ATGĀDNES. ATCERES

Latvijas gara bagātībās ielūkojoties

Šajās dienās esam atcerējušies izcilu pedagogu zinātnieku

Jūliju Aleksandru Studentu (1898—1964).

Jūlijs Aleksandrs Students. Foto no uzņēmuma "RaKa" izdotās grāmatas

1998.gadā izdotās grāmatas titullapa

Laikmetu griežos padomju apstākļos dzīve sabradāja talantīgu personību, nodeva to aizmirstībai. Tikai pavisam nesen — 1998.gada 16.decembrī — Jūlijs Aleksandrs Students ar savu lielo devumu atgriezās Latvijas pedagoģijā, kultūrā un zinātnē. Tas notika viņa simtajai dzimšanas dienai veltītajā konferencē Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

Viņa darba turpinātāji šajā zīmīgajā dienā atvēra daudzas simboliskas lappuses Jūlija Aleksandra Studenta grāmatās un presē publicētajos rakstos. Šie zinātnieki bija LU docentes Inta Kraukle un Aīda Krūze, profesori Dzidra Meikšāne un Augusts Milts, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta galvenā pētniece Aija Priedīte.

Jūlija Aleksandra Studenta zinātniskā biogrāfija vēl nav uzrakstīta. Pirmo reizi plašāks ieskats viņa dzīves ceļos (1898.26.12. — 1964.24.03.) atrodams tikai izdevniecības "Ra Ka" rakstu krājumā "Jūlijs Aleksandrs Students. Dzīve un darbi, 1998".

J.A.Students dzimis 1898.gada otrajos Ziemassvētkos toreizējā Cēsu apriņķa Lubānas pagasta Aizsilnieku mājās. Lubānas novads devis Latvijai daudz izcilu personību.

Šajā pusē bērnības un skolas laikā dzīvoja arī Jūlijs Aleksandrs Students. 1922. gadā rakstītajā biogrāfijā lasāms: "Bērnībā biju bailīgas un klusas dabas zēns. Pirmos un svarīgākos audzināšanas pamatus reliģiski tikumiskā garā saņēmu no vecākiem, sevišķi no tēva, kurš visā apkārtnē bija pazīstams kā čakls un rūpīgs darba rūķis. Mantojums no vecākiem ir neatņemams: tā ir viņu labā sirds un svētīgās pamācības." J.Studentam agri bija jākļūst patstāvīgam, jo tēvs nomira tad, kad Jūlijam bija 18 gadu. Lubānā J.Students mācās Rupsalas pagastskolā, ministrijas skolā un Lubānas pilsētas augstākajā tautskolā. Tad iesaukums armijā (..). Taču 1919.gada pavasarī J.Students pabeidza Madonas virsreālskolu.

Latvijas Universitātē J.Students mācās Filoloģijas un filozofijas fakultātē (1920—1924). Jau 1927.gadā iegūst filozofijas doktora grādu, pēc tam papildina zināšanas Jēnas universitātē (1929—1931).

Trīsdesmitie gadi ir ražīgākie Jūlija Studenta dzīvē. Viņš strādā Latvijas Armijas štāba arhīvā. Kaucmindes — vēlāk Latvijas Mājturības institūtā (..) un raksta. Rodas vairākas grāmatas un simtiem rakstu, kuri vēl nav pilnībā apzināti. 1945.gada 8.janvārī J.Students nolēma nedoties trimdā, lai paliktu Latvijā. Darba ieceres tomēr neīstenojas. Astoņi gadi jāpavada Ņižņijtagilas un citās PSRS nometnēs. Taču viņu nesalauza nometņu pazemojumi, verga darbs un bads.

Piecdesmito gadu sākumā J.Students atgriezās tēvzemē. Viņa dzīvoklī jau bija iemitinājušies no PSRS atbraukušie latviešu tautas nīdēji. Bagātās bibliotēkas iznīcināšanu nepārdzīvoja Rīgā palikusī dzīvesbiedre Biruta.

Jūlijam Studentam bija liegts Rīgā dzīvot un pierakstīties. Nācās uzsākt jaunu dzīvi Dobelē, kur dzīvoja un strādāja J.Studenta māsa. Par šo viņa dzīves posmu Gunārs Birkmanis rakstījis esejā "Profesors uz jumta".

