Tikšanās ar Irēni Eberšteini — Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka profesora Luda Bērziņa meitu

Pēc piecdesmit četru gadu prombūtnes Irēne Eberšteine pirmoreiz uz Rīgu atbrauca 1990. gadā. Toreiz — kopā ar Venecuēlas kori, lai piedalītos lielajos Dziesmu svētkos. Nesen viņa Latvijā viesojās jau ceturto reizi.

Jau pusgadsimtu Irēnes Eberšteines mītnes vieta ir Venecuēlas galvaspilsēta Karakasa. Taču ar dzimteni viņai sasaiste ir cieša. Te Jaundubultos ir viņas tēva — ievērojamā latviešu kultūras darbinieka, rakstnieka un mācītāja, folklorista, Latvijas Universitātes profesora, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Luda Bērziņa memoriālā māja–muzejs. Te pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu atdusas Katskiļu kapsētā Amerikā tagad Džūkstes kapos guldīti abu vecāku pīšļi. Te arī Luda Bērziņa piemiņas fonds ar tā iedibinātajām ikgadējām prēmijām par pētījumiem pedagoģijā, folkloristikā, literatūrzinātnē un novadpētniecībā. Un arī māsas dēla — ASV dzīvojošā izcilā ķirurga, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Kristapa Kegi fonds.

Latvju tautas gara mantas kopēja profesora Luda Bērziņa un viņa dzīvesbiedres Minnas bērni, mazbērni un mazmazbērni visi dzīvo tālu no Latvijas. Liktenim labpaticis šo lielo ģimeni, tāpat kā daudzas citas, Otrā pasaules kara gados aizvest tālu no dzimtenes. Izšķirt. Lai pēc tam dotu iespēju atkal satikties. Kaut vai svešatnē.

… Jau 1944. gadā, pati pirmā no ģimenes Latviju atstāja Luda Bērziņa meita Irēne. Aizbrauca ar mazītiņu koferīti, cerēdama, jo drīz atgriezties. Pēc studijām Itālijā, kur viņa pabeidza balss nostādīšanas klasi, Irēne 1939. gadā bija sākusi strādāt par pasniedzēju Latvijas Konservatorijā. Tie bijuši skaisti darba gadi kopā ar Alfrēdu Ozoliņu, Jāzepu Vītolu, Pēteri Barisonu, Hertu Lūsi un Paulu Saksu. Viņa palīdzējusi nostādīt balsi daudziem topošajiem māksliniekiem — gan kordziedātājiem, gan solistiem. Kad 1944. gadā arī profesionāļiem nācies iesaistīties tā dēvētajā darba dienestā, Irēne Bērziņa uzaicināta pavadīt kādu vācu tautības kundzi uz Vāciju. "Dzīvojām pie šīs ģimenes attāliem radiem", atceras Irēne Eberšteine, "kad sāka pienākt ziņas par frontes tuvošanos. Kundze, kura tolaik gaidīja trešo bērniņu, devās tālāk uz Jēnu un Tīringenu, un man atkal nācās doties viņai līdzi. Arvien vairāk uztraucos par savējiem, gribēju kaut ko par viņiem uzzināt."

Ludis Bērziņš ar ģimeni no Latvijas izbrauca burtiski pēdējā brīdī. Pēc laika Irēnei bija lemts ar viņiem satikties. "Tēvs bija salauzis kāju. Man klāt bija grāmatiņa ar ierakstu, ka esmu darba dienestā no Latvijas Konservatorijas. Drīz vien tajā ierakstīja, ka esmu nozīmēta darbā pie profesora, kam lauzta kāja (tas bija tēvs). Tas notika Tepličenovā. Vecāki tolaik jau zināja, ka mana māsa Rūta ar savu vīru, ievērojamo ķirurgu Jāni (Kristapa Kegi vecāki — A.P.) atrodas Emmendigenē, netālu no Freiburgas. "Arī es piebiedrojos Kegi ģimenei. Bija liela vēlēšanās uzturēt latvietības garu. Un mans tēvs bija neoficiāls Latviešu biedrības goda priekšsēdētājs. Man uzticēja godpilnu uzdevumu — rīkot latviešu mākslinieku izstādes." Sākusies sarakste ar citās zonās dzīvojošiem pazīstamiem latviešu māksliniekiem. Tai laikā Irēne iepazinusies ar savu nākamo vīru gleznotāju Hariju Eberšteinu. Plaša izstāde tikusi sarīkota Bādenbādenē.

