Rīga vēsturiskā skatījumā un nākotnes vīzijā

11.decembrī Rīgā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kopsēde par pētījumiem "Letonikā"

Šī bija jau 21.sēde Latvijas Zinātņu akadēmijas "Letonikas" programmas ietvaros. Un kā parasti — ārpus akadēmijas sienām. Šoreiz — Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, aktīvi piedaloties gan šī muzeja ļaudīm, gan arhitektiem un pieminekļu aizsardzības speciālistiem.

Artistiski iejuzdamies Rīgas raganas jebšu žagatas lomā, akadēmiķis Viktors Hausmanis ik runātāju pieteica ar polemisko jautājumu "Vai Rīga gatava?", mudinot ikkatru vēstures problēmu saistīt ar šodienu un nākotni.

Sarunu ievadīja nama saimniece — muzeja direktore Klāra Radziņa. Viņa aicināja aktīvi izteikt domas un viedokļus par vēstures apziņas veidošanas procesu Latvijā un tuvākās nākotnes svarīgākajiem uzdevumiem. Viņa uzsvēra, ka pēc "dzelzs priekškara" krišanas kļuvuši pieejami ārzemju arhīvi un citi zinātniskie avoti, taču tikpat svarīgi ir apgūt tepat, Latvijā, esošās liecības:

— Vēstures izzināšanas procesā nenoliedzami jāizmanto arī vietējie tautas vēsturiskās atmiņas glabātāji — arhīvi, muzeji un bibliotēkas. Muzeju mūsu valstī ir vairāk nekā 220. Tajos glabājas 4,5 miljoni kultūras vērtību vienību. Taču muzeju krājuma pilnīga izmantošana vēstures izzināšanai ir problemātiska — nav automatizētas uzskaites. Ideāli būtu, ja kultūras mantojuma glabātājas institūcijas kopīgi varētu inventarizēt svarīgākos lietiskos, rakstiskos un vizuālos materiālus par galvenajiem Latvijas vēstures notikumiem un tiem būtu datorizēta uzskaite. Bet tā ir nākotne, jo mums vispirms nepieciešams tehnoloģiskais aprīkojums un profesionāli speciālisti.

Būtu apzināmas Rīgas vēsturei piederošā kultūras mantojuma atrašanās vietas. Tā, līdz ar vācbaltu izceļošanu 1939.—1940.gadā tika aizvesti ap 10 000 priekšmetu, bet 1944.gada oktobrī uz Vāciju izveda pāri par 70 000 priekšmetu. Lielākā daļa saņemta atpakaļ. Kur pārējie?

Tūlīt pēc Otrā pasaules kara sākās muzeja kolekciju pārdale. Daļa tika likvidēta kā padomju varai nederīgs mantojums. Lielas vērtības cilvēkiem tika atņemtas deportācijās četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. Kur tagad ir šīs vērtības, arī tās, ko toreiz piesavinājās LPSR Valsts drošības komiteja?

Gatavojoties Rīgas astoņsimtgadei, mums šos un citus jautājumus uzdos gan vēstures, gan politikas aspektos, varbūt arī nekorektā veidā, kā to savā publikācijā laikrakstā "Diena" ir izdarījis profesors Folkers fon Zengbušs.

Muzejs sakarā ar Rīgas jubileju kopā ar Herdera institūtu Marburgā iecerējis 2001.gadā sarīkot izstādi "Rīga un Doma muzejs". Un viens no izstādes tematiem būtu "Kultūras mantojums kā laupījums valstu savstarpējo karu laikā".

Interesantas ziņas par Melngalvju biedrības un tās kolekciju likteni pēc Otrā pasaules kara sniedza mākslas maģistre Māra Siliņa. Par savulaik Rīgā pieļautajām pilsētbūvnieciskajām kļūdām runāja akadēmiķis Jānis Krastiņš, kuru sēdes dalībnieki sumināja sakarā ar nesen saņemto Baltijas asamblejas balvu un Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu. Par nerealizētajiem un pietiekami neizpētītajiem Rīgas apbūves projektiem referēja arhitektūras doktors Jānis Lejnieks. Priekā par arhīvā tikko atrastajām 1897.gada pirmās vispārīgās tautas skaitīšanas sākotnējām anketām dalījās akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, pārliecinoši parādīdams, cik daudzpusīgas ziņas par Rīgas iedzīvotāju sastāva veidošanos gadsimtu mijā var sniegt šīs sākotnējās, proti, pašu iedzīvotāju aizpildītās anketas.

Vēsturē nepareizi izdarītie darbi mūs māca tā vairs nedarīt. Par to, ka šīs mācības ne vienmēr tiek ņemtas vērā, runāja arhitekts Andrejs Holcmanis, īpaši vēršoties pret nevajadzīgu steigu jautājumam par Rātsnama un Rātslaukuma atjaunošanu. Viņam pievienojās arī Rīgas pilsētas kultūras un arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Georgs Baumanis, atgādinādams Hodžas Nasredina atzinumu, ka steiga ir velna īpašība. Pienācīgi nekoordinējot visu iesaistīto atbildīgo institūciju darbību, tiek velti zaudēts laiks un līdzekļi. Tāpēc jārada demokrātiska, atvērta sistēma, kas kontrolētu izmaiņas un nodrošinātu Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanu. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis atzīmēja Latvijas aktīvo līdzdalību starptautiskos projektos, taču uzsvēra, ka jābūt visai piesardzīgiem ārzemju speciālistu pieaicināšanā. Par visai izplatītu parādību kļūst tā sauktais ekspertu tūrisms, kad tiek piedāvāti pašu valstīs nevarīgākie, ne pārāk atzītie speciālisti. Bieži vien daudz lietpratīgākus padomus var dot mūsu arhitekti. Tomēr ir jautājumi un problēmu loki, kuru risināšanā citviet pasaulē uzkrāta lielāka pieredze. Tāpēc laba sadarbība arvien būs vajadzīga. Tāda izveidojusies ar Eiropas Padomi, kas uz Latviju sūta augstas klases ekspertus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Rīgas rātsnama projektu konkursa darbs. 1900.g.

Rīgas pilsētas Valdes biroju nama konkursa projekts, arh. S.Antonovs, 1938.g.

Uzvaras laukuma projektu konkursa darbs, arh. A.Reinfelds, 1938.g.

Augstceltņu grupa Citadelē, arh. A.Reinfelds, V.Maike, V.Kadirkovs, 1965.g. Kā toreiz rakstīja — "Trīs brāļi" no dzelszsbetona un stikla. Projekta autori paredzēja visus namus savstarpēji saistīt ne tikai arhitektoniski. Tos vienotu arī īpaša gredzenveida galerija, kas bija paredzēta 3. stāva līmenī. Augstceltņu zemākos stāvus bija paredzēts uzbūvēt no monolīta dzelzsbetona, bet pārējo daļu veidot kā saliekamu dzelzsbetona karkasu. Tā kā grunts šajā vietā satur daudz dūņu un citu organisko piemaisījumu un bija jārēķinās arī ar vēja spēku, augst-celtnes bija paredzēts celt uz čaulveida pāļiem, kas būtu iedzīti 18 metru dziļumā.

LZA akadēmiķis,

prof. Jānis Krastiņš:

Pilsētbūvnieciskās kļūdas

un to cēloņi

Rīgas centrs kopš 1997.gada beigām ir pasaules kultūrmantojuma vieta, pilsētbūvniecisks ansamblis ar precīzu un skaidri uztveramu telpisko struktūru un mākslinieciski izteiksmīgu, augstvērtīgu arhitektūru.

Gadsimtu gaitā daudz kas nomainījies un pārveidojies, zudušas daudzas senas vērtības un to vietā nākušas citas. Viss jaunais tomēr ne vienmēr apmierina un gūst nedalītu atzinību, it īpaši, kamēr vēl nav apaudzis ar laika patinu. Taču tā ir attīstības dialektika, ko objektīvi virza nolieguma noliegums. Šī iemesla dēļ arī nosacīti jāvērtē jēdziens "kļūda". Mainoties vērtējuma kritērijiem, pozitīvs var pārvērsties negatīvā, apzināta progresa vārdā paveiktais pēc laika tiek uzskatīts par kļūdu vai otrādi — sākumā peltais vēlāk tiek godā celts.

Pilsēta ir sarežģīts organisms, kas nepārtraukti attīstās, tāpēc esošais bieži vien kļūst par šķērsli jauna laikmeta prasību apmierināšanai. 19.gs. vidū Rīgas tālākattīstību jūtami kavēja 16. un 17.gs. izbūvētie nocietinājumi. Tos likvidēja saskaņā ar projektu, kuru 1856.gadā izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko kopā ar arhitektu Oto Dīci. Cietokšņa un tā esplanādes jeb glasisa vietā Rīga ieguva lielisku pilsētbūvniecisku ansambli — bulvāru pusloku. Vaļņu nojaukšanas gaitā diezgan neapdomīgi tika iznīcināti mākslinieciski un vēsturiski vērtīgie Smilšu un Kārļa vārti. Ko vēlāk kā kļūdu atzina arī toreizējais Baltijas ģenerālgubernators A.Suvorovs.

1857.—1863.gadā veikto pilsētas centra pārveidojumu procesu noslēdza Citadeles vaļņu nojaukšana. To izdarīja no 1872. līdz 1875.gadam. Taču nedaudz agrāk 1871.—1873.gadā, uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu pār Daugavu, gar Kārļa (tagadējo 13.janvāra) ielu izveidojot tilta pievadam nepieciešamo uzbērumu. Līdz ar to bulvāru pusloks uz dienvidaustrumiem no vecpilsētas izbeidzās pie dzelzceļa, bet jaunais uzbērums centru telpiski nošķīra no bijušās Maskavas priekšpilsētas — tāpat kā pirms desmit gadiem šajā vietā noraktie cietokšņa vaļņi. J.D.Felsko un O.Dīces 1856.gada projektā iecerētais dzelzceļa pārvads pār Daugavu bija paredzēts tālāk — tagadējās Turgeņeva ielas galā. Līdz ar to jaunā tirdzniecības un darījumu zona tagadējā Centrāltirgus un Sarkano spīķeru vietā būtu daudz organiskāk saistīta ar vecpilsētu, bet bulvāru ansamblis ieguvis harmonisku nobeigumu ar abiem galiem Daugavmalā.

19.gadsimta 70. un 80.gadu mijā tika uzsākts darbs pie jauna Rīgas pilsētas attīstības plāna. Viena no šī projekta detaļām bija priekšlikums sliežu ceļus gar Kārļa ielu (toreiz to lielākā daļa vēl atradās ielas līmenī) novietot uz atklātas estakādes. Šo ideju atbalstīja arī J.D.Felsko, taču pilsētas būvvalde to noraidīja, atzīstot kā nereālu, kaut arī ievērības cienīgu. Šī ideja tika palaista garām arī 20.gs. 60. gadu sākumā, izbūvējot jauno autoostu. Toreiz viens no iespējamiem variantiem bija veidot autoostu zem dzelzceļa, uzbēruma vietā. Uzbērumu pilnīgi izveidoja dzelzceļa mezgla rekonstrukcijas gaitā 20.gs. sākumā.

19.gadsimta 80.gadu pilsētbūvnieciskajos projektos iezīmējās arī destruktīvu telpisko pārveidojumu tendence Vecrīgā, transporta ērtību nolūkā paplašinot vairākas ielas. Šie priekšlikumi, paldies Dievam, netika realizēti. Vienīgi 1884.gadā pēc arhitekta V. de Grabes projekta pilnīgi pārbūvēja Hilla namu Audēju ielā 1, kurš pirms tam tik tiešām Mārstaļu ielas stūrī gandrīz pilnīgi nosprostoja Audēju ielas izeju uz Grēcinieku ielu.

Jauns Vecrīgas "regulācijas" projekts tika izstrādāts 1903.gadā, atkal paredzot paplašināt vairākas galvenās ielas un nojaukt esošās ēkas Doma un Pētera baznīcu tuvumā. Jau tolaik Rīgas arhitektu sabiedrībā izskanēja asas iebildes, jo projekta ieceru realizācija izjauktu pilsētas vēsturiskā kodola viengabalainību un raksturīgo vides mērogu. Tika pilnīgi pamatoti norādīts, ka ēku nojaukšana ap baznīcām nevēlami iespaidotu šo nozīmīgo seno celtņu arhitektonisko izteiksmību. It īpaši Pēterbaznīca gadsimtu gaitā ar saviem daudzu dažādu vēsturisko stilu uzslāņojumiem ir veidota atbilstoši apkārtējās vides saspiestībai un nepavisam nav domāta atklātai visu detaļu vienlaicīgai uztverei no lielāka attāluma. Šis viedoklis publicēts arī tālaika presē (žurnāls "Zodčij", 1903, Nr.32.), taču konceptuāli ignorēts Vecrīgas pēckara atjaunošanas laikā. 60.gados uzceltās ēkas Kungu ielā ar nolūku veidotas tieši tā, lai skats uz Pēterbaznīcu visā tās apjoma augstumā pavērtos jau no Daugavas krastmalas vai pat pretējā krasta!