Fragments no Gunāra Birkmaņa sarunas ar Jūliju Studentu. Viņš saka: "Bet mēs taču neesam iepazinušies(..). Jūlijs Students — Dobeles būvju un remontkantora strādnieks (..). Vēl? 6. Tukuma pulka strēlnieks Pirmajā pasaules karā. Vēlāk studēju filozofiju Latvijas Valsts universitātē un Jēnā. Ieguvu filozofijas doktora grādu, biju Latvijas Izglītības biedrības priekšnieks. Kādreiz uzrakstīju vairākas grāmatas, ja jums gadījies redzēt — "Atziņas teorija grieķu filozofijā", "Psiholoģija", "Ētika", "Ievads filozofijā", "Loģika", "Vispārīgā pedagoģija". Esmu dzirdējis, ka tagad tās izņemtas no bibliotēkām un iznīcinātas. Vai tiesa?"

Tālākajā sarunā Gunārs Birkmanis saņēma atbildi arī uz jautājumu, kā filozofijas doktors nonācis līdz "augstajam" jumiķa amatam būvkantorī (..):

"Ak, tas jau parasts stāsts. Vispirms "ziemeļu universitāte", kas bija krietni ilgāka par Rīgas un Jēnas laiku, — lēģeri, bads, aukstums, cilvēka spēju un darba apņirgāšana, bet es to panesu stoiskā mierā. Par ko? Par to pašu filozofiju (..). Es biju svešas filozofijas skolas pārstāvis. Taču ne prieks, ne bēdas nav tas svarīgākais, par ko būtu sevišķi jādomā: svarīgākais ir dzīves uzdevuma pildīšana. Tātad cerībā labot dzīvi vispirms jālabo raksturs, un, jo stiprāki raksturi, jo labāka, dziļāka, daudzpusīgāka un daiļāka visa dzīve! Bēdu gadījumi vīrišķīgi jāpanes!"

Gadu desmitiem Latvijā nedzirdēja Jūlija Aleksandra Studenta vārdu. Viņa grāmatu lielāko daļu sadedzināja vai citādi iznīcināja. Tās kļuva par bibliogrāfisku retumu. Tikai šogad divos sējumos individuālajā uzņēmumā "RaKa" iznākusi Jūlija Aleksandra Studenta "Vispārīgā paidagoģija. Zinātne un māksla sevis un citu audzināšanā". Plašu ievadu šim izdevumam uzrakstījis pedagoģijas habilitētais doktors profesors Jānis Anspaks. Tas ir aizsākums. Par tālākajām iecerēm runāja iepriekš minētajā J.A.Studenta piemiņas sarīkojumā. Sarunā ar uzņēmuma "RaKa" galveno redaktori Ritu Cimdiņu uzzināju, ka šis uzņēmums izdevis 109 grāmatas Latvijas skolām.

Ivars Reinis, Sigizmunds Timšāns

Dr. habil. phil., LU profesors

Augusts Milts:

No ētikas skaidravota dzerot

Jūlijs Students samērā jauns pieteic sevi gandrīz vienlaikus filozofijas vēsturē, psiholoģijā, pedagoģijā un ētikā. Pārsteidzoši ražīgs, laika ziņā koncentrēts ir šis pieteikums. 29 gadu vecumā Jūlijs Aleksandrs Students jau ir filozofijas doktors, aizstāvot darbu "Atziņas teorija grieķu filozofijā" (1927). Tad līdz 35 gadu vecumam viena grāmata pēc otras: "Ievadījums psiholoģijā. Programma — konspekts pašmācībai" (1928) ar sekojošu grāmatu "Psiholoģija" (1930); "Ievads filozofojā" (1931, 403.lpp. apjomā); "Vispārīgā paidagųģija" (1933, 652 lpp.). Populārā Jūlija Studenta "Ētika. Ģimnāzijām, skolotāju institūtiem un pašmācībai" (Rīga, A.Gulbja izd., 1930, 145 lpp.) ilgstoši tika izmantota kā ētikas mācību grāmata, dažkārt pat mūsdienās. Pētījumiem ir interesanta pati Jūlija Studenta dzīve saistībā ar viņa darbiem, ieskaitot tik izteiktu radošo posmu no 28 līdz 35 gadiem. Darbos iezīmējas arī tā konsekvence, kas ir krasā pretstatā padomju varas laika ideoloģijai, kas ilgstošā laika posmā nedeva iespējas publicēties, lai gan autors veidoja jaunu grāmatu manuskriptus.

