību valdība indeksē atbilstoši inflācijas rādītājiem, jo zina, ka līdzekļi aizies savu iedzīvotāju pensiju uzkrājumiem.

Pensiju fondu ieguldījumu risku samazina arī tas, ka šīs finansu institūcijas, atšķirībā no citām ieguldījumu sabiedrībām, bankām, apdrošināšanas sabiedrībām, var nodarboties tikai ar šo šauri specializēto finansu pakalpojumu sniegšanu.

Protams, zināmu risku rada fonda darba organizācija, menedžmenta problēmas.

— Vai pensiju fondi veiksmīgi darbosies arī Latvijas vēl neizveidotā kapitāla tirgus apstākļos?

Jāpiekrīt, ka mūsu nestabilais kapitāla tirgus ir papildu riska faktors. Ja visā pasaulē normālos apstākļos vērtība ieguldījumiem vērtspapīros nepārtraukti pieaug, tad Rīgas Fondu biržas Dowe Jones indekss var kāpt no 100 līdz 500 punktiem un tūlīt pat nokrist līdz 200 punktu rādītājam.

Neapšaubāmi, lai pensiju fondi spētu normāli darboties, ir nepieciešams normāls, sakārtots kapitāla tirgus.

— Vai tas nozīmētu, ka pašlaik ieguldīt līdzekļus pensiju fondos vēl būtu pāragri un riskanti?

— Šāda finansu institūcija — pensiju fondi — ir radusies un pastāv rietumvalstīs, tātad ir bijis un ir pieprasījums pēc šāda finansu pakalpojuma. Latvijā tāda vēl pagaidām nav, tomēr fiziski pensiju fondi Latvijā pastāv jau kādu laiku. Piemēram, visiem zināmais "Lattelekom", kurš veic uzkrājumus savu darbinieku pensijām. Viņiem ir vajadzīga attiecīga likumdošana.

Mēs it kā esam apsteiguši laiku, radīdami juridisko bāzi un uzraudzības sistēmu pirms pieprasījuma un šādu institūciju rašanās. Bet no valsts viedokļa tas, manuprāt, tomēr ir labāk nekā gadījumā ar bankām un apdrošināšanas sabiedrībām, kuras vispirms radās un tikai pēc tam ar lielu steigu tika radīti likumi un uzraudzības institūcijas.

Tālāk viss ir atkarīgs no valsts ekonomiskās attīstības. Ja situācija būs stabila, augs iekšzemes kopprodukts un iedzīvotāju algas, cilvēki sāks domāt par savu rītdienu un uzkrāt papildu līdzekļus vecumdienām. Radīsies pieprasījums, un privātstruktūras šo pieprasījumu apmierinās, dibinot pensiju fondus un piedāvājot šo pakalpojumu.

— Vai jūs varat prognozēt, cik ātri Latvijas iedzīvotāji sajutīs nepieciešamību pēc privātajiem pensiju fondiem?

— Tas nav mūsu uzdevums — paredzēt, cik pensiju fondiem vajadzētu sākt darboties tūlīt un cik — nākamajā gadā. Tāpat kā Latvijas Banka nemēdz spriest par to, cik komercbanku vēl būtu jādibina vai jāslēdz, vai Vērtspapīru tirgus komisija — cik investīciju fondu vēl būtu vajadzīgs. Piedāvājums radīsies tad, kad būs pieprasījums. Mūsu uzdevums ir nodrošināt likumdošanu un uzraudzību. To mēs esam izdarījuši.

Potenciālais pensiju fonda pakalpojumu pieprasījums mūs interesē vienīgi licencēšanas laikā — tad, kad mēs apspriežam fonda dibinātāju piedāvātos darbības plānus pirmajiem trim darbības gadiem. Tad potenciālais pieprasījums ir dibinātāju un mūsu strīdu objekts. Jo gadījumā, ja pensiju fonds nespēj savākt savai darbībai zināmu kritisku aktīvu apjomu, tad administrēšanas izdevumi prasa proporcionāli pārāk daudz līdzekļu un visa fonda darbība kopumā kļūst neefektīva — pensiju fonda dalībnieku ieguldītais kapitāls nevis pelna, bet "rūsē".

— Kādā veidā ir iespējams stimulēt iedzīvotāju interesi par uzkrājumu veidošanu pensiju fondos?