Šodien ne citādi kā par kļūdu vērtējamā Vecrīgas jaukšanas tendence ar jaunu spēku iezīmējās 30.gados. Kaut arī profesors E.Laube rakstīja, ka "pateicoties mūsu Vadonim 15.maija laukums (Doma laukums — J.K.) galvas pilsētā Rīgā kā skaists brīnums pēkšņi izvira no putekļiem un visā savā diženumā izplētās mūsu priekšā" (Laibe E. Kupls celtņu vainags pāri visai Latvijai // Latvijas Kareivis. — 1937., 4.sept.), Valsts prezidents K.Ulmanis tautā ieguva Namplēša iesauku. Tieši viņa ideja bija radīt Doma laukumu, noplēšot vairākus vēsturisko celtņu kvartālus. Pat ja atjaunotu apbūvi 2.pasaules kara laikā nopostītajā kvartālā starp Tirgoņu ielu un Jaunielu, laukuma izmēri ir stipri par lielu Vecrīgas raksturīgajai pilsētvidei.

Tika intensīvi popularizēts uzskats, ka Vecrīgā patiesa mākslinieciskā un vēsturiskā vērtība ir tikai viduslaiku baznīcām, pilij, Danenšterna un Reiterna namiem un dažām pēc K.Hāberlanda projektiem celtajām 18.gadsimta beigu ēkām, bet lielākā daļa senatnes pieminekļu pauž latvju tautai svešu garu, tāpēc "vecajam, nederīgajam un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai dotu vietu jaunām celtnēm, ielām un laukumiem, kuros brīvi iespīdētu saule un apstarotu jaunā laika pēdas Latvijas galvas pilsētā". (Liepiņš R. Rīgas sasniegumi divdesmit gados // Sējējs. — 1938., Nr.11.)

Žurnāla "Latvijas Arhitektūra" 1938. gada 6.numurā publicēta Rīgas centrālās daļas pārveides projekta skice. Tajā redzama varenu laukumu sistēma, kas ar monumentālām jaunceltnēm aptverto Esplanādi pāri nojauktiem bulvāru kvartāliem un kanālmalas apstādījumiem iespiežas Vecrīgā. Arī tajā esošās apbūves vietā zīmētas monumentālas lielceltnes, viduslaicīgo vecpilsētu tādējādi aizstājot ar pilnīgi citu telpisko veidojumu. Šādas idejas, protams, nedzima vienīgi Latvijā. Jau 1925.gadā Lekorbizjē savā "Vuazen" plānā Parīzes centra vietā redzēja regulārā taisnstūra sistēmā izkārtotu vienveidīgu debesskrāpju rindas...

Doma laukuma radīšanai Vecrīgā sekoja 13.janvāra ielas pārveides projekts. Saskaņā ar to būtu jānojauc gandrīz 100 ēkas starp Daugavmalu, 13.janvāra, Vaļņu, Audēju un Mārstaļu ielu, veidojot tur pilnīgi jaunu, platu un taisnu ielu tīklu ar lielām, jaunām sabiedriskām ēkām, bet no 13.janvāra ielas uz Armijas ekonomisko veikalu (centra universālveikalu) vestu 40 m plata aleja.

Jau tolaik pret šo un līdzīgiem projektiem noteikti uzstājās virkne pazīstamu arhitektu. A.Birznieks aizrādīja, ka Vecrīgas raksturs ar "individuāli veidotajiem celtņu tipiem zūd, dodot vietu modernās pilsētas nedzīvam šablonismam" (Rīgas "Zviedru vārti"// Ilustrēts Žurnāls. — 1927., Nr.12.), bet A.Krūmiņš vērsa uzmanību uz to, ka vecpilsētā ir daudz vēsturisku un mākslinieciski izcilu ēku, tāpēc "mehāniska retināšana nevar dot vēlamo galīgo iznākumu" (Mūsu pilsētu izbūve // Pašvaldības Balss. — 1938., Nr.11.). Savukārt P.Bērzkalns iebildes pret bezceremoniālo apiešanos ar vēsturisko mantojumu argumentēja galvenokārt ar praktiski ekonomiska rakstura apsvērumiem, tiesa, piebilzdams, ka Vecrīgai atbilstošā būvmākslā "nevar meklēt paraugus Romas forumu monumentalitātē, bet gan viduslaiku pilsētu skatu dažādībā un gleznieciskā skaistumā" (Saimnieciskie faktori regulācijas projektā 13.janvāra ielai Rīgā // Latvijas Arhitektūra. — 1939., Nr.10/11.).

Aktīva iejaukšanās Vecrīgas vēsturiskajā pilsēttelpā tomēr soli pa solim virzījās uz priekšu. 1937.—1939.gadā kvartālā starp Smilšu un Zirgu ielām iespiedās monumentālais Finansu ministrijas nams. Sakarā ar to pazīstamais igauņu arhitekts E.Kūziks pamatoti jautāja: "Vai Rīgā tik liels būvlaukumu trūkums, ka tik milzīgu ēku jāiespīlē tādā šaurumā?", norādot, ka tāda izmēra un nozīmes ēkām nepieciešama pilnīgi citāda pilsētbūvnieciskā vide (Kuusik E. Vērojumi Latvijā // Latvijas Arhitektūra. — 1938., Nr.6.). 1938. gadā nojauca visu apbūvi starp Rātslaukumu un Daugavmalu, atbrīvojot vietu jaunceļamam pilsētas valdes biroju namam ar vismaz 140 m augstu torni. Tam līdzīgu iecerēja veidot arī 13.janvāra ielā pie tur paredzētās pasta krājkases ēkas. Arhitekts J.Rutmanis šai sakarā rakstīja: "(..) Taustot topošo Rīgas siluetu, rodas bažas, vai, sablīvējot visas vertikālās masas nelielajā vecpilsētas teritorijā un atstājot pārējo Rīgas platību plakanu un nevērtīgu, neizdosies neproporcionāls Sandžiminjano vai Ņujorkas iespaids" (Celtniecības izstāde // Latvijas Arhitektūra — 1939., Nr.6.). Šī neparasti trāpīgā raksturojuma uzburto vīziju neredzēja pat lielākā daļa profesionāļu vēl 60.gados, kad atkal aktivizējās augstceltņu būvniecības idejas. Šodien būtu jau banāli analizēt viesnīcas "Latvija" vai bijušā Modes nama un it īpaši Citadeles augstceltnes iederību pilsētbūvnieciskajā vidē. Tomēr der atgādināt, ka pēdējo cēla speciāli Vecrīgas silueta bagātināšanas un uzlabošanas nolūkā. Tāpēc nebūtu pieņemama arī atsaukšanās uz faktu, ka tajā laikā gandrīz vai katrā Eiropas vēsturiskajā pilsētā uzmācīgā tuvumā viduslaiku centram ir pacēlies pa kādam primitīvās formās veidotam debesskrāpim. Tajā pašā laikā administratīvo ēku un "Daugavas" viesnīcu Klīversalā apzināti veidoja bez jebkādām silueta detaļām, kuru nepieciešamība konkrētajā situācijā ir acīmredzama. Šo kļūdu tikpat apzināti nenovērsa arī viesnīcas rekonstrukcijas un paplašināšanas gaitā, kad to varēja izdarīt bez jebkādām grūtībām.

Pirmskara būvpolitikas pēctecīgs turpinājums bija arī Melngalvju nama drupu novākšana 1948.gadā un Rātslaukuma nojaukšana 1954.gadā. Tiesa, to veica ar krietnu komunistiskās ideoloģijas piedevu "gaišās un saulainās rītdienas" vārdā. Iecerētie plašie pārveidojumi un caurlauzumi Vecrīgā diktēja arī Oktobra (Akmens) tilta novietni, kaut arī jau 1939.gadā P.Bērzkalns norādīja, ka toreizējais pontonu tilts, kas atradās tagadējā Akmens tilta vietā "pēc sava stāvokļa pilsētas plānā ir rudiments". Transporta plūsmu novirzīšana apkārt vecpilsētai ir joprojām aktuāla problēma, kas izriet no nepareizā tiltu novietojuma.

Par laikmeta sasniegumiem neviens vairs neuzskata tādas celtnes Vecrīgā kā pirti Mārstaļu ielā, 3.vidusskolu, Rīgas Tehniskās universitātes ēkas un it īpaši tās korpusu Kaļķu ielā 1a, kā arī Okupācijas muzeja ēku. Taču, lai novērstu šīs kļūdas, nav pieļaujama tikpat kļūdaina steiga šo ēku nojaukšanā. Šis jautājums ir īpaši aktuāls, ņemot vērā patlaban vērojamās drudžainās būvaktivitātes Rātslaukumā un vairāku oficiālu amatpersonu publiski izteiktos viedokļus. Turklāt joprojām nav galīgi pieņemta Rātslaukuma attīstības koncepcija, nemaz nerunājot par izstrādātiem atsevišķu celtņu projektiem.

1997.gada nogalē noslēdzās konkurss par Rātslaukuma un tā apkārtnes apbūves projekta priekšlikumiem. Kaut arī tas nedeva galīgu atbildi uz izvirzītajiem jautājumiem, kompetentu speciālistu žūrija, izvērtējot iesniegtos darbus, varēja noformulēt vispārēju slēdzienu, kas būtu uzskatāms kā saistoša Rātslaukuma atjaunošanā ievērojamo principu programma. Tā publicēta laikrakstā "Diena" 1997.gada 19.decembrī un žurnāla "Latvijas Arhitektūra" 1998.gada 16.numurā. Pamatuzdevums ir vides mērogam un raksturam atbilstošas laukuma telpas atjaunošana. Paņēmieni, kā to izdarīt, var būt dažādi, un nedrīkst kļūdīties to izvēlē.

Atjaunošana nav nojaukšana, tāpēc pavisam aplami ir sākt ar atbrīvošanos no šķietami nevēlamā. Gan Okupācijas muzejs, gan RTU korpuss Kaļķu ielā 1a ir vesela perioda, kas nav izdzēšams no vēstures, liecība, bet vēstures rats griežas tikai uz priekšu. Mēģinājums atgūt Rātslaukumu tieši tādā izskatā, kāds tam bija 1941.gadā, būtu mēģinājums pagriezt vēstures ratu atpakaļ, iegūstot mūsdienu prasībām neatbilstošas zudušo celtņu falsifikācijas. Aplamas un nekorektas ir bieži minētās atsauces uz vecā Varšavas tirgus laukuma atjaunošanu, jo visas tur atjaunotās ēkas bija daļēji saglabājušās un atjaunošanas gaitā pamatīgi pārveidotas. Tiesa, Eiropā ir arī vairāki piemēri, kur pilnīgi zudušu ēku vietā no jauna radītas to kopijas, tostarp mūsu Melngalvju un Švābes nams, taču tie it visur ir īpašas nozīmes kultūrsimboli, nevis veseli pilsētas nogabali. Visai diskutabla ir arī ideja Republikas pili Berlīnē aizvietot ar tur kādreiz bijušās Berlīnes pils kopiju.

Protams, Okupācijas muzeja apjoms, kas kādreiz bija visas Latvijas sava laika jaunākās arhitektūras simbols un pat rotā 1973.gadā izdotās grāmatas "Arhitektura Sovetskoj Latvii" vāku, savā arhitektoniskajā veidolā ir pilnīgi nesaderīgs ar jau atjaunotajiem Rātslaukuma apbūves fragmentiem. Taču nojaukšana nevis atrisinātu, bet vēl vairāk padziļinātu šo problēmu, jo jebkurā gadījumā jāpanāk Rātslaukuma vizuāli telpiska noslēgtība no visām pusēm. Tāpēc muzeja ēkai vispirms nepieciešams paplašinājums Kaļķu (bijušās Svērtuves) ielas virzienā ar jaunu būvapjomu, kas sekotu senajām apbūves līnijām, daļēji "apģērbjot" muzeja "kasti". Savukārt saglabātā muzeja ēkas daļa būtu elegants un mūsdienīgs apbūves kopējās kompozīcijas saistelements, kas turklāt būtu arī telpiski interesants, funkcionāli ērts, vēsturiski patiess un sociālpolitiski nozīmīgs. Labojot 60.gadu būvniecības kļūdas un harmonizējot vēsturisko pilsētvidi, līdzīgi ir rīkojušies, piemēram, mūsu sadraudzības pilsētā Brēmenē, arī Frankfurtē pie Mainas un daudzās citās pilsētās.