Jūlija Studenta ētiskie uzskati ir ne tikai ētikas mācību grāmatā. Tie ir neiztrūkstoši visos viņa darbos. Ētika veidota vienībā ar filozofiju, pedagoģiju un psiholoģiju. "Vispārīgā paidagųģijā" ir raksti par pedagoģiju un ētiku, tikumisko audzināšanu, it sevišķi personības ētisko īpašību audzināšanu; psiholoģijā aplūko ētiskās jūtas; "Ievads filozofijā" IV nodaļā "Filozofija citās kultūras sfērās" tiek ievadīta ar morālās filozofijas jautājumu aplūkojumu. Arī ētikas kursu caurvij pedagoģijas jautājumi.

Jūlijs Students ētikas mācību grāmatas uzdevumu redz skaidrībā un sistemātiskā aplūkojumā. Solītais īstenojas pilnā mērā. Bet kā panākt skaidrību priekšmetā, kur visgrūtāk ir ko definēt, precīzi noteikt? Vai paša autora uzskati paliek nemainīgi?

Jūlijs Students ir uzticīgs Kanta autonomās un pienākuma ētikas pielūdzējs. Platona ideju valstība arī ir visur klātesoša. Kāda ir izejas pozīcija? Lūk, Jūlija Studenta akcentētā atziņa: " (..) īsto ceļu rāda nevis dzīve, nevis tas, kas īstenībā notiek, bet tas, kam jānotiek saskaņā ar sirdsapziņas, respektīvi, ētikas prasībām." (Students J.A. "Ētika" — Rīga, 1930). Tātad nesaskaņās ar ētiku un dzīvi ir skaidra nostāja ideāla, jābūtības, morālo vērtību pusē. Vērtība ir ideja, kas prasa piepildījumu. Tā ir absolūta, mūžīga, nav pārejoša, tā pastāv visos laikos. Ideāla pareizību pieteic sirdsapziņas balss. "Dzīve nav vērtība" (Students J.A. "Vispārīgā paidagųģija" — Rīga, 1933). Dzīve pēc Jūlija Studenta uzskatiem, var būt vērtīga, tā pēc vērtībām tiecas.

Universālā cilvēcības mēra meklējumi, absolūtu, nemainīgu morāles kritēriju meklējumi ir diezgan tipiski ētikas vēsturē, it īpaši reliģiskajās mācībās un Kanta ētikā. Jūlija Studenta "Ētika", "Vispārējā paidagųģija", "Ievads filozofijā" ir konsekvents ideālisma sludinājums, materiālisma mācības noliegums. Viņš aicina pedagoģiju dibināt vienīgi uz ideālisma pamatiem. To īstenot vislabāk palīdz tikumība. "Tikumība ir droši, nemainīgi, nepārejoši un aboslūti principi." Šie principi nosaka ētisko kārtību ar labumu, pienākumu, sirdsapziņas, taisnīguma u.tml. palīdzību. Ētiskās vērtības nekad nemainās, uzsver J.Students: "(..) nevis vērtības mainās, mainās vienīgi uzskati par vērtībām. (..) Tikumība ir tikai viena, tāpat kā viens pienākums, viens labums, viena taisnība. Uz šā pamatnoteikuma pamatojas visa ētika, uz tā dibināta arī audzināšana." Tālāk autors norāda, ka audzināšanā var sekmīgi ievadīt, ja atzīst nemainīgas vērtības, ka ir normas, ar kurām var audzināšanu novērtēt, atzīstot precīzus mērus, līdzīgi kā praktiskā dzīvē atzīstam kilograma, metra mēru nemainību. Norma ir mēraukla, ar ko vērtēšanu izdara. "Audzināšana ir normēšana." Tikumības ideja ir tikumības vērtība. Mainās lietas, bet lietas ideja nemainās, tā domā J.Students.

J.Studenta darbos jūtams jaunības maksimālisms, ko pauž uzticīgs Platona un Kanta skolnieks, kuram nav sveša audzināšanas ikdiena, kurš pazīst arī dzīves pretrunas. Jūtams, ka praktiķis un pat sava veida mākslinieks Jūlijs Students grib būt arī izteikts zinātnieks. Tieši nemainīgās vērtības ideja ļauj autoram loģiski un skaidri vienot pedagoģiju, psiholoģiju, filozofiju ar ētiku, nenomaldīties tik plašā darbības laukā. Ir stingrais mērs, absolūts, nemainīgs, kas ļauj mērīt daudzveidīgo un raibo pasaulīgo dzīvi. Šis mērs ir pārdabīgs, bet reizē mītošs cilvēka sirdsapziņā.