Par savu vīru Irēne Eberšteine stāsta: "Viņš dzimis Liepājā. Uzsācis Rīgā arhitektūras studijas, viņš uzzināja, ka iespējams iestāties Beļģijas Mākslas akadēmijā, un arhitektūras studijas pameta pusceļā. Beļģijas Mākslas akadēmijā viņš ar zelta medaļu pabeidza figurālās glezniecības klasi. Tas viņas deva iespēju gleznot arī prinča Leopolda pirmās sievas karalienes Astrīdas portretu. Vēlāk mans nākamais vīrs pabeidza arī ainavu glezniecības klasi. Karš jau gājis uz beigām, kad viņa māte, kas dzīvojusi netālu no Drēzdenes, vairākkārt lūgusi varas iestādes, lai atļauj nokļūt pie dēla. Vienmēr tikusi atraidīta, līdz kādas angļu dāmas ņēmušas viņu savā aizgādībā un panākušas lūguma izpildi."

1948. gadā Emmendigenē Irēne Bērziņa ar Hariju Eberšteinu apprecējušies. Kopā ar vīru un viņa māti vēlējušies izceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Taču visās komisijās, kur griezušies pēc atļaujas, bijusi viena atbilde: vispirms lai izbrauc jaunie un, kad būs iekārtojušies, varēs izsaukt pie sevis vecākus. Harijs Eberšteins sacījis, ka bez mātes viņi nekur nebrauks. Labvēlīga attieksme bijusi no Venecuēlas konsula puses, kurš sacījis: "Redzēju jūsu diplomus, zinu, ko spējat, un ļoti vēlētos jūs Venecuēlai. Konsula rokās kādreiz ir iespēja likumus nedaudz grozīt. Pieņemšu jūs kā rezidentus. Taču … ar vienu noteikumu. Lai jums nebūtu jāmelo tiem, kas sēž ārpusē, jūs nedrīkstat iziet pa durvīm, caur kurām ienācāt. Izvedīšu jūs pa citām." Ar lielu sirsnību Irēne Eberšteine atceras toreizējo Vencuēlas konsulu, kurš ne vien pavēris iespēju kopā ar vīru un viņa māti doties uz Venecuēlu, bet devis arī atļauju ņemt līdzi daudzas vīra gleznas un sadzīvē nepieciešamas lietas. Kad bijuši jau gatavi izceļošanai, pienākusi arī atļauja doties uz Ameriku. Tikai — nedaudz par vēlu.