— Stimulēšanas mehānisms ir ļoti vienkāršs un pasaulē pazīstams — atvieglots nodokļu režīms.

Šai ziņā mēs, veidojot pensiju fondu juridisko bāzi, sastapām sestās Saeimas deputātu vidū lielu sapratni. Šo pūļu rezultātā nodokļu režīms uzkrājumu veidošanai privātajos pensiju fondos, jāsaka, ir vienkārši neiedomājami labvēlīgs. Tāda nav nevienā Austrumeiropas valstī.

Pirmkārt, ja es veicu iemaksu privātajā pensiju fondā pats no saviem ienākumiem, iemaksa netiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tātad, piemēram, ja pensiju fondā tiek iemaksāti simt latu un gada beigās šī summa tiek deklarēta, gada beigās pensiju plāna dalībnieks no valsts budžeta saņem atpakaļ 25 latus.

Otrkārt, pensiju fondā, nepārsniedzot desmit procentus no algas apjoma, iemaksu par darbinieku atbilstoši pensiju plānam no saviem līdzekļiem var veikt arī darba devējs. Tādā gadījumā šie maksājumi tiek uzskatīti par attaisnotiem izdevumiem un netiek aplikti ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Šie darba devēja izdevumi netiek uzskatīti arī par sociālā nodokļa objektu, kā, piemēram, ir gadījumā, ja darba devējs savam darbiniekam apmaksā sanatoriju vai ceļojumu atvaļinājuma laikā.

Nesen Krakovā, daloties pieredzē ar citu Austrumeiropas valstu kolēģiem, mēs viņus pārsteidzām ar šiem saviem panākumiem nodokļu atvieglojumu jomā. Puspajokam, pusnopietni, viņiem radās pat jautājums par mūsu lobiju parlamentā.

Tātad no šī viedokļa mēs esam izdarījuši visu no mums atkarīgo.

Nākamais solis, kaut arī tas jau ir ārpus mūsu tiešās kompetences — uzraudzības — ir sabiedrības izglītošana. Lai tad, kad darba devējiem un darba ņēmējiem radīsies vēlme veidot uzkrājumus, šī pieprasījuma plūsma tiktu novirzīta tieši uz pensiju fondiem. Tas ir mūsu darbs ar žurnālistiem.

Mēs strādājam arī ar potenciālajiem pensiju fondu dibinātājiem — Latvijas komercbanku asociācijā ir izveidota privāto pensiju fondu daļa. Tie ir nākamie pensiju fondu dibinātāji un šī finansu pakalpojuma piedāvātāji. Likuma 6. pants nosaka, ka atklāta privāta pensiju fonda dibinātāji var būt bankas, kurām Latvijas Bankas noteiktajā kārtībā ir atļauts pieņemt fizisko personu noguldījumus, kā arī Latvijas Republikā reģistrētas dzīvības apdrošināšanas sabiedrības.

Mēs strādājam arī ar arodbiedrībām un Darba devēju konfederāciju, skaidrojot pensiju fondu pamatideju un jau minētos nodokļu atvieglojumus.

— Likums atļauj divu veidu pensiju fondu veidošanu — slēgtus un atklātus. Ar ko tie atšķiras?

— Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras pensiju fondu veidošanās vēsture. Piemēram, Vācijā jau no pirmskara perioda bija populāra papildpensiju uzkrājumu veidošana uzņēmuma bilancē. Darba līgumā tika paredzēts, ka katru gadu darba devējs katram savam darbiniekam savā bilancē atliek zināmu summu, kuru uzņēmums tam izmaksā, aizejot pensijā. Principā tā rīkoties pašlaik nav aizliegts jebkurai stabilai firmai arī Latvijā, grāmatvedības sistēma to atļauj.

Tomēr šādai sistēmai ir daži šķēršļi. Pirmkārt ir palielinājusies darbaspēka mobilitāte. Ir pietiekami sarežģīti nodrošināt to, lai uzkrājumi sekotu līdzi darbiniekiem uz nākamo darbavietu. Otra problēma — uzņēmums var bankrotēt vai mainīt darbības formu vai īpašnieku. Daļa saistību tiek pārņemta, daļa ne. Tātad uzkrājumus pensijām būtu nepieciešams atdalīt no uzņēmuma bilances.