Labā un ļaunā jautājuma sarežģītību un noteiksmi, ideāla pareizību izšķir ideālais tiesnesis un soģis — sirdsapziņa, kas kopā ar pienākumu ir zinātniskās ētikas centrā. Pienākums ir skaidra apziņa par to, kas jāpilda saskaņā ar sirdsapziņu. Pienākums ir sirdsapziņas izpausmes forma ("Vispārīgā paidagųģija"). "Brīvība ir klausīšana sirdsapziņai (pienākumam) un pilnīga atbildība par saviem vārdiem, darbiem un domām." Izkopta atbildības sajūta sevi pašu uzlūko par savas darbības cēloni un kaut kurā mirklī spēj dot "norēķinu". Darbība ir sirdsapziņas piepildījums. Sirds balss ir visdrošākais balsts mūsu apziņā, kas kopā ar pienākumu spēj pateikt, kas labs, kas ļauns. (Students J.A. "Ievads filozofijā" — Rīga, 1931).

Mūsdienās Jūlijs Students varētu šķist vecmodīgs. Nesen Latvijā notika starptautiska konference par plurālismu pedagoģijā. Pedagoģiskais plurālisms tiek uzlūkots kā mūsdienu prasība skolotāju sagatavošanā. Ētikā sevi pieteic relatīvisma un subjektīvisma metode, populāra ir biznesa ētika. Satraucošā ekoloģiskā situācija prasa aizsargāt esamību. Pazīstam titāniskos režīmus, kuru priekšgalā atradās ļaunās sirdsapziņas cilvēki, kas utopiskas jābūtības vārdā ir upurējuši miljoniem cilvēku dzīvību. Kur ir garantija, ka sirdsapziņa ir labākais, pat absolūtais un nemainīgais tikumiskais mērs cilvēkā? Ja tā ir Dieva balss cilvēkā, tad kas to sagandē?

Jūlijs Students atzīst, ka dzīve ir par īsu, lai īstenotu pilnības ideju, bet svarīgi ir nepazaudēt pamatorientieri, drošu atskaites punktu, personisko atbildību, tuvākā mīlestību, līdzjūtīgu atsaucību, palīdzību, pašaizliedzību. Gribas, jūtu un prāta audzināšanu nepieciešams virzīt uz tikumisku mērķi, apstiprinot savu vietu pasaulē. Prasība pēc dzīves jēgas ir prasība pēc reliģijas. Jūlija Studenta ētiskie uzskati mūsdienās ir labs pretstats, sava veida galējība pret citu absolutizāciju — realatīvismu un subjektīvismu. Plurālisms bez noteikta atskaites punkta, daudzveidība bez integrējoša principa veido sadrumstaloto, sašķelto personību un sabiedrību.

Sirdsapziņas skaidrība galvenokārt atkarīga no cilvēka tikumiskā stāvokļa. Vislielākās mokas jau ir sirdsapziņas mokas. Jūlijs Students plaši izklāsta tikumiskās izglītošanas un audzināšanas jautājumus. Zināšanas vien nav pamats tikumībai. Ne prāta, bet sirds izglītība veido tikumību. Prātā izglītotie bieži vien nav tikumiski. Prāts var attīstīties uz tikumības rēķina, jācenšas panākt prāta un sirdsapziņas harmoniju.

Kā tikumiskās audzināšanas posmus Jūlijs Students raksturo ģimeni, kas pieradina grūtībām, attur no dzīves tumšo pušu radīšanas (kā tas būs iespējams mūsdienu sabiedrībā ar tik izteiktiem vardarbības attēlojumiem masu komunikācijas līdzekļos?), audzina optimisma garā; skolu, kas palīdz apgūt sabiedrības likumus un kārtību, izglīto un audzina; dzīvi, kas piepilda garu un veido dzīves pamatu — dzīvību; pašaudzināšanu, lai gala rezultātā panāktu gara uzvaru pār miesu, labās gribas pārsvaru pār ķermeni. Galvenais šķērslis personības attīstībā ir pašā cilvēkā. Personības kodols ir labā griba, kas pilda pienākumu, klausa sirdsapziņai. Darbība ir sirdsapziņas piepildījums. Audzināšanā rūpējamies par labvēlīgāku apstākļu sagatavošanu tikumiskas gribas, jūtu attīstībai. Ētikas zināšanu apguvē pašmērķis nav zināšanas, bet ētisks cilvēks.

Iepriecina, ka Jūlijs Students runā par latviešu tautas dziļo tikumības izpratni, ka ne mazāk kā 10 000 tautasdziesmās apdziedāti tikumi. Viņš saka: "Katras tautas uzticība sev taisni izpaužas savas patstāvības aizsargāšanā un nākotnes veidošanā." Tautas un katras pesonības pašvērtības apziņa ir cieši saistītas parādības.

