Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Par Eiropu mītos un patiesībā

Man ir patiess prieks runāt šodien šajā zālē, kur pirms desmit gadiem mēs, tikko ievēlētie Augstākās padomes deputāti, diskutējām par to, kādai ir jābūt neatkarības deklarācijai. Dažus no saviem kolēģiem es šodien redzu šeit — Škapara kungu, Vaivada kungu, Priedkalna kungu, Kiršteina kungu, Freimaņa kungu. Panākt neatkarības atgūšanu ir ļoti svarīgs solis, bez kura nekas tālāk nav iespējams, un garantēt šīs neatkarības neatgriezeniskumu ir jebkuras jaunizveidotas jeb Latvijas gadījumā — atjaunotas — valsts pamatuzdevums.

Šādā kontekstā es gribu pārrunāt tos jautājumus, kas saistās ar Eiropas Savienību. Tieši Latvijas neatkarības neatgriezeniskuma nodrošināšanas kontekstā es redzu mūsu ārpolitisko mērķi — iestāties Eiropas Savienībā. Esmu gandarīts par iespēju runāt šajā auditorijā, jo tieši inteliģences kritiskais prāts bija tas, kas brīvas un demokrātiskas Latvijas ideju saglabāja un pretstatīja totalitārisma režīmam, un sekmēja mūsu valsts atjaunošanu. Es ar nodomu uzsveru šī prāta kritisko pusi, jo inteliģence pati par sevi ir analītiskas un kritiskas domas nesēja. Šāda doma ir jo vairāk nepieciešama mūsu ceļā uz rītdienu, jo, kā jau teicu, Latvijas rītdienu es redzu Eiropas Savienībā. Kā izteicās mūsu Valsts prezidente, ‘’iestāšanās Eiropas Savienībā skars ikvienu’’. Es atļaušos piebilst — neiestāšanās tāpat. Kādi tad ir iespējamie varianti?

Pirmais ir pievienošanās Neatkarīgo valstu savienībai. Ja mēs atmetam tīri emocionālo un vēsturisko aspektu, tad, ja paraugāmies, kā funkcionē jeb, pareizāk sakot, nefunkcionē NVS, tad šis fakts pats par sevi ir pietiekams, lai mēs izslēgtu šādu variantu. Man liekas, ka no šī viedokļa vajadzētu atteikties arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas varbūt negrib sevi saistīt ar Eiropas Savienību un labāk redzētu mūsu tuvošanos iepriekšējam veidojumam citā formā.

Otrs variants. Tēlaini izsakoties — teļš, kas paspēj pazīst pupu no divām govīm. Bieži vien kā iemesls nekorekti tiek minēts tranzīts. Gribu uzsvērt, ka tranzīts būs vajadzīgs kā Krievijai, tā Latvijai un tām valstīm, uz kurām tranzītmateriāli no Krievijas tiek sūtīti, un ne tādēļ, ka Latvija būs vai nebūs Eiropas Savienības valsts, bet tādēļ, ka to nosaka tirdzniecības loģika un Krievijas ekonomiskās intereses. Patiesībā šāda pastāvēšana pa vidu zināmā mērā nozīmē pelēko zonu, kuras iedzīvotājiem nav skaidrības par savu nākotni un par kuru nav skaidrības arī mūsu kaimiņiem, tajā skaitā Krievijai un Eiropas Savienībai. Tas novestu pie zināmu konfliktu reģionu veidošanas, jo šāda neskaidrība rada vēlēšanos palielināt ietekmi un tas savukārt rada pretspiedienu no otras puses. Tā mēs kārtējo reizi kļūtu par upuri ģeopolitiskās situācijas dēļ.

Un trešais variants, ko atbalstu es, ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Lai arī visas Saeimā pārstāvētās partijas atbalsta mūsu valsts integrāciju Eiropas Savienībā, lai arī 9. februārī Saeimā tika pieņemts valdības sagatavots dokuments "Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā", nav noslēpums, ka mūsu sabiedrībā ir dzīvi ne mazums neinformētības radītu mītu par Eiropas Savienību kā PSRS modernāku līdzinieci. Tāpēc īpaši vēlos aicināt mūsu sabiedrības radošo daļu — mūsu inteliģenci — ar savu kritiski domājošo prātu sakārtot mūsu sabiedrības vērtību sistēmu un palīdzēt nošķirt mītus no realitātes.

Pirmais mīts — tiek salīdzināti jeb pasludināti par vienādiem abi iestāšanās procesi Eiropas Savienībā un PSRS. Runājot nedaudz ciniski, tādā gadījumā varētu likt vienlīdzības zīmi starp brutālu izvarošanu un laulību. Dzejniece Māra Zālīte nesen atgādināja: "Neaizmirsīsim, ka mūs nevis uzņems, bet mēs iestāsimies Eiropas Savienībā." Iestāsimies, ja mēs gribēsim, un par to lemsim kopā referendumā. Naivi ir salīdzināt Eiropas Savienību ar gigantisku putekļsūcēju. Abās pusēs ir paplašināšanās piekritēji un pretinieki. Mums ne tikai jāpārliecina sevi darboties pietiekoši aktīvi, lai spētu uzņemties dalībvalsts funkcijas, bet jāpārliecina arī tie cilvēki Eiropas Savienībā, kas mūs negrib redzēt vienotajā valstu organismā, par to, ka arī mēs spējam kaut ko dot.

