PAŠVALDĪBĀS

Ne gadi, ne laiks, bet izlēmība un darbs

Latvijas Pašvaldību savienības VIII kongresa priekšvakarā

Par Rojas, Kolkas un Lubes tuvināšanos

No vēstures avotiem ir zināms, ka pasaulē pirmajā demokrātiskajā republikā — Senajās Atēnās — tieša tautvaldība, kur tautai pieder visaugstākā vara, tika īstenota, sasaucot sapulces, kurās piedalījās 5000 – 6000 cilvēku. Pēc atēniešu domām, sabiedrisks amats bija pa spēkam jebkuram pilsonim. Gāja gadi. Frakciju cīņas, oratoru daiļrunība vai viltība Atēnu demokrātiju pakļāva arvien lielākiem pārbaudījumiem.

Lai gan Atēnu demokrātija pastāvēja apmēram 200 gadu, tomēr lielā cilvēku skaita un sarežģītās struktūras dēļ vēlākās sabiedrības no šādas demokrātijas izpausmes atteicās. To nepraktizē arī modernajā sabiedrībā, kad tehnikas līdzekļi ir attīstījušies līdz līmenim, kāds Senajās Atēnās nerādījās nevienam gaišreģim. Mūsdienās izplatītākā demokrātijas forma gan pilsētās ar miljoniem iedzīvotāju, gan Latvijai raksturīgajās administratīvi teritoriālajās vienībās pagastos, kur iedzīvotāju skaits nereti nesasniedz pat tūkstoti, ir pārstāvju demokrātija. Tās ietvaros pilsoņu ievēlētās amatpersonas var apspriest sarežģītus vai mazāk sarežģītus jautājumus — kvalificēti un pārdomāti. Kvalificētu un pārdomātu lēmumu pieņemšana nodrošinātu amatpersonām autoritāti.

Diemžēl ar pašvaldību amatpersonu autoritāti vietām ir tā, ka tās drīzāk nav, nekā ir. Latvijas pilsoņi uztic politikas īstenošanu jebkuram, kas no tā neatsakās. Pašvaldībās, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks, arī izvēles iespējas ir lielākas. Tur nereti veidojas arī spēcīga vietējo politiķu komanda. Pilnīgi piekrītu autoram, kas raksta, ka ar braukāšanu, kursu apmeklēšanu, konferencēm, speckursu iešļircēm tiek aizvietota teorijas apgūšana (te domāta tādas teorijas apgūšana, kas ļautu ko zināt) un ka rietumvalstīs, kur ir savas kliķes, spēles un politika, tomēr rēķinās ar zināšanu autoritāti — ar cilvēkiem, kas ne tikai ieņem amatus, bet arī kaut ko zina (Roberts Ķīlis. Ideju riņķa dancis. Eiropas zona, nr. 3, 25.06.98.). Pie mums pilsoņi turpina balsot par pieticību, jo daudzviet talantīgu cilvēku nav vai arī, ja tādi ir, viņi nevēlas savu dzīvi saistīt ar politiku. Balsojums par pieticību gan nodrošina stabilitāti, taču dzīves situācijas, stratēģiski valsts nodomi prasa iedrošināšanos un tās neizmantošanas sekas ir darbības novilcinājums un izdevīgu gadījumu neizmantošana.

Laikā, kad pasaules valstīs jūtami saasinās konkurence starp uzņēmējiem par izdevīgiem līgumiem, darījumu cilvēku ieinteresēšanu investēt kapitālu vai intelektuālo potenciālu, par ceļotāju un tūristu piesaisti, par tādu pasākumu rīkošanu, kas atbalsojas tālu ārpus reģiona vai valsts robežām, Latvijas pašvaldībām ir jābūt izlēmīgākām un jāpieņem lēmumi, kuriem būtu atdeve tālākā nākotnē.