Rūpīgi jāpārdomā, ko darīt ar vidi ap Strēlnieku pieminekli, taču jāņem vērā, ka viduslaiku vecpilsēta nav un nedrīkst būt struktūra ar plašiem atvērumiem uz ārpusi. Tā ir introversa telpa. Tikpat svarīgi ir Rātslaukuma izmēri, kas jāsaskaņo ar apkārtējo apbūvi. Taču šodien tā ir augstāka nekā viduslaikos, kad iezīmējās laukuma kontūras. Tāpēc nopietni jāapsver jautājums par apbūves atjaunošanu starp Rātslaukumu un Kungu ielu, kura turklāt pašu Rātslaukumu daļēji "izstūma" ārā no laukuma un padarīja neskaidru Rātsnama fasādes klasisko, uzsvērti simetrisko kompozīciju. Šai sakarā vairāk nekā dīvains šķiet oficiālais viedoklis: "Tā kā privātīpašniekiem ir atdots zemes gabals Kaļķu ielas un Kungu ielas stūrī, kur pretī tā sauktajam Tīlmaņa namam atradies brāļu Kamarinu nams, ir skaidrs (izcēlums mans — J.K.), ka tuvākajā nākotnē arī šis stūris tiks apbūvēts" ("Diena", 1998.g. 2.decembrī. — 10.lpp.). Vai tiešām kādreiz pārsteidzīgi realizētā zemesgabala denacionalizācija ir tas izejas punkts, kura dēļ eventuāli jāupurē visas pilsētas intereses? Ja tā, tad kļūst lieka jebkāda pilsētbūvniecība.

Domājot par zudušo vērtību atgūšanu, allaž jāatceras, ka pamatuzdevums ir atjaunot jeb reģenerēt vēsturiskās vides kvalitāti, nevis iegūt pilnīgi zudušu celtņu imitācijas. Bezjēdzīga ir diskusija par to, kādā izskatā atjaunojams Rātsnams — vai kā sākotnējā divstāvu ēka, vai ar 1791.gadā izveidoto augsto mansarda jumtu, vai arī kā trīsstāvu celtne, kādu to pārveidoja 1848.gadā. Šķiet, ka viena vai otra varianta atdarināšanu var aizstāvēt tikai arhitekts bez profesionāla pašlepnuma un radošām spējām. No jauna ceļamu apjomu arhitektūrai jābūt sava laikmeta produktam, kurā aktīvi iesaistāmi arī pastāvošās apbūves elementi. Protams, neizslēdzot arī asociatīvu repliku (ne tiešu atdarinājumu) iespējamību. Tieši tāda ir pasaules mūsdienu prakse un starptautiski vispārpieņemtie kultūras pieminekļu aizsardzības un atjaunošanas pamatprincipi.

Šeit izteiktie apsvērumi un argumenti par pilsētvides veidošanos nostādnēm nav vienīgi subjektīvas profesionālās pārliecības diktēti. Tie izriet no cilvēces pieredzes un pilsētbūvniecības mākslas labāko paraugu analīzes. Šī pieredze apkopota un teorētiski pamatota jau gandrīz pirms 110 gadiem austriešu pilsētbūvnieka un arhitekta Kamillo Zites ( Camillo Sitte ) 1889.gadā publicētajā grāmatā "Der Städtebau nach seinen kūnstlerischen Grundsätzen", kas 1993. gadā izdota arī tulkojumā krievu valodā ar nosaukumu ${elj;tcndtyyst jcyjds uhfljcnhjbntkmcndf$. Vēstures mācība ir labākā skola pareizākajam ceļam uz rītdienu.

 

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" 1998. gada 11. decembrī

Dr. arch. Jānis Lejnieks:

Nerealizētie un neizpētītie Rīgas projekti

Tuvojoties tūkstošgades mijai, visā pasaulē pieaug interese par to, kādas varētu būt bijušas pilsētas, ja realizētos visas plānotāju, arhitektu un inženieru idejas. Tā ir savdabīga restaurācijas tendence, vēlēšanās staigāt pa celtnēm, kuras nekad nav tikušas uzbūvētas. Arī paralēli "īstajai" Rīgai pastāv iedomātā pilsēta, kāda nekad nav bijusi. Īpaši bagāts ar būvniecības iecerēm ir 20.gadsimts. Dažu Rīgas mezgla punktu pārveidei vairākkārt ir izsludināti projektu konkursi, apspriestas alternatīvas, rīkotas publiskas diskusijas.

Rātsnams jeb pilsētas galvenā pārvaldes ēka un ar to saistītā laukuma izveide ir viens no Rīgas fokusa punktiem. 19.gs. beigās, kad toreizējais rātsnams bija kļuvis par šauru, tika nolemts celt jaunu rātsnamu. 1900.gada maijā Rīgas pašvaldība izsludināja starptautisku konkursu par labāko projektu Rīgas domes ēkai Vecrīgas ārējā malā, Jēkaba kazarmu vietā, starp Torņu ielu un Basteja bulvāri.

Paziņojums par Rīgas rātsnama projektu konkursu tika publicēts Rīgas, Pēterburgas un Maskavas avīzēs, kā arī specializētos arhitektūras žurnālos. Rīgas rātsnama konkursam atsaucība bija liela, pavisam tika iesniegti 24 darbi, plaša bija apbalvoto projektu ģeogrāfija: Somija, Vācija, Šveice, Polija. Visiem projektiem raksturīgs garš vienlaidus apjoms starp Torņu ielu un bulvāri, pret kanālu radot ēkai tik nepieciešamo priekšlaukumu.

Pirmo vietu ieguva arhitektu grupa no Somijas, kuras sastāvā bija K.Vasašerna un G.Lindbergs. Viņu rātsnama konkursa projektu žūrija raksturojusi kā ēku gotiskā stilā ar lielisku torni. Tornis ir dominējošais motīvs visos prēmētajos projektos. Šodienas acīm grūti iedomāties efektīgu neogotiska stila ēku, novietotu iepretī Bastejkalnam, Basteja bulvāra pagriezienā. Salīdzinājumam — tās apjoms vairāk kā divas reizes pārsniegtu līdzīgā stilā celto Valsts mākslas akadēmijas ēku. Jaunbūves tornis būtu kļuvis par vēl ievērojamāku dominanti nekā turpat esošais Pulvertornis — lielākā Rīgas viduslaiku aizsardzības būve.

Novietne bija ļoti šaura tik lielai sabiedriskai ēkai, un jebkurā variantā vēlāk tā radītu satiksmes problēmas, autostāvvietu trūkumu utt. Varbūt ka nepārliecinošā vietas izvēle bija viens no iemesliem, kāpēc projekts tika nodots aizmirstībai. Ēkas pamatakmeni bija paredzēts ielikt jau 1901.gadā, bet svarīgākas sabiedrības vajadzības piespieda šo lietu atlikt, kā vēlāk izrādījās — pavisam.

Pie rātsnama celtniecības idejas pilsēta atgriezās 1911.gadā, un otrā eventuālā novietne bija paredzēta Daugavmalā, starp Svērtuves ielu un Bīskapa gāti. Iespējams, ka Daugavmalas tirgus klātbūtne un neskaidrība par jaunā tirgus celtniecību neļāva turpināt rātsnama idejas attīstību šeit. Rīgas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga rātsnama novietnes plāna skicē ir uzsvērta Jaunielas ass, kura ved tieši Daugavā. Jādomā, ka arhitekts gribējis saglabāt viduslaiku tirgotāju un zvejnieku saiti starp pilsētu un upi kā modernā laikmeta Vecrīgas un Daugavas vizuālo saistību. Līdz ar to lielajā rātsnama apjomā parādītos arka vai arī ēka būtu jāveido no vairākiem korpusiem. Tādi projekts tika radīts gadsimta ceturksni vēlāk — trīsdesmito gadu beigās, kad pilsētas Valdes nams atkal gatavojās novietoties Daugavmalā. Tad jau galvenais šķērslis — tirgus bija pārvietots uz jaunajiem paviljoniem un krastmala bija pietiekoši reprezentabla pilsētas galvenajai ēkai.

Pēc 1934.gada 15. maija apvērsuma dome tika atlaista, politiskās partijas aizliegtas un saskaņā ar Ulmaņa valdības rīkojumu pilsētas valde darbojās ar domes tiesībām. Pilsētas galvu, vēlāk Rīgas lielvecāko, iecēla valdība, respektīvi pats Vadonis. Šajā amatā kopš 1936.gada darbojās Roberts Liepiņš, kurš Rīgas pārbūves ziņā paveica ļoti daudz. Pēc Ulmaņa iniciatīvas un ar aktīvu Liepiņa atbalstu tika uzsākti Vecrīgas pārbūves darbi.

Nolūkā reāli ietekmēt celtniecības procesu Latvijā, it īpaši tās galvaspilsētā, pēc Ulmaņa iniciatīvas 1936.gadā tika nodibināta Nacionālā celtniecības komiteja, kura deva pasūtījumus trijiem prominentākajiem Latvijas arhitektūras akadēmisko aprindu pārstāvjiem profesoriem E.Laubem, P.Kundziņam un docentam E.Štālbergam Vecrīgas rekonstrukcijai. Radikāli pārveidojumi — iztaisnot vecpilsētas ielas un izvietot jaunos būvblokus būtu dramatiski Vecrīgas nākotnei, jo paredzēja saglabāt tikai nedaudzas, arhitektoniski pašas izcilākās celtnes, galvenokārt baznīcas.

Vadošie Latvijas arhitekti Ulmaņa nacionālo orientāciju uztvēra kā darbības programmu. Pilsētas būvvaldes vadītājs arhitekts P.Dreijmanis rakstīja: "Līdz pēdējam laikam vecā, vēsturiskā Rīga bija uzglabājusi savu provinciālo, tirdzniecības un ostas pilsētas seju. Tagadējais laiks prasa pēc citas izteiksmes. Nesakārtotas un traucējošas ar savu stila mistrojumu ēkas atdod vietu jaunai lielkompleksu arhitektūrai, un jaunā monumentālā celtniecība dabīgi pēc neilga laika radīs un izveidos latvju arhitektūras stilu."

Pārbūves projekti saņēma pilnīgi negatīvu, pat iznīcinošu kritiku gan no vācu minoritātes, gan no kreisās opozīcijas. Pirmā uztraucās par vecās Hanzas pilsētas rakstura deformācijām, bet otrā — par nodokļu maksātāju līdzekļu ieguldījumu reprezentatīvās būvēs pilsētā pastāvošās dzīvokļu krīzes apstākļos.

Trīsdesmitajos gados pilsētas valdes funkciju skaits pieauga, rātsnams ļoti mazā mērā varēja apmierināt vajadzības pēc biroju telpām, kuras bija izvietotas daudzās vietās. Jaunajai Rīgas pilsētas nama ēkai novietne atkal tika izvēlēta pievilcīgākajā un reprezentablākajā Rīgas centra daļā — bulvāru lokā, pilsētas kanāla tiešā tuvumā. Teritorijā starp Raiņa bulvāri, K. Valdemāra ielu un kanālu atradās kādreizējā pilsētas gāzes iestāde un 3.ģimnāzija. Sagatavojot apbūves gabalu būvniecībai, tās būtu jānojauc.

1935.gada pavasarī tika izsludināts Rīgas pilsētas nama ēkas projektu konkurss. No desmit godalgotajiem projektiem septiņi savās kompozīcijās nozīmīgu vietu bija ierādījuši tornim, dažāda rakstura formās, gan modernās, konstruktīvās (A.Kalniņš), gan retrospektīvās, itāļu kampanillas (S.Antonovs), neogotiskās (F.Skujiņš) vai romantiskās baroka stilizācijās (P.Bērzkalns, O.Bērziņš). Konkursa uzvarētaja A.Klinkāva priekšlikumā 60m augstu tornis akcentēja ēkas K.Valdemāra ielas stūri, bet tās galvenais korpuss bija izliekts gar pilsētas kanālu. Kopumā — gan pusloka arkādēs pirmā stāva galerijās, gan torņa proporcijās, gan askētiskā būvmasu apdarē ir saskatāma analoģija ar Stokholmas rātsnamu.

Priekšlikums nebija pārspīlēts, un tomēr tas nerealizējās. Var secināt, ka pilsēta nevēlējās sevi apgrūtināt ar savu īpašumu nojaukšanu. Vienkāršāks izpildīšanai bija cits variants — iegādāties gruntsgabalus Rātslaukuma apkārtnē, apbūvi nojaukt un būvēt Rīgas pilsētas valdes namu pašā Vecrīgas sirdī. Līdz ar to būtu sasniegts arī ideoloģiskais mērķis — pārveidot "vācisko Rīgu".