Otrs mīts — apdraudēta būšot Latvijas suverenitāte un pašnoteikšanās tiesības. Vai mēs neiegūsim atkal vienu centralizētu valsti ar apšaubāmām guberņas tiesībām? Mēs nevaram izvairīties no objektīviem globalizācijas procesiem Eiropā un pasaulē, lai arī kā mēs to gribētu. Tieši tas nosaka notikumu attīstību Latvijā. Šeit es nedomāju vienīgi "McDonaldu", kompjūterus, internetu, mobilos telefonus un tamlīdzīgas lietas, šeit es runāju par visu tehnisko un masu kultūras radīto produktu sekām. Mēs bieži vien šīs sekas saistām ar Eiropas Savienību, bet patiesībā tās ir saistītas ar kopējiem reāliem procesiem, kas mūs ietekmē neatkarīgi no tā, vai mēs esam Eiropas Savienības iekšpusē vai ārpusē. Ir tikai viena atšķirība — iestājoties Eiropas Savienībā, mēs piedalīsimies lēmumu pieņemšanā, un tas ir pats svarīgākais. Ja mēs neiestāsimies, mūs vienalga ietekmēs Eiropas Savienības lēmumi un likumi, kas tiks pieņemti, nerēķinoties ar mūsu nacionālajām interesēm. Ar šādu problēmu, piemēram, saduras Norvēģija. Taču kā dalībvalsts Latvija tiks pārstāvēta visās Eiropas Savienības institūcijās — Eiropas Parlamentā, Eiropas Savienības padomē, Eiropas Komisijā, kā arī visās pārējās komitejās un darba grupās, un tāpat kā citas valstis Latvija periodiski būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Tas dos iespēju politiskajā dienas kārtībā iekļaut tos jautājumus, kurus Latvija uzskata par īpaši svarīgiem.

Trešais mīts — iestāšanās apdraud Latvijas saimniecisko sistēmu, īpaši lauksaimniecību. Latvijai jāpasargā savs iekšējais tirgus un ražotāji. Es gribu dalīties t.s. cūku kara pieredzē. Eiropas Savienība nevērsās pret mums tādēļ, ka mēs gribam tajā iestāties. Eiropas Savienībai ir nepieņemams princips, ka mēs aizsargājam savu tirgu, bet viņi ne. Ir jāņem vērā, ka mazai valstij ir vajadzīgi atvērti pārējie tirgi, jo mēs neesam valsts, kas pati sevi nodrošina. Vienīgā iespēja mūsu ekonomikai izdzīvot, ir iegūt tirgus, kuros varam realizēt mūsu produkciju. Savukārt, lai tos iegūtu, mums ir jāatver pašiem savi tirgi. Bet atcerēsimies — katrs no mums ir ne tikai ražotājs (tie, kas esam), bet arī patērētājs. Bet no patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa kvalitatīvs piedāvājums dod lielākas iespējas jebkuram no mums. Diemžēl Eduarda Virzas apdziedāto "Straumēnu" laiks nekad vairs neatgriezīsies, lai arī kā mēs to gribētu. Lai mūs tuvinātu Eiropas Savienības valstu konkurētspējai, mums ražotāji jāatbalsta, nevis jāaizsargā, tādējādi nodarot tiem ļaunumu, jo tas draud ar eksporta ierobežojumiem. No tā cietīs arī patērētāji, kam nebūs ļauts iegūt kvalitatīvāku un lētāku preci. Šeit var izcelt apakšmītu — Eiropas Savienības stingro prasību ieviešanas pārejas perioda lietderīgums. Mans kolēģis, Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess, uzskata, ka pārejas periods ir zināmas atpalicības apliecinājums. Mums ir jācenšas, cik iespējams, izvairīties no pārejas periodiem, bet, protams, mēs tajā pašā laikā nevaram to realizēt pilnībā. Situācijās, kad pārejas posms ir nepieciešams, tam ir jābūt valstiski pamatotam. Pārejas periods nozīmē, ka mēs nespēsim kādā jomā rīkoties atbilstoši Eiropas Savienības valstu normām, tātad rīkoties kā Eiropas Savienības valsts. Tas arī nozīmē, ka nevarēsim no Eiropas Savienības saņemt visu pozitīvo, kas ir šai jomā.

