Runas. Referāti

Dr.iur. Valdis Birkavs, ārlietu ministrs:

Latvija globalizācijas laikmetā

Referāts konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā 1998.gada 22.septembrī Rīgā

Ievadam

Sākot savu lekciju šajā konferencē, gribētu iztirzāt jautājumu kādēļ Latvijai nepieciešama globalizācija. Viens no svarīgiem argumentiem pret globalizāciju ir nacionālisms. Zināma sabiedrības daļa uzskata, ka globalizācija nozīmē nāciju iznīcināšanu. Tādēļ globalizācijas teoriju iespējams izmantot arī kā nacionālistiskas propagandas formu.

Profesors P. Treanors ( P.Treanor ) savā rakstā "No Globalization" ir atzīmējis, ka globalizācija nebūt nenozīmē nacionālu valstu izzušanu. Pasaules notikumu attīstība šodien neesot salīdzināma ar vēsturiskās situācijas veidošanos Austroungārijas vai Otomanu impērijas gadījumos. Bez tam katra suverēna un nacionāla valsts, aizstāvot pasaules sadalījumu nacionālās valstīs. Pat tad, ja nacionāli suverēna valsts atrodoties citas nācijas ielenkumā, tas nenozīmējot šīs teritorijas denacionalizāciju. Savulaik piemērs šādai situācijai bijusi Moldāvijas pievienošana Rumānijai.1

"Jebkurā valstī dzīvojošās nācijas nav pilnīgi homogēnas jeb viendabīgas — tās ietver minoritātes, kuras ne tuvu neatbilst nacionālajiem ideāliem, bet kurām nav citas nacionālās identitātes," savā rakstā "Structures of Nationalism" secina P. Treanors. Novērojumi pierādot, ka parasti šādas grupas dodot priekšroku integrācijai nacionālajā sabiedrībā. Tādēļ tās izdarot spiedienu uz valsti un bieži vien mēģinot pievienoties nacionālajai identitātei ar kultūrpolitikas starpniecību.2

Līdzīgi kāds no globalizācijas mītiem vēsta: "Līdz 1989. gadam pasaule sastāvēja no atsevišķām, suverēnām un autonomām nacionālām valstīm ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi. Tad robežas starp šīm valstīm pazuda, parādījās internets un starptautiskā mafija. Tagad tā ir bīstama pasaule." Lūk, šāda globalizācijas versija tiek atspoguļota bijušā Nīderlandes premjera Ruda Lubersa ( Ruud Lubbers ) rakstā3.

Nākamais no spēcīgākajiem argumentiem pret globalizāciju ir — ka transnacionālās jeb globālās korporācijas mazina valstu iespējas efektīvi regulēt tās ekonomiskos procesus un to attīstību.

Pasaule pavisam nesen ir piedzīvojusi arī vairākas globālas finansu krīzes Taizemē, Korejā, Indonēzijā, Malaizijā, Krievijā un arī citur. Ceturtdaļa pasaules atrodas ekonomiskā depresijā un piedzīvo finansu tirgus spiedienu. Pat Savienotās Valstis un Eiropas Savienība, kuras līdz šim tikušas uzskatītas par zināmām stabilitātes salām, izjūt šo krīžu sekas, jo eksporta tirgi sašaurinās un biržās notiek vēl nebijušas svārstības. Šie notikumi liecina, ka katrai valstij ne tikai jāveic pasākumi tās iekšienē, lai veiksmīgi spētu izturēt globalizācijas negatīvās sekas, bet valstīm jāapvienojas reģionāli un starptautiski, lai kopīgi vienotos par jauniem pasākumiem stabilitātes un ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai visā pasaulē.

Globalizācijas izpausme, kurā ir ieinteresēta Latvija un tās iedzīvotāji, ir tāda, ka tai jānodrošina mūsu nacionālās ekonomikas kvantitatīvs lēciens globālajā tirgū un starptautiskajā apritē, saglabājot un aizsargājot mūsu valsts un tautas nacionālo identitāti. Bez tam Latvijai nepieciešama aktīva līdzdalība pasaules datorizācijas, elektronikas un komunikāciju tehnoloģijas attīstībā. Tas panākams, veicot efektīvas reformas valsts iekšienē, kā arī aktīvi piedaloties pasaules globalizācijas procesos.

 

Latvijas kā valsts integrācija

starptautiskajā sabiedrībā

kopš neatkarības atgūšanas

Nākamo desmit gadu laikā Latvijas vēstniecību skaitam ārzemēs jādubultojas. Jāatzīmē, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijai bija sūtniecības apmēram 30 valstīs, tai skaitā arī Argentīnā un Brazīlijā, kā arī ap 200 darbojošos konsulātu. Pateicoties tam, ka liels skaits Latvijas diplomātisko pārstāvniecību nepakļāvās Padomju Savienībai un patstāvīgi turpināja darbību de iure neatkarīgās Latvijas interesēs, Latvijas integrācija starptautiskajā sabiedrībā kopš 1990. gada ir norisējusi daudz veiksmīgāk, nekā tas bija 1919. gadā.

Līdz ar izmaiņām pasaules politiskajos un ekonomiskajos procesos, kā arī ņemot vērā starptautiskās sabiedrības attīstību, ir mainījušies arī Latvijas ārpolitikas uzdevumi. Mūsdienās ir svarīgi nodrošināt Latvijas pārstāvniecību ne tikai valstīs, kuras politiski atbalsta Latviju, bet arī reģionos un valstīs, kur notiek strauja ekonomiskā attīstība. Viena no šādām stratēģiski svarīgām valstīm ir Ķīna, kurā šoruden atvērām Latvijas vēstniecību.

Līdztekus Latvijas pārstāvniecību ārzemēs nostiprināšanai un Latvijas kā neatkarīgas valsts starptautiskas atzīšanas panākšanai, norisinājusies arī Latvijas iekļaušanās vadošajās starptautiskajās organizācijās. Laika periodā no 1991. līdz 1994. gadam Latvija kļuva par līdztiesīgu dalībnieci tādās pasaules attīstībai un labklājībai svarīgās organizācijās ar vairāk nekā 180 valstu līdzdalību kā Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un Pasaules banka (PB). Jāatzīmē, ka jau 1991. gadā Latvija kļuva par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dalībnieci, bet 1992. gadā ieguva asociētās valsts statusu Pasaules tirdzniecības organizācijā4 (PTO), kā arī iestājās virknē citu starptautisku un reģionālu organizāciju. (Skat. 1. pielikumu)

Par lūzuma posmu Latvijas integrācijā starptautiskajā sabiedrībā uzskatāms 1994. gads, kad ar ASV un citu rietumvalstu palīdzību tika atrisināts Skrundas jautājums un panākta vienošanās par Krievijas karaspēka izvešanu, kā arī sākās padziļināta skaidri orientēta Latvijas integrācija Eiropas un transatlantiskajās struktūrās. Tajā pašā gadā Latvija kļuva par NATO kandidātvalsti, tika noslēgts brīvās tirdzniecības līgums starp Baltijas valstīm un Eiropas Savienību, kā arī Korfu ES samits apstiprināja Eiropas līguma ar Baltijas valstīm noslēgšanas nozīmīgumu sakarā ar to paredzamo pievienošanu ES5. Līdz ar to Latvijas padziļināta un pilnvērtīga integrācija starptautiskajā dzīvē varēja sākties.

