Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Šajās dienās Latvijas presē bija publicēts Norvēģijas Karalistes ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka mūsu valstī Knuta Torasena oficiālais paziņojums par viņa negaidīto atsaukšanu dienestam Norvēģijas Karalistes Ārlietu ministrijā. Pavisam īsi pirms izbraukšanas no Rīgas Knuts Torasens izbrīvēja laiku sarunai ar "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktoru.

Knuts Torasens (Knut T raasen),

Norvēģijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vēstnieka kungs, šī nav mūsu pirmā saruna un, ceru, ka arī ne pēdējā. Taču savā ziņā šai intervijai ir skumjš iegansts, jo jūs pēc četriem vēstnieka darba gadiem Rīgā atstājat mūsu valsti.

— Jā, man diemžēl jums ir jāpiekrīt. Šī ir savā ziņā skumja tikšanās, jo šī man ir pēdējā diena Rīgā.

— Ko jūs darāt pēdējās stundās mūsu valstī?

— Šodien es esmu ļoti aizņemts. Tūdaļ pēc mūsu sarunas es dodos uz Ziemeļvalstu bibliotēku, lai nodotu tai Norvēģijas grāmatu dāvinājumu. Pēc tam es tiekos ar Norvēģijas krāsniņu firmas "Jotul" pārstāvi. Tad pēdējo reizi paēdīšu pusdienas ar maniem kolēģiem un draugiem Rīgas Rotari klubā. Pēc tam es ar latvisku "Uz redzēšanos" atvados no saviem darbiniekiem šeit, Norvēģijas vēstniecībā. Sešos pēcpusdienā mēs ar sievu kuģī "Rus" izbraucam uz Stokholmu, no turienes mašīnā dosimies tālāk uz Oslo. Taču es tomēr nesaku jums, latviešiem, sveiki, bet — uz redzēšanos!

— Tātad šī jums ir pēdējā intervija Latvijas presei.

— Jā, jūs arī esat pēdējais Latvijas žurnālists, ar kuru es tiekos, pēdējais oficiālais Latvijas pārstāvis, ar ko es tiekos.

— Paldies par mūsu laikrakstam parādīto godu. Es saprotu, ka tik aizņemtā dienā jums nebija viegli izbrīvēt laiku mūsu sarunai.

— Citādi nemaz nevarēja būt! "Latvijas Vēstnesis" taču ir jūsu valsts oficiālais laikraksts.

— Kāds ir jūsu aizbraukšanas iemesls? Liekas, bija taču paredzēts, ka jūs vēl arī nākamgad pārstāvēsit Norvēģijas intereses mūsu valstī.

— Tā patiešām bija paredzēts, un man tas arī bija apsolīts. Jo vairāk tāpēc, ka nākamgad Norvēģija prezidēs Baltijas jūras valstu organizācijā. Turklāt es esmu arī tā sauktās "Dublinas grupas" priekšsēdētājs, kas cīnās pret narkotiku starptautisko izplatīšanu. Taču Norvēģijas ārlietu ministrs mani visnotaļ steidzami atsauca, lai es stātos citā darbā. Es tagad būšu īpašais padomnieks miera uzturēšanas jautājumos un šo operāciju koordinators no Norvēģijas puses. Lūk, tāpēc man arī tik pēkšņi jāatstāj Latvija.

Šī steiga arī mani ļoti skumdina — jo man jau bija daudz plānu nākamā gada darbiem šeit. Bija paredzēts, ka tieši nākamais man būs beidzamais vēstnieka darba gads Latvijā. Kā tāds tas man būtu bijis visnozīmīgākais. Tā tas ir ikvienam vēstniekam — beidzamajā gadā viņš jau labi iepazinis attiecīgo valsti, nodibinājis maksimumu kontaktu un var strādāt visauglīgāk. Tieši tad visi daudzie kontakti un zināšanas par valsti dod vislabākos rezultātus. Tas ir viens iemesls, kāpēc arī esmu ļoti noskumis. Otrs iemesls, vēl svarīgāks, ir tas, ka es Latvijā atstāju ļoti daudz labu draugu. Jo es šeit tiešām jutos ļoti gaidīts, jutos pie jums ļoti labi. Es dziļi izjutu latviešu tautas sirsnīgo attieksmi, un man tā bija ļoti nozīmīga.