Nākošais konkurss ēkai ar līdzīgu būvprogrammu, bet nedaudz atšķirīgu nosaukumu — Rīgas pilsētas pārvaldes biroju nams, notika 1937.gadā. Viena no uzvarētāju, S.Antonova projekts paredzēja būvēt 12 stāvu augstu biroja namu pret Daugavmalu. Būvapjoma daļa uz Rātslaukuma pusi — 7 stāvu, piemērota apkārtējiem namiem, lai pats laukums nezaudētu vēsturisko nokrāsu. Projektēšanai tika nodibināta "Rīgas pilsētas augstbūvju direkcija", kuras izstrādāto projektu sāka realizēt 1938.g. ar vēsturisko ēku nojaukšanu starp Melngalvju namu un 11 novembra krastmalu. "Jaunā rātsnama" projekts bija ieguvis jaunu, ļoti spēcīgu akcentu — torni, kura augstums pārsniedza Pētera baznīcas smailes augstumu. Otrā pasaules kara sākums lika uzsāktos būvdarbus pārtraukt aiz ekonomiskiem apsvērumiem.

Pēc 1941.gada karadarbības postījumiem, attīrot gruvešus Vecrīgas centrā, pamazām veidojās liela, tukša telpa, kuras kulises veidoja Pētera baznīcas stāvs, bez torņa silueta un tomēr rīdziniekiem labi pazīstams, Melngalvju nama aizmugurējā smailā trijstūra siena un rātsnams. Tā korpuss, gan bez torņa smailes, bija salīdzinoši vislabāk saglabājies. Pirmo ievirzi projektēšanas darbiem šajā vietā deva LKP CK un TKP 1946.gada janvāra lēmums "Par Rīgas centrālās daļas arhitektonisko un plānojuma noformējumu." Lēmuma realizācija un konkursu projektēšana vairākās kārtās ievilkās līdz pat 1949. gadam, ar mērķi izveidot Vecrīgas sagrautajā daļā Galveno laukumu, kā tagad dēvēja Rātslaukumu, lietojot arī apzīmējumus Pilsētas vai Centrālais laukums. Kā obligāts noteikums — paredzēt vietu Uzvaras monumentam.

Kompartijas uzstādītās būvprogrammas, kuras paredzēja celt Galvenajā laukumā pilsētas tautas deputātu padomes izpildu komiteju, valsts bibliotēku vai Dailes teātri, pilsēta nespēja finansēt. Teātra galvenais režisors E.Smiļģis ļoti vēlējās redzēt savu teātri Vecrīgā, bet pēc arhitektu skicēm pārliecinājās, ka tam nepietiek telpas. Līdzekļi neviena reāla objekta būvniecībai neatradās arī valdībai, līdz ar to konkursi kļuva akadēmiski, lēmumi par konkrētu ēku celtniecību tika novilcināti un sabiedrība pamazām kļuva apātiska, pieradināta pie domas par vēsturisko ēku atlieku neizmantojamību.

Konkursu projektu skates kļuva par uzskatu sadursmes arēnu, lai gan atklātas diskusijas totalitārā režīma apstākļos bija apgrūtinātas. Latvijas Arhitektu savienības valdes sanāksmē 1953.gada jūlijā N.Rendelis, tolaik pilsētas galvenais arhitekts, paziņoja, ka Ļeņina, tag. Kaļķu, ielas paplašinājums ir izskatīts un tiks realizēts. Tiešām, 1954.gada sākumā tika nojaukts rātsnams un turpinājās atsevišķu gruntsgabalu apbūves politika bez apstiprināta apbūves plāna.

Sešdesmito gadu vidū — laikā, kad ar lozungu "jaunu dzīvi vecajos centros" notika pārbūves Eiropas vēsturisko pilsētu centros, pēc arhitekta I.Paegles projekta tapa Rīgas Tehniskās universitātes laboratoriju ēka Kaļķu ielā 1a. Sešdesmito gadu nogalē diskusijas atkal saasinājās sakarā ar lēmumu — pielikt punktu visām pēckara kolīzijām Rātslaukuma atjaunošanas sakarā un izveidot jaunu — Latviešu sarkano strēlnieku laukumu. Konkursa, kurš notika saskaņā ar LPSR MP 1966.gada 29.marta lēmumu "Par pieminekli latviešu sarkanajiem strēlniekiem", noteikumi bija ideoloģiski, mērķēti uz kādreizējā Rātslaukuma neatgriezenisku transformāciju.

Žūrija izvēlējās autorus, kuru 1972. gadā pabeigtais darbs vēl ir redzams Latviešu strēlnieku laukumā (arhitekti Dz.Driba, G.Lūsis–Grīnbergs, tēlnieks V.Albergs). Projekts tomēr nav realizēts atbilstoši autoru sākotnējai iecerei, jo tā paredzēja memoriāla muzeja ēku būvēt uz Melngalvju nama pamatiem. Projektu saskaņojot, toreizējais Rīgas galvenais arhitekts E.Pučiņš jaunbūvējamo ēku "pārbīdīja", tā radot iespēju atjaunot Melngalvju namu, kura tiek realizēta. Pirmais priekšlikums atjaunot rātsnama galveno fasādi kā aplikāciju, piestiprinātu pastāvošajam laboratoriju korpusam, bija RTU Arhitektūras fakultātes 1980.gada diplomanda A.Ceļmaļa diplomdarbs.

Laukuma pārmaiņas ir nenovēršamas, to rāda 1995.gadā uzsāktā Melngalvju nama atjaunošana. Par diskusiju objektu ir kļuvusi muzeja ēka un piemineklis latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Lai gan strēlnieku sadalījums "pēc krāsām" vairs netiek akcentēts, vieta ieguvusi nosaukumu "Latviešu strēlnieku laukums" un ēka — Okupācijas muzeja vārdu, to liktenis nav skaidrs. Tie ir objekti, kuriem vairs nav ideoloģiska ansambļa saites, ja nu vienīgi vēsturiska paradoksa formā. Rīgas domes priekšlikums — atjaunot viduslaiku apbūvi, pārvietot pieminekli un nojaukt muzeja ēku — paredz likvidēt telpiskos pierādījumus veselam laikmetam Rīgas vēsturē.

Septiņdesmito gadu arhitektūras un mākslu sintēzes darinājuma aizstāvība mobilizējās eksperti gan Rīgā, gan ārzemēs. Latvijas mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis uzskatīja: "Ja veidojas jauna perimetrāla apbūve, var veidoties jauns un vecpilsētas mērogiem saskanīgs, intīms, bet savā raksturā savdabīgs laukums. Šāds risinājums dara iespējamu pieminekļa atstāšanu savā vietā." ASV pilsētplānotājs Sigurds Grava rakstīja: "... svarīgākais iemesls, kādēļ muzeja ēka būtu jāpatur kā vēsturisks piemineklis, ir tas, ka tā ir spilgts piemērs Rīgas arhitektūras attīstībā — agrīns un smagnējs mēģinājums tikt līdzi rietumu pasaules sasniegumiem. (...) Godīga 20.gs. īsta būve ir labāka par mākslotu viduslaiku imitāciju."

Citadele ir otrs Rīgas fokusa punkts. Šajā Vecrīgai ziemeļos cieši pieguļošajai teritorijai jau zviedru laikos tika celti nocietinājumi ar diviem uzdevumiem: aizsargāt Rīgu no ienaidniekiem un to pārvaldīt pilsētnieku nemiera gadījumos. Ziemeļu kara laikā krievu uzspridzināta, vēlāk atjaunota, Citadele zaudēja savu izolētā cietokšņa raksturu 1873.gadā, kad tika aizbērti nocietinājumu grāvji, kuri to atdalīja no Vecrīgas. Citadele tomēr joprojām saglabā savu raksturu pilsētas audumā — pateicoties tās ievērojamai teritorijai un lielajam ēku skaitam. To, tāpat kā jebkuru citu militāro teritoriju, ir grūti konvertēt civilajām vajadzībām, jo tās ēku nomenklatūra ir nabadzīga un estētiskais līmenis zems. Izņēmums ir Pētera Pāvila katedrāle, 1987.gadā pārveidota par koncertzāli "Ave Sol".

Pati prasība — nenojaukt, bet pielāgot veco apbūvi jaunajām vajadzībām — ir salīdzinoši jauna parādība. Četrdesmito gadu nogalē arhitekta O.Tīlmaņa skicēs bija paredzēts nojaukt visu Citadeles rajona vēsturisko apbūvi, ieskaitot Pētera Pāvila baznīcu. Tāds bija pasūtījums pēc 1946. gada janvārī pieņemtā LPSR un TKP lēmuma "Par Rīgas centrālo daļu arhitektonisko un plānojuma noformējumu". Republikas vadība bija atzinusi par pareizu Arhitektūras lietu pārvaldes padomes 1945. gada oktobrī izteikto priekšlikumu — izveidot karaspēka parāžu un darbaļaužu demonstrāciju laukumu Citadeles rajonā, tur izvietojot arī valdības iestādes. Laukuma jaunais nosaukums — Republikas laukums.

Tomēr notikumu gaita neattīstījās atbilstoši lēmumam, jaunā vara pamazām zaudēja interesi par šo centra "kabatu" — teritoriju, kas novietota ekscentriski pret Vecrīgu. Kompartijas vadību apmierināja bijusī Ārlietu ministrijas ēka K.Valdemāra ielā 3, celta bankas vajadzībām. LPSR valdība savam sēdeklim jau izmantoja ēku Brīvības bulvārī, būvētu kā Tiesu pili. Arī citas valdības iestādes izvietojās esošajās banku, apdrošināšanas sabiedrību un citās, padomju varai nevajadzīgu institūciju ēkās.

Citadeles pārveidošana kavējās, bet idejas nezuda, tikai izmainījās. 1965. gadā tika izstrādāts jauns Republikas laukuma plānojuma projekts, arhitekti: E.Pučiņš, K.Alksnis, V.Dorofejevs. Triju augstceltņu grupa bija kārtējais mēģinājums radīt Citadelē valdības centru, respektīvi, apvienot vairākās jaunbūvēs daudzās ministrijas. Valsts iestāžu un projektēšanas institūtu ēkas, lielā universālā zāle būtu bijis Rīgas lielākais komplekss, kas nodrošinātu darba apstākļus apmēram septiņiem tūkstošiem kalpotāju. Institūcijas bija spiestas piekāpties šo racionālo apsvērumu priekšā, lai gan lielu daļu no tām apmierināja "status quo".

Ēku kompleksu bija iecerēts brīvi izvietot zaļumos, pie tam veidojot zaļumu parteru kā Pils laukuma apstādījumu turpinājumu. Zaļumu josla būtu izveidota arī starp laukumu un Daugavas krastmalu. Demonstrāciju laukumu bija paredzēts būvēt divās terasēs, no kurām augstākā domāta tribīnei. Laukuma perspektīve vienā virzienā — uz dienvidiem, pavērstos pret pili, otrā — ziemeļu — virzienā to noslēgtu monuments, veltīts Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas piecdesmitajai gadadienai.

Neveiksme ar pirmo torni pielika punktu projekta sākotnējam variantam. Sabiedrību neapmierināja nedz pirmās augstceltnes lēnie būvniecības tempi, nedz tās arhitektūra. Ne velti ēka ieguva palamu "skābbarības tornis". Protams, sava nozīme arī saturam — ēkā tika izvietota Lauksaimniecības ministrija. Jau tās tapšanas procesā sākās arhitektu diskusijas par nepieciešamību revidēt triju torņu kompozīciju, kurai piebalsoja plašāka sabiedrība. Šo prasību nebija grūti izpildīt, jo otro augstceltni projektēja arhitekti paši sev, un bez tās, kā vēlāk izrādījās, varēja arī iztikt. Projektēšanas institūti uzcēla katrs sev ēku, un apvienošanas plāns bija izgāzies. Tāda bija dzīves realitāte, jo arī centralizētajā padomju plānošanā koordinēt līdzekļu izlietojumu celtniecībai neizdevās. Trešajai — pēdējai augstceltnei šajā kompleksā vispār nebija konkrētas būvprogrammas.

Septiņdesmitajos gados arhitekta I.Jākobsona vadītā grupa (V.Savisko, I.Grietēna) vairākkārt atgriezās pie laukumu veidojošo ēku projektiem ar dažādām to būvprogrammām un līdz septiņiem stāviem samazinātām ēkām. Tomēr neviens no būvētājiem nevarēja pacelt smago un ietilpīgo Citadeles pārbūvi.

Pēdējo reizi nopietni risinājums tika meklēts 1987.gadā, izsludinot konkursu par labāko priekšlikumu koncertzālei Citadelē, augstceltnes pakājē, vienlaikus prasot respektēt jau izstrādāto Republikas laukuma iekārtojuma projektu. Tajā arhitektu A.Kronberga, V.Neilanda un E.Treimaņa priekšlikums pirmoreiz apšaubīja militāro parāžu nepieciešamību vispār un līdz ar to monumentālo laukuma raksturu. Augstāko prēmiju saņēma daudz konvencionālākais V.Kadirkova projekts, bet darbs netika turpināts. Irstošajam padomju režīmam Rīgā reprezentācijas vajadzību vairs nebija, bet kultūras objektu celtniecībai vairs neatlika līdzekļu.