Šo problēmu risina dažādi. Piemēram, anglosakšu valstīs — ar trasta operācijām. Latvijā, lai mēs šo jautājumu salāgotu ar šeit spēkā esošo likumdošanu, mēs piedāvājam uzņēmumiem veidot slēgtos pensiju fondus. Līdzko darba devējs un ņēmējs darba līgumā vienojas par šādu saistību — papildu pensijas kapitāla uzkrāšanu, šīs saistības iznes un nostiprina ārpus uzņēmuma bilances, kā atsevišķu juridisku personu — uzņēmuma darbinieku pensiju fondu. Tādā gadījumā, gan darbiniekam aizejot no uzņēmuma, gan uzņēmuma bankrota gadījumā nerodas tādas grūtības, kas būtu gadījumā, ja saistības atstātu uzņēmuma bilancē.

Šai sakarā ir izdarīti grozījumi likumā "Par akciju sabiedrībām", tie pieļauj, ka šādu šauri specializētu akciju sabiedrību — slēgtu pensiju fondu — var dibināt arī tikai viena juridiska persona. Līdzīgi, kā tas jau ir izdarīts "Lattelekom". Protams, par šāda slēgtā pensiju fonda dibinātājiem var kļūt arī vairāki uzņēmumi, ja tie ir mazi un katram atsevišķi dibināt šādu pensiju fondu būtu pārāk dārgi. Teorētisks piemērs — pensiju fondu dibina viena rajona desmit kokzāģētavas. Par pensiju fonda dalībniekiem, protams, var kļūt tikai šo konkrēto kokzāģētavu darbinieki.

Ko darīt ar pašnodarbinātajiem un tiem, kuru uzņēmumos šādu pensiju fondu nav? Tam paredzēti atklātie pensiju fondi, kas šo finansu pakalpojumu piedāvā ikvienam — gan privātpersonai, gan juridiskai personai, kura vai nu nevēlas, vai ir par mazu, lai dibinātu slēgtu pensiju fondu.

Tā ka tā ir milzu atbildība — piedāvāt šāda tipa finansu pakalpojumu ikvienam. Tādēļ likums stingri ierobežo juridisko personu loku, kam tiek dotas tiesības dibināt atklātus pensiju fondus. Kā jau minēju, tās ir bankas un dzīvības apdrošināšanas sabiedrības — tās finansu institūcijas, kam jau ir pieredze darbībai finansu un kapitāla tirgū. Pretējā gadījumā mums būtu ļoti grūti garantēt normālu, profesionālu pieeju šim jautājumam. Jo mēs neuzraugām akcionārus, mēs uzraugām pensiju fondu darbību. Ja fonda dibinātājs būs, piemēram, banka, kurai turklāt ir Latvijas Bankas izdota licence darbam ar fizisko personu noguldījumiem, ir tomēr jāpieņem, ka tā būs spējīga izprast arī privātā pensiju fonda darbības mehānismu un vadīt šo darbu, izvēloties pietiekami atbildīgus menedžerus.

— Vai jūs esat pētījuši iespējamo iedzīvotāju pieprasījumu pēc šāda finansu pakalpojuma? Cik liels varētu būt pensiju fondu piedāvājuma tirgus?

— Atbilstoši ANO Attīstības programmas veiktajam pētījumam "Latvija. Pārskats par tautas attīstību, 1997" tikai viena decile no apsekoto mājsaimniecību skaita saņem tādus ienākumus, kas faktiski pārsniedz iztikas minimumu. Tātad faktiski tikai desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju varētu atlicināt līdzekļus uzkrājumu veidošanai, to skaitā papildpensijām.

— Ko nozīmē likumā lietotais jēdziens "pensiju plāns"?

— Būtībā tā ir nosaukta līguma forma. Tā līguma, kuru pensiju plāna dalībnieks — persona, kas vēlas uzkrāt papildpensijas kapitālu vai veikt iemaksas par labu kādai citai, — noslēdz ar pensiju fondu.

Pensiju fonda pienākums ir šajā līgumā norādīt arī uzkrātā pensiju kapitāla ieguldīšanas programmu.

— Likuma 23. pants nosaka šī kapitāla ieguldīšanas ierobežojumus.

— Jā, par to var strīdēties. Par šiem konkrētajiem procentiem — piemēram, ka ieguldījumi viena emitenta vērtspapīros nedrīkst pārsniegt 10 procentus no kopējā pensiju fonda aktīvu vērtības un tā tālāk. Tomēr šajā likuma pantā ir pilnīgi skaidri formulēti ieguldījumu pamatvirzieni — vērtspapīri un nekustamais īpašums — pamatkategorijas, kas attīstītās tirgus ekonomikas valstīs spēj nodrošināt ilglaicīgu kapitāla konservāciju.

