bet arī citur pasaulē

Par tirdzniecības

un ražošanas

partnera attiecībām

Raitis Bullītis, akciju sabiedrības "Latvijas Tirdzniecības centrs" prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Raitis Bullītis

Akciju sabiedrība "Latvijas Tirdzniecības centrs" (LTC) tika nodibināta pagājušā gada septembrī, lai sekmētu mūsu valstī ražoto preču eksportu galvenokārt uz Krieviju un citām NVS valstīm. Akciju sabiedrības statūtkapitāls ir 552,2 tūkstoši latu. LTC akcionāri ir 62 uzņēmumi un organizācijas, kuru vidū ir "Aldaris", "Gutta", "Dauteks", "Zunda", Rīgas piena kombināts, "Grindeks", "Latvijas balzams", "Turība", kā arī Rīgas dome, Baltijas Tranzītu banka un vairākas fiziskās personas. Akciju kontrolpaketes turētāja valsts personā ir Latvijas Attīstības aģentūra. LTC eksportam piedāvā vairāk nekā 2000 nosaukumu Latvijas izcelsmes preču. Kaut arī Latvija sāpīgi izjutusi lielās kaimiņvalsts ekonomiskās krīzes atbalsis, LTC savu darbību turpina, uzmanīgi sekojot tirgus konjunktūras izmaiņām, cenšoties saglabāt mūsu valstī ražoto preču noietu un paplašināt partneru loku.

— Latvijas Tirdzniecības centram ekonomiskās krīzes grūtības iespējami vieglāk pārvarēt ļāva tirdzniecības sakari ar Vidusāzijas valstīm. Latvijas preču realizācijas tīkls ļoti labi attīstīts Kazahijā, kur trijās lielākajās pilsētās esam atvēruši vairumtirdzniecības bāzes. Tagad esam iecerējuši atvērt arī ceturto. Kazahijā pārdodam galvenokārt zivju konservus, arī piena produktus, mēbeles, skaidu plāksnes, trikotāžu un mazliet kosmētikas izstrādājumu. Kazahija ir izdevīga tirdzniecības partnere, jo šeit daudz mazāka konkurence nekā Krievijā. Manuprāt tas ir tādēļ, ka šīs valsts tirgum piemīt lielas īpatnības. Mūsu darbinieki tās ir apguvuši, tālab arī veidojas veiksmīga sadarbība.

— Kāda Kazahijā šobrīd ir maksātspēja? Vai par produkciju norēķinās valūtā, vai arī tiek praktizēti bārtera darījumi?

— Ar samaksu par preci Kazahijā nav problēmu. Mūsu darbības mehānisms ir šāds: kādā no pilsētām LTC dibina pārstāvniecību, nosūtot turp darbā Latvijas speciālistu. Pēc tam tiek atvērta arī vairumtirdzniecības noliktava, no kuras preces tiek realizētas par naudu — vai nu ar priekšapmaksu, vai ļoti īsu pēcapmaksas termiņu. Tā veidojas noteikts pircēju tīkls. Piemēram, divās pilsētās — Almatā un Astanā mums ir arī savs autotransports, kas preces piegādā veikaliem. Tā mēs spējam mazumtirdzniecības tīklā lielos apjomos pārdot pazīstamu preci, kurai reklāma nav nepieciešama, un vienlaikus izpildīt savu galveno uzdevumu — iesaistīt tirgū arī jaunus, līdz šim nezināmus produktus. Piemēram, Astanā jau pārdodam vairāk nekā 40 nosaukumu Latvijā ražotu pārtikas izstrādājumu. Tirdzniecības sakari veiksmīgi attīstās arī ar Uzbekiju.

— Kā vērtējat situāciju Krievijas tirgū?