Citadele ir un paliek Vecrīgas nomalē kā bastards vecpilsētas organismā. Viduslaikos tā auga paralēli pilsētas auduma struktūrai, pretēji pilsētas kā pilsoņu kopuma gribai. Arī vēlākos laikos tā vienmēr ir pārstāvējusi militāros, arī okupācijas spēkus. Tirdzniecības pilsētai cietoksnis ir nepieciešams tikai tīri utilitāriem aizsardzības mērķiem, bez nepieciešamības to ietekmēt kompozicionāli.

Trešais lielais Rīgas plānojuma fokusa punkts ir ievērojama apjoma zaļš laukums pilsētas kartē, pašā Pārdaugavas centrā, iepretī Vecrīgai. Tā ir Uzvaras parka teritorija, kas īpaši bagāta projektiem, bet daudz mazāk ar celtnēm. Pirmā rosinošā apbūves ideja bija pilsētas 1910.gada lēmums veidot šeit parku, kombinētu ar savrupmāju apbūvi. Tolaik pilsēta lūkojās pēc jaunām teritorijām būvniecībai un par piemērotāko tika atrasta kādreizējās Kobrona skanstes vieta, kurai cariskā administrācija tikai nesen bija atcēlusi apbūves aizliegumu. Sakarā ar divsimts gadu atceri, kopš cars Pēteris I Rīgu pievienoja Krievijas impērijai, tika nolemts parku nosaukt Pētera vārdā.

G.Kufaldta projektētā Pētera parka plānojuma shēma līdzīga Ķeizarmežam.Tās ainaviskais ielu tīkls paredzēja vietu 85 savrupmājām, to starpā dažām dvīņu ēkām. Turpat vai piecdesmit apbūves gabali tika rezervēti otrpus Rīgas — Jelgavas dzelzceļam. Plānojuma centrā bijis novietots tautas parks ar sporta spēļu laukumiem. Plānojuma galvenajā asī, kura bija Šoneru ielas, tagad Uzvaras bulvāra, turpinājums, bija paredzēts spēļu paviljons.

Teritoriju tolaik veidoja aizaugušas vecās Daugavas attekas, kuru aizbēršana sagādāja rūpes. Bija jādara viss iespējamais, lai parks nebūtu mitrs. Tika iesākta Mārupītes regulēšana, paredzot veidot virkni dīķu. Tika iestādīta četru rindu liepu aleja gar L.Altonavas ielu, kuras daļa vēl šodien aug. Uzsāktie darbi teritorijas sagatavošanai celtniecībai Pirmā pasaules kara laikā tika pārtraukti un atjaunojās tikai pēc tā, kad vieta 1925.gadā saņēma Uzvaras parka nosaukumu.

1936.gadā Ulmanis izdeva likumu par Uzvaras laukuma izbūvi, un 1938. gadā tika izsludināts projektu konkurss. Būvprogramma bija tik ievērojama, ka nākamo celtņu kompleksam būtu jāpārsniedz tolaik ļoti ievērojamās sabiedriskās celtnes — Berlīnes 1936.gada olimpiskā stadiona izmērus. Programma ietvēra: svētku laukumu 200000 apmeklētājiem, stadionu 25000 skatītājiem, sporta laukumus, velodromu, peldbaseinu, šautuvi, ostu Āgenskalna līcī, sporta un sanāksmju pili 10000 skatītājiem un piemiņas celtni, kas kā arhitektonisks akcents simboliski izteiktu laukuma nozīmi.

Iecerētais komplekss nebija tikai celtņu grupējums. Kā atceras arhitekts S.Borbals "Brīvības centienos saskaņots heroisms — tāda bija pēckara paaudzes pamatnoskaņa. Mākslinieciskos veidolos nu ir tverams pagājušais varonīgo cīņu laikmets... Gluži dabīgi tā izvirzījās divi galvenie uzdevumi: Brāļu kapi un Brīvības pieminekļi, ne tikai Rīgā, bet arī provincē. Trešais lielais nodoms bija Uzvaras laukums Rīgā."

Konkursam tika iesniegti 44 darbi, kas Latvijas apstākļiem bija daudz. Varbūt arhitektus vilināja arī ievērojamais godalgu fonds: trijas pirmās godalgas, katra 4000 Ls un trīs godalgas, katra 3000 Ls. Bez tam žūrijas ieteiktos projektus bija paredzēts iepirkt, maksājot vienu tūkstoti latu par katru. Tas arī tika izdarīts, iepērkot vairāk nekā pusi darbu. Pirmo godalgu ieguva triju arhitektu kolektīvi: F.Skujiņš un G.Dauge, J.Leimanis un stud. E.Krūmiņš, kā arī V.Paegle. Projekta tālāku izstrādi uzticēja F.Skujiņam, kura projektētā Tiesu pils jau bija augstu novērtēta.

F.Skujiņa un G.Dauges konkursa projektā Uzvaras laukuma atsevišķās daļas grupējās ap vidējo galveno asi, respektīvi, Uzvaras aleju — tiešā Pontonu tilta turpinājumā (tolaik Pontonu tilts atradās tagadējā Akmens tilta vietā). To noslēdza 60 m augstais Uzvaras tornis — gala mērķis svinīgām procesijām. Tā apakšējā daļā bija paredzēta svētnīca tautas vadoņu piemiņai.

Pirmais lielākais projekts pēc Otrā pasaules kara šeit bija V.Šņitņikova projektētais Kultūras un atpūtas parks. Tomēr jautājumā par Dziesmu svētku estrādes celtniecību kompartija izšķīrās par Mežaparku, un parka projekts Pārdaugavas centrā atkal tika iesaldēts. Desmit gadus vēlāk, Hruščova atkušņa laikā, parks 1961.gadā tika pārdēvēts par PSKP XXII kongresa parku. Parka projekts tika radīts 1963.gadā (arhitekti V.Apsītis, V.Dorofejevs, Ē.Fogelis, dendrologs K.Barons), paredzot apvienot teritoriju, kuru joprojām tramvaja līnija sadala divās daļās, un veidot to kā demokrātisku tautas parku, ar visai plašu būvprogrammu septiņiem tūkstošiem apmeklētāju. Parka kompozīcija ainaviska, respektējot Rīgas parku tradīcijas. Daudzas labas ieceres parka izveidē: estrāde un daudzie paviljoni, bērnu un sporta laukumi, baseini, terases un dažādās iekārtas nav realizētas. Sporta zonā bija paredzēts stadions 5000 skatītājiem ar tribīnēs iebūvētām sporta zālēm u.c. telpas.

Septiņdesmito gadu vidū būvniecības nodomi parkā atjaunojās, bet tiem bija pavisam cits raksturs. Tolaik visā Padomju Savienībā kompartija uzsāka Lielā Tēvijas kara noslēguma četrdesmitās gadskārtas monumentu celtniecības kampaņu. 1976. gadā notika konkurss divās kārtās par labāko projektu piemineklim Padomju armijas karavīriem. Monumentu pabeidzot, 1985.gadā to pārdēvēja par Uzvaras parku, jo bija pienācis laiks komunisma celtniecības idejas neuzkrītoši un pamazām nodot aizmirstībai.

Vieta Rīgas centrā, kura gadsimta sākumā savu attīstību uzsāka kā savrupmāju un atpūtas parka rajons, ir kļuvusi par ideoloģiski strīdīga monumenta novietni. Uzvaras laukuma apbūve joprojām ir neatrisināts jautājums, jo šodien nelielā attālumā no vecpilsētas ir iespējams nokļūt brīvā, neapbūvētā teritorijā, kurai ir loģiskas potences izaugt par jaunu ministriju, banku, biroju un administratīvu celtņu bloku. Tik ideālā vietā brīva zeme vēl nav pārāk dārga, un sliktā ģeoloģiskā struktūra šodienas būvtehnologijai nav šķērslis celtniecībai. Vēlēšanās likt pamatakmeni Nacionālajai bibliotēkai liek apsvērt iespēju par iespējamību pārvietot uz šejieni arī valsts administratīvo centru. Jaunais Rīgas attīstības plāns parka daļā gar Hermaņa ielu ir iezīmējis vietu Latvijas Republikas Saeimai un citām valsts pārvaldes institūcijām.

Ir "mūžīgās pilsētas". Rīga vēl ir pārāk jauna, lai sevi pieskaitītu tām. Latvijas galvaspilsētas nozīmību vairo pirms astoņiem gadsimtiem izvēlētā vieta Daugavas krastos. Tiklab uzbūvētā Rīga, kā "neuzbūvētā Rīga", kuras XX gadsimta vēsture atspoguļota šajā grāmatā, ir pilsētas dialogs ar upi. Vēlēšanās to apgūt un iekļaut apbūves ansambļos prasa izvēlēties adekvātus arhitektoniskās izteiksmes līdzekļus.

K.Felsko un J.Dīces ģeniālajā Vecrīgas nocietinājumu rekonstrukcijas projektā 19.gadsimta vidū, kurš būtībā izveidoja moderno Rīgas centru, ir divas nozīmīgas daļas, kuras nav realizētas. Viena ir tirdzniecības pasāža Daugavmalā, otra — dzelzceļa estakāde no stacijas līdz Daugavai. Trīsdesmitajos gados, kad Daugavmalas tirgus pārcēlās uz jaunajiem paviljoniem, Rīga lielā mērā zaudēja savu tirdzniecības pilsētas raksturu. Ja dzelzceļš tik strikti neatdalītu vecpilsētu un tirgu, kā tas ir tagad, ja vizuālā barjera būtu tikai estakāde, saikne starp oficiālo un ikdienas pilsētu būtu saglabājusies.

Daudzi spēki ir sacentušies Rīgas attīstībā: nacionālās minoritātes un majoritātes, sociālās šķiras, slāņi un grupas ir parādījušies un pazuduši. XX gadsimtā ir skaidri salasāma katras nacionālās dominantes zvaigžņu stunda, tās emblēma ir kāds "lielais projekts".

Vāciskā Rīga savu ieceru zenītā atradās 1901. gadā. Skaitliski būdama minoritāte, tā faktiski sociāli ekonomiskā ziņā parvaldīja pilsētu. Nupat veiksmīgi bija aizvadīta Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde, starptautisks konkurss par labāko rātsnama projektu, kurš solījās būt vāciskās Rīgas simbols. Vēl nebija notikusi 1905. gada revolūcija un karš, kurš reducēja visus ieguvumus.

Latviskās Rīgas majoritāte kā augstāko punktu varētu atzīmēt 1939.gada vasaru. Neraugoties uz Eiropas nemierīgo situāciju, Ulmaņa valsts vara bija veikusi vairākas lielas jaunbūves un uzstādījusi vēl lielāku projektu Uzvaras laukumam. Bija iesākta Pilsētas nama celtniecība, kuram bija jāpārspēj "vecā, vāciskā Rīga".

Krievu majoritātes pēckara uzplaukuma periodā nozīmīgākais ir 1985. gads. Bija uzceltas apjoma ziņā divas jaunas Rīgas ar PSRS standartiem atbilstošu lielpaneļu apbūvi, kas pilsētas ainavai jaunajos rajonos bija piešķīrusi Iekškrievijas raksturu, bija saņemts Maskavas atbalsts metropolitēna celtniecībai. Tas viss Rīgu neapšaubāmi vēl vairāk būtu piesaistījis lielās impērijas administratīvi saimnieciskajam kompleksam.

Neviens no minētajiem "emblemātiskajiem" projektiem gan netika realizēts, jo kari un revolūcijas... Rīga atjaunotās valsts laikmetu ir uzsākusi ar vienu lielu un komplicētu projektu Nacionālajai bibliotēkai un kārtējo mēģinājumu pārskatīt Rātslaukuma un Melngalvju nama atjaunošanu.

Atmetot nacionālo aspektu, varam vērot divu citu spēku cīņu, kura ir turpinājusies visa gadsimta garumā. Tie pārstāv demokrātisko un autoritāro pilsētu. Katrai no konkurējošajām pusēm bija savi arhitekti un plānotāji, komunālie politiķi un valstsvīri. Cīņas hronoloģiskās robežas nevar vienādot ar noteiktu valsts iekārtu un politisko režīmu. Liels laukums un plaša promenāde var būt nepieciešami gan demokrātiskai manifestācijai, gan totalitārai parādei. Atšķirība nav izmēros, bet gan izveidojuma un iekārtojuma raksturā.

Demokrātiska valsts iekārta pieļauj arī pretrunīgu apbūvi, tā vairās no superlatīviem efektiem un bez aizspriedumiem saglabā vēsturisko vidi visos tās slāņos. Autoritārajam režīmam ir raksturīga pompozitāte un tieksme izrādīties ar smagnēju un viendabīgu "sava" stila apbūvi.