— Pirms mūsu tikšanās es paskatījos Rīgas Diplomātiskā korpusa reģistrā — jūs savu akreditācijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentam iesniedzāt 1995. gada 21. martā. Tātad pēc dažiem mēnešiem būs pagājuši jau četri gadi Latvijā — ilgāk Rīgā rezidē vienīgi jūsu dāņu kolēģis Mihaels Mecs Merks, kurš ir Rīgas diplomātiskā korpusa duajēns. Lai gan, taisnību sakot, nemaz neliekas, ka Rīgā esat jau tik ilgu laiku.

— Jā, arī man ir līdzīga sajūta. Tomēr fakts paliek fakts, Rīgā man pagājuši jau gandrīz četri gadi. Latvijā es ierados no Nigērijas un pēc šīs valsts Rīgā jutos tikpat kā mājās. Rīga ir brīnišķīga pilsēta. Man šajos gados bija patiesi liels prieks vērot straujo jūsu pilsētas atjaunošanu. Paskatieties, cik daudz tagad Rīgā ir lielu, modernu Rietumu standarta veikalu! Kad es pie jums ierados, tādu vēl nebija. Man, protams, prieks, ka vairums no ārzemju veikaliem Rīgā ir norvēģu veikali, es esmu ļoti lepns par to. Es gribu uzsvērt, ka Rīga ir īstena Ziemeļu pilsēta. Tā ir arī sena Hanzas savienības pilsēta.

Pozitīva attīstība šajos gados bijusi vērojama arī visā jūsu valstī. Latvijā strauji ienākusi tirgus ekonomika. Kopumā Latvijā ir arī laba makroekonomiskā situācija . Es pat domāju, ka tā ir viena no labākajām postkomunistiskajās valstīs. Jūsu ekonomika iet uz augšu, bet inflācija savukārt slīd uz leju. Pieaug Latvijas eksports, palielinās ārvalstu investīciju apjoms jūsu valstī. Cerams, ka nākamgad jūs arī varēsit sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību (ES). Un arī tas dos jaunu impulsu valsts tālākajai attīstībai. Tā ka, es domāju, jums ir dziļš pamats jauno gadu sagaidīt optimistiskā noskaņā. Jo jūsu tauta ir uz īstā ceļa, jūs ejat pareizā virzienā.

— Runājot par jūsu valsts attieksmi pret Eiropas Savienību — Norvēģija pati, kā zināms, nav ES dalībvalsts.

— Tas tiesa, Norvēģija nav pilnīga ES dalībvalsts. Taču mūsu valsts ir Eiropas ekonomiskās zonas dalībvalsts, un mums ir sadarbības līgums ar ES. Bet jā, mēs neesam ES dalībvalsts un nepiedalāmies šīs organizācijas attīstības lemšanas procesā. Protams, tas dažkārt rada papildu problēmas. Taču tā ir izlēmusi Norvēģijas tauta. Šāds lēmums pieņemts pat divos referendumos —1972. un 1994. gadā. Tiesa, šis lēmums tika pieņemts ar visai nelielu balsu vairākumu, taču tāda tomēr izrādījusies tautas griba. Bet Latviju es no sirds gribu iedrošināt tiekties pēc ES dalībvalsts statusa. Mēs pilnībā atbalstām šo Latvijas vēlmi un ceram, ka nākamgad ar jūsu valsti tiks uzsāktas iestāšanās sarunas.

— Manuprāt, viens no galvenajiem, varbūt pats svarīgākais motīvs Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību ir mūsu valsts drošības apsvērumi. Kā jūs — NATO dalībvalsts diplomāts — šajā kontekstā vērtējat Latvijas virzību uz NATO?