Tāpēc būtu bijis labi, ja jau pirms pāris gadiem būtu bijusi skaidrība, kādas, piemēram, ir Ziemeļkurzemes novada priekšrocības salīdzinājumā ar Dienvidkurzemi vai Ziemeļvidzemi; vai cilvēki gribēs braukt uz šo novadu; ko un kādā mērā varam viņiem te piedāvāt. Visā Eiropā teritorijas tiek izmantotas kā pārmaiņu instruments, ar kuru palīdzību mainīt un pielāgot pašvaldības un to administrācijas tā, lai veicinātu to lielāku produktivitāti un efektivitāti, un nostiprinātu demokrātiskāku dzīvesveidu. Teorijā to definē kā sabiedriskās administrācijas mērogu jeb izmēru attiecībā uz to teritoriju un iedzīvotāju skaitu, kas nepieciešami administratīvajai vienībai, lai veiktu uzdevumus efektīvā, produktīvā un demokrātiskā veidā.

Šajos apstākļos Latvijas mazajām pašvaldībām vajadzētu rīkoties ātri un noteikti, nevis tērēt laiku garās diskusijās, jo mazai pašvaldībai

— ir grūti noteikt prioritāros sektorus tās ierobežotā budžeta dēļ;

— tā nespēj iesaistīties attīstības programmās un nosvērties par labu radošam risinājumam;

— tā ir nedroša; ilgstošā šaubu un pārdomu procesa dēļ ar to ir viegli manipulēt, un, runājot uzņēmēju vārdiem, tā ir nerentabla;

— lēni notiek pārmaiņas tradicionālajā mazpilsētu un lauku struktūrā, bet vienlaikus pieaug nepatika pret galvaspilsētu — Rīgu, neapzinoties, ka arī tai ir būtiski rūpēties par savas pilsētas efektivitāti cīņā par ekonomisko izdzīvošanu konkurencē ar Tallinu, Sanktpēterburgu, Oslo, Stokholmu, Kopenhāgenu utt.

Zināma vilšanās Latvijas pilsētām un aktīvākajiem pagastiem ir sagādāta ar Administratīvi teritoriālās reformas likumu, jo 6. Saeima ir devusi ilgāku laiku pašvaldību reformas paveikšanai, tādejādi samazinot izredzes uz pārmaiņām, kas pirms pusgada likās tik reālas.

Talsu rajonā par apvienošanos ar kaimiņu pašvaldību ir nobalsojusi Sabiles dome; ir pagājis krietns laiks, kopš šādi lēmumi tika pieņemti arī Laucienes un Balgales padomē; Lubes pagasta padome jau divreiz ir balsojusi par priekšlikumu apvienoties ar tuvīno Rojas pagastu.

11. novembrī, Lāčplēša dienā, Lubes un Rojas pagastu deputāti bija pulcējušies, lai noklausītos informāciju par šo pagastu izpēti un pārrunātu Lubei tik aktuālo problēmu: ņems vai neņems šo mazo pagastu savā paspārnē relatīvi turīgais Rojas pagasts, kas 1997. gadā turklāt atzīts arī par sakoptāko pagastu Kurzemes novadā.

Roja kā pagasta administratīvais centrs vairāk līdzinās pilsētai nekā ciemam un pēc iedzīvotāju skaita, infrastruktūras objektu izvietojuma un asfaltētu ielu kopgaruma arī atbilst Augstākās padomes 1991. gada 6. jūnija likuma ‘’Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu’’ kritērijiem. Pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem 1998.gada sākumā Rojas pagastā bija 4732 iedzīvotāji.

Caur Roju ved Rīgas — Kolkas šoseja, un, iebraucot Rojas pagastā no Mērsraga puses, vispirms jāšķērso Kaltene. Kaltenē ir pasts, sākumskola. Sākumskola ar tās direktori un pedagogu personālu gādā par rosīgu kultūras dzīvi šajā apdzīvotajā vietā. Vietējo tradīciju uzturēšana, skolas telpu netradicionālais iekārtojums dara godu nelielajam pedagogu kolektīvam. Daudzie svētki un godības iemūžināti fotoattēlos, kas bez komentāriem liecina par lauku skoliņas vietu un lomu sava novada cilvēku dzīvē. Vasaras brīvdienās skolu var izmantot kā apmetni mākslinieki un ceļotāji. Tā skola iegūst papildu līdzekļus neatliekamu lietu sakārtošanai. Sākumskolas ēkā atrodas arī bibliotēka.