— Krievijas tirgus pamazām atkal tiek atvērts. Tas būs ilgstošs un pakāpenisks process, kurā notiek izmaiņas. Tagad ir īstais laiks dibināt tirdzniecības sakarus dažādos Krievijas reģionos, uzsākt pārrunas ar to vadību. Pirms ekonomiskās krīzes tas nebija tik efektīvi. Taču šobrīd daudzi gubernatori domā par pārtikas produktu stratēģiskās rezerves veidošanu, par to, kā patstāvīgāk izdzīvot. Ir arī citi faktori. Pirms ekonomiskās krīzes caur Maskavu tika realizēti 75 procenti no Krievijā pārdoto preču apjoma. Tradicionāli izveidojusies sistēma, ka uzņēmēji no rajoniem aptuveni 1000 kilometru rādiusā ap Maskavu lielāko daļu preču vairumā iepērk tieši šeit. Taču, kad pirms dažiem mēnešiem Krievijas galvaspilsētas vadība pieņēma lēmumu uz laiku aizliegt preču izvešanu no Maskavas, apkārtējo reģionu uzņēmēji sāka atradināties visu pirkt tikai tur un nu mēģina patstāvīgi meklēt kontaktus ar preču piegādātājiem.Tagad tieši Maskavā realizēto preču īpatsvars attiecībā pret kopējo preču apgrozījumu Krievijā samazinājies par 15 procentiem.

— Pagājušajā nedēļā atgriezāties no Arhangeļskas apgabala. Kādi ir šīs vizītes rezultāti?

— Tas, varētu teikt, ir pirmais no mūsu projektiem Krievijas reģionos. Tika panākta vienošanās, ka no Arhangeļskas apgabala saņemsim kokmateriālus un, ja izdosies, arī celulozi, bet mēs par atbilstošu summu uz šo reģionu nosūtīsim Latvijā ražotus pārtikas produktus. Jāteic, ka Latvijas preces Krievijas pircējam šobrīd ir pārāk dārgas un brīvajā tirgū mēs nespējam konkurēt. Taču savukārt kokmateriāli Krievijā ir daudz lētāki nekā Latvijā, un tādējādi cenas savstarpēji izlīdzinās. Jā, vēl ir runa arī par Baltās jūras zivju un citu produktu eksportu uz Latviju. Šāda sadarbība iespējama arī jebkurā citā Krievijas apgabalā. Galvenais ir atrast partneri. Arhangeļskā mēs tikāmies ar apgabala valdības vadītāju Nikolaju Malakovu, kas pret sadarbību ar Latviju izturējās ļoti labvēlīgi. Mūsu tiešais partneris ir Tirdzniecības nams "Arhangeļska", kas arī ir valstiska struktūra, līdzīga LTC. Tā kā šai organizācijai uzticēts ne vien gādāt par apgabalā ražoto preču eksportu, bet arī no uzņēmumiem iekasēt un iemaksāt valsts budžetā nodokļu parādus, tās rīcībā nonāk arī dažādas preces, piemēram, jau minētie kokmateriāli.

— Vai esat pārliecināti, ka kokmateriālu kvalitāte būs atbilstoša Latvijas prasībām?

— Tas ir bīstamākais faktors šajā darījumā, un mēs ar bažām gaidām pirmo sūtījumu. Koksnes kvalitāte pati par sevi ir augstāka nekā Latvijas kokiem. Tomēr mežu izstrādes kārtība, protams, ir atšķirīga. Taču līgumos kvalitātes prasības ir stingri noteiktas, un, ja produkcija nebūs atbilstoša nosacītajiem parametriem, cenas tiks samazinātas. Turklāt Arhangeļskā kokmateriālus vērtēja eksperti, tā ka mēs gluži nepērkam "kaķi maisā". Līdzīgs darījums, gan ne tik augstā vadības līmenī, noslēgts arī Jekaterinburgā, un vagoni ar kokmateriāliem jau ir ceļā. Lai neciestu zaudējumus, mēs par rubļiem, ko ieguvām par Latvijas pārtikas precēm, Jekaterinburgā iepirkām kokmateriālus.

— Vai Latvijas un Krievijas tirgus attiecību atslābums kopš šā gada pavasara ir pavēris ceļu mūsu konkurentiem?