Nozīmīgu vietu J.Students velta mīlestībai gan pret tuvāko, gan pret pretējo dzimumu, gan pret darbu, nāciju, valsti. Ja nekas vērtīgs un labs nav panākams bez darba, tad visaugstākais darbs ir kalpot idejai, no kuras runā dvēselīgums, apgarotība, cilvēcība, kas ceļ darītāju un visu cilvēci.

Jūlija Studenta ētiskos uzskatos kritikai ir pateicīgas vietas. Jūtams, ka viņu nav taupījuši arī laikabiedri. Pats viņš ar rūgtumu atzīmē, ka daži negrib atzīt uzskatu par ētikas normu nemainīgo raksturu, ka "Privātdocents P.Jurevičs rakstījis pat dusmu pilnu recenziju par manu ētiku". Reakcija uz šo kritiku ir tā, ka vēl kategoriskāk un arī argumentētāk Jūlijs Students vēlākajā darbā "Vispārīgā paigagųģija" aizstāv tikumības nemainīgos, nepārejošos un absolūtos principus. Atzīmēsim, ka morāles vispārcilvēciskais, universālais raksturs un šī rakstura saglabāšana prasa no katra cilvēka un no cilvēces radošu garu pilnības ideāla apjēgšanā un īstenojumā. Arī normu jēdziens prasa diferencētu pieeju dažādām normām un pienākumiem. Arī sirdsapziņas fenomens ir padots mūžīgas tapšanas un pilnveidošanās procesam. Cik dažādi ir ceļi un takas, kas paveras labajai gribai, lai tā spētu veidot brīvāku, taisnīgāku, patiesāku, godīgāku sevi pašu un vidi ap sevi! Tas nebūt neizslēdz īstu tikumības kritēriju, mērauklu meklējumus. To mūsu dzīvē tik ļoti pietrūkst. Lasot Jūlija Studenta darbus, rodas stabilitātes sajūta, ko nosaka vispirms paļaušanās uz sevi, savu sirdsapziņu, savu pienākumu izpildi, neuzveļot atbildību par sevi citiem. Jūlijs Students cenšas pasargāt cilvēkus arī no dzīves apnikuma, no ticības pazaudēšanas, no bezmērķa dzīves, cenšas modināt un nostiprināt dzīves prieku, laimi kā augstāko, iekšējo apmierinājumu, kas pasargāts no sirdsapziņas pārmetumiem.

Individuālā uzņēmuma "RaKa" galvenā redaktore un žurnāla "Skolotājs" izpilddirektore Rita Cimdiņa, rosīga konferences līdzrīkotāja un grāmatu galda sarūpētāja Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Dr. paed., LU docente Aīda Krūze:

Audzināšanu kā mākslu

izzinot un pētot

Pedagoģija kā nacionāla zinātne Latvijā sāka veidoties pagājušā gadsimta otrajā pusē, taču fundamentāli teorētiski darbi pedagoģijā nāk klajā tikai mūsu gadsimta 20.—30.gados, kad audzināšanas teorija un prakse sāk ciešāk savīties ar Eiropas pedagoģisko domu. Šajā ziņā liels nopelns ir arī Jūlijam Aleksandram Studentam.

Latvijas brīvvalsts laikā radītās pedagoģiskās vērtības tagad no jauna palīdz tuvoties Eiropas un pasaules pedagoģiskajai kultūrai, un šādā izpratnē varam meklēt risinājumus latviskās identitātes veidošanai, nacionālajai audzināšanai. Tieši audzināšanas zinātnē — pedagoģijā — daudzas J.Studenta atziņas skan mūsdienīgi, aktuāli. Tas acīmredzot izskaidrojams ar to, ka audzināšana ietver mūžīgas, nemainīgas vērtības, kas aktuālas visos laikos.

Turpmākajās ridkopās par Jūlija Studenta galveno darbu "Vispārīgā paidagoģija". Iedziļināsimies apakšvirsrakstā "Zinātne un māksla sevis un citu audzināšanā". Reizē trāpīgs un būtībā precīzi formulēts nosaukums.

