Vides aizsardzības kluba Ārējo sakaru programmas vadītājs Jānis Ulme:

Par pašas sabiedrības izvēli

Tā kā konferencē, šķiet, vienīgais pārstāvu neatkarīgu sabiedrisku organizāciju, no daudzajām problēmām, par kurām būtu jārunā, vēlētos akcentēt sabiedrības līdzdalības un informētības trūkuma faktu Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību (ES). Sākšu, atgādinot bieži dzirdēto apgalvojumu par ES kā instrumentu Latvijas attīstībai un labklājībai. Ne tikai frāzes dziļās domas un lakonisma dēļ, bet arī tādēļ, ka šī frāze diemžēl ir gandrīz vienīgais izskaidrojums, kas Latvijas sabiedrībai ir sniegts par ES pēdējos gados kopš integrācijas procesa uzsākšanas. Vai ar to ir pietiekami, ļoti šaubos, jo, lai gūtu zināmas sekmes darbā ar instrumentiem, ar tiem ir jāprot rīkoties, ne tikai jāzina, kā tos sauc.

Integrācija ES ir jautājums, kas daudzās jomās lielā mērā un turklāt ļoti drīz izmainīs faktiski katra Latvijas iedzīvotāja dzīvi. Jāsaprot, ka ne jau ES "labums" vai "ļaunums" būs tas, kas visvairāk noteiks Latvijas iespējamo attīstību šīs struktūras ietvaros (vai ārpus tās), bet gan tas, kā Latvijā tiks veidota nākotne un cik prasmīgi šis instruments tiks izmantots. Tiesības katram valsts iedzīvotājam zināt, kas tas ir par instrumentu un kā ar to rīkoties, ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem Latvijas sekmīgai attīstībai. Man ir vairāki jautājumi, kas demonstrētu problēmu virkni gan vispārīgajā procesa norisē, gan sektoros. Vispirms — kāpēc Latvijas nacionālās stratēģijas un plāni ir kļuvuši bēdīgi slaveni ES struktūrās? Tie tiek pat noraidīti.

Kāpēc ES naudas izlietošanas plānošana pirmsiestāšanās periodam notiek ārkārtīgā konspirācijā? Spriežot pēc slepenības, kādā tiek turēti projekti, un pēc tā, ka bieži vien šie projekti izgāžas, izrādās neefektīvi vai arī sastāv tikai no administratīvajām izmaksām, mēs tuvojamies ne tikai jauniem naudas pazušanas skandāliem, par kuriem ilgu laiku būs jāmaksā nodokļu maksātājiem, bet varam arī secināt, ka pastāv kāda nopietna problēma pašā procesa norises koncepcijā. Piemēram, kāpēc SAPARD plāns izrādās izveidots tā, ka nonāk pretrunā ar ES politiku, kurai mums būs jāpieskaņojas pēc iestāšanās? Kas par to atbildēs? Un kā tiek sadalīta ISPA nauda — kāpēc nav nekādas sabiedrības vai interešu grupu līdzdalības? Kas kontrolē tās izlietojumu atbilstoši paredzētajam un atbilstoši domātajam? Kāpēc līdz šim brīdim Latvija nav biedrs vienīgajā ES vides politikas īstenošanas instrumentā — "Life" programmā? Un visbeidzot — kāpēc Latvijas virzība uz ES tiek pārvērsta par sacensību ar Igauniju un citām kandidātvalstīm? Vai tas ir kāds kritērijs?

Par sabiedrības iespēju iegūt informāciju. Desmitiem uz krītpapīra drukātu bezsatura reklāmas bukletu nav pietiekama sabiedrības informēšana no valsts puses, pat ja šie bukleti ir bagātīgi ilustrēti. Neskaitāmie apgalvojumi, ka ES ir laba, arī nav sabiedrības sagatavošana nozīmīgajām pārmaiņām. Varbūt informācijas slēpšana vai bloķēšana par paplašināšanās negatīvajām sekām, neskaidrajām tendencēm ir ceļš uz ātru, bet ne sekmīgu integrāciju ES.

Ir daudzas problēmas, par kurām sabiedrībai ir jāzina, jo sabiedrībai būs ar tām jātiek galā. Ir laiks sākt uzsvērt to, ka ir ļoti daudzas sfēras, kurās sekas ES paplašināšanās procesā ir neprognozējamas. Neviens nezina, kāda izskatīsies, piemēram, ES lauksaimniecības politika pēc gadiem pieciem, jo tās satvars jau kopš 70 gadiem ir reformēts, sabrucis un atkal reformēts. Tas reformējas vēl joprojām un arvien no jauna draud sabrukt, bet ES lauksaimniecības politika skars ievērojamu daļu Latvijas sabiedrības... Līdz ar to mēs nezinām, kā varētu attīstīties nodarbinātība. Arī enerģētikas un transporta sfērā tuvākajos gados gaidāmi izaicinājumi un pārbaudījumi, it īpaši kandidātvalstīs. Vides politikas pārtop un realizējas jaunā kvalitātē, pat globālā, ne tikai ES kontekstā. Un tā tālāk un tā joprojām.

Tas viss skars mūs, bet neesmu Latvijā manījis pat politisko vēlmi cīnīties ar negatīvajām sekām. Tā vietā sabiedrība tiek ierauta diskusijās par mitoloģiskiem draudiem un ieguvumiem, nesniedzot nekādas konkrētas iespējas izvairīties no vieniem un veicināt otrus.

Runa Latvijas inteliģences 34. konferencē "Latvija ceļā uz Eiropas Savienību" Latvijas Zinātņu akadēmijā 2000. gada 15. aprīlī