Rojā ir iespējams ieturēt maltīti kādā no mājīgajām kafejnīcām, iepirkties, apmeklēt tirgu, izmantot pirts ‘’Pie ķipīša’’, solārija, frizētavas, aptiekas, kosmētikas kabineta, ambulances pakalpojumus. Par Rojas slimnīcu ļoti atzinīgi izsakās arī kaimiņu — Lubes pagasta — iedzīvotāji, kas vajadzības gadījumā labprāt izmanto šo ārstniecības iestādi. Trešdienas un piektdienas te ir tirgus dienas, kad laukums pie pagastnama tiek atvēlēts rosīgai tirdzniecībai. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem Rojas pagastā darbojas 89 uzņēmumi (t.sk. 68 privātuzņēmumi). Rojā līdz šā gada vasaras beigām darbu atrada ne tikai tuvīnās Lubes, bet arī Talsu un Valdemārpils iedzīvotāji, kurus katru dienu pārvadāja divi autobusi.

Te ir no vējiem aizsargāta jahtu osta. Iespējama automašīnu, divriteņu un airu laivu īre. Var pieteikt organizētas ekskursijas. Ir viesnīca. Rojā ir savs zvejniecības muzejs, un drīz jau būs gads, kopš Rojas pagasta padome to pārņēmusi no Talsu rajona padomes. Roja starp Latvijas pagastiem un pilsētām izceļas ar augstu sociāli ekonomiskās attīstības līmeni. Rojenieki ir savstarpēji izpalīdzīgi un jūtas piederīgi šai vietai (kaut arī atzīmē, ka pēdējos gados drošība ir mazinājusies).

Zvejnieku kolhoza "Banga" pastāvēšanas gados būvētā kultūras nama ēka ir sakopta un tās apkārtne tiek uzturēta kā estētiski pievilcīga vide. Kultūras nama zālēs un telpās, iestājoties rudenim, sākas gatavošanās visiem lielajiem svētkiem: Mārtiņa dienas ballēm, 18. novembra svinībām, Ziemassvētkiem. Un tā līdz pavasarim, kad notiek visu pulciņu darba noslēguma vakari, dziesmu dienas, skolas izlaidumi. Kultūras centra telpas, sākot ar septembri, ir tā noslogotas, ka to izmantošanai tiek sastādīts grafiks. Augusta pēdējā sestdienā ir uguns vakars, kad pusdeviņos vakarā savu ugunskuru jūras krastā iededz arī Roja. Ir atdzīvināta seno laiku tradīcija — kurt piekrastē ugunskuru, lai zvejnieki varētu atgriezties krastā. Ne mazāk rosīga ir sporta dzīve. Ar salu bagātās ziemās tenisa laukums tiek pārvērsts par slidotavu.

Pagasta padomes locekļi savu ievēlēšanu te neuztver kā iespēju risināt personiskās nodarbinātības problēmu, bet gan izceļas ar atsaucību gadījumos, kad kādai no pašvaldības iestādēm vajadzīgs pagasta padomes materiālais atbalsts. Te ir nodrošināti apstākļi aktīvai, tiešai un atbildīgai iedzīvotāju līdzdalībai vietējo jautājumu kārtošanā.

Tāpēc daudzas amatpersonas un pagastu iedzīvotāji, ar kuriem mums bija saruna, gan taujājot pēc ceļa, gan tirgū, gan citās vietās, par Rojas pagasta padomes darbu vai nu bija dzirdējuši labu, vai arī paši uzslavēja prasmi un saimnieciskumu, ar kādu pagasta padomi un pagasta dzīvi vada Agris Jansons, izpilddirektors Juris Kokins un viņu līdzgaitnieki.