1. Pedagoģija kā zinātne sevis un citu audzināšanā.

Jūlijs Students pedagoģijas teoriju skata ciešā kopsakarā ar citām zinātnēm, bet ierāda tai patstāvīgu vietu citu zinātņu vidū. J.Studenta vārdiem, audzināšanas jautājumu pētī tā zinātne, ko sauc par "paidagoģiju", un audzināšanas zinātne ir tā, kas noskaidro audzināšanas mērķi, uzdevumus un metodes. Liekas, šeit nekādu neskaidrību nav, taču, kā jau tas mēdz būt lielu pārmaiņu laikos, arī mums radušās jaunas tendences. Viena no tām — noliegt pedagoģiju, aizstājot to ar "izglītības zinātni", mehāniski pārceļot tulkojumu no angļu valodas uz latviešu. Taču pedagoģija ir plašāks jēdziens, kas ietver gan mācīšanu, gan audzināšanu, turklāt pamatoti uzskatot mācības par galveno audzināšanas līdzekli. Ja gribam vēlreiz pārliecināties par Eiropas pieredzi un vēsturisko patiesību, varam lasīt arī J.Studenta "Vispārīgo paidagoģiju", kurā viņš uzsver: "Katrai īstai zinātnei (..) ir savs īpatnējs vienots viedoklis un pētīšanas gājiens, kas šo zinātni padara patstāvīgu. Paidagoģijai šāds vienots viedoklis ir audzināšanas jēdziens." Viņš atzīst, ka pedagoģija izmanto citu zinātņu sasniegumus, vairākus paragrāfus grāmatā ir veltījis pedagoģijas saistībai ar psiholoģiju, ētiku, loģiku, socioloģiju, filozofiju (..) Tajā pašā laikā J.Students uzsver, ka šo zinātņu pētījumu rezultātus pedagoģija aplūko no viena — audzināšanas — viedokļa.

Lielu nozīmi Jūlijs Students piešķir pedagoģijas vēsturei kā vispārīgās pedagoģijas sastāvdaļai, norādot, ka pedagoģijai nepieciešama vēsturiskā bāze. Viņa pārliecība — "īstam pedagogam jābūt pedagoģijas vēstures zinātājam, cilvēku pazinējam un dzīves vērtētājam".

Grāmatas mērķis nav tikai palīdzēt studentiem sagatavoties pedagoģijas eksāmenam, bet gan, kā viņš priekšvārdā norāda, "ievadīt ikvienu pēc gara gaismas alkstošu cilvēku audzināšanas jautājumu izpratnē". Un tas J.Studentam ir lieliski izdevies — teorētiskie jautājumi savijas ar interesantiem skaidrojumiem, satura izklāsts ir tik saistošs, ka pedagoģija kā zinātne kļūst interesanta gan vecākiem, gan jauniešiem, gan audzinātājiem, visiem, kas arī ir šīs grāmatas adresāti.

2. Pedagoģija kā māksla sevis un citu audzināšanā.

Māksla audzināt — tā Jūlija Studenta izpratnē ir audzināšanas prakse (viņš lieto arī jēdzienu "audzināšanas tehnika"), kas izpaužas pašā audzināšanas darbībā. Citēju: "Audzināšana kā māksla audzina, audzināšana kā zinātne dod norādījumus, kā audzināt"; "Audzināšana kā māksla uzklausa audzināšanas zinātnes teorētiskos norādījumus, lai piemērotu tos praksē."

Jūlijs Students min daudziem labi zināmos piemērus par to, ka ar audzināšanu cilvēki nodarbojušies vienmēr, jau ilgi pirms pedagoģijas zinātnes rašanās, arī mūsdienās ne viena vien ģimene, nebūdama pedagoģiski teorētiski izglītota, izaudzina lieliskus cilvēkus. Un tomēr, viņš saka, tādu cilvēku, kas piedzimuši kā audzināšanas mākslinieki, ir maz, un mudina audzināšanas mākslai gatavoties teorētiski: "Prakse jāvada un jāveido ar teoriju, bet teorija ar praksi jālabo un jāpapildina." J.Students bija pārliecināts — un tādā pārliecībā, manuprāt, ir visi Latvijas Universitātes maģistranti, doktoranti un mācībspēki — ka audzināšanas darbā teorijai ar praksi jāiet roku rokā. "Audzināšanas praksei, respektīvi, mākslai jāsagatavojas teorētiski, teorija ir tā, kas rāda skaidrību, apgaismo ceļu", tā J.Students.