Ideju iedarbības spēks tālu pārsniedz sava laika ietvarus, tās "nemirst", bet tikai "iesaldējas" un var tikt atdzīvinātas sev labvēlīgā sociāli ekonomiskajā klimatā. Tāda ir idejiskā cīņa pret ostas krastmalu Vecrīgā. Iesākta trīsdesmitajos kā kampaņa pret "vācu Rīgas" tirdzniecības un ostas pilsētas raksturu, tā turpinājās piecdesmitajos. Tad Daugavas krastmalas rekonstrukcija izslēdza iespējas veidot šeit nelielu kuģu un jahtu piestātnes. Akvatorijs ar laivām demokrātisko tradīciju zemēs ir pilsētas fasāde pret ūdeni. Totalitārisma estētika — granīta un metāla margās kaltā krastmala Rīgā guva virsroku pār piestātnēm ar zivju tirgu, muliņiem un tauvu galiem.

Daugavas krastmalas iekārtojums būtu pavisam "cienīgs izteikt lielā laikmeta garu", ja būtu realizēts lielākais okupācijas gadu "neuzbūvētās Rīgas" projekts — Republikas laukums. Militāro parāžu vieta un Oktobra revolūcijas monuments pārvērstu tuvāko apkārtni un ierosinātu turpmākās pilsētbūvnieciskās pārmaiņas. "Lielie projekti", kurus sabiedrība sagaida kā pilsētvides pārveidotājus, vienmēr ir bijuši dārgi un tapuši lēnām. Tie arī "mirst" lēnām, un Citadeles agonija ir tam uzskatāms piemērs.

Pilsētai imanenti, kopš tās dzimšanas, piemīt ideālais plāns, kuram tā var tuvoties un arī attālināties no tā. Ir nepieciešama tikai plānotāju konģenialitāte, arhitektu talants un laimīga apstākļu sakritība, lai saimnieciskās darbības vektors atrastu sev labāko pielikšanas vietu.

Nav jāaizmirst pasaulē pieaugošā apbūves konversijas tendence. Rietumeiropā ne tikai ēkas, bet arī veseli kvartāli ir mainījuši savu saturu. Rīgas centrā tādi ir "sarkano spīķeru" rajons Maskavas ielā un Ķīpsalas koka apbūve Balasta dambī. Tie nākošā gadsimta pirmajās desmitgadēs var kļūt par estētiski baudāmu un sadzīvē ērtu apbūves ansambli. Nav izslēgta iespēja atjaunoties arī kādam no neuzbūvētās Rīgas projektiem.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" 1998. gada 11. decembrī

LZA akadēmiķis

Saulvedis Cimermanis:

Simtgadīgajās tautskaites anketās — vērtīgas ziņas

par rīdziniekiem

Par neaizstājamu kompleksu avotu Latvijas un Rīgas iedzīvotāju sastāva veidošanās, toreizējā etniskā sastāva un sociāli profesionālās struktūras, ģimenes, nodarbes, nozaru un vairāku desmit citu jautājumu izzināšanai varētu noderēt Krievijas impērijas 1897.gada pirmās vispārējās tautskaites sākotnējās anketas — cilvēku aptaujas lapas, ja vien tās būtu saglabājušās pilnā mērā un būtu aizpildītas precīzi un viennozīmīgi. Diemžēl Latvijas Valsts vēstures arhīva 2706.fondā esošajai dublikātu kolekcijai nav nevienas no šīm trim pazīmēm. (Ankešu pirmais eksemplārs nosūtīts uz Sanktpēterburgu Centrālajai statistikas komitejai un tur pēc izskaitļošanas iznīcināts).

Vispilnīgāk saglabājušās Latgales anketas. No Vidzemes ir saglabājušās ap 20 pagastu anketas, kas pārstāv tās ziemeļrietumu daļu un Rīgas līča piekrasti. No Augšzemes, Kurzemes un Zemgales saglabājušās ap 10 pagastu anketas. Samērā labi pārstāvēta Jūrmala un Rīga: ir Jūrmalas un Slokas pagasta anketas, kas stāsta par Rīgas līča piekrastes posmu līdz Ragaciemam, kā arī Āgenskalna, Grīziņkalna, Maskavas priekšpilsētas, Švarcmuižas, Torņakalna un citu Rīgas vietu anketas. Tās grupētas pa skaitīšanas iecirkņiem, ielām, apbūves gabaliem ielās un dzīvokļiem apbūves gabalu ēkās. Katram dzīvoklim neatkarīgi no iemītnieku skaita un sastāva aizpildīta sava anketa. Tajā ierakstītas ziņas par ikvienu dzīvokļa iemītnieku neatkarīgi no tā, vai viņš ir dzīvokļa īpašnieka jeb īrnieka ģimenes loceklis, apakšīrnieks jeb piedzīvotājs, kalpotājs vai cits.

Ikvienam cilvēkam ir norādīts uzvārds, vārds, tēva vārds, dzimums, vecums, ģimenes stāvoklis (atraitnis, neprecējies, precējies) un stāvoklis ģimenē, saikne ar ģimenes galvu jeb dzīvokļa, arī mājas īpašnieku vai īrnieku) t.i., sieva, dēls, meita, brālis, māsa, māte, tēvs, svainis, sievas māte vai tēvs, audzēknis, kalpone, virtuvene, kučieris u.c.), sociālais statuss (muižnieks, pilsonis, zemnieks u.c.). Tālāk seko ieraksti par dzimšanas vietu, pierakstīšanas jeb galvas naudas maksāšanas vietu, pastāvīgās dzīves vietu un pagaidu prombūtnes, t.i., mācību, peļņas darbu un citu norišu vietu. Personas garīgo pasauli atspoguļo ieraksti par konfesionālo piederību, lasītprasmi un izglītības līmeni. Divās pēdējās ailēs nereti ierakstīts, kādās valodās lasa, tieši kādu izglītību guvis, t.i., mājmācību, apriņķa, baznīcas draudzes vai pagasta skolu vai pat kādu precīzi nosauktu mācību iestādi absolvējis. Cilvēka vietu sabiedrībā ataino ieraksti par galveno nodarbošanās nozari un palīgnodarbēm, kā arī par attiecībām pret karaklausību (kādu militāro dienesta pakāpi ieguvis, kādas nozīmes rezervists u.c.).

Tātad par katru personu ir pierakstītas 20 pazīmes. Tās dažādi pārojot, var izdarīt nozīmīgus aprēķinus par kāda skaitīšanas iecirkņa, ielas, apbūves gabala, pilsētas daļas un citāda iedalījuma iedzīvotājiem.

Bez tam katra apbūves gabala anketā ir norādīts, cik zemes gabalā ir dzīvojamo ēku, no kāda materiāla celta katra ēka un kāds ir tās jumta segums. Tāpat ierakstīts, cik dzīvokļu ir katrā namā un cik no tiem ir neapdzīvoti. Ir saskaitīts katra apbūves gala iedzīvotāju — vīriešu un sieviešu skaits, pateikts, cik no tiem ir pastāvīgie iemītnieki un cik nezemnieku kārtām piederīgie. Šie dati ļauj spriest par apbūves raksturu, apdzīvotības blīvumu un par to laucinieku daudzumu, kuri vēl nav pilnā mērā iesakņojušies pilsētā un ieguvuši tās iemītniekiem raksturīgo sociālo statusu, t.i., ierēdņa, inteliģenta, kalpotāja, pilsoņa, strādnieka un citādu pilsētniecisku kārtu.

Cilvēku etnisko cilmi (patieso piederību) varam minēt pēc atbildes uz jautājumu "dzimtā valoda". Tomēr ierakstītās atbildes nav pilnīgi drošas un viennozīmīgas. Tās atspoguļo personas pašuzskatu par dzimto valodu, bet ne vienmēr patieso stāvokli. Atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgas no vides, kurā cilvēks dzīvoja un strādāja, no karjeras izdevīguma nosacījumiem, no viņa etniskās apziņas noturīguma, no tā, kādā mērā viņš pakļāvās pārkrievošanas vai pārvācošanas centieniem, iekļāvās t.s. kārklu krievos un kārklu vāciešos, arī no cita. Pareizas etniskās piederības noteikšanai bieži nepalīdz arī cilvēku vārds un uzvārds, kuru skaitītājs pārveidojis, pat pārtulkojis pēc krievu vai vācu valodas principiem atkarībā no tā, kurā valodā aizpildīta anketa. Piemēram, Kalnciema ielā 34 dzīvoja Kurzemes guberņas Svētes pagastam pierakstītais latviešu zemnieks "Rapp Johann Andreij" dēls, Usmas pagastā dzimušais un pagastam pierakstītais latviešu zemnieks "Valdmann Hans Ville Ville’s" dēls un viņa sieva Jelgavā dzimusī, Usmas pagastam pierakstītā "Valdmann Anna Karoline Ludvig’s" meita, dēls — "Valdmann Ludvig Joseph Han’s" dēls u.tml. Citētajos gadījumos ieraksta dzimtā valoda — latviešu valoda — pareizība nav apšaubāma, neraugoties uz izkropļotajiem vārdiem un uzvārdiem. Toties par Kalnciema ielā 34 dzīvojušo un Rīgā dzimušo "Ratje Karl Krischjahm" dēla un "Ratje Auguste Bendleis" meitas, kuri par dzimto valodu uzdevuši vācu valodu, patieso tautību varam tikai minēt. Šādos šaubīgos gadījumos zināmu skaidrību var sniegt atbildes uz citiem anketas jautājumiem, piemēram, par personas dzimšanas vietu — kādu pagastu, par sociālo piederību jeb kārtu — pilsonis, zemnieks u.c. Neapšaubāmi etniskā piederība ir nosakāma cilvēkiem, kuru dzimtā valoda, uzvārds un vārds, pat dzimšanas un pierakstīšanas vieta neizraisa šaubas. Piemēram, Kalnciema ielā 32 dzīvoja Kurzemes guberņas Bauskas apriņķa Vecsaules pagastā dzimusī un turpat pierakstītā latviešu zemniece "Liepa Anna Krisch’s" meita, bet Kalnciema ielā 34 — Smoļenskas guberņā dzimušais un turpat pierakstītais mazkrievu (ukraiņu) zemnieks $Fh[bgjd Bdfy Bdfyjdbx$. No anketu ierakstiem izrietošu pretrunu variantu ir daudz. Iespējami precīzu secinājumu izdarīšanai par Rīgas iedzīvotāju etnisko sastāvu ir jāpārskata un jāpārskaitļo visas saglabājušās anketas. Šobrīd varam pievērst uzmanību vienīgi tam, ka skaitīšanas datu oficiālā publikācija, kas izdota 1905. gadā (Gthdfz dctj,ofz gthtgbcm yfctktybz Hjccbqcrjq bvgthbb> 1897 u. # Bplfybt Wtynhfkmyjuj cnfnbcnbxtcrjuj rjvbntnf Vbybcnthcndf dyenhtyyb[ ltk. Gjl htl. Y.F.Nhjqybwrjuj. XXI. Kbakzylcrfz ue,thybz. — Cg,., 1905.—229 c.@, nesniedz patiesu ainu par Rīgas iedzīvotāju etnisko sastāvu 1897.gadā. Tas izskaitļots, summējot ankešu formālos ierakstus un neievērojot tajos apslēptās pretrunas.

Rūpīgi analizējot par katru personu anketās izdarītos ierakstus, varam izskaitļot atsevišķu skaitīšanas iecirkņu, ielu, pilsētas daļu iedzīvotāju dažādās nodarbinātības nozarēs un citos veidojumos iesaistīto cilvēku etnisko sastāvu.