Starp Roju un tās kaimiņu Lubes pagastu nav domstarpību, kādas dažkārt pastāv starp blakus esošajām pašvaldībām. Tomēr arī Lubes iedzīvotāji vēlētos, lai viņu pagastā būtu radīti apstākļi tā saimnieciskajai izaugsmei, jo, pēc Uzņēmumu reģistra datiem, Lubes pagastā darbojas tikai septiņi uzņēmumi (t.sk. trīs privātuzņēmumi). Pagastā uzņēmējdarbību veic dažas saimniecības: tie ir autoservisa pakalpojumi, kokogļu ražošana, olu un žāvētu vistu tirdzniecība, zāģētava. Vienai pagasta zemnieku saimniecībai pieder bārs un veikals. Izaudzētos graudus zemnieki pārdod Jaunpagastā, ved arī uz Jelgavu. Zemnieku izaudzēto pērk arī vietējie iedzīvotāji; tas aiztaupa laiku un ir lētāk. Ir privatizēts lidlauks, no kura agrāk pacēlās lidaparāti ar minerālmēsliem, taču zemnieku saimniecības šaurās rocības dēļ nekādas aktivitātes saistībā ar lidlauku pašlaik nenotiek.

Pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem, 1998.gada sākumā Lubē bija 628 iedzīvotāji. Lubes pagasts ir neliela un ne visai efektīva vienība, kaut arī iespēju robežās cenšas pildīt tam uzliktos uzdevumus. Pagastā ir daži labi kopti un uzturēti privātīpašumi.

Līdz šā gada augustam nepieciešamība iesaistīties algotā darbā bija relatīvi mazam Lubes iedzīvotāju skaitam: nedaudzi atrada darbu Lubē, bet pietiekami liels skaits cilvēku ik dienas devās uz darbu Rojā, kas nebija apgrūtinoši, jo ir valsts autoceļš, autobusu satiksme un tikai 16 km attālums.

Lubes pagastā ir pagasttiesa, pasts, civilstāvokļa aktu reģistrācijas zāle, bibliotēka. Ir friziersalons (individuālais uzņēmums), ir benzīna tanks. Pagasttiesa ir noslogota visai maz. Gada laikā veiktas 100 notariālās funkcijas. Pagastmājas apmeklējuma laikā pagasttiesas priekšsēdētāja bija uzteikusi darbu. Reāli nav pat ko ievēlēt viņas vietā. Gada sākumā no sava amata bija atteicies pagasta padomes priekšsēdētājs, un neviens deputāts vairāk nekā pusgadu nepiekrita kandidēt uz vakanto priekšsēdētāja amatu. Daudzi šajā pagastā ir aizņemti savās ikdienas rūpēs un par vietējo politiķu darbību īpaši neinteresējas.

Bērnudārza, vispārizglītojošo skolu, doktorāta (feldšerpunkta) vai citas medicīnas iestādes, aptiekas, sociālās aprūpes iestāžu, kempingu, viesnīcu, viesu māju Lubes pagastā nav. Pēc bērnudārza pagastā nav vajadzības. Iedzīvotāji izmanto Talsu vai Rojas veselības aprūpes iestādes. Lubes pašvaldība, kas atbild par šo pakalpojumu sniegšanu, nav šo iestāžu īpašniece. Tomēr tā iespēju robežās jau ir rīkojusies tā, lai dotu cerību pagasta iedzīvotājiem. Tas ir Lubes pagasta padomes vadmotīvs, un ar savu rīcību, kompetences ietvaros pieņemot lēmumu par apvienošanos ar Rojas pagastu, tā ir mēģinājusi kaut ko sasniegt.