—Vispirms — gaidīsim Vašingtonas samita rezultātus jaunnedēļ. Kā mums visiem zināms, vispirms par NATO jaunajām dalībvalstīm kļūs trīs jau minētās valstis. Paskatīsimies, kāda būs tālākā attīstība. Norvēģija no savas puses cieši atbalsta NATO atvērto durvju politiku. Tas nozīmē iespēju arī trim Baltijas valstīm kļūt par NATO dalībniecēm. Šī ir ļoti spēcīga Norvēģijas valsts politika.

— Kopumā pasaule jauno gadu sagaida arī ar zināmām bažām, jo krīzes Dienvidaustrumu Āzijā un Krievijā ir negatīvi iespaidojušas daudzu valstu ekonomiku. Cik zinu, arī Norvēģija kā viena no lielākajām naftas eksportētājām pasaulē izjūt šīs krīzes ietekmi.

— Jā, jums taisnība. Kā daudzas pasaules valstis, arī Norvēģija izjūt šo krīžu ietekmi. Tāpat kā jūt arī jūsu valsts. Jo Latvija, kā arī pārējās Baltijas valstis pieder pie Ziemeļu reģiona. Mūsu valstis šo krīžu ietekmi izjūt daudzējādi. Vispirms jau naftas cenas ir nokritušas ļoti zemu. Norvēģija to izjūt sāpīgi, jo mūsu valsts iegūst daudz naftas un gāzes. Latvija savukārt sāpīgi izjūt eksporta apjoma samazināšanos uz Krieviju. Taču ir arī pozitīvi simptomi. Piemēram, pēdējā laikā strauji pieaudzis naftas tranzīta apjoms caur Latviju. Tā kopumā ir ļoti laba zīme jūsu valstij. Protams, lai atveseļotos no šo krīžu iespaida, mums visiem vajadzēs zināmu laiku. Es pat nedomāju, ka pilnīga atspirgšana būs iespējama jau nākamajā gadā, tam vajadzēs ilgāku laiku.

Diemžēl krīzes iespaids jūtams ne vien valstu ekonomiskajā dzīvē un firmu darbībā, tas jūtams arī cilvēku ikdienā.

— Kāds, pēc jūsu domām, būs jaunais gads kopumā?

— Vispirms jau ļoti svarīgs akcents nākamajam gadam būs NATO valstu sanāksme. Latvijai ļoti svarīgi būtu sākt sarunas ar ES. Tiesa, medijos parādījies arī viedoklis, ka iestāšanās process varētu izrādīties ilgāks nekā gribētos. Īpaši jau runājot par iestāšanos NATO.

Runājot par ekonomisko dzīvi, mani māc bažas, ka atgūšanās no nule minētajām lielajām krīzēm prasīs ilgāku laiku, nekā mums gribētos. Taču tas nav nekas traģisks, tam vienkārši jābūt gataviem un jāuzņem šis process lietišķi un pragmatiski.

— Kādu jūs jauno gadu iztēlojaties pats sev un savai ģimenei? Šķiet, jūsu jaunie pienākumi nebūs no vieglajiem.

— Jā, jums pilnīga taisnība, taču tas ir arī ļoti vilinošs darbs. Savā ziņā liels pārbaudījums. Manā kompetencē taču būs starptautiskās miera spēku operācijas. Līdz ar to man būs cieši jāsadarbojas ar ANO, NATO, Rietumeiropas Savienību, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, Eiropas Padomi, kā arī ar humanitārajām organizācijām, jo manā kompetencē būs arī humānā palīdzība krīžu skarto rajonu iedzīvotājiem visā pasaulē. Tā ka tas vispirms būs liels pārbaudījums man pašam. Mana pirmā misija būs jau janvārī Āfrikā — Kongo un Ugandā. Mans uzdevums būs noskaidrot reālo situāciju šajā krīzes rajonā un izstrādāt rekomendācijas tās uzlabošanas pasākumiem.

Kā redzat, es pie saviem jaunajiem darba pienākumiem ķeršos nekavējoties. Šis darbs man nozīmēs milzumdaudz ceļojumu. Vispirms jau, protams, uz ANO mītni Ņujorkā un uz NATO ģenerālštābu Briselē. Taču man būs jāceļo uz visdažādākajām pasaules vietām un vispirms tātad uz Centrālo Āfriku.

