Par privatizēto dzīvojamo māju apsaimniekošanu

Maija Rubīna

No īrnieka kļūstot par dzīvokļa vai pat mājas īpašnieku, cilvēks sāk arī domāt saimnieciskāk, apsverot ik iespēju ietaupīt. Viņš apzinās, ka nu reiz radusies iespēja daudz lielākā mērā noteikt gan savas ērtības, gan izdevumus. Tieši šeit ļoti liels īpatsvars tieši centralizētajai siltumapgādei, kas apkures sezonā jūtami tukšo ikviena maciņu, nereti karsējot bez mēra vai gluži otrādi — liekot drebināties vēsā miteklī. Tālab nav brīnums, ka diezgan daudzi izdomā no šī pakalpojuma atteikties. Jo vairāk tālab, ka pēdējā laikā arvien pieejamākas un kārdinošākas kļūst dažādas modernas apkures ietaises un sistēmas.

Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas rīkotajā seminārā privatizēto māju apsaimniekotājiem Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāja Maija Rubīna izteica savas domas par dzīvokļu īpašnieku vēlmi un iespējām izvēlēties siltuma piegādātāju. Var teikt, ka viņa pauda gan speciālistes, gan amatpersonas viedokli, vienlaikus informējot arī par Rīgas domes 1998. gada 8. septembra noteikumiem Nr. 15, kas reglamentē jautājumu par centrālās apkures atslēgšanu Rīgā.

M. Rubīna informēja, ka dzīvokļus no centrālās apkures sistēmas vēlas atslēgt galvenokārt dzīvokļu īpašnieki, bet daudz retāk — arī īrnieki. Pirms gada vai diviem, kad Rīgā nepārtraukti tika paaugstināta maksa par centralizēto siltumapgādi, šī vēlēšanās pāriet uz individuālo apkuri kļuva aktuāla un bija arī saprotama. Tagad, kad dzīvojamās mājas aprīkotas ar siltuma skaitītājiem, kad tiks sperts nākamais solis — uzstādīti siltuma regulatori un veikti citi pasākumi siltuma zudumu novēršanai, katram dzīvokļa īpašniekam risināt pašam savas apkures problēmas gan nebūtu tas labākais ceļš, sacīja M.Rubīna.

Viņam pirmām kārtām jāizvērtē sava rocība, jo atslēgšanās no centralizētās siltumapgādes nav lēta. Vēl jāņem vērā, ka būs jātiek galā ar diezgan garu birokrātiskas saskaņošanas un projektēšanas procedūru, līdz dzīvokļa īpašnieks nonāks Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komisijā, kura dos tehnisku atzinumu — piekrīt vai nepiekrīt centrālās apkures ierīkošanai. Tikai pēc tam iespējams uzsākt projekta realizāciju, kas arī ir diezgan sarežģīta un dārga.

Centrālās apkures vietā iespējams ierīkot triju dažādu veidu individuālo apsildi. Kā pirmo no tiem M.Rubīna minēja elektrisko apkuri. Tā gan ir visdārgākā, taču šajā gadījumā pašvaldībai nav iemesla atteikumam, jo dzīvokļa īpašnieks pāriet uz ekoloģiski tīru apkures veidu, kas pilsētai nerada kaitējumu. Taču arī tas nav vienkārši, jo namu elektroinstalācija visai bieži ir veca un nav piemērota tik lielai slodzei. Tātad var gadīties, ka jāierīko jaunas elektropievades līnijas, jāuzstāda citi skaitītāji utt. Protams, šeit neko nedrīkst uzsākt, pirms nav saņemta atļauja no attiecīgā "Latvenergo" elektrotīklu rajona.

Nākamais un Rīgā visizplatītākais apsildes veids ir individuālā gāzes apkure. Ar zināmiem nosacījumiem, lietojot modernas sistēmas, tā īpašniekam patiešām izmaksā lētāk. Arī šajā gadījumā nepieciešams projekts, jāierīko īpaša ventilācijas sistēma. Vienkāršāk to izdarīt, ja dzīvojamā mājā saglabājušies dūmeņi un iepriekšējā ventilācija. Samērā vienkārši atteikties no centrālās apkures arī tad, ja dzīvojamā mājā pilnīgi saglabāta malkas apkures sistēma, un dzīvokļa īpašnieks vēlas izmantot tikai to.

Taču M.Rubīna uzsvēra, ka salīdzinošais lētums, ko sola gāzes un cita veida apkure, kas saistīta ar kurināmā dedzināšanu, ir tikai šābrīža priekšrocība. Kālab? Viņa minēja piemēru no Dānijas prakses. Šajā valstī 1 gigakalorija reāli izmaksā 17 latu. Bet iedzīvotāji par to maksā 40 latu. Kur rodas starpība? Uz to nodokļu un nodevu rēķina, kas saistīti galvenokārt ar vides aizsardzību. Diezgan tuvā nākotnē arī Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienības valstīs, tiks ieviesti maksājumi, kas saistīti ar CO2 izmešiem. Tad vienkāršāka un izdevīgāka kļūs centralizētās siltumapgādes izmantošana, sevišķi, ja siltumenerģija izstrādāta koģenerācijas režīmā, kur kurināmo patērē vismazāk un attiecīgi mazāk ir arī izmešu.

Ja pēc visiem šiem pretargumentiem kāds daudzdzīvokļu mājas iemītnieks tomēr vēl vēlas atteikties no centrālās apkures, ar ko viņam būtu jāsāk?

Pirmām kārtām ar savu nodomu jāiepazīstina mājas īpašnieks un jāsaņem viņa piekrišana. Ja mājas īpašnieks ir dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība, tad atļauja jālūdz tai. Nākamais — Rīgas domes Komunālā departamenta tehniskās daļas apmeklējums, kur individuālās apkures tīkotājs saņems informāciju par visiem priekšnosacījumiem centrālās apkures atslēgšanai, par dokumentiem un projektiem, kas jāiesniedz domes komisijā. Kad labvēlīgā gadījumā tās atļauja būs saņemta, vēlreiz savu noteicošo vārdu sacīs ēkas īpašnieks. Lūk, tāds ir daudzdzīvokļu iemītnieka sarežģītais ceļš uz sava individuālā siltuma sapņa īstenošanu.

M.Rubīna gan iesaka, ka daudz vienkāršāk ir kopējiem spēkiem sakārtot mājas siltummezglu un veikt citus taupības pasākumus. Tad maksa par centralizēto siltumapgādi vairs nesagādāšot rūpes. To apliecina arī dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības "Augstskola" pieredze.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Māris Kundziņš