Atsevišķos dzīvokļos aizpildīto ankešu ieraksti sniedz vērtīgas ziņas par ģimeņu un ar tām saistīto cilvēku kopu etnisko sastāvu un tā tapšanu, citiem vārdiem sakot — par starpetnisko sakaru sistēmas veidošanās mehānismu topošās lielpilsētas apstākļos. Personu kopu variantu ir ļoti daudz. Tādēļ šobrīd minam tikai dažus piemērus. Kalnciema ielā 34 dzīvoja Smoļenskas guberņā dzimušais pareizticīgais ukrainis, 46 gadus vecais Ivans Arhipovs, viņa sieva — Šauļos (varbūt to apkārtnē?) dzimusī katoļticīgā 50–gadīgā krieviete Franciska Arhipova un piedzīvotājs — jau minētais Svētes pagastā dzimušais 18–gadīgais latvietis luterānis Johans Raps. Arhipovs un Raps bija fabrikas strādnieki. Arhipova sieva nestrādāja. Kalnciema ielā 32 dzīvoja Saldū dzimušais luterticīgais 47–gadus vecais vācietis Aleksandrs Andersons, kurš strādāja par skursteņslaucītāju, viņa nestrādājošā sieva — Jelgavā dzimusī luterticīgā 41–gadīgā vāciete Marianna Andersone un 7–gadīgais dēls Aleksandrs. Kopā ar viņiem dzīvoklī mita 74–gadīgais īrnieks atraitnis — Voroņežas guberņā dzimušais vecticīgais krievs Andrejs Martokins un kalpone — Vecsaules pagastā pierakstītā 28–gadīgā luterticīgā latviete, jau minētā Anna Liepa. Kalnciema ielā 26 dzīvoja Rīgā dzimušā rūpnīcas inženiera–mehāniķa 38–gadīgā vācieša Augusta Štarka saime. Tajā ietilpa nestrādājošā sieva — 34–gadīgā Igaunijā Veru apriņķī dzimusī vāciete Helēna Štarka, bērni — 7–gadīgais Roberts, 6–gadīgais Vilhelms, 5–gadīgais Rihards, 3–gadīgais Aksels, 2–gadīgā Johanna un 10 mēnešus vecie dvīņi Heinrihs un Aleksandrs. Kā aukle ģimenē strādāja Igaunijā Vilandes apriņķī dzimusī 22–gadīgā igauņu zemnieka meita Berta Amālija Pille, kā virtuvene — 32–gadīgā Vilandes apriņķī dzimusī igauņu zemnieka meita Eva Tāra. Visi dzīvokļa iemītnieki bija luterāņi.

Dažādiem etnosiem piederīgu ļaužu kopdzīve vienā dzīvoklī ir bijusi samērā bieža parādība. Vērojama zīmīga sakarība: augstāku sociālā stāvokļa pakāpi sasniegušie cittautieši par savu saimju kalpotājiem nereti piesaistījuši igauņu vai latviešu zemnieku ģimeņu locekļus no tiem apvidiem, ar kuriem viņi kaut kādā mērā bijuši saistīti (dzimuši, dzīvojuši, strādājuši u.tml.).

Pētnieku nekādā mērā neapmierina ziņas par Rīgā ienākušajiem latviešiem, kuri it kā dzimuši un pierakstīti tikai kādā guberņā. Piemēram, Kalnciema ielā 34 dzīvoja Vitebskas guberņā dzimušais un pierakstītais 26 gadus vecais latviešu zemnieks Osips Donatovs Smagars. Šis vīrs varēja nākt gan no Vidzemei tuvējiem Balvu vai Krustpils novada pagastiem, gan no stipri slavizētās Dienvidlatgales, gan pat no Osvejas vai cita Baltkrievijas apvidus latviešu ciemiem.

Samērā precīzi atspoguļota cilvēka cilmes vieta. Piemēram, Kalnciema ielā 32 dzīvoja 28 gadus vecā Bauskas apriņķī dzimusī un Vecsaules pagastā pierakstītā jau minētā latviešu zemniece Anna Kriša meita Liepa, kura brīnumainā kārtā bija bez izglītības un pat nelasīja (tolaik Bauskas apriņķī lasītpratēju īpatsvars bija ap 75%). Nav izslēdzama varbūtība, ka viņa bija pagastā dzīvojušo votu (krieviņu) pārlatviskojusies pēctece. Mūs apmierina ziņas par Kurzemes guberņas Usmas pagastā dzimušo un pierakstīto latviešu zemnieku cilmi. Toties neapmierina norādes par Kalnciema ielā 13 dzīvojušās Dundagas pagastā dzimušās un tam pierakstītās kalpones — 32–gadīgās latviešu zemnieka meitas Emilijas Šleseres dzimšanas vietu. Viņa varēja būt gan latviete no plašā Dundagas pagasta zemkopju dzimtām, gan kādas jūrmalas ciemos dzīvojušas lībiešu zvejnieku dzimtas latviskojusies atvase. Pētnieku iepriecinātu norādes par viņas dzimto ciemu vai sētu (anketā bija prasība norādīt kā dzimšanas vietu guberņu, apriņķi, pilsētu). Tas pats būtu sakāms arī par citiem 1897. gada rīdziniekiem, kuri pilsētā ienākuši no pagastiem ar etniskā ziņā jauktu iedzīvotāju sastāvu.

Kartografējot anketu ierakstus, varam diezgan pārliecinoši parādīt tos apvidus, no kuriem 19.gadsimta otrajā pusē nāca Rīgā dzīvotgribētāji un kādu iedzīvotāju skaitu un īpatsvaru deva katrs apvidus. Salīdzinot ierakstus par bērnu vecumu, varam aptuveni noteikt arī laiku, kad persona vai ģimene ienākusi Rīgā.

Stāstot par Rīgas iedzīvotāju sastāva veidošanos, skaitīšanas anketas nereti atspoguļo interesantas etnokulturālo procesu detaļas un rosina turpmākiem meklējumiem. Minēšu tikai vienu piemēru. Āgenskalnā Meža ielas 9.numura būvlaukumā stāvēja trīs koka dzīvojamās mājas. Divām no tām bija kārniņu jumti, vienai — papes jumts. Visas bija nelielas priekšpilsētas tipa ēciņas: vienā bija 2 dzīvokļi, otrā — 3, trešajā — 1. Visos 6 dzīvokļos pavisam mita 20 cilvēki, to skaitā 11 vīrieši un 9 sievietes. No 20 iemītniekiem nezemnieku kārtām piederēja 13, t.i., 7 vīrieši un 6 sievietes. Tomēr zemnieciskas cilmes iemītnieku šajās ēkās bija ievērojami vairāk, jo labu izglītību guvušie latviešu ļaudis jau skaitījās augstākām kārtām piederoši, piemēram, skolotāji, žurnālisti u.c.

Minētās Meža ielas ēkas piederēja Ventspilī dzimušajai 43 gadus vecajai atraitnei vācietei Elizabetei Magdeburgerei, kura bija ienākusi Rīgā ap 1880. gadu. Viņa dzīvoja kopā ar trim dēliem — 1877. gadā Jelgavā dzimušo atslēdznieku Fjodoru, t.i., Teodoru, 1880. gadā Rīgā dzimušo jūrnieku Jevgeņiju, t.i., Eugenu un 1883. gadā dzimušo jūrskolas audzēkni Vilhelmu. Arī visi trīs dēli uzdevās par vāciešiem.

Otrajā dzīvoklī mitinājās 1858. gadā Bilskas pagastā dzimušais Tērbatas skolotāju semināra absolvents Jēkabs Draviņš–Dravnieks kopā ar 34 gadus veco dzīvesbiedri Jadvigu, kura bija dzimusi Bauskas apriņķī. Grāmatizdevējs un žurnālists Jēkabs Dravnieks reģistrēts kā skolotājs, kura pamatnodarbe ir žurnālistika. Sieva Jadviga nestrādāja un bija pierakstīta Slokai.

Trešajā dzīvoklī dzīvoja 1855. gadā Lielsesavas pagastā dzimušā Pēterburgas universitātes absolventa dzejnieka un žurnālista Eduarda Skujenieka (pēc pseidonīma — Vensku Edvarta) lielā ģimene. Viņš bija reģistrēts kā tiesībzinātņu kandidāts un žurnālists, kura pamatnodarbe ir redaktors. Kopā ar viņu dzīvoja 1857. gadā Sesavas pagastā dzimusī sieva mājskolotāja (vēlāk teātra kritiķe un tulkotāja) Ženija Otilija Luize, 1886. gadā Rīgā dzimušais dēls Pēteris Haralds Marģers (vēlākais Latvijas valstvīrs un statistiķis), 1888. gadā Jelgavā dzimusī meita Biruta Otīlija Hedviga — vēlāk aktrise un dzejniece, septiņgadīgā Palsmanes Vecmežmuižā dzimusī meita Franciska Berta Hilda Līna, trīsgadīgā Rīgā dzimusī meita Marija Vita, arī kalpone — 19– gadus vecā Planicas latviešu zemnieku meita Anna Atāla. Visi Skujenieku bērni bija reģistrēti kā pilsoņi.

Ceturtajā dzīvoklī pierakstīta no Tērbatas atbraukusi Sallu (varbūt Sollu?) ģimene: māte — 63–gadīga igauņu zemniece atraitne, kas ieguvusi izglītību mājmācības ceļā, un 28 gadus vecais dēls zemnieks Hermanis Kārlis Augusts, kurš absolvējis apriņķa skolu, ierakstījies vāciešos un strādāja par burtliča palīgu. Iespējams, ka burtlicis darbojās saiknē ar Dravnieku un Skujenieku. Viņa pārcelšanās uz Rīgu varbūt saistīta ar Dravnieka agrāko darbību Tērbatā. Abi igauņi bija pierakstīti Vilandes apriņķa Vairekai.

Piektā dzīvokļa iemītnieks bija 33 gadus vecais dzelzceļa iecirkņa uzraugs — Paņevežā dzimušais polis Vladislavs Stefanovičs.

Sesto dzīvokli īrēja 25–gadīgā Rīgā dzimušā grāmatu iespiešanas strādnieka Ādolfa Heinriha Šillinga ģimene. Visi četri ģimenes locekļi bija dzimuši Rīgā, pierakstīti Iršu pagastam, sociālā stāvokļa ziņā vācu zemnieki. Domājams, ka viņu cilme meklējama 1766. gadā dibinātajā Iršu pagasta vācu kolonijā.

Meža ielas 9. numura nami ir viens no daudzetnosu saskares un sadzīves variantiem Pārdaugavas mazēkās, viens no objektiem, kas atspoguļo dažādiem etnosiem piederošu ļaužu ienākšanu un iesakņošanos augošajā pilsētā, kā arī šo ienācēju profesionālā un sociālā statusa izmaiņas. Citādi runājot: šajā un līdzīgos piemēros vērojam zemnieku dzimtu locekļu masveidīgu pāraugsmi dažādu specialitāšu inteliģentos, kalpotājos, strādniekos un citās profesijās. Nereti vērojama atsevišķu šo dzimtu locekļu vai pat visu dzimtu pārtautošanās.

Katras anketas jautājumi ir nodrukāti krievu, latviešu un vācu valodā. Tātad atbildes uz tiem var būt rakstītas jebkurā no šīm valodām. Praksē ir bijsi tā, ka Kurzemes, Vidzemes un Zemgales laukos vairums anketu aizpildīts latviešu valodā, bet sastopamas arī krievu un vācu valodā rakstītas atbildes. Latgalē tās aizpildītas galvenokārt krievu valodā. Rīgā pagaidām esmu atradis galvenokārt anketas, kas aizpildītas krievu vai vācu valodā. Ir gadījušās arī anketas, kurās cilvēku uzvārds ierakstīts latviešu valodā ar latīņu burtiem, bet viss pārējais krievu valodā ar slāvu burtiem. Retumis atradu latviešu valodā un jaukti, t.i., krievu un vācu valodā aizpildītas anketas.

Vai nu rakstības, vai drošāk — visa krieviskošanas centienu dēļ anketu ieraksti ir zaudējuši krietnu daļu no savas vērtības, radījuši neskaidrības un pat apzināti rakstītas kļūdas. Tas viss nereti atņem iespēju uzzināt cilvēku patiesos vārdus un uzvārdus un pareizi spriest par etnisko procesu norisi. Daži piemēri. Mums labi zināmais Jēkabs Jāņa dēls Draviņš–Dravnieks ir pārvērsts par "Jakov Ivanovič Dravin–Dravniek", Edvards Jāņa dēls Skujenieks — par "Eduard Ivanovič Skujeniek", Jānis Jāņa dēls Puriņš–Zvīgulis — par "Ivan Ivanovič Puriņ–Zviguļ", igauniete Evi Hansa meita Tār — par "Evu Annusovnu Tār", vāciete Elizabete Doroteja Teodora meita Magdeburgere — par "Jeļizavetu Doroteju Feodorovnu (Fjodorovnu) Magdeburgeri" u.tml. Dažkārt nav pat iespējams droši noteikt personas patieso vārdu, kā tas noticis ar vācieti Magdeburgeru, par kuru lasām "Magdeburger Jevgeņij Gotfrid Aļeksandrov" (domājams, ka viņa patiesais vārds bija "Eugen").

Droši nevar uzticēties arī ankešu ierakstiem par aprēķināmo cilvēku dzimšanas gadu, jo ir prasīts vecums gados un mēnešos, nevis dzimšanas gads. Piemēram, 1858. gadā dzimušā Jēkaba Dravnieka vecums 1897. gada janvārī pierakstīts 38 gadi, 1855.gadā dzimušā Eduarda Skujenieka vecums — 40 gadi, 1857. gadā dzimušās Luizes Skujenieces — 37 gadi, 1886. gadā dzimušā Marģera Skujenieka — 10 gadi, 1888. gadā dzimušās Birutas Skujenieces — 8 gadi.