— Es gribētu izteikt cerību, ka šis darbs jums nebūs bīstams, taču kā profesionālis zinu — bīstamības elements būs.

— Jā, tas varētu būt arī bīstams. Taču mums katram ir jāievēro nepieciešamā piesardzība un nevajag tīši izaicināt likteni. Es jau arī esmu bijis daudzos kritiskajos planētas punktos. Jūs varbūt atceraties, ka es apmēram pirms diviem gadiem jau biju nosūtīts starptautiskā misijā uz Ruandu, lai iepazītos ar bēgļu situāciju šajā valstī pēc Ruandas traģēdijas. Toreiz es šajā misijā tiku nosūtīts kā Norvēģijas Ārlietu ministrijas īpašais pārstāvis. Bez tam es, kā jau teicu, esmu strādājis Nigērijā, tātad jau pazīstu Āfriku. Pazīstu arī Āziju, jo esmu to daudzkārt apmeklējis. Es gan neesmu tik daudz bijis Latīņamerikā. Diemžēl mūsdienu pasaulē ir pārāk daudz kritisku rajonu, kuros ir nestabila politiskā situācija, un daudzviet notiek pat pilsoņu kari.

— Vai varam cerēt jūs atkal kādreiz redzēt arī Latvijā? Pie mums, paldies Dievam, valda stabilitāte un nav pat iedomājamas problēmas, par kādām jūs nupat runājāt.

— Jā, es noteikti apmeklēšu arī Latviju. Taču, protams, ne jau savā jaunajā kapacitātē kā miera spēku operāciju koordinators. Es pie jums tagad braukšu kā privātpersona un ceru, ka tas notiks ļoti drīz. Man Latvijā paliek daudz labu draugu, daudzi no viņiem mani ir jau ielūguši ciemos. Iespēju robežās es šos ielūgumus arī īstenošu. Ceru apmeklēt Latviju ik gadu vai vismaz otro gadu, ja neiznāks biežāk. Jo mēs ar sievu nekad nespēsim aizmirst šos fantastiskos gadus, ko esam pavadījuši jūsu jaukajā valstī. Es jau teicu, taču ļaujiet man atkārtot: mēs dziļi izjutām latviešu sirsnīgo attieksmi pret mums, un mums šeit paliek daudz labu draugu. Mēs patiešām mīlam jūsu tautu.

— Vai varat jau ko pateikt par sava darba turpinātāju? Kad ieradīsies nākamais Norvēģijas Karalistes vēstnieks ?

— Es ceru, ka viņš ieradīsies janvāra beigās vai februāra sākumā. Pagaidām gan mans pēctecis vēl nav iecelts. Es ceru, ka viņš tiks iecelts vēl līdz Ziemassvētkiem. Un, kamēr Viņa majestāte karalis nav parakstījis nākamā vēstnieka iecelšanas aktu, es nevaru nosaukt šī cilvēka vārdu. Taču es ceru, ka Norvēģijā šī jaunā vēstnieka norīkošanas procedūra tiks šajās dienās pabeigta un jau uz Ziemassvētkiem mana pēcteča vārds būs oficiāli zināms.

— Atļaujiet novēlēt jums un jūsu ģimenei priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!

— Es savukārt gribu novēlēt vispirms jau saviem daudzajiem latviešu draugiem, kā arī visiem "Latvijas Vēstneša" lasītājiem un visai latviešu tautai ļoti priecīgus Ziemassvētkus un mierīgu, patiešām labu jauno, 1999. gadu. Es ceru, ka veiksmīgi uzsāktās reformas Latvijā tiks turpinātas un ka jūs visi izjutīsit to pozitīvos rezultātus. Es arī ļoti ceru, ka Eiropas Savienība nākamgad sāks iestāšanās sarunas ar Latviju. Vēlu, lai paaugstinātos Latvijas tautas dzīves standarts, un ceru, ka tā arī notiks.

No visiem sirds dziļumiem vēlu jums Latvijā visu to labāko!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto no "LV" arhīva