Ar 1995. gadu Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Padomes (EP) biedri un par Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsti. Šodien esam panākuši arī kvalitatīvas izmaiņas Latvijas līdzdalībā starptautiskajā dzīvē. Uz to, piemēram, norāda Latvijas aktīvā darbība ANO. 1992.–1993. gadā Latvijas delegācijas aktivitātes bija saistītas tikai ar mums aktuāliem jautājumiem, turpretim tagad dodam savu ieguldījumu arī globālās politikas problēmu risināšanā.

Šobrīd skaidri iezīmējas Latvijas ārpolitiskās darbības galvenie virzieni. Tie ir: drošības politika, Eiropas ekonomiskā un politiskā integrācija, attiecības ar Krieviju, kā arī sadarbība Baltijas reģionā. Latvijas stratēģiskie mērķi, ieejot XXI gadsimtā, ir ES un NATO dalībvalsts statusa iegūšana. Tādējādi Latvija īstenos savu pamatmērķi kļūt par līdztiesīgu un suverēnu starptautiskās sabiedrības pārstāvi.

 

Bezvīzu režīms kā globalizācijas un starptautiskās integrācijas instruments

Viens no Latvijas ārpolitikas svarīgākajiem uzdevumiem Latvijas un tās pilsoņu pilnīgākai integrācijai starptautiskajā apritē ir arī turpmāka bezvīzu režīmu ieviešana.

Pirmās valstis, ar kurām Latvija noslēdza vienošanos par vīzu režīma atcelšanu, bija Apvienotā Karaliste un Ziemeļīrija, Čehija un Ungārija (1993). Paplašinot Baltijas vienoto vīzu telpu, 1995. gadā tika parakstīts Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Republiku valdību "Protokols par migrācijas politiku". Tomēr no 1993. līdz pat 1997. gadam bezvīzu režīma īstenošana bija ļoti lēna — iepriekšminētajām valstīm pievienojās vēl Polija un Slovākija, kā arī Īrija. Līdz ar Latvijas intensīvākas integrācijas Eiropas Savienībā uzsākšanu 1997. gadā izdevās īstenot bezvīzu režīmu ar Latvijai stratēģiski svarīgajām Skandināvijas valstīm (Zviedriju, Somiju, Dāniju, Norvēģiju, Islandi). 1998. gadā šīm valstīm pievienojušās arī Šveice, Lihtenšteina, Andora un Malta. Ar atsevišķām valstīm noslēgti divpusējie līgumi par bezvīzu ieceļošanu attiecībā uz diplomātisko un dienesta pasu turētājiem (Itālija, Izraēla, Austrija, Turcija, Horvātija, Ukraina)6. (Skat. 2. pielikumu.)

1997. gada vasarā Latvijas valdība apstiprināja koncepciju par bezvīzu režīma attīstību. Minētais dokuments nosaka stratēģiju bezvīzu režīmu īstenošanai starp Latviju un ārvalstīm.

Svarīgākie no bezvīzu režīma principiem ir reciprocitāte, līgumu slēgšana par nelegālo ieceļotāju atpakaļuzņemšanu, kā arī to faktoru ievērtēšana, kas varētu ietekmēt valsts nacionālo drošību.

Saskaņā ar pašreizējo ārpolitikas kursu paredzam, ka ap 2000. gadu Latvija būs panākusi bezvīzu režīmu arī ar pārējām Eiropas Savienības valstīm un asociētajām valstīm, kā arī ar dažām valstīm, kuras atrodas citās pasaules daļās: Kanādu, Čīli, Dienvidāfriku, Jaunzēlandi, Singapūru un Venecuēlu. (Skat. 3.pielikumu.)

Bezvīzu režīma tālāku īstenošanu veicinās III pīlāra jeb tieslietu un iekšlietu jautājumu risināšana, kā arī Šengenas līguma acquis ieviešana. Jāatzīmē, ka Latvijai jābūt gatavai ieviest Šengenas ( acquis ) līgumu vēl pirms iestāšanās ES. Tādēļ Latvijas bezvīzu režīma koncepcija paredz Eiropas Savienības politikas un direktīvu ievērošanu bezvīzu režīma īstenošanā. Tas nozīmēs ne vien Latvijas nākotnes pievienošanos Šengenas grupai, bet vispirmām kārtām valsts ārējo robežu drošības un kontroles pastiprināšanu. Bez tam jāpastiprina cīņa pret starptautisko noziedzību, naudas atmazgāšanu, korupciju, jārisina jautājumi, kas saistīti ar nelegālo imigrāciju un bēgļiem. Šo jautājumu sakārtošana neapšaubāmi dos lielas perspektīvas tālākai valsts un pilsoņu integrācijai starptautiskajā sabiedrībā, kā arī nacionālās suverenitātes stiprināšanai. Tas padarīs Latviju par drošu un vēlamu starptautiskās sabiedrības dalībnieci.

 

Latvijas starptautiskās līgumtiesiskās bāzes attīstība

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākās padomes pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulā teikts: "…Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts…" Respektīvi, deklarējot par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža 1940. gada 21. jūlija deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos PSRS", likumdevējs 1990. gadā de iure atjaunoja Latvijas Republiku starptautiskajā pozīcijā kā suverēnu valsti. Faktiski Latvijas gadījumā valstiskuma atjaunošana jāmin nevis kā valsts pēctecība, bet gan kā valsts turpināšana.7

Sakarā ar iepriekšminēto Latvijas Republika ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts tiesību un pienākumu mantiniece un laika posmā no 1918. līdz 1940. gadam noslēgtie starptautiskie līgumi ir spēkā esoši. Protams, ņemot vērā daudzu šo līgumu neatbilstību mūsdienu situācijai, notiek līdz 1940. gadam noslēgto līgumu revīzija

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvija noslēgusi daudzus jaunus divpusējos un daudzpusējos līgumus. Kopsummā noslēgti 364 divpusējie līgumi un 198 daudzpusējie līgumi. Visvairāk divpusējo līgumu noslēgts ar Igauniju un Lietuvu, Krieviju, Ukrainu, Vāciju, Uzbekistānu un ASV. No svarīgākajām jomām, kurās līgumi slēgti, jānosauc muitas sadarbība, starptautiskie autopārvadājumi, gaisa satiksme, bezvīzu režīms, tiesiskās attiecības, draudzība un sadarbība, tirdznieciskā un ekonomiskā sadarbība, nodokļu dubultās aplikšanas novēršana, brīvā tirdzniecība, jūras kuģošana, ieguldījumu veicināšana un aizsardzība, personu atpakaļuzņemšana, noziedzības novēršana, vides aizsardzība un citi. (Skat. 4., 5. un 6.pielikumu.)