Īpašuma un citu veidu apdrošināšanu veic vietējie aģenti. Celtniecības un remonta darbus veic citās pašvaldībās reģistrētās firmas un individuālā darba veicēji. Tā kā ceļi ir slikti, tad vietām naudu bedru aizlāpīšanai "samet" iedzīvotāji (interesanti, ka Konversācijas vārdnīcas 3. sējumā, kas izdots 1911. gadā, par Lubezeri ir teikts, ka ‘’katrai mājai jātaisa 70 asis II šķiras ceļu un 116 asis III šķiras). Uz katras mājas iznāk 3–5 šķūts dienas normālos apstākļos.’’ Atkritumus par naudu (sanākot kādi 40 santīmi mēnesī), kā teica kāda pagasta darbiniece, izved dzērāji. Atkritumi, kas tiek savākti zemnieku saimniecībās, tiek izvesti uz vietējo izgāztuvi. Pagastā ir nepieciešama kanalizācijas modernizācija; arī ūdensvadam, kas ierīkots 1966. gadā, jāveic kapitāla pārbūve. Ļoti maz iespēju tādiem pakalpojumiem kā santehniķu, elektriķu un celtnieku darbi, jo tiem pietrūkst naudas. Gadījumā, ja nepieciešama policijas klātbūtne, to izsauc no Valdemārpils policijas nodaļas. Ugunsdzēsēju nav.

Valdemārpilī Lubes pagasta iedzīvotāji izmanto krājbankas filiāles pakalpojumus, bet Talsos pagasta padome un uzņēmēji izmanto Unibankas, Zemes bankas un Baltijas Tranzītu bankas filiāļu pakalpojumus. Kredītsaistību pagasta padomei nav. Projektos vai investīciju programmās pagasts nav iesaistījies.

Lubē ir Igurda Baņķa kokapstrādes meistarības apmācības skola, kurai, iespējams, nav alternatīvas visā Latvijā. Igurds Baņķis beidzis Liepājas lietišķās mākslas skolu, saņēmis Amatnieku kameras diplomu. Pie viņa mājām, kas atrodas Valdemārpils pašvaldības teritorijā, izveidots krāšņumdārzs. Skolā šogad ir 39 audzēkņi, no kuriem daļa mācās arī vakarskolā. Blakus amatnieku skolas telpām uzņēmīgais vīrs ceļ internātu skolas audzēkņiem. Privātā kokapstrādes meistarības apmācības skola varētu pārtapt ievērojamā apmācības centrā. Firma ‘’Igurds’’ ir Īves pagastā reģistrētā ‘’Laumu’’ dabas parka fonda draugs un atbalstītājs. Lubes pagastā ir vairāki sakopti privātīpašumi.

Ingrīda Šneidere, kam rūp Lubes pagasta attīstība, bija organizējusi iedzīvotāju aptauju, nosūtot pagasta iedzīvotājiem kopā ar informācijas lapu aptaujas lapu ar aicinājumu izteikties par pašvaldību apvienošanos. Pagasta padome saņēma tikai 14 aizpildītas lapas. Tik mazu atsaucību var izskaidrot ar to, ka Lubes pagasta iedzīvotāji nav īpaši satraukti par iespējamo apvienošanos un, iztaujāti par apvienošanos ar Roju, izteicās šādi: ja apvienoties, tad tikai ar Roju; varētu arī apvienoties, tad jau redzēsim, kas iznāks; Rojā pašvaldības darbs tiek organizēts lietpratīgi; lielā pašvaldībā ‘’augša’’ nepazīst visus iedzīvotājus, mazā pašvaldībā — visi zināmi.

Iztaujāti par reformu un to, kā apvienošanās varētu ietekmēt uzņēmējdarbību, abu pagastu — Rojas un Lubes — iedzīvotāji teica:

Rojas pagastā ir pirmās un otrās grupas meži, kuros atļauta tikai sanitārā cirte. Lubē ir trešās grupas meži, taču slikti, ka zaļo zeltu pasākuši pārdot par lētu naudu. Iedzīvotāji uzskata, ka par velti zaļo zeltu atdot nevar, ka ciršanu vajag kontrolēt. Agrāk bija tā: cik nocirta, tik iestādīja vietā. Tagad tikai cērt. Lubes pagasta teritorijā ir grants karjers ar relatīvi nelieliem grants krājumiem, bet tas atrodas valsts meža teritorijā.