Ceturtais mīts — Eiropas Savienībā nepastāv robežkontrole, un Latviju masveidā pārplūdināšot mūsu mentalitātei svešāki cilvēki. Šis mīts laikam radies tālab, ka viens no galvenajiem Eiropas Savienības principiem ir brīva personu kustība. Mazliet statistikas — kopš 1997. gada, kad Latvija ratificēja 1951. gada Ženēvas konvenciju par bēgļu statusu, mūsu valstī ir reģistrēti 6 bēgļi un nedaudzi patvēruma meklētāji. Kā redzams, Latvija pati regulē savu imigrācijas politiku, un Eiropas Savienība nebūt negrasās atvērt savas robežas. Vēl nesen mūsu pilsoņiem bija sarežģīti ceļot uz Šengenas līguma valstīm, bet tagad ir spēkā vienošanās par bezvīzu ceļošanu ar tām. Ir godīgi jāatzīst — lai cik veiksmīgi mēs tuvākajā nākotnē attīstītos, mēs nebūsim tik bagāti, lai vācieši, itāļi, franči, beļģi un visi pārējie lieliem bariem mestos uz Latviju un gribētu te dzīvot un baudīt mūsu labumus.

Piektais mīts — Eiropas Savienībā Latvija zaudēs savu kultūras un nacionālo identitāti. Kultūra un izglītība ir tikai mūsu pašu rokās. Latvijas kultūrpolitikas galvenais mērķis ir nodrošināt Latvijas kultūras procesa nepārtrauktību un plašu kultūras pieejamību. Tajā pašā laikā ir jāveicina Latvijas kultūras līdzdalība kopējā Eiropas un pasaules kultūras procesā. Eiropas Savienības nacionālā programma min konkrētus soļus šajā virzienā, piemēram, pabeigt reformu augstākajā izglītībā, nodrošināt līdzdalību Eiropas Savienības programmās — LEONARDO, SOCRATES, YOUTH FOR EUROPE. Nacionālā kultūra Eiropas Savienības valstīs tiek sargāta un atbalstīta. Te var minēt divus piemērus — Īrija un Dānija. Es domāju, ka neviens klātesošais neapšauba šo valstu nacionālās identitātes saglabāšanos.

Integrācija Eiropas Savienībā ir kļuvusi par iekšpolitisku uzdevumu. 28. martā Eiropas Savienība oficiāli atvēra vairākas sarunu sadaļas ar Latviju: mazie un vidējie uzņēmumi, zinātne un pētniecība, izglītība un apmācības, ārējie sakari, kopējā un ārējā drošības politika, konkurence, statistika, kultūra un audiovizuālā politika. Ieturot līdzīgu sarunu sadaļu atvēršanas tempu, visas sarunu sadaļas varētu tikt atvērtas nākošā gada otrajā pusē, tādējādi radot priekšnoteikumus sarunu pabeigšanai 2002. gada beigās. Latvijai ir iespējas sākt sarunas ne tikai par tā saucamajām vieglajām sadaļām, bet arī par ļoti būtiskām (piemēram, konkurence, kultūra un audiovizuālā politika), kurās Latvijai ir spēcīgas sarunu pozīcijas. Tas sniedz iespēju sarunās panākt reālu progresu.

Francijas prezidentūras laikā Latvija gatavojas runāt vēl par desmit sarunu sadaļām. Valdība jau apstiprinājusi četras no tām: brīvā preču kustība, uzņēmējdarbības likumdošana, telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas, muitas ūnija. Pārējās sešas ir: kapitāla brīva kustība, transports, nodokļu politika, ekonomiskā un monetārā savienība, sociālā politika un nodarbinātība, enerģētika.

Mūsu mērķis nav vienkāršs — iestāties Eiropas Savienībā kopā ar pirmās grupas dalībvalstīm. Šis mērķis prasa ne tikai gribu, bet arī resursus. Salīdzinoši gribu minēt tikai dažus skaitļus. Igaunijas Ārlietu ministrijas budžets 2000. gadā, pārrēķinot latos, ir 12,3 miljoni, Lietuvas — 16,6 miljoni, bet Latvijas — 10,9 miljoni latu. Vai reformas vajag Eiropas Savienībai? Stingrie patērētāju aizsardzības noteikumi, vides tīrības garantēšana, nekorumpēta un kompetenta policija — vai tas nav vajadzīgs mums pašiem? Dzert tīru ūdeni, un nopērkot gludekli, būt pārliecinātam, ka tas nesitīs pa pirkstiem — tas sadzīves līmenī nozīmē būt gataviem stāties Eiropā.

Rezumējot redzam, ka mūsu stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā pamatojas tieši uz mūsu nacionālajām interesēm, kuras ir valsts neatkarības un demokrātiskās sistēmas neatgriezeniskums, ekonomiskā un sociālā augšupeja, kultūras identitātes nodrošināšana, latviešu valodas saglabāšana un attīstība. Eiropas Savienība ir optimālākais līdzeklis mūsu pašu nacionālo interešu īstenošanai. Kāpēc mēs izvēlamies Eiropas Savienību kā modeli, kuram sekot? Eiropas Savienība ir radījusi modernas sabiedriskās dzīves formas mūsdienu Eiropā. Tās izstrādātas, daudzām valstīm ilgstoši sadarbojoties un "pieslīpējoties". Lai arī dažkārt kritizēts, šis modelis ir piemērotākais Eiropas valstīm. To atzīst pašas dalībvalstis, tam seko Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis.

Runa Latvijas inteliģences 34. konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000. gada 15. aprīlī