No daudzpusējiem līgumiem, kuriem Latvija pievienojusies pēcneatkarības posmā, jāmin 17 Eiropas Padomes konvencijas, kuras jau stājušās spēkā, un vēl 7 konvencijas, kuras Latvija ir parakstījusi, bet kuras vēl nav spēkā vai nav ratificētas. Svarīgākie no daudzpusējiem līgumiem, kuriem Latvija pievienosies tuvākajā nākotnē, būs līgumi, kas saistīti ar Latvijas uzņemšanu Pasaules tirdzniecības organizācijā, OESA (Organizācija ekonomiskai sadarbībai un attīstībai), Multilaterālais investīciju līgums un OESA Konvencija par korupcijas apkarošanu starptautiskos darījumos. Šie līgumi būs nozīmīgi Latvijas padziļinātai ekonomiskai integrācijai starptautiskajā tirgū.

 

Latvijas integrācijas starptautiskajā apritē jaunās dimensijas

Globalizācija ir ieviesusi izmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā, investīciju politikā un starptautiskajās attiecībās. Šodien, kad globalizācijas rezultātā starptautiskais tirgus kļūst aizvien integrētāks, jo īpaši nepieciešams attīstīt jaunas daudzpusējas sadarbības formas. Tas dos papildu iespējas samazināt biznesa izmaksas, tādējādi panākot lielāku efektivitāti un palielinot vispārējo labklājību.

Šodienas pasaule un arī Latvija ir pilnīgi citāda nekā pirms desmit gadiem. Tas atstājis vērā ņemamu iespaidu kā uz valdību, tā arī uz privāta sektora darbību. To valstu valdības un biznesa struktūras, kuras izprot un pielāgojas jaunajām dzīves realitātēm, attīstīsies un uzplauks, bet tās, kuras stāvēs malā un gaidīs, palaidīs garām attīstībai nozīmīgas iespējas.

Latvijai pašai jāatrod sava vieta jaunajās globālās dzīves dimensijās. Tādēļ jau pirms dažiem gadiem mēs esam sākuši izmēģināt līdz šim nebijušas starptautiskās sadarbības formas un lietot jaunus terminus: pārrobežu sadarbība, partnerattiecības u.tml. Turpmākās globālās sabiedrības attīstības formas prasīs no mūsu valdības un privātā sektora pārstāvjiem vēl lielāku elastību un dinamiku.

Mums ir skaidri jāapzinās, ka atslēga Latvijas nākotnes attīstībai slēpjas izglītībā, aktīvā līdzdalībā pasaules datorizācijas, elektronikas, informātikas un komunikāciju tehnoloģijas attīstībā. Tas ļaus mums piedalīties un attīstīt konkurētspēju jebkurā un ikkatrā no mūs interesējošiem tirgiem.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā strauji un stabili attīstījusies pasažieru apgrozība Rīgas lidostā, tikai viena gada laikā no 1996. līdz 1997.gadam, pieaugums bijis 106,8 procenti. Līdzīgs pieaugums tādā pašā laika posmā bija vērojams arī iekšzemes (114,3 %) un starptautiskajās (115,8 %) telefona sarunās. Gada laikā (1996–1997) apmēram par 100 procentiem palielinājies arī sabiedrisko un privāto telefona aparātu skaits. Taču salīdzinājumā ar "Lattelekom" tīkla lietotājiem mobilā telefona lietotāju skaits audzis trīskārt (258,6 % GSM sistēmā un 133,8 % NMT sistēmā). Bez tam satelīts un internets ir kļuvuši par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Gandrīz katrā mājā un iestādē izmanto satelītpieslēgumu vai kabeļtelevīziju, kā arī saskaņā ar pēdējiem datiem zināms, ka vairāk nekā 70 procenti Latvijas privāto kompāniju izmanto interneta pieslēgumu. Tas skaidri pierāda to, ka Latvija un tās iedzīvotāji nestāv malā no globālajiem procesiem un aktīvi piedalās dažādās starptautiskās dzīves formās.

Bieži runā par to, ka globālās komunikāciju sistēmas attīstība izraisa nacionālu kultūru un nacionālu valstu eroziju. Tiek arī runāts par to, ka internets iznīcinās nācijas. Kādreiz līdzīgi runāja arī par satelīttelevīziju, gaisa satiksmes attīstību, radio, telegrāfu un pat dzelzceļu. Tomēr nacionālas un suverēnas valstis joprojām pastāv, kaut arī būs vienmēr bez iemesla skeptiski noskaņotie. Šeit būtu jāatceras, ka Latvijas neatkarību 90. gadu sākumā izdevās nosargāt pateicoties tieši tehnoloģijas un komunikāciju attīstībai, laikus informējot starptautisko sabiedrību par toreizējās PSRS agresiju Baltijas valstīs.

 

Globalizācijas procesa ietekme uz pasaules attīstību

Jau pirms Otrā pasaules kara beigām pasaules līderi un parastie pilsoņi sapņoja par tādas sistēmas izveidi, kura nākotnē varētu novērst kara briesmas. Iegūtā atziņa bija — lai izvairītos no pagātnes kļūdām, valstīm jāizbeidz protekcionisma un izolācijas politika, un pasaules vispārējas labklājības nodrošināšana tiks panākta brīvi ievēlot valdības, veidojot brīvus tirgus, brīvi apmainoties ar viedokļiem un brīvi pārvietojoties starptautiskajā telpā.

Minēto, kā arī citu secinājumu rezultātā pasaulē uzsākās starptautisko starpvalstu un reģionālo organizāciju veidošanās periods. Tā bija arī zināma veida politiskās un ekonomiskās ietekmes sadalīšana starp valstu blokiem. Drīz pēc kara beigām, 1947.gadā tika izveidotā Organizācija ekonomiskai sadarbībai un attīstībai (OECD, 1947.g.). Tās primārais mērķis bija veicināt karā izpostītās Eiropas atjaunošanu un ekonomisko izaugsmi, īstenojot ASV ierosināto stratēģiju t.s. Māršala plānu. Pēckara periodā pamatos tika izveidotas arī visas tās starptautiskās organizācijas, kurās Latvija šodien ir dalībvalsts vai kurās Latvija cer līdzdarboties iespējami tuvā nākotnē. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir kļuvusi par vairāk nekā 50 starptautisku starpvalstu organizāciju pilntiesīgu dalībnieci. Patlaban pasaulē ir vairāk nekā 300 starptautisko starpvalstu organizāciju.