— Lielākie sāncenši ir igauņi, kuri ātri un prasmīgi ieņēma Latvijas ražotāju nišu. Ar to mēs tagad sastopamies ik uz soļa.Grūtības vēl sagādā tas, ka igauņu produkcija ir identiska mūsējai, sevišķi piena produkti. Tagad gan atkal iestājies zināms līdzsvars, taču igauņi kā konkurenti šajā tirgū, protams, paliks. Arī viņi krīzes dēļ Krievijā pazaudēja daudz naudas. Pazīstot turienes situāciju, domāju, ka ir visai maz cerību zaudēto atgūt. Kā liecina mūsu pieredze, šobrīd vispareizāk un drošāk ir veidot pašiem savu tirdzniecības tīklu, nesaistoties ar starpniekiem no Krievijas. To mēs neatlaidīgi darām, un tālab arī krīzes situācijā varējām izdzīvot ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Šobrīd strādāt ir pat vieglāk, jo no Krievijas tirgus aizgājušas ļoti daudzas Rietumu firmas. Latvijai ir īstais brīdis ieņemt brīvās vietas. To jūtam, piemēram, sviesta tirdzniecībā, kur radies ļoti liels pieprasījums. Nu jau no Latvijas būs izvesti gandrīz visi Latvijas sviesta uzkrājumi. Liela priekšrocība ir tā, ka spējam būt ļoti operatīvi — divās dienās mūsu produkcija jau ir Pēterburgā. Kamēr to izdara kāds Vācijas uzņēmums, paiet vismaz desmit dienu. Krievijas tirgū mums ir ļoti labas perspektīvas. Turklāt Latvijai, piemēram, ar Pēterburgu jau vēsturiski izveidojušies stabili tirdzniecības sakari. Cita lieta, ka iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ eksporta apjomi stipri samazinājušies. Taču ar politiku tam nav nekāda sakara. Man šķiet, ka Krievijas politiskā kārts pret Latviju ir izspēlēta. Bet — ko var zināt...

Par vispusīgu atbalstu vēlos pateikt paldies Latvijas vēstniecības Krievijā darbiniekiem un jo īpaši vēstniekam Imantam Daudišam. Viņiem patiešam rūp ekonomisko kontaktu saglabāšana un stiprināšana starp abām valstīm. Tagad raudzīsimies, cik labvēlīga uzņēmējiem un eksporta veicināšanai būs mūsu jaunās valdības politika. LTC šobrīd gatavo arī savus priekšlikumus Latvijas ekonomiskās attīstības un eksporta politikas koncepcijai. Pie tā strādā arī Ekonomikas ministrijas speciālisti. Domāju, ka mūsu valstī pašlaik trūkst vienotas eksporta programmas. Arī mēs savā ikdienas darbā sastopamies ar vairākām negācijām, no kurām pati nepatīkamākā ir tā, ka pēdējā laikā Krievijas un NVS valstu tirgū zūd Latvijas preču labā slava.

— Kāpēc tā?

— Precēm strauji pazeminās kvalitāte, jo daudzi mūsu ražotāji par katru cenu dzenas pēc produkcijas lētuma, cenšas samazināt pašizmaksu, upurējot kvalitāti. Tas tādēļ, lai spētu konkurēt ar igauņiem un poļiem, kuri šajā ziņā arī nav bez grēka. Tas gan var dot īslaicīgu peļņu, bet ir ļoti bīstami nākotnes izredzēm. Krievijas tirgū Rietumu produkciju vairs tik kāri neiegādājās tādēļ, ka pircējiem bija apnikuši konservanti un visas citas mākslīgās piedevas, bet savā zemē ražoto — zemās kvalitātes dēļ. Baltijas produkti tika uzskatīti par pašiem labākajiem. Bet pašlaik, jāatzīst godīgi, saņemam ļoti daudz reklamāciju. Tas īpaši attiecas uz nesen dibinātajām vai privatizētajām firmām, kas vēlas iespiesties šajā tirgū un par galveno konkurences kritēriju uzskata zemu cenu. Ir arī daudzi uzņēmumi, kas, neraugoties uz grūtajiem apstākļiem, ievēro tradīcijas un ražo tikai augstas kvalitātes produktus. Bet ciest iznāk visiem. Jo tirgū ne mazāk svarīgs par cenu ir arī preces prestižs, reklāma. Reklāma ir dārga, to mūsu uzņēmumi, izņemot "Guttu", tikpat kā neizmanto, tātad atliek tikai preces labā slava.