Runājot par "audzināšanas tehniku", no kā esam pamatoti atteikušies, par labu Jūlijam Studentam jāsecina, ka arī viņš to lieto tikai kā izskaidrošanas variantu. "Nav tomēr jādomā," viņš raksta, "ka audzināšanas māksla ir tikai audzināšanas tehnika un ka tai ar mākslu tās īstajā nozīmē nebūtu nekādas līdzības.(..) Māksla rada un rāda īstenību pilnīgākajā, ideālākajā veidā. Māksla neaprobežojas vienīgi ar to, kas ir, bet tiecas pēc ideāla, pēc pilnības. Tas pats notiek arī audzināšanā. Audzināšanā ir tendence ne vien uz to, kas ir, bet arī uz to, kam jābūt. Faktiskais cilvēks jāceļ un jāvirza pretim savam ideālam."

3. Zinātne un māksla sevis un citu audzināšanā.

Sevis audzināšana — tā ir pašaudzināšana, sevis pilnveidošana, Jūlija Studenta vārdiem — "pašpiepildīšanās, t.i., savu gara dāvanu izveidošana līdz neaprobežotai pilnībai". Taču, lai līdz tam nonāktu, ir nepieciešama audzināšana, kā arī pedagoģijas studijas. J.Students uzskata, ka pedagoģija jāapgūst vērtīgas dzīves izveidošanai, ar audzināšanas palīdzību jāveido "iekšējais" cilvēks, jāstiprina cilvēcība, jo: "Audzināšanas uzdevums ir sagatavot cilvēku tā, lai viņš labāki un sekmīgāki varētu tiekties pēc savas dzīves mērķa."

Jūlijs Students pauž uzskatu, ka dzīves mērķis nekādā ziņā nav bagātība, slava, dažādas materiālas ērtības vai tamlīdzīgi. Jau tas apstāklis vien, ka materiālā bagātība ir pārejoša, norāda uz to, ka materiālajā labklājībā dzīves mērķis nav meklējams. Tas nav meklējams arī baudās, jo baudas nepazīst robežu, bet, vilinot cilvēku savos tīklos arvien dziļāk, beidzot viņu iznīcina, un kas ir pats ļaunākais, cilvēks kļūst par apstākļu vergu, visas intereses saistās tikai ap bagātību un baudu, kamēr tās sagrauj pašu cilvēku kā garīgi, tā miesīgi. Tāpēc J.Students ir pārliecināts, ka "dzīves mērķis meklējams savu gara dāvanu attīstīšanā".

Audzināšanas teorijā nozīmīgi jēdzieni ir vērtības, mērķi, ideāli. Šo problēmu izpētei no jauna pievērsušies pētnieki pedagoģijā un psiholoģijā arī tagad, deviņdesmitajos gados. Viņiem ir iespēja salīdzināt savu pieeju, savus pētījumu rezultātus ar Jūlija Studenta uzskatiem, jo arī viņa secinājums ir: "Īsta paidagoģija var būt tikai vērtību paidagoģija." Autors ir pārliecināts, ka pilnvērtīga audzināšana nav iespējama bez vērtībām un to būtības izpratnes.

Filozofijas atziņu integrācija pedagoģijā ļauj Jūlijam Studentam pamatot ideālu veidošanās iespējas, atklāt vērtību būtību, risināt dzīves jēgas, mērķa un līdzekļu problēmu audzināšanas teorijā un praksē. Jūlijs Students tēlaini izsakās, ka vērtību sfēra ir kā skaidra debess virs audzināšanas īstenības, ko varētu salīdzināt ar zemi. Un, tāpat kā zemi apspīd saule, vērtību pasaule apgaismo dzīvi. Vērtības ir tās, kas nes gaismu un skaidrību dzīves juceklī.

Pedagoģijas teorija attīstījusies tālāk: ir izstrādāta pedagoģisko vērtību teorija, atklāta šo vērtību saistība ar audzināšanas mērķi, ideāliem un normām. Mērķis — cilvēka dzīvesdarbības rezultāts, tas ir ideāls, uz ko tiekties, ideāls, kas ietver vispārcilvēciskas vērtības — mūžīgas un nemainīgas, kas objektīvi pastāv, pat ja kādā laika posmā tās neuzskata, neizvirza par noteicošām, vadošām. Arī Jūlijs Students uzsver, ka ".. nevis vērtības mainās, mainās vienīgi uzskati par vērtībām".

4. Zinātne un māksla sevis un citu audzināšanā.

Ar to Jūlijs Students domā vecāku, skolotāju, audzinātāju, arī valstsvīru mērķtiecīgu audzināšanas darbību. Tās mērķis ir prāta, jūtu un gribas attīstības sekmēšana. Rosinoša ir viņa doma par to, ka gribas īpašību izkopšanā svarīgi nevis vērsties tieši uz pašu gribu, cik sagādāt bērnam tādus apstākļus, kas ļauj viņam patstāvīgi pārvarēt grūtības, rast pareizus risinājumus. Jūlijam Studentam tuva ir harmoniskas personības ideja.