Valstu sadarbība starptautiskajās un reģionālajās organizācijās padara sakarus starp valstīm aizvien ciešākus. Saskaņā ar ASV kongresmeņa Lī Hamiltona ( Lee Hamilton ) definīciju — globalizācija ir veids, kādā valstis visā pasaulē kļūst aizvien saistītākas.8 Dažāda veida sadarbība starp valstīm nav nekas jauns, piemēram, starpvalstu tirdzniecība pastāv jau gadsimtiem ilgi. Taču pēdējos gados ir notikušas fundamentālas izmaiņas, kas maina līdzšinējās sadarbības formas un izpausmes veidus. Strauji samazinās sadarbības tehnoloģiskās barjeras, jo līdz ar strauju transporta un komunikāciju sistēmu uzlabošanos samazinās izmaksas. Tādas cilvēku radītas barjeras, kā piemēram, tarifi, samazinājušās vairākkārt. Šīs pārmaiņas līdz ar jaunattīstības valstu strauju industrializāciju ir pilnīgi mainījušas pašreizējo starptautisko ekonomisko sistēmu un padarījušas to globālāku.

Jāatzīmē, ka daudzas no izveidotajām starptautiskajām organizācijām un institūcijām nu jau ir vairāk nekā 50 gadu vecas un neatbilst mūsdienu dzīves aktualitātēm. Tā piemēram, Bretonvudas ( Bretton Woods ) institūcijas, kas tika izveidotas tad, kad pasaulē dominēja fiksēts valūtas maiņas kurss un kapitāls tika kontrolēts, vairs neatbilst pašreizējai situācijai, kurā starptautisko kapitāla plūsmu nav iespējams ierobežot. Pašreizējie notikumi pasaulē pierāda, ka sabiedrība atrodas lielu pārmaiņu priekša, jo pastāvošā sistēma ir jāmaina tā, lai tā spētu izturēt nākamā gadsimta izaicinājumus.

 

Eiropas Savienības attīstība un loma globālajos procesos

Viens no spilgtākajiem valstu savienības veidošanās vēstures piemēriem ir Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) izveide (1957), kas radās no sākotnēji nodibinātās Eiropas ogļu un tērauda kopienas (1952). EEK galvenais uzdevums bija ekonomiskās attīstības veicināšana pēc kara sagrautajā Eiropā. Kopienas izveide bija nepieciešama, lai ar tās palīdzību veiktu dalībvalstu ekonomiskās politikas saskaņošanu un nodrošinātu harmoniskas ekonomiskās darbības attīstību, palielinot vispārējo dzīves līmeni, kā arī attīstot sadarbību starp dalībvalstīm.

Eiropas Savienība savā pastāvēšanas laikā ir izaugusi no 6 līdz 15 dalībvalstīm, vienlaikus attīstot arī ES iekšējo kārtību un institūcijas. Sākotnējais ES mērķis — vienotā tirgus izveide — bija sasniegts 80. gadu beigās ar Komisijas "Baltās grāmatas" (1985) un Vienotā Eiropas akta (1986) ieviešanu. Taču izmaiņas starptautiskajā sabiedrībā lika pilnveidot ES struktūru. Līdz ar izmaiņām ES Konstitūcijā un Māstrihtas līguma (1992) pieņemšanu ES varēja pilnveidoties tālāk — iekļaujot savā pārziņā kopējās ārējās un drošības politikas lietas, kā arī tieslietu un iekšlietu jautājumus.

Minētās izmaiņas ES iekšienē ne tikai palīdzēja savstarpēji tuvināt dalībvalstis, bet arī tālāk attīstīt attiecības ar kaimiņvalstīm. Ar 1994. gada 1. janvāri tika izveidota Eiropas Ekonomiskā zona, kura ietvēra jau 17 valstis9. Drīz pēc tam ES noslēdza brīvās tirdzniecības līgumus ar vairākām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kā arī ar Baltijas valstīm. Drīz pēc tam šīs valstis kļuva par ES asociētajām valstīm un šobrīd risina sarunas par nākotnes dalību Eiropas Savienībā.

Šobrīd ES 11 kandidātvalstis10, starp tām arī Latvija, ir ceļā uz dalību Eiropas valstu savienībā. ES paplašināšanā ir ieinteresētas abas puses. Pirmām kārtām, ES ir ieinteresēta pievienot savai teritorijai jaunu tirgu, kas ir lielāks nekā patlaban esošais. Jauno dalībvalstu pievienošana jau esošajām 15 valstīm radīs bezprecedenta reģionālu savienību, pret kuru būs ļoti grūti konkurēt citiem pasaules reģioniem vai lielvalstīm. ES kļūs par visu laiku spēcīgāko stabilitātes veidojumu ne tikai attiecībā uz tās dalībvalstīm, bet arī visā kontinentā un starptautiski. Otrkārt, ES paplašināšanā ir ieinteresētas ES kandidātvalstis. Latvija, kļūstot par šī bloka dalībnieci, pretī iegūs neizmērojami vairāk ietekmes un iespēju globālā mērogā, nekā tai jebkad bijis. Ja šobrīd mūsu attiecības ar ES varētu raksturot kā vienvirziena ceļu, tad, iestājoties ES, šis ceļš kļūs par divvirzienu, jo mēs varēsim ietekmēt ES lēmumu pieņemšanas procesus.

ES nebūt nav uzskatāma par noslēgtu sabiedrību, aizvien tiek paplašinātas un padziļinātas tās attiecības ar trešajām valstīm. Kā nozīmīgs notikums jāatzīmē šī gada 18. maijā starp ES un ASV noslēgtā transatlantiskā tirdzniecības iniciatīva jeb Transatlantiskā ekonomiskā partnerība, kas paredz vēl nebijuša mēroga ekonomisku sadarbību starp šīm valstīm. ES ir noslēgusi arī partnerības līgumu ar Krieviju. Latvija, kļūstot par ES dalībvalsti varēs šīs sadarbības formas attiecināt arī uz sevi un tādējādi, padziļinot attiecības ar ES un tās dalībvalstīm, padziļinās un pilnveidos sadarbības formas arī ar nozīmīgiem trešo valstu partneriem.

Līdz Latvijas uzņemšanai ES iekšienē notiks vēl daudzas izmaiņas: pirmkārt, nepieciešama jauna ES institucionālā reforma. Otrs svarīgs notikums ES iekšienē ir Eiropas Monetārās savienības (EMS) īstenošana. EMS un vienotās valūtas ieviešana, kas notiks jau ar nākamā gada 1. janvāri, ir jānovērtē kā svarīgs ES pastiprinātās globālās ietekmes elements. Tas jānovērtē arī kā drosmīgs eksperiments, jo vienota valūta Eiropā tiek radīta pirmo reizi pēc Romas impērijas laikiem. Turklāt eiro kļūs par otro svarīgāko valūtu pasaulē. Ja šis eksperiments izdosies, tad ES un nākotnē arī Latvija būs ieguvēji, jo vienotā valūta piešķirs nesalīdzināmi lielāku izdevīgumu un priekšrocības eiro zonas dalībniekiem salīdzinājumā ar tiem, kas atradīsies ārpus šīs zonas. Turpretim, ja šis mēģinājums būs neveiksmīgs, tas ietekmēs arī mūsu ES integrācijas procesus.

Latvija, iekļaujoties ES, kas, cerams, notiks drīz pēc gadsimtu mijas, iekļausies pilnīgi citādā savienībā, nekā tā ir šobrīd. Globalizācijas ietekmē nepārtraukti mainās tā vide, kurā mēs vēlamies integrēties (ES, NATO). Tādēļ ir svarīgi pareizi izprast tos procesus, kas nosaka šodienas dzīves tendences, meklējot savu vietu globālajā pasaulē. Šobrīd Latvijas pareiza ārpolitiska pieeja ir šāda: skaidri strukturējot savas prioritātes un aizstāvot savas nacionālās intereses, meklēt savu vietu mainīgajā, bet tajā pašā laikā stabilajā Eiropas Savienībā.

 

Globalizācijas daudzšķautņainā būtība

90. gadi pasaules vēsturē ienākuši ne tikai ar globalizācijas tendencēm, bet arī ar līdz šim nebijuša mēroga starptautiskām krīzēm. Jāatzīst, ka globalizācija nesusi sev līdzi ne tikai attīstību un ekonomiskus labumus, bet arī radījusi nākotnē neprognozējamas sekas, kuras apdraud visas pasaules ekonomisko stabilitāti un Rietumu demokrātiju politisko stabilitāti. Globalizācija nav viennozīmīgi pozitīva.

Raksturojot globalizācijas ietekmi, P. Sutherlans ( P. Sutherland ) norāda, ka pagājušās dekādes laikā pasaules tirdzniecība pieaugusi trīskārši. Pasaules tirdzniecība, pieaugot straujāk nekā globālās ekonomijas saražotā produkcija, kas savukārt veicinot produktivitātes un efektivitātes pieaugumu, radot miljoniem jaunu darba vietu. Iespaidīgs ir starptautisko investīciju pieaugums jaunattīstības valstīs: 90. gados ārzemju investori ieguldījuši aptuveni triljonu dolāru attīstības ekonomikas valstīs. Šāds tirdzniecības un investīciju apjoma pieaugums izraisījis necerēti strauju dzīves līmeņa pieaugumu daudzās valstīs. Ja iepriekš bijis pieņemts, ka dzīves līmenis divkāršojas divu paaudžu laikā, tad mūsdienu Ķīnā dzīves līmenis uzlabojies divtik ik pēc 10 gadiem.11

Globalizācijas iespaidā multinacionālās kompānijas visā pasaulē katru gadu izdod triljoniem dolāru par jaunu rūpniecību izveidi dažādās valstīs, kas nav šo kompāniju mītnes valstis. Bez tam finansu tirgi, apgādāti ar visjaunākajām tehnoloģijām, pārliecina tirgotājus iegādāties valūtu, akcijas un citus vērtspapīrus par simtiem miljardiem dolāru dienā.

Svarīgākais globalizācijas jautājums ir nodrošināt, ka visas valstis saņem līdzīgas priekšrocības. Pētījumi liecina, ka ekonomiskā attīstība attīstītajā pasaulē samazināsies, bet jaunattīstības valstīm jānodrošina, lai ekonomiskās attīstības izaugsme turpinātu celt vispārējo dzīves līmeni.

Nākamā problēma saistāma ar starptautisko finansu tirgu ciešo savstarpējo integrāciju, kā rezultātā notikumi vienā pasaules daļā neizbēgami atstāj sekas citās vietās. Tas bija vērojams jau Latīņamerikas (1993/94) un Āzijas (1997) krīžu laikā un tiek novērots arī pašreizējā Krievijas finansu krīzē. Milzīgā kapitāla plūsma uz jaunajiem tirgiem, kas pagājušās dekādes laikā devuši jaunattīstības valstīm straujas attīstības iespējas, tagad neiedomājamā ātrumā un ar neizmērojamu intensitāti darbojas pretējā virzienā.

Treškārt, attīstītās valstis ir noraizējušās, ka starptautiskā konkurence pasliktinās to dzīves līmeni un palielinās šajās valstīs jau tā augsto bezdarba līmeni.

Ceturtkārt, starptautiskās tirdzniecības un investīciju straujais pieaugums pastiprina vides piesārņošanas, slimību izplatības, migrācijas, noziedzības un terorisma draudus.

Globalizācijas iespējamās negatīvās sekas liek sabiedrībai izvērtēt, kas vairāk atbilst tās interesēm: starptautiska sadarbība vai globāla konkurence. Jāatzīmē, ka sadarbības ceļā mēs varam veidot tādu politiku, kas palīdzēs koordinēt globālos finansu tirgus, ražošanas sistēmas, aizsargāt vidi, veicināt kultūras izaugsmi un apmaiņu, palielināt dzīves līmeni, kā arī dalīties pieredzē, zināšanās un tehnoloģijā, kas atnesīs labumu sabiedrībai kopumā.

Globalizācija ir saistīta ar notikumiem, uz kuriem nepieciešams reaģēt precīzi. Lai panāktu lielāku efektivitāti globālo procesu koordinācijā un noregulēšanā, ir vēl vairāk jāstiprina un jāpilnveido starptautiskās organizācijas un finansu institūcijas, kuras šobrīd izrādījušās nespējīgas reaģēt uz globāla mēroga notikumiem.

Mūsdienu globālās krīzes māca, ka valstīm visātrākajā laikā jāīsteno nepieciešamās reformas, lai panāktu to, ka nevainojami darbojas tirgus ekonomikas disciplīnas: monetārā politika vērsta uz zemu inflāciju, sabalansēta fiskālā politika, ekonomisko attīstību nodrošinošas strukturālās reformas, efektīva nodokļu sistēma, pareizi regulēta un transparenta banku un finansu sistēma. Lai gan valstu centrālās bankas ir neatkarīgas institūcijas, pieaugošas savstarpējās atkarības apstākļos, vienas valsts politika var lielā mērā ietekmēt citu valsti un pasaules ekonomisko sistēmu kopumā. Tādēļ ir jāuztur pastāvīgs dialogs, jebkura veida informācijas apmaiņa un koordinācija, lai panāktu pašreizējo grūtību pārvarēšanu.

Ilgākā laika posmā jāparedz iespēja uzlabot starptautisko organizāciju (SVF, PB) darbību, nodrošinot to atbilstošu pārraudzību un regulēšanu. Līdzīgi jāpanāk arī starptautisko finansu institūciju pārraudzības iespēja. Lai pārejas perioda valstīm nodrošinātu pieeju starptautiskajiem kapitāla tirgiem, vispārējo finansu tirgus svārstību apstākļos, ir jānodrošina, lai starptautiskā sabiedrība spētu novērst īstermiņa likviditātes krīzes. Bez tam jānodrošina iespēja regulēt un ietekmēt milzīgā apjoma kapitāla plūsmas un laikus paredzēt iespējamās problēmas. Šajā nolūkā jānodrošina cieša sadarbība starp valdību un privāto sektoru, kā arī jāpanāk lielāka atklātība un informētība. Piedaloties visām nācijām, kā industrializētajām tā mazāk attīstītajām, jāuzlabo Bretonvudas un citu ietekmīgu starptautisko organizāciju darbība, lai tā atbilstu mūsdienu prasībām.

Arī Latvijai ir būtiski aktīvi piedalīties jaunas starptautiskas sistēmas veidošanā, lai spētu pilnveidoties līdz ar pasaules procesu attīstību, izturētu starptautiskās konkurences spiedienu, kā arī lai novērstu iespējamo globalizācijas negatīvo ietekmi uz valsts ekonomisko un politisko dzīvi.

 

Pasaules attīstība caur globalizācijas prizmu un Latvijas vieta šajā procesā

Latvijas ārpolitikas loma un galvenie uzdevumi

Globalizāciju vislabāk raksturo pasaules sadalīšanās reģionālos blokos, kas nodrošina valsts interešu veiksmīgāku pārstāvēšanu konkrēta bloka ietvaros starptautiskajā arēnā. Arī Latvijas ārpolitika tiek īstenota ar skaidri noteiktu mērķi — piedalīties tādos starptautiskos un reģionālos grupējumos, kas pilnā mērā ļautu īstenot Latvijas nacionālās intereses. Pirmām kārtām tās ir Eiropas un transatlantiskās institūcijas.

Salīdzinot ar laika posmu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, pašlaik manāmi pieaug daudzpusējās sadarbības loma, kas liecina par globalizācijas procesu ietekmi uz mūsu valsts dzīvi. Globālā skatījumā Latvija savas intereses saista, pirmkārt, ar ekonomisku un politisku sadarbību ar Baltijas valstīm, Baltijas jūras valstīm un Ziemeļvalstīm, otrkārt, ar līdzdalību valstu savienību kooperācijās: ar integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī ar abpusēji izdevīgas sadarbības veidošanu ar Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstīm divpusējā līmenī. Treškārt, Latvijas intereses izpaužas starptautisko organizāciju attiecību — ANO, EDSO, Eiropas Padomes, NATO u.c. ietvaros.

Kopš 80.gadu beigām Latvija joprojām atrodas tā sauktajā pelēkajā zonā jeb tajā valstu grupā, kas vēlas pievienoties ES un NATO. Latvijas nacionālās identitātes, drošības interešu un kultūras orientācijas saglabāšanai galvenais uzdevums ir mērķtiecīgi darboties, lai panāktu integrāciju Eiropas Savienībā, kā arī Rietumeiropas savienībā un NATO, jo tikai tādā veidā Latvija var īstenot savas drošības intereses, saglabāt nacionālo identitāti un kultūras orientāciju. Šie uzdevumi sasaucas ar Latvijas interesēm tās drošības, neatkarības un ekonomiskās izaugsmes tālākai nostiprināšanai un ir deklarēti Latvijas Saeimas 1995.gadā pieņemtajā Latvijas Ārpolitikas koncepcijā.

Reģionālās sadarbības nozīme

Jau kopš Baltijas valstu neatkarības atgūšanas pasaule lielā mērā redz trīs Baltijas valstis kā vienotu veselu. Tādēļ viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir veicināt un attīstīt savstarpējo sadarbību, kas ir nozīmīga Latvijas, Lietuvas un Igaunijas turpmākai politiskajai un ekonomiskajai attīstībai, kā arī reģiona drošībai. Šīs sadarbības veicināšanas priekšnoteikums ir izveidoto institūciju — Baltijas asamblejas, Baltijas Ministru padomes un BMP Vecāko amatpersonu komiteju — darbības attīstīšana un pilnveidošana.

Bez tam jāpadara intensīvāka sadarbība ar Ziemeļvalstīm, Poliju un Vāciju, lai Baltijas jūras reģions kļūtu par attīstītu un ekonomiski spēcīgu vienotās ES saimnieciskās sistēmas un brīvā tirgus sastāvdaļu. Neatņemama ir Krievijas piesaiste reģionālajā sadarbībā, kas notiek Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) izveidoto sadarbības struktūru ietvaros.

Jauns aspekts Baltijas valstu reģionālajā sadarbībā ir Amerikas Savienoto Valstu iesaistīšanās. Tiek attīstītas vairākas sadarbības formas, un svarīgākā no tām ir partnerattiecību uzsākšana Baltijas valstu un ASV parakstītās hartas ietvaros. Jāatzīmē arī ASV piedalīšanās Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībā ("5+3+1"), kā arī Ziemeļeiropas iniciatīvas uzsākšana. Šādi pasākumi veicina Latvijas un Baltijas valstu izaugsmi par līdzvērtīgiem globālās sadarbības partneriem.

 

Latvijas ārējā ekonomiskā politika

Latvijas ārējā ekonomiskā politika jau kopš neatkarības atgūšanas mērķtiecīgi tikusi saistīta ar Latvijas tuvināšanos Eiropas Savienībai. Notikusi strauja ekonomisko un tirdzniecisko attiecību pārorientācija un diversifikācija no Austrumiem uz Rietumiem. Latvijas šodienas ekonomiskās politikas uzdevums ir saistāms ar Latvijas veiksmīgas ekonomiskās darbības nodrošināšanu starptautiskajā vidē, Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu globālajā tirgū un Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu.

Divas svarīgākās starptautiskās institūcijas, kurām ir nozīmīga loma Latvijas ekonomiskās politikas attīstībā, ir Eiropas Savienība un Pasaules tirdzniecības organizācija. Viens no lielākajiem Latvijas sasniegumiem ir Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā šogad. Tas nozīmē Latvijas iekļaušanos jaunā globāla mēroga struktūrā, kas ļaus Latvijai attīstīt ekonomiskās attiecības ar vairāk nekā 130 pasaules valstīm.

Latvijas ārpolitikas ilgtermiņa mērķi paredz sekmīgas sadarbības veicināšanu ar Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līguma (NAFTA) valstīm, īpaši ar Kanādu un Meksiku.

Bez tam nepieciešama arī Latvijas interešu izvērtēšana un pakāpeniska īstenošana Āzijas, Tuvo Austrumu, Austrālijas, Okeānijas, Dienvidamerikas un citos reģionos.

Atbildot uz XXI gadsimta ekonomiskās globalizācijas izaicinājumiem, Latvijai jāveic tālāka ārējās ekonomiskās darbības izvēršana un pastiprināšana. Tai jāizpaužas ar eksporta veicināšanas un investīciju piesaistes politiku, kā arī centieniem radīt priekšnoteikumus ekonomiskai sadarbībai ar perspektīviem partneriem visā pasaulē. Latvijai jāveido arī iespējami ciešāka sadarbība ar Organizāciju ekonomiskajai sadarbībai un attīstībai (OESA), kas ietver sevī pasaules ekonomiski attīstītās valstis. Šogad apstiprinātajā OESA programmā Baltijas valstīm paveras jaunas iespējas savstarpējai ekonomiskajai integrācijai un sadarbībai.

 

Krievijas jaunā ārpolitika

Raksturojot Latvijas un Krievijas pašreizējās attiecības, gribētos atcerēties kādas avīzes žurnālista tēlaino salīdzinājumu. Viņš bija salīdzinājis Latviju ar mazu laiviņu pie Eiropas Savienības milzīgā kuģa sāniem. Jūrā plosās vētra, un jūrnieki no laiviņas izmisīgi cenšas satvert kuģa trapu, lai paglābtos no sabangotās jūras. Bet traps slīd ārā no rokām, un izredžu tikt uz kuģa kļūst aizvien mazāk.

Latvija vēl nav uz šī kuģa, bet trapu — iestāšanās sarunas — jau gandrīz satvērusi. Tajā pašā laikā jāatceras, ka bīstami tuvu šūpojas avarējušais Krievijas kuģis un tas draud mūsu laiviņu ieraut līdzi atvarā.

Krievija pašlaik atrodas dziļā ekonomiskā un finansu krīzē, kuras sekas un gals nav paredzami. Turklāt līdz ar valsts ekonomisko sabrukumu notikušas pārmaiņas valsts politiskajā dzīvē. Jaunā Krievijas politika, it īpaši ārpolitika, tāpat kā krīzes iznākums, nav prognozējami. Sākusi strādāt Krievijas jaunā valdība, un diemžēl pašreizējās tendences Krievijas iekšpolitikā liecina, ka notiek attālināšanās no iepriekš uzsāktajām reformām un tirgus ekonomikas principiem.

Atskatoties vēsturē, iespējams vilkt zināmas paralēles ar Krievijas toreizējo un tagadējo ārpolitiku. Pirms aptuveni 200 gadiem dzimušais krievu ārlietu ministrs kņazs A. M. Gorčakovs savā cirkulārā, kurš nosūtīts Krievijas ārvalstu pārstāvniecībām 1856.gadā, rakstīja: "Krievijai pārmet, ka tā pašizolējas un klusē tādu faktu priekšā, kuri neatbilst ne likumam, ne patiesībai. Runā, ka Krievija dusmojas, bet Krievija nedusmojas, Krievija koncentrējas."12

Zīmīgi, ka īpašu nozīmi kanclers piešķīra arī mēģinājumiem pārtraukt cīņas Balkānos. Gorčakovs savā ziņojumā Aleksandram II vēl 1866.gadā rakstīja: "Kas attiecas uz kristiešu provincēm, mēs nedomājam, ka viņi gribētu atrasties zem kādas citas varas. Pēc mūsu domām, viņiem ir jāizveido autonomas valstis tādā formā, kuras atbilstu viņu paradumiem un tikumiem. Tādā gadījumā ar viņiem robežojošās varas neatteiks savus draudzīgos padomus jaunu pastāvēšanas līdzekļu iegūšanai." Šie vārdi saglabā savu aktualitāti joprojām. Diemžēl Krievija nespēja nostiprināt savus panākumus karā pret Turciju. Sanstefano miera līguma izdevīgie noteikumi tika svītroti 1878. gada Berlīnes kongresā.13

Jāpiebilst, ka arī pašreizējais Krievijas premjerministrs J. Primakovs uzmanīgi pētījis Gorčakova ārpolitikas darbību. Lai gan šobrīd vēl nezinām, kādus soļus Krievija spers savā ārpolitikā un galvenokārt politikā pret Baltijas valstīm, tomēr jau ir skaidrs, ka viena no Gorčakova mācībām piepildīsies. Tā vēsta, ka pat novājinātai Krievijai būs pa spēkam realizēt aktīvu ārējo politiku.

Rezumējums

XXI gadsimta izaicinājumi skars Latviju tikpat lielā mērā kā citas valstis, bet globālo procesu regulēšana un kontrole tālu pārsniedz individuālas nacionālas valsts iespējas. Tas paveicams, vienīgi valstīm apvienojot spēkus. Līdz ar to Latvija savu nākotni saredz Eiropas un transatlantiskajās struktūrās, jo šobrīd pasaulē nav pievilcīgāku spēku par tiem, kas ir Ziemeļamerikā un Eiropā.

Neitralitātes politika ir novecojusi, un tās sekas Latvija baudīja 50 gadus. Neviena no valstīm, kuras piedalās demokrātiski veidotās starptautiskās un reģionālās savienībās, nav zaudējusi savu nacionālo identitāti, suverenitāti un valodu. Ekonomisku savienību izveides rezultātā, ar to domājot ES, nav pasliktinājies nevienas valsts dzīves līmenis, gluži otrādi.

Mūsdienu realitāte nosaka to, ka Latviju nevar nodalīt no starptautiskajiem procesiem. Pretējā gadījumā zaudēsim ļoti daudz iespēju, ko dod šodienas pasaule un sadarbība. Vēl vairāk šajā gadījumā pastāv reāli draudi pazaudēt Latvijas iegūto neatkarību un nacionālo identitāti.

Patlaban Latvija savu ceļu pasaules kartē jau ir iezīmējusi. Tās turpmāka virzība uz mainīgo, bet stabilo Eiropu ir vienīgā pareizā izvēle.

Atsauces un skaidrojumi

1 "No Globalization", http:// web.internet.nl.net/users/Paul Treanor/ globalization.ftml

2 Treanor, P., 1977, "Structures of Nationalism", http:// kennedy. Soc. Surrey. ac. uk/ socresonline/ 2/ 1/ 8. Html, 11.lpp.

3 Lubbers Ruud., "The Globalization of Economy and Society", Lubbers — bijušais Nīderlandes premjers, kurš patlaban ir profesors globalizācijā.

4 Toreiz GATT/ WTO (General Agreement for Tariffs and Trade/ World Trade Organization)

5 EU Presidency conclusions — Corfu 24 and 25 June 1994

6 Patlaban Latvija vienpusēji noteikusi iespēju ieceļot un uzturēties līdz 90 dienām viena kalendārā gada laikā bez vīzas ASV un Vatikāna pilsoņiem, kā arī personām, kuras kā ceļošanas dokumentu izmanto ANO pasi vai Eiropas Komisijas pasi. Latvija arī vienpusēji noteikusi bezvīzu ieceļošanas kārtību Eiropas Savienības valstu diplomātisko un dienesta pasu turētājiem. Vairākas valstis noteikušas bezvīzu ieceļošanas kārtību Latvijas pilsoņiem. Tās ir Beliza, Ekvadora, Korejas Republika, Malaizija, Maldivija, Mongolija, Samoa, Singapūra un Tunisija.

7 LR Ārlietu ministrija, 1997, Ārlietu rokasgrāmata, 48.—50.lpp.

8 Hamilton, Lee (US Congressman), 1997, "Globalization of the Economy", Washington Report, October 29, 1997, http://www.house.gov/hamilton/global.htm, 1. lpp.

9 12 ES toreizējām dalībvalstīm pievienojās 5 EFTA (Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas valstis), drīz pēc tam 3 no šīm valstīm (Austrija, Somija, Zviedrija) kļuva par ES dalībniecēm

10 Ar 11 ES kandidātvalstīm domātas 7 A&C Eiropas valstis, 3 Baltijas valstis un Kipra. Turklāt patlaban arī Malta būtu uzskatāma par potenciālu ES dalībvalsti.

11 Sutherland, Peter, 1998, "Expand the Debate on Globalization", http:// egi.pathfinder.com/ time/ magazine/ …t/ 980202/ specialķreport.expandķth25. html

12 Dtljvcndtyyjt ghbkj;tybt "Hjccbqcrjq Ufptns$, 12.05.1998. , Dytiyzz gjkbnbrf

13 Dtljvcndtyyjt ghbkj;tybt "Hjccbqcrjq Ufptns$, 12.05.1998., Dytiyzz gjkbnbrf

 

Tekstā un 1. pielikumā

lietoto saīsinājumu atšifrējumi

un paskaidrojumi

OSCE (EDSO) — Eiropas drošības un sadarbības organizācija (dalība kopš 1991.gada 11.septembra), ar 1991.gada 2.aprīļa Madrides rezolūciju izveidota EDSO Parlamentu asambleja, kurā LR uzreiz kļuva par pilntiesīgu dalībnieci

ANO (UN) — Apvienoto Nāciju Organizācija (dalība kopš 1991.gada 17.septembra)

PS (IPU) — Parlamentu savienība, LR lūgums atjaunot dalību tiek pieņemts 1991.gada 1.oktobrī, jo LR darbojās šajā institūcijā līdz 1940. gadam, kad dalība tika apturēta

ANIZKO (UNESCO) — Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (dalība kopš 1991.gada 14.oktobra)

BA — Baltijas asambleja (izveidota 1991.gada 8.novembrī)

PLO (FAO) — Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (dalība kopš 1991.gada 9.novembra)

SES (ITU) — Starptautiskā elektrosakaru savienība (dalība kopš 1991.gada 11.novembra)

ZAA (NAA) — Ziemeļatlantijas asambleja (asociatīvais statuss kopš 1991.gada novembra)

VVAO (WHO) — Vispasaules veselības aizsardzības organizācija (dalība kopš 1991.gada 4.decembra)

SDO (ILO) — Starptautiskā darba organizācija (LR atjauno dalību 1991.gada 3.decembrī)

ZASP (NACC) — Ziemeļatlantijas Sadarbības padome (dalība kopš 1991.gada decembra)

BJVP (CBSS) — Baltijas jūras valstu padome, LR ir viena no organizācijas dibinātājām, darbojas kopš 1992.gada 6.marta

SVF (IMF) — Starptautiskais valūtas fonds (dalība kopš 1992.gada 19.maija)

ERAB (EBRD) — Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (dalība kopš 1992.gada 18.marta)

VMO (WMO) — Vispasaules meteoroloģiskā organizācija (dalība kopš 1992.gada 15.maija)

RES (WEU) — Rietumeiropas savienība, Latvija piedalās Konsultatīvajā forumā, kas izveidots 1992.gada 16.jūnijā, LR asociatīvais statuss piešķirts 1994.gada 9.maijā

VPU (UPU) — Vispasaules pasta ūnija (dalība kopš 1992.gada 17.jūnija)

SCAO (ICAO) — Starptautiskā civilās aviācijas organizācija (dalība kopš 1992.gada 14.augusta)

SAA (IDA) — Starptautiskā attīstības aģentūra (dalība kopš 1992.gada 11.augusta)

SFK (IFC) — Starptautiskā finansu korporācija (dalība kopš 1992.gada 27.augusta)

PTO (GATT/WTO) — Pasaules tirdzniecības organizācija — novērotāja statuss kopš 1992.gada septembra, sarunas par uzņemšanu organizācijā pabeigtas 1998.gada 14.oktobrī

INTERPOL — Starptautiskā kriminālpolicijas organizācija (dalība kopš 1992.gada 4.novembra)

PB (WB) — Pasaules banka (dalība kopš 1992.gada)

EVAAO (EPPO) — Eiropas un Vidusjūras augu aizsardzības organizācija (dalība kopš 1993.gada1.janvāra)

VIIO (WIPO) — Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācija (dalība kopš 1993.gada 21.janvāra)

SJO (IMO) — Starptautiskā jūras organizācija (dalība kopš 1993.gada 1.marta)

ANO SBF (UNICEF) — ANO Starptautiskais bērnu fonds (dalība kopš 1993.gada aprīļa)

EP (EC) — Eiropas Padome (dalība kopš 1995.gada 10. februāra)

ES (EU) — Eiropas Savienība, Eiropas līgums parakstīts 1995.gada 12. jūnijā, ES kandidātvalsts (kopš 1995.gada 27.oktobra), ES asociētās valsts statuss piešķirts 1998.gada 1.februārī

ES BTL — Eiropas Savienības Brīvās tirdzniecības līgums, stājās spēkā 1994.gada 24.novembrī

NATO — Ziemeļatlantijas līguma organizācija, 1994gada 14.februārī LR kļuva par programmas "Partnerattiecības mieram" dalībnieci, 1997.gada jūnija Madrides samitā Latvija tika atzīta par perspektīvo dalībvalsti

BH — Baltijas harta, tika noslēgta starp Baltijas valstīm un ASV 1998.gada 16. janvārī

1. pielikums

Latvijas dalība svarīgākajās starptautiskajās organizācijās un institūcijās

2. pielikums

Valstis, ar kurām Latvijai ir līgumi par vīzu režīma atcelšanu.

Stāvoklis 1998.gadā

3. pielikums

Prognozes 2000.gadam

4. pielikums

No 1990.gada 4.maija Latvijas Republika ir noslēgusi 364 divpusējos līgumus

5. pielikums

No 1990.gada 4.maija LR ir noslēgusi 364 divpusējos līgumus, tai skaitā:

6. pielikums

Noslēgtie divpusējie un daudzpusējie līgumi