— Atgriežoties pie ekonomikas attīstības un eksporta veicināšanas politikas koncepcijas — kādi būtiski LTC priekšlikumi gaidāmi?

— Pirmām kārtām Latvijā nepieciešama institūcija, kas koordinētu eksporta lietas. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs tā varētu būt Eksporta padome, kas šajā jomā izstrādātu arī vienotu valsts koncepciju. Vēl mēs uzskatām, ka Latvijā nepieciešams liels starptautisks tirdzniecības centrs, kas veidotu neatkarīgus tirdzniecības tīklus ne tikai Krievijā un NVS vispār, bet arī citās valstīs. Mūsu pieredze apliecina, kas tas sekmīgi iespējams. Latvijā taču nav nevienas institūcijas, kuras vienīgais uzdevums būtu nodarboties ar Latvijas preces virzīšanu uz pasaules tirgiem. Jānodrošina arī valsts akciju sabiedrības "Latvijas eksportkredīts" pilnvērtīga darbība, jo tas ļoti palīdzētu Latvijas uzņēmējiem palielināt preču eksporta apjomus.

— Ciktāl īstenota ideja par Latvijas Tirdzniecības namu Maskavā?

— Bijām iecerējuši dibināt kopuzņēmumu, un LTC būtībā ir šā tirdzniecības nama Latvijas daļa. Bija paredzēts, ka arī Krievijas pusi pārstāvētu vairāki uzņēmumi un bankas, taču no šīs idejas uz laiku atteicāmies politiskās krīzes dēļ. Tagad savukārt ir ekonomiskās grūtības, bet, iespējams, pēc kāda laika šī iecere tomēr tiks īstenota.

— Tātad par spīti pašreizējām grūtībām jūs cerīgi raugāties uz Latvijas uzņēmēju vietu Krievijas tirgū?

— Kā jau teicu, tas pamazām sāk atdzīvoties. Paļauties tikai uz vienu tirgu, protams, nav droši, turklāt jāņem vērā riska faktori. Tomēr arī tagad redzam, ka, piemēram, Latvijas piena pārstrādes rūpniecība, kaut arī saņēma smagu triecienu, tomēr nav izputējusi. Vissmagāk cietusi zivrūpniecības nozare. Taču te smagas problēmas būtu jebkurā gadījumā, jo manuprāt nepietiekamas koordinācijas dēļ zivju pārstrādes uzņēmumi attīstījās un paplašinājās pārmērīgi strauji un kopā ar Igaunijas uzņēmumiem tika saražots daudz līdzīgas produkcijas, ko Krievijas tirgus nespētu pilnīgi uzņemt arī labvēlīgākā ekonomiskā situācijā. Lai šo tirgu pārdalītu, kādam no tā jāaiziet.

— Ar kādu apgrozījumu LTC noslēgs šo gadu?

— Ar 4 miljoniem dolāru. Tas ir par pāris miljoniem mazāk, nekā bijām prognozējuši, bet tam ir objektīvi iemesli. Pēdējos mēnešos preču apgrozījums stabilizējies aptuveni 300 tūkstošu dolāru robežās. Uzskatu to par krīzes minimumu. Mazāk vairs nebūs, tikai vairāk. Līdz nākamā gada beigām esam iecerējuši apgrozījumu palielināt aptuveni līdz 2 miljoniem dolāru mēnesī. Pašlaik NVS valstīs darbojas 10 LTC pārstāvniecības — Maskavā, Pēterburgā, Jekaterinburgā, Kazaņā, Almatā, Astanā, Aktjubinskā, Ļvovā, Biškekā un Taškentā. Paredzam, ka līdz 2003. gadam mums būs 23 pārstāvniecības visās NVS valstīs. Nopietni domājam par savu tirdzniecības tīklu Viduseiropas valstīs un izlūkojam savas iespējas arī ASV.

— Paldies par sarunu! Atliek vien novēlēt veiksmīgu gada nogali un mērķu īstenošanu nākamajā darba cēlienā.

Mudīte Luksa, "LV"