Rakstot par to, ka ne vienmēr izglītots cilvēks ir tikumisks, Jūlijs Students norāda, ka "tikai tad, kad tiks attīstīti cilvēka garīgajā struktūrā visi mītošie spēki, audzināšanas un izglītības konflikts izbeigsies". Tagad, kad pedagoģijas zinātnē aktuāla ir veseluma pieeja personības attīstībā, mūsdienīgi skan 1933. gada rakstītā atziņa: "Jāņem cilvēks visā savā veselumā, un nav jāizķer no viņa dzīves tikai atsevišķa parādība, kas neko vēl nenoskaidro."

Būtisku vietu personības attīstībā Jūlijs Students ierāda emocijām, jūtām, pārdzīvojumiem, sajūsmai un apgarotībai, kas galvenokārt izpaužas mācībās un apkārtējās vides uztverē. "Tikai sajūsmas un apgarotības varā nonākot", viņš uzsver, "personība kļūst darbīga un radoša, pie kam darbam tad ir paliekoša nozīme."

Par vienu no svarīgākajām personības iezīmēm, kuras izkopšanai pievēršama īpaša uzmanība, Jūlijs Students uzskata tikumību. "Personība," viņš raksta, "ir tikumiskais raksturs. Personības kodolu izraisa stipra tikumiskā, stipra labā griba." Un vēl: "Personības būtību ne tik daudz izraisa apdāvinātība kā tikumība."

Tāpat kā citi 20.–30. gadu pedagogi, arī Jūlijs Students raksta par nacionālās apziņas, patriotisma un valstiskuma audzināšanu. Viņa uzskats ir tāds, ka "bez nacionālās apziņas tauta kā garīgu indivīdu vienība nevar pastāvēt", ka nacionālajam garam ikvienas tautas dzīvē ir liela nozīme.

Pārejot uz humāno pedagoģiju, nevar pieņemt Jūlija Studenta teoriju par audzināšanas subjektu un objektu. Viņš strikti nodala to, ka audzinātājs ir audzināšanas subjekts, bet audzēknis — objekts, ka "no audzinātāja darbība iziet un vēršas uz audzēkni". Tomēr nevar neievērot viņa atziņu, ka audzinātājs un audzēknis "vienādi svarīgi un nepieciešami", viņa norādījumu "audzināšanu virzīt tā, "lai netiktu traucēta bērna individualitāte".

Jūlijs Students ir pārliecināts, ka topošās personības dzīves gājums lielā mērā atkarīgs no audzināšanas ģimenē.

Viņš iesaka vecākiem bērnu audzināšanā ņemt vērā vairākus pedagoģiskus nosacījumus.

Lūk, daži no divpadsmit, kas ievietoti grāmatas otrajā daļā:

— rādīt bērniem labu priekšzīmi;

— domstarpības audzināšanas jautājumos nepārrunāt bērnu klātbūtnē;

— pret bērniem izturēties ar cieņu;

— ievērot un atbalstīt bērnu labos darbus;

— no mazotnes pieradināt pie grūtībām, norūdīt bērnu gribu;

— rūpēties, lai bērniem rastos prieka izjūta, sargāt tos no drūma noskaņojuma.

Jūlijs Students uzskata, ka arī skolai jāievēro pedagoģiskās prasības, lai veidotos tikumiska personība. Viņš ir formulējis astoņpadsmit noteikumus, piemēram:

— audzināšanu virzīt, ievērojot audzēkņa īpatnības un dotumus;

— pamanīt un atzinīgi novērtēt ikvienu skolēna labi padarītu darbu;

— attiecībās ar skolēniem būt taisnīgam, izturēties pret katru audzēkni ar cieņu;

— lietojot sodu kā audzināšanas līdzekli, ievērot pakāpenību un audzēkņa rakstura īpatnības utt.

Piekritīsit, ka tās ir mūžīgas patiesības, kas nav zaudējušas aktualitāti.

Protams, katrs darbs, kas sarakstīts pirms tik daudz gadiem, prasa kritisku izvērtējumu. Arī "Vispārīgajā paidagoģijā" ir teorijas, kuras paliek kā tā laika liecinieces, ir atziņas, kuras šodien nav vairs aktuālas, taču pozitīvi vērtējamais ir pārsvarā. Mūsu pedagoģijas vēsture ir bagāta, un nozīmīgu lappusi tajā ierakstījis Jūlijs Aleksandrs Students.