Kāpēc pagasts nevar attīstīt rūpniecību — jautā pagasta iedzīvotāji. Un atbild— tāpēc, ka neviens negrib riskēt. Agrim Jansonam (Rojas pagasta padomes priekšsēdētājam) bija labas idejas, taču viņa aizņemtības dēļ tās nav realizētas. Agrāk bija ienākumi no lopkopības, tagad tādu nav, jo nav atpūtnieku; turklāt viņi baidās dzert treknu pienu. Citi pagasti salīdzinājumā ar Roju dzīvo slikti. Raksturīgi, ka pašlaik laukos tiek audzēts tikai pašpatēriņam. Pagasti pieraduši dzīvot no tām ražotnēm, kas saistītas ar zivju apstrādi.

Agri Jansonu pazīstam ilgus gadus, tāpēc pēc apvienošanās Lube būs ieguvēja. Uz jautājumu, tiek vai netiek izmantotas iespējas, ko dod kultūrvēsturiskais un dabas mantojums, tika saņemtas atbildes: lauku tūrisms un kultūrtūrisms varētu attīstīties, ja tā attīstība būtu sasaistē ar Roju, Kolku un Valdemārpili. Trūkst reklāmas un informācijas par tūrisma un kultūrtūrisma iespējām. Turklāt nav priekšstata, cik lielā mērā notiek sadarbība kultūras jomā ar kaimiņu pašvaldībām.

Naudas trūkums, ierobežotā specializācija un kā sociālās sekas šai situācijai — jauniešu migrācija uz citiem Latvijas novadiem.

Piemēram, zemnieka N. divas pieaugušas meitas dzīvo un strādā Jelgavas rajona Cenu ciemā: viena veikalā, otra pagasta padomē. N. pieder 21 ha zemes, t.sk. 12 ha aramzemes un 5 ha meža. Šā zemnieka saimniecībā audzē graudaugus, kartupeļus, lopbarības bietes, kā arī sakņaugus pašpatēriņam. Tikko bija pārdotas 6 tonnas rudzu Jaunpagasta spirta brūzim par 46 latiem tonnā. Uz jautājumu, vai atmaksājas audzēt graudaugus, viņš teica, ka tonna minerālmēslu maksājot 200 latus, minerālmēslu patēriņš esot 400 kg uz hektāra, tātad viņa aramzemē vajadzētu izsēt apmēram 5 tonnas, kas maksā 1000 latus. Ir labi, ka saimniecībā tur lopus un līdz ar to daļu minerālmēslu var aizstāt ar kūtsmēsliem. Pēc teiktā nav grūti aprēķināt, ka nekādu peļņu ar graudaugiem gūt nevar. Katru dienu viņa kaimiņš ar tam piederošo UAZ aizved ‘’Talsu piensaimniekam’’ apmēram 30 litrus saimniecībā izslauktā piena, par kuru kopš 1. augusta maksā 10 santīmus par litru. Labi, ka viņa rīcībā ir no kolhozu laikiem un par ‘’repsīšiem’’ pirkta tehnika.

Lubes pagasta bibliotēkas vadītāja dzīvo Valdemārpils pašvaldības teritorijā. Dēls strādājot Kandavā par zāģētavas meistaru, meita ir latviešu un vācu valodas skolotāja Laidzē.

Par turīgajiem vasarniekiem Ziemeļkurzemē tika teikts, ka pagasta iedzīvotāji viņiem neesot vajadzīgi, ar savām jaudīgajām mašīnām viņi izbraucot cauri pagastam uz savām mītnēm, neko nezinādami par pagasta problēmām. Tāpēc, ievērojot Rojas, Kolkas un Slīteres apkaimes unikālo dabu, būtu lietderīgi panākt šīs teritorijas atzīšanu par īpašā režīma joslu, tādējādi papildinot pašvaldību kasi ar naudu.

Pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem, 1998.gada sākumā Kolkas pagastā bija 1222 iedzīvotāji. Kolkas pagastā ir 32 uzņēmumi.

Neapzinoties savus kā vietējās pārvaldes trūkumus, darboties ir ļoti grūti, un arī iedzīvotājiem, neko neredzot, nav pārliecības par to, ka sasniegts kāds rezultāts.

Funkcijas ar katru gadu pieaug. Naudas kļūst arvien mazāk. Ja mums atstātu visu to, ko mēs iekasējam, mēs dzīvotu labi un mums neko vairāk nevajadzētu, — tā teica Kolkas pagasta padomes priekšsēdētāja, atbildību noveļot uz valdību, kas ar apzinātu politiku pašvaldības esot iedzinusi purvā. Tā skaidrot stāvokli, protams, ir ļoti cilvēcīgi, ja vien šis skaidrojums tik krasi neatšķirtos no vairāku Kolkas pusē iztaujāto iedzīvotāju un amatpersonu kritiskā vērtējuma par sava pagasta padomes un tās nedaudzo iestāžu darbu.

Dažas Kolkas pašvaldības amatpersonas salīdzinājumā ar sakopto, relatīvi pārtikušo un ar daudzām iecerēm bagāto Roju lielā pieticībā dzīvojošajiem lubēniekiem centās radīt ērta un pašapmierināta klubiņa iespaidu. Taču darījumu cilvēki nepārprotami pateica, ka Kolkas pagastam ir lielas iespējas, tikai tā padomei būtu jābūt ar plašāku iztēli. Šī iezīme ļautu izstrādāt plašāka vēriena projektus. Tāpēc Kolkas pagasta pašvaldības amatpersonām ir krietni jāsaņemas, lai nākotnē eiforiskā ilūzija par Kolkas pagastu kā patstāvīgu administratīvi teritoriālā iedalījuma vienību nepārvērstos par grūti labojamu.

Novada vēsturiskā izziņa, vērojumi lielāko apdzīvoto vietu apmeklējumos, sarunas ar iedzīvotājiem un amatpersonām, statistikas dati devuši pietiekamu informāciju par Rojas, Lubes un Kolkas pagastu. Varam teikt, ka:

1) šajā novadā ir puslīdz labi attīstītas galvenās sakaru līnijas:

• ir turpinājis paplašināties LMT abu sistēmu pārklājums Kurzemes jūrmalā: kopš šā gada vasaras mobilos telefonus var lietot arī Kolkā, Dundagā, Rojā, Valdemārpilī un Mērsragā;

• no Rojas un Lubes administratīvajiem centriem nav tālu līdz Stendes dzelzceļa stacijai;

• valsts ceļi ir relatīvi labā stāvoklī, taču asfalta uzklāšana ceļa posmā no Kolkas līdz Ventspilij ir prioritāra un neatliekama vajadzība;

• ir jāuzlabo arī asfalta klājuma kvalitāte posmā no Melnsila līdz Kolkai, kas, pēc vietējo uzņēmēju vārdiem, iestājoties rudenim un ziemai, pārvēršas par vienām bedrēm.

2. Universālu kritēriju, kas varētu noderēt visai teritorijai no Rojas un Lubes līdz Kolkai nav, jo katra vieta šajā novadā ir ar kaut ko bagāta vai mazāk bagāta.

3. Rojas pagasts un tā administratīvais centrs pēc iedzīvotāju skaita, pašvaldības ceļu kopgaruma, uzņēmējdarbības aktivitātēm, infrastruktūras, sakoptības varētu kalpot par novada administratīvo centru, tādējādi radot pienācīgu konkurenci pašreizējam rajona centram Talsiem.

4. Rojas un Kolkas pagasts ir izvietoti gar Rīgas jūras līci un atklāto jūru, kas tiem dod īpašu akcentu Latvijas reģionālajā daudzveidībā.