— Kas notiek gadījumā, ja pensiju plāna dalībnieks vairs nespēj vai negrib veikt iemaksas papildpensijas uzkrāšanai?

— Jūs noslēdzat līgumu ar pensiju fondu par abpusējām saistībām. Kādas sankcijas rodas gadījumā, ja jūs atkāpjaties no savām saistībām, to, protams, noteiks katrs šī pakalpojuma piedāvātājs individuāli. Tas ir abu pušu vienošanās jautājums kā jebkura līguma slēgšanas gadījumā.

Cita lieta, ja pensiju plāna dalībnieku neapmierina pensiju fonda darbība. Pieņemsim, ka pensiju fonds ir uzņēmies saistības nodrošināt kapitāla atdevi inflācijas līmenī, bet divus gadus pēc kārtas strādā, teiksim, pusprocentu zem šī rādītāja — to pensiju fonda dalībnieks konstatē pēc fonda ikgadējās likuma pieprasītās atskaites. Šādā gadījumā likums atļauj pensiju fonda dalībniekam, mēnesi iepriekš brīdinot, atteikties no turpmākas sadarbības ar šo pensiju fondu un lūgt uzkrāto pensijas kapitālu pārskaitīt uz citu pensijas fondu.

— Vai šeit neparādīsies nelikumību iespējas?

— Likums, protams, neatļauj lauzt līgumu ar pensiju fondu un pieprasīt uzkrātā pensijas kapitāla izmaksu naudā — lai neparādītos naudas "atmazgāšanas" mēģinājumi. Šādā gadījumā pensiju fonds nespētu realizēt savu šauri specializēto uzdevumu un nebūtu iespējams šim finansu pakalpojumam piešķirt atvieglotu nodokļu režīmu.

— Tomēr pašlaik Latvijā darbojas tikai viens pensiju fonds.

— Likumdošana ir piemērota situācijai, kad ir pieprasījums un tātad arī vairāki pakalpojuma sniedzēji. Kā jau es teicu, mēs tiešām esam aizsteigušies nedaudz laikam pa priekšu. Tomēr es domāju, ka tas noteikti ir labāk nekā alternatīva — sagaidīt pieprasījumu un tikai tad censties sakārtot juridisko bāzi un uzraudzību.

— Vai pensiju fondi darbojas arī citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs? Vai šāds finansu pakalpojums tur ir pieprasīts?

— Jā, turklāt plaši. Ungārijā un Čehijā tā sauktais iespiešanās koeficients — vidējā iemaksa pensiju fondā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pret vidējo algu — jau pārsniedz 1,5 procentus. Šīs valstis pensiju fondu iemaksu ziņā ir triecientempos apsteigušas, piemēram, Franciju. Protams, tik ātriem jebkuras sistēmas pieauguma tempiem tūlīt seko arī negatīvs efekts — pārkaršana. Sāk ciest arī valsts budžets — nodokļu atlaides summējas pārāk lielos apjomos.

Tas mūs pārliecina par to, ka mākslīgi forsēt pensiju fondu attīstību Latvijā nav nepieciešamības.

Drīzāk otrādi — šim procesam ir jānotiek ārkārtīgi konservatīvi. Ungārijas pieredze rāda, ka ir problēmas, kuras nespēj risināt nekādi ierobežojumi likumdošanā. Tur, piemēram, ir neatrisināts jautājums, ko darīt ar to uzņēmumu slēgtajiem pensiju fondiem, kuri kādu laiku veiksmīgi pelnījuši un par saviem darbiniekiem veikuši lielas iemaksas, bet tagad nonākuši finansiālās grūtībās vai vispār beiguši darbību. Šo pensiju fondu uzkrājumu administratīvos izdevumus bez to dibinātāju uzņēmumu iemaksām vairs nav iespējams nosegt, nerunājot vairs par kapitāla pelnīšanas iespējām. Ko darīt ar šādiem uzkrājumiem, kas vairs netiek papildināti? Kas un par kādu naudu tos menedžēs? Mūsu kolēģi vēl meklē atbildes uz šiem jautājumiem.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore