7.Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins:

Par Latviju ar citu acīm

Kultūras un etniskās piederības ziņā mēs sevi varētu pat uzskatīt par eiropiešiem (vismaz valsts oficiālajām amatpersonām tā ir pieņemts apgalvot valsts svētkos un vizītēs).

Kā latviešus uztver eiropieši, nav zināms, toties viena no pasaules lielākajām tirgus informācijas piegādātājām — firma "AC NIELSEN" — aptaujāja vairāk nekā 400 Vācijas un Lielbritānijas kompāniju (tai skaitā starptautisko kompāniju) pārstāvjus par Igauniju. "Atslēgas vārdi", ar ko asociējās Igaunija, bija — karadarbība, sniegs, degvīns, Balkāni, Krievija, mazs tirgus, vāja ekonomika, Rīga, vārti uz Kaspiju. Tādi maldīgi priekšstati par Igauniju ir britu un vācu uzņēmējiem (tādi un līdzīgi būtu arī par Latviju). Tikai 10 procenti respondentu Lielbritānijā zināja, ka Igaunija ir Baltijas valsts. Tikai 5 procenti Vācijā un 1 procents Lielbritānijā zināja, ka tā ir Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts — lūk, ko domā cilvēki, kuri ir atbildīgi par investīciju ieguldīšanu Baltijas valstīs. Secinājums — igauņi saka, ka Igaunijai jāuzsver ES kandidātvalsts statuss, ekonomiskā un finansu stabilitāte un laba infrastruktūra.

Tās ir trīs četras lietas, kuras vajadzētu iegaumēt arī Latvijas institūtam, kas atbild par Latvijas tēla veidošanu, kā arī tas, ka Latvijai ir lielākā galvaspilsēta Baltijā — Rīga, vai tas, ka šeit būs lielākā Nacionālā bibliotēka.

Taču pie tēla veidošanas pieder arī lietas, kuras varbūt labāk ir noklusēt. Austrijā noklusēja vēsturi, bet reklamēja sportu un operu. Kuras ir tās lietas, kas būtu jānoklusē mums? Jānoklusē būtu tas, ka padomju režīma gados protestantiskā darba ētika nedaudz ir atšķaidīta ar degvīnu, bet vāciskais dzīvesveids, pilsētvide un kultūra piesārņota ar saulespuķu sēkliņu čaumalām — nedaudz.

Kā trāpīgi kādā rakstā ir atzīmējis vēsturnieks Staņislavs Rullis — "caurmēra latvietis joprojām dzīvo postpadomju realitātē, kas ir ļoti tāla no eiropeiskā dzīvesveida, joprojām televīzijā skatās amerikāņu filmas krievu valodā, bet praktiskas iemaņas vērtē augstāk par izglītību".

Ak, šīs praktiskās iemaņas! Tas izskaidro to, kāpēc laukos vidēji ganāmpulkā ir tikai 3 govis, toties ir 386 licencētas kautuves un 165 gaļas pārstrādes uzņēmumi. Taču neviena kautuve neatbilst ES prasībām, un tas ir iemesls, kādēļ mūsu gaļas izstrādājumus turp nevar eksportēt. (Jānis Skvarnovičs — Piensaimnieku centrālās valdes priekšsēdētājs — seminārā "Vai esam gatavi sarunām ar ES"; 1999.gada 16.decembrī.) Arī satiksmi ar vienīgo turīgo ES kaimiņvalsti Zviedriju kārtējo reizi gatavojas atsākt kārtējais prusaku kuģis, kaut arī iepriekšējie divi — "Iljičs" un "Rusj" — bankrotēja, simbolizējot korupciju un to, ka Latvija domāšanā bieži vien ne par mata tiesu nav tuvāk Rietumiem kā Krievija.

Latvijā ir maz cilvēku, kuri saskārušies ar ārpasauli, ieguvuši Rietumu izglītību un dzīves pieredzi. Maz ir to, kas lasa Eiropas valodās. Kabeļu televīzijas Latvijā nepiedāvā "EIRONEWS", toties piedāvā sešas Krievijas TV programmas. Atkal jāpiekrīt S.Rullim, ka neapstrādātu kokmateriālu un lētu tekstiliju eksports mums ir devis tikai lielu skaitu lietotu auto, bet ne sapratni par eiropeisko dzīvi. Pēdējie 10 gadi ir parādījuši, ka bez ārējiem impulsiem un resursiem latviešiem ir grūti atbrīvoties no padomju režīma mantojuma visās jomās. Eiropa rāda, ka var dzīvot citādi nekā Krievijā, bet tas ir iespējams tikai un vienīgi pēc dziļām pārmaiņām izglītības un informācijas vidē.

Tagad par to, kā amerikāņi vērtē Eiropu. Lai man nepārmestu necieņu pret Latviju, citēšu to, ko saka amerikāņi par Austrumvāciju, kur institūcijas radās vienā dienā, un valsts saņēma pasaules līmeņa Rietumvācijas likumus, tiesas, valsts pārvaldi, kā arī simtiem miljardu Vācijas marku. Rūdijs Dornbušs, Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta ekonomikas profesors, saka: "Milzīgās izmaksas devušas tikai nenozīmīgus rezultātus, darba ražīguma līmenis Austrumvācijā joprojām ir zems, bet izdevumi algām — milzīgi." Ir viedoklis, ka piecdesmit komunisma gadi esot sabojājuši austrumvāciešus. Tā vietā, lai ieviestu pirmklasīgu kapitālismu, viņi labprāt dzīvo no dāsnās sociālās palīdzības līdzekļiem. Te varētu piebilst, ka komunisms sabojā jebkuras tautas pārstāvjus, ne tikai latviešus vai austrumvāciešus.

Ja mums ir bailes no savas neatkarības zaudēšanas ES, ko lai mēs domājam par amerikāņiem, kuri ne tikai ir iespiedušies ES, nopērkot tādus uzņēmumus kā "Volvo" Zviedrijā vai "Opel" Vācijā, apvienojot "Kraisler" — Daimler" vai "Fiat" ar "General Motors", bet kuri atļaujas zoboties par ES valstu sociālo un ekonomisko modeli. Piemēram, Vācijā 70% parlamenta locekļu ir birokrāti un skolotāji. Bet, kā saka jau manis minētais Rūdijs Dornbušs, skolotāju un birokrātu kultūras orientācija dziļumos ir vērsta pret tirgu, tā nevēlas pieņemt riskantus lēmumus un dievina nemainīgu stāvokli, te nav ne mazāko izredžu uz izpildvaras revolūciju. Vai nav skaisti teikts par cīņu pret augstskolu reformām, "Latvenergo" restrukturizāciju un reģionālo reformu Latvijā? Atšķirībā no Amerikas Ziemeļeiropai trūkst uzņēmējdarbības, eksperimentēšanas, riskēšanas un uzņēmības kultūras. Valsts katram pasaka, ko darīt. Dominē pasīvais noskaņojums "man neviens neteica". Es to citēju tikai tāpēc, lai mēs nebaidītos — tieši tas pats, kas pie mums. Tikai jāpagūst iestāties, kamēr globalizācija nav pārņēmusi visu ES un tā nav beigusi eksistēt vai arī kļuvusi daudz dinamiskāka, konkurētspējīgāka un mums daudz grūtāk sasniedzama.

Runa Latvijas inteliģences 34. konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000. gada 15. aprīlī