Pēc ierašanās Karakasā sākumā bijis grūti. Pirmajā laikā dzīvojuši mazā istabiņā, taču pamazām dzīve sākusi iet uz augšu. Harijam Eberšteinam radušies interesanti darba piedāvājumi. Arī kontrakts par prezidenta sievas portretu. Bijis jau aizvests statīvs, uzvilkts audekls un ar ogli iezīmētas aprises. Taču 1950. gada 13. novembrī, kad Harijam Eberšteinam bijis jābrauc gleznot, kļuvis zināms, ka nogalināts prezidents. Karakasā Harijs Eberšteins nodzīvojis neilgi, un Irēne palikusi divatā ar viņa māmiņu, kas vēlāk pārcēlusies uz dzīvi citviet. "Kad vīrs vēl bija dzīvs, skaisti iekārtojāmies kādā Karakasas augstceltnē. Nopirkām vecu, bet ļoti labu flīģeli. Visapkārt bija gleznas. Ap mums pulcējās kultūras cilvēki. Pilsētas muzejā tika sarīkota vīra darbu izstāde. (Tagad Harija Eberšteina gleznas pastāvīgi eksponētas Luda Bērziņa memoriālajā muzejā Jaundubultos. — A.P. ) Pati sākumā mācīju bērniem klavierspēli un dziedāšanu. Nostādīju dziedātājiem balsis — arī slavenajai venecuēliešu dziedātājai Morellai Munjos. Vēlāk sāku nodarboties ar dziedātāju balsu ārstēšanu, jo šajā jomā man bija jau zināma pieredze. Kādreiz apgūto metodi pilnveidoju, un tai ir panākumi. Paralēli spēlēju ērģeles, lai gan neuzskatu sevi par ērģelnieci. Taču baznīcas darbam esmu noderīga. Spēlēju latviešu, norvēģu, zviedru un spāņu draudžu baznīcās dievkalpojumos, pavadu arī solistus."

Pēc vīra nāves Irēne Eberšteine jau trīsdesmit četrus gadus dzīvo viena Karakasā. Dzīvo mazā villā un saglabā savu allaž aktīvo dzīvesveidu. Viņa līdzdzīvo Latvijas izaugsmei un priecājas par pozitīvajām pārvērtībām. "Esmu dzimusi optimiste, un tas ir mantots no tēva," viņa teic. "Tāpat kā humora izjūta — šī brīnišķīgā metode, kas der pret visām likstām. Mans tēvs vienmēr visu darīja ar prieku, vienmēr atcerējās latviešu tautas dziesmas. Humors un optimisms man ir palīdzējuši pat dzīves visgrūtākajos brīžos. Būdama Indijā, sapratu, ko nozīmē teiciens "uzvedas kā elefants". Ziloņu pulki iet lēnām un mierīgi, neliekoties ne zinis par to, ka suņi viņiem kož kājās. Es laikam arī bieži vien uzvedos kā elefants. Lai cik man bijis grūti, neesmu žēlojusies. Un man nepatīk cilvēki, kas gaužas. Uzskatu, ka cilvēks spēj izturēt daudzas grūtības un var sevi audzināt. Kādreiz jāprot būt arī pazemīgam. Taču optimismu un humoru pazaudēt nedrīkst!"

Šajā reizē, braucot uz Rīgu, Irēne Eberšteine bija atvedusi līdzi slavenās džeza dziedātājas Bellas da Kostas iedziedātas plates, lai tiekoties ar Raimondu Paulu, pārrunātu par mākslinieces iespējām sniegt koncertu Latvijā. "Katru gadu viņa dodas koncerturnejās uz Šveici, Spāniju, Holandi… Dziedātāja gribētu uzstāties arī šeit. Viņas prasības nav augstas — vienīgi apmaksāt uzturēšanās izdevumus. Man ir līdzi arī kāda mana skolnieka iedziedāta plate."

Pirmais, kas pārsteidz, tiekoties ar Irēnu Eberšteinu, ir viņas fantastiskā vitalitāte un dzīvesprieks. Grūti ir noticēt, ka viņai tikai… astoņdesmit septiņi gadi. "Es galvenokārt atrodos jaunatnes vidū. Un, ja man nākas būt ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, man ir diezgan grūti. Lai man piedod mani vienaudži un tie, kas par mani tikai mazliet jaunāki! Viņi ir dzīvesgudri. Bet manam temperamentam šī vide nav piemērota. Man ir jābūt kopā ar jauniem cilvēkiem. Un jāsaka, ka arī šie jaunie cilvēki mani uzņem kā sev līdzīgu. Pēc sava rakstura un dzīvesveida jūtos tā, it kā man būtu vēl tikai trīsdesmit."

Armīda Priedīte

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Irēne Eberšteine Rīgā 1998. gada 8. septembrī