Skaidrojot personu dzimšanas un pierakstīšanas vietas, pētniekam ļoti jāuzmanās ar vietu nosaukumiem, jo tie sniegti tādi, kā rakstīja vācu valodā, un nereti pazaudējuši pat nojausmu par vietu igauniskajiem, latviskajiem vai lietuviskajiem vārdiem. Nereti vāciskie nosaukumi vēl krieviskoti. Piemēram, Aizpute pārvērsta par Gazenpoti, Dundaga par Dondangenu, Iecava par Ecavu, Saldus par Frauenburgu, Svēte par Svetenu u.tml. Lielāko pilsētu vārdi kā pašsaprotama lieta sniegti tikai vāciski krieviskajā izteiksmē, piemēram, Cēsis — Wenden — Venden, Jelgava — Mitau — Mitava, Liepāja — Libau — Ļibava, Valmiera — Wolmar — Voļmar, Ventspils — Windau — Vindava.

Tātad 1897. gada tautskaites sākotnējās anketas ir visai daudzpusīgs avots Rīgas iedzīvotāju toreizējā sastāva un tā veidošanās gaitas izzināšanai. Ierakstu kvalitāte anketās bija atkarīga no skaitītāja sagatavotības līmeņa, rūpības un personīgās godprātības. Pat viena skaitīšanas iecirkņa robežās dažādu skaitītāju aizpildīto ankešu ierakstiem ir atšķirīgs ziņu sniegšanas līmenis. Ankešu apstrāde prasa ļoti rūpīgu, ilgstošu un salīdzinātspējīgu darbu, kas nepieciešams neprecizitāšu, pretrunu un nepilnību izzināšanai. Darbs ar sākotnējām anketām paver daudz plašākus apvāršņus nekā darbs ar 1897. gada tautskaites datu jau minēto oficiālo publikāciju, kurā summētas iedzīvotāju formālās atbildes. Krievijas valsts vēstures arhīvā Sanktpēterburgā glabājas skaitīšanas datu dažādas kopsavilkumu tabulas, kas labotas vismaz divas reizes, un labošanas motīvi pagaidām nav zināmi. Droši varu apgalvot tikai to, ka, piemēram, minētajās tabulās lasāmie skaitļi par Latvijas zvejniekciemu apdzīvotājiem diezgan būtiski atšķiras no skaitļiem, kas par šiem zvejniekciemiem iegūti 1896. gadā, gatavojot 1897. gada skaitīšanu un noskaidrojot katras sētas iemītnieku skaitu. Šoreiz aplūkoju tikai daļu no jautājumiem, kas saistīti ar Rīgas iedzīvotāju sastāva veidošanos. 1897. gada tautskaites sākotnējās anketas ļauj skaidrot arī jautājumus par iedzīvotāju ģimeni, izglītību, nodarbošanos un daudz ko citu.

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" 1998. gada 11. decembrī

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis:

Kad kapavieta svarīgāka

par mākslinieka parakstu

 

Rīgas baroka gleznotājs Kords Meijers un

vācu kultūras mantojums Rīgas Sv. Jāņa baznīcā

Latvijas mākslas vēsturniekiem nav svešs Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ievietotais ērģeļu balkona gleznu cikls ar Kristus ciešanu motīviem. Tās gleznotas uz audekla ar eļļas krāsām protestantiskās baznīcas kultūras tradīcijās. Speciālistus aizvien fascinējusi gleznu kvalitāte, sarežģītais koloristiskais un figuratīvais veidojums, gan dinamiskās, gan citkārt statiskās kompozīcijas, kurās skaidri nojaušama internacionālās Eiropas XVII gadsimta mākslas iespaidu klātbūtne.

Pievērsīšu uzmanību deviņu gleznu ciklam (lai gan luktās pavisam ir 13 gleznas) kā tematiski un arī stilistiski saistītam veselumam. Tas stāstošā manierē ataino katoļu Krusta ceļa cikla protestantisko variantu, kurā mazāk akcentēts ciešanu pārdzīvojums, bet Jaunās Derības filozofijas aktualizācijas garā uzsvērta cilvēcisko pārdzīvojumu drāma un iespējamais gandarījums Augšāmcelšanās apsolījumā. Luktās ievietotā gleznu cikla darbus var nosaukt šādi: Lūgšana Ģetzemenes dārzā, Svētais vakarēdiens, Kristus augstā priestera priekšā, Kristus šaustīšana, Kristus zaimošana, Krustā sišana, Golgāta, Guldīšana kapā un apvienotās epizodes: Kristus augšāmcelšanās un parādīšanās Marijai, Salomei un Marijai Magdalēnai.

1997. un 1998.gadā restauratores Dzintra Temerova un Inese Kalniņa nostiprināja vēsturisko gleznojuma kārtu, attīrīja to no putekļiem un satumsušajām lakām un pēc bakterioloģiskajām un ķīmiskajām analīzēm pārcēla veco audeklu ar gleznojuma krāsu kārtu uz jaunu audeklu.

Šo darbu darīja iespējamu Vācijas Iekšlietu ministrijas programma "Ārzemēs esošā vācu kultūras mantojuma glābšana", kuras ietvaros tika rasti līdzekļi gleznu restaurācijai. Vajadzēja tikai konstatēt, cik lielā mērā "vāciskajā Rīgā" un latviešu un vācu Sv. Jāņa baznīcas draudzes īpašumā atrodošies mākslas darbi saistāmi ar vācu kultūru.

Protams, pirmā aksioma ir tāda, ka gleznu ikonogrāfija un tematika saistīta ar protestantisko kultūru kā vācu reliģiskās kultūras celmu. Otra aksioma: gleznu kompozīcijā un ikonogrāfijā ieraugāmi raksturīgi vācu un nīderlandiešu mākslas XVII gadsimta paņēmieni, kas liecina par Eiropas mākslas multikulturālo dabu. Trešā aksioma: līdz pat pēdējam laikam Latvijas mākslas vēsturē ļoti maz ir darīts, lai pētītu internacionālās ietekmes uz vietējo mākslu un noskaidrotu ikonografisko pamattipu izcelsmi, migrāciju un piederību pie kādas nacionālās skolas vai prototipa. Ceturtā aksioma: pirmais šo ciklu mēģinājis atributēt zviedru mākslas vēsturnieks H.Čellīns, kas 1929. un 1930.gadā uzturējies Rīgā un intensīvi pētījis Sv. Jāņa baznīcas un klostera arhitektūru un mākslas vērtības. Vēlāk šim gleznu ciklam uzmanību pievērsa Elita Grosmane, 1988.gadā konstatējot, ka Golgātas sižeta gleznas prototips ir Frīzijā dzimušā un 1633.gadā Antverpenē mirušā Boēcija Bolsverta vara grebums, kas darināts pēc Pētera Paula Rubensa altārgleznas, kas 1620.gadā gleznota Kristus piemiņas baznīcai Antverpenē un tagad atrodas šīs pilsētas mākslas muzejā.

Meklējot Sv. Jāņa baznīcas gleznu iespējamo rašanās ceļu, ticamāk bija pievērsties Baltijas jūras piekrastes pilsētās migrējušajiem māksliniekiem, noskaidrot viņu vidū cirkulējušo grafisko paraugu izplatību un raudzīties, kādas kvalitātes uzrāda Frankfurtē pie Oderas, Hamburgā un tostarp arī Lineburgā iespiestie vara grebumi un to cikli, kas varētu būt kalpojuši par paraugu anonīmajam māksliniekam. Anonīmajam tāpēc, ka nebija pamata apgalvot, ka gleznas radušās Rīgā. Tās tikpat labi varēja arī būt izgatavotas Kēnigsbergā, Dancigā vai kur citur un atvestas. Meklējumi ir patīkami un sniedz gandarījumu, īpaši ja zina, ko un kur meklēt. Un tā šī ziņojuma autors nonāca līdz 1672.gadā Lineburgā iespiestajai greznajai un efektīgajai bagātu ļaužu galda bībelei, kas tikpat labi varējusi rotāt arī altāri.

Šo Lineburgas grāmatiespiedēju darbu uzņēmies atbalstīt Matiass Šeitss no netālās Hamburgas, veidojot zīmējumus bībeles ilustrācijām, bet tās vara grebumā pārcēluši Johans Valtreihs, Matiass Kisels un citi autori. Lineburgas bībeles iespiedumā atkārtotos pat Joahima Sandrarta — nīderlandiešu mākslinieka kompozīcijas. Var sacīt, ka nīderlandiešu māksla stāvējusi cieši klāt vācu bībeles iespiedumam un refleksīvā ceļā nonākusi līdz ietekmei uz Rīgas Sv. Jāņa baznīcas gleznām.

Kur te Rīgas loma? — vai tikai kā tālu mākslas iespaidu uztvērējai? Gleznošana pēc parauga, izmantojot populāras gleznas, tiražētas iespiedgrafikas nav nekas neparasts, nedz arī pazemojošs. Šis paņēmiens XVI—XIX gadsimtā izmantots ļoti plaši kā klasiskajās mākslas zemēs un lielajos mākslas centros, tā arī perifērijā.

Kad 1677.gada ugunsgrēkā baznīca bija izdegusi, Sv. Jāņa draudze lēni un centīgi sāka atjaunošanas darbus. Tas arī redzams šajās gleznās, kuras, lai arī pēc viena avota, ir radušās ilgākā laika posmā, mainoties modei uz krāsu ķīmisko sastāvu, pigmentiem un izmantojot gadījuma rakstura audeklu, dažkārt pat nolaižoties līdz rupjai maisa drēbei vai no ielāpiem sašūtai gleznas pamatnei.

Baznīcas tiesu porotokolos Latvijas Valsts arhīvā glabājas pārskats par vairāku gadu garumā ieilgušo Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanu un ar to saistītiem notikumiem. No šīm ziņām izriet, ka pēc 1680.gada draudze baznīcas atjaunošanas veicināšanai ķērusies pie pēdējā līdzekļa un sākusi kapavietu izpārdošanu baznīcā. Un tā 1686.gadā sev kapavietu kreisajā sānu kapellā nopircis Ruperts Bindenšū, bet viņam blakus gulēt vēlējies arī 1667.g. no Lineburgas Rīgā ieceļojušais gleznotājs Kords Meijers. Par šīs kapavietas iegūšanu viņš jau 1689. gadā ir apņēmies baznīcā veikt vairākus ar krāsošanu un gleznošanu saistītus darbus, bet 1691.gadā saruna jau ir tik konkrēta, ka tiek parakstīts līgums.

1693.gadā Kords Meijers ar darbu vēl nav galā, jo ir darījis arī citus darbus. Par tiem viņš saņēmis krietni mazāk naudas, un padarījis vairāk, nekā sākumā līgts, turklāt draudze ar samaksu kavējusies. 1702. gadā Kords Meijers pie baznīcas tiesas liecina, ka viņam ierādītais kaps ir slikts un nav tik daudz vērts, cik viņš par 30 Alberta dālderiem varētu vēlēties. Glezonotājā darbi uz sienām, velvēm, kanceli u.c. baznīcas rotājumam paredzētajām vietām ir jau gandrīz pabeigti. Tas pats attiecas arī uz luktu gleznojumiem, tāpēc baznīcas tiesa lēma par cenas atlaidi Kordam Meijeram un tiesībām apsolīto kapavietu iegūt par 25 Alberta dālderiem.

Līdz ar to mums ir zināma paraugu un Kristus ciešanu cikla gleznu realizācijas saistība gan ar Lineburgas bībeles iespiedumu, gan no Lineburgas izceļojušā Korda Meijera darbību Rīgā, gan arī pašu gleznu meistarīgo kvalitāti uz sliktas kvalitātes audekla.

Sākotnēji gleznas bijušas taisnstūra formāta, bet 1816.—1817.gadā, kad J.Gotfrīda vadībā baznīca atjaunota un tajā iebūvētas jaunas ērģeles, tikušas pārbūvētas arī luktas. No taisnstūra formas pildiņiem izmontētās gleznas tika nežēlīgi apgrieztas, bieži vien upurējot būtiskas detaļas, personāžus, ķermeņu daļas, lai tikai kompozīciju piemērotu pusloka formas pildiņam.

Tagad gleznas atjaunotas atpakaļ taisnstūra formātā, lai pēc iespējas vairāk eksponētu seglīstes vērtīgā gleznojuma fragmentus, ko citkārt slēpa līstojums. Gleznas tiks piestiprinātas ērģeļu balkona luktās savās agrākajās vietās un Jaunajā gadā būs aplūkojamas ikvienam baznīcas apmeklētājam, kādu sakarā ar draudzes aktīvo reliģisko darbību un baznīcas rosīgo koncertdzīvi kļūst aizvien vairāk.

 

Referāts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kopsēdē par pētījumiem "Letonikā" 1998. gada 11. decembrī