5. Kultūrvides saglabāšanai ar vienas pašvaldības spēkiem, kaut arī tā būtu relatīvi bagātākā un aktīvākā — Rojas pagasta pašvaldība — ir par maz. Roja ir pārņēmusi Zvejniecības muzeju, bet vai ar zvejniecību nav bijis saistīts visas piekrastes liktenis? Pirms desmit gadiem Rojas vidusskolā darbojies keramikas pulciņš, kurā Kolkas, Lubes un Rojas bērni darinājuši dažādas lietas; līdzekļu trūkuma dēļ slēgts. Rojenieki nav atmetuši cerību par peldbaseina būvi, lai bērniem nevajadzētu braukt uz peldēšanu Vaivaru rehabilitācijas centrā. Daži no iztaujātajiem iedzīvotājiem teica, ka baseins esot ļoti vēlams, tā izbūve atmaksātos. Kāda Rojas iedzīvotāja teica: ‘’Ja jau cilvēki apmeklē solāriju, būs tādi, kas apmeklēs arī baseinu.’’

6. Roja raksturojas ar biznesa atjautību, kāda patlaban nav vērojama ne Lubes, ne Kolkas pagastā. Tas ir sekmējis Rojas pagasta izaugsmi un izveidošanos par dzīves un saimniecības centru, kultūras un sadzīves norišu vietu, kurā nav aizmirstas arī nomales (vairākas ievirzes liecina par zināmu rosību arī Kaltenē, Melnsilā, Rojupē).

7. Visā šajā novadā par dominējošo nekavējoties būtu jākļūst tūrisma attīstībai, līdz ar to rastos jaunas attīstības iespējas. Kolkas pamatskolu varētu pārprofilēt un gatavot tajā jauniešus ar labām svešvalodu zināšanām, kas nākotnē apkalpotu tūristus un ceļotājus; valodu zināšanas un prasme izskaidroties svešvalodā ir nenovērtējama priekšrocība sarunās ar cittautiešiem.

8. Pret "Lībiešu krastu" jāizturas kā pret unikālu vēsturisku novadu ar savām īpatnībām un mentalitāti, par ko diemžēl te atceras tikai lielos godos. Tikai ar apvienotiem spēkiem varētu uzturēt reģionālo lokālpatriotismu un izkopt lībiskās izjūtas, kuras mazā lībiešu tauta un tās kultūra ir pelnījusi, bet kas nav bijis pa spēkam Kolkas pagasta pašvaldībai.

9. Rojas, Kolkas un Lubes novadā ir visas iespējas sasaistīt pašreizējās realitātes un nākotnes vīzijas ar administratīvi teritoriālo reformu, respektējot vēsturisko ģeogrāfiju un kultūrvēsturiskās tradīcijas. Pašlaik, kad Lubes un Kolkas pagastā budžets tiek izmantots galvenokārt patēriņam, bet attīstībai un investīcijām līdzekļu nav, no apkārtējo pagastu pasivitātes zināmā mērā cieš arī relatīvi bagātākais Rojas pagasts.

Kopsēde 11. novembrī beidzās ar Rojas deputātu teicienu: ‘’Tūlīt apvienosimies ar Lubes pagastu.’’ Kļuva skaidrs, ka agrāk novilkto robežu — tikai līdz upei, kas nozīmēja labāko Lubes pagasta zemju pievienošanu Rojai, Rojas deputāti vairs neizvirza. Saruna par Lubes un Rojas apvienošanos turpinās.

Vai gaidīsim, kad piepildīsies Baltijas jūras valstu padomes vadītāju sanāksmes deklarācija, kas tika pieņemta Rīgā 1998.gada 22.–23. janvārī, paustais nodoms — izstrādāt saskaņotu Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Polijas organizatoriskā un administratīvā potenciāla, kā arī municipālo un vietējo struktūru nostiprināšanas programmu, vai sāksim paši rīkoties?

Jana Zara, Dipl. iur.