Valsts prezidents:

— Indijas premjerministram

Valsts prezidents Guntis Ulmanis 18. decembrī nosūtījis vēstuli Indijas Republikas premjerministram Atalam Behari Vadžapaji.

Vēstulē Valsts prezidents Latvijas vārdā, humānu apsvērumu vadīts, vēršas ar lūgumu pie Indijas premjerministra izskatīt iespēju nodot Latvijas pusei Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus Jevgeņiju Antimentko un Igoru Moskvitinu, kuru veselība ir kritiskā stāvoklī. Prezidents raksta, ka "pozitīvu lēmumu gadījumā Latvija garantē saglabāt apcietinātajiem Indijas valsts piemēroto drošības līdzekli līdz tiesas procesa pabeigšanai Indijā".

G.Ulmanis izsaka cerību, ka jau tuvākajā laikā būs redzama dinamiska tiesas procesa gaita un ka tiesas process beigsies pēc iespējas īsākā laikā. Valsts prezidents apliecina Latvijas gatavību aktīvi sadarboties, sniedzot Indijas pusei visu nepieciešamo informāciju pilnīgai krimināllietas apstākļu noskaidrošanai.

— apbalvojot skolēnus

Valsts prezidents Guntis Ulmanis piektdien, 18.decembrī, piedalījās Kultūras ministrijas balvas pasniegšanas ceremonijā Vāgnera zālē.

Uzrunājot laureātus, viņu vecākus un skolotājus, Valsts prezidents sacīja, ka mūzikas, baleta un mākslas skolu audzēkņi ir parādījuši visur pasaulē, ka Latvija ir mākslas zeme, kurā dzīvo talantīgi cilvēki. Kā piemēru G.Ulmanis minēja savu neseno vizīti Japānā. Tās laikā, viesojoties Kobē un Tokijā, vairākkārt sarunās tika minēti Latvijas bērnu sasniegumi. Kā apliecinājums japāņu tautas cieņai pret mūsu valsts talantiem Valsts prezidentam Tokijā uzdāvināts kompaktdisks ar vijoļnieču māsu Skridu ierakstu.

G.Ulmanis novēlēja māksliniekiem, vecākiem un skolotājiem veiksmi ceļā uz nākamajiem panākumiem.

Pēc laureātu koncerta kultūras ministre Karina Pētersone pasniedza balvas. Naudas prēmiju saņēma 82 skolēni un viņu pedagogi, kas starptautiskos konkursos ieguvuši pirmās vai otrās vietas, bet atzinības rakstus — 20 trešo vietu ieguvēji un viņu skolotāji.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidents Guntis Ulmanis un kultūras ministre Karina Pētersone

Kultūras ministre, pasniedzot atzinības rakstu flautistei Lienai Grodai

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ar Kultūras ministrijas atzinības rakstu pianists Krists Marhiļēvičs

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Šis ir bagāts gads,

kur katram sava veiksme un arī neveiksme

— Sāksim ar ļoti lietišķām lietām un beigsim droši vien ar Ziemassvētkiem.

G.Ulmanis:

— Varbūt jā.

— Šodien jau mūsu studijā no rīta bija aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, mēs daudz ar viņu runājām gan par finansu lietām aizsardzības sfērai, gan arī par iespējamo jauno Nacionālo bruņoto spēku komandieri Raimondu Graubi. Vai jūs jau esat iesniedzis viņa kandidatūru Saeimai?

G.Ulmanis:

— Jā, tas ir labi, ka jūs jau no paša rīta runājat par tādiem it kā vienam otram mazsvarīgiem, bet būtībā par vienu no vissvarīgākajiem jautājumiem — par mūsu bruņotajiem spēkiem, par mūsu Latvijas armiju, par mūsu latviešu armiju. Un par to, ka šajā laikā ir faktiski mainījušās visas galvenās amatpersonas armijas vadībā. Un paralēli tam ir jādomā, kā nodrošināt šo armiju, jo ir taču jāizbeidz tā nabadzības apliecības izsniegšana mūsu armijai visos līmeņos un visās sarunās, un visās diskusijās, un ir pienācis laiks, kad Latvijas armijai jākļūst patiesi tādai, kāda tā vismaz bija pirms 1940. gada, un jākļūst daudz spēcīgākai, nekā tā bija pirms 1940. gada. Jo neviens mūs nesargās un neviens mūs neglābs, neviens mūs neaizstāvēs, ja mēs paši nepratīsim to izdarīt. Tieši tāpēc pagājušās nedēļas nogalē man bija nopietnas sarunas ar vairākiem kandidātiem Nacionālo bruņoto spēku kamandiera amatam, bija dots laiks līdz pirmdienai, Graubes kungs piekrita kandidēt šim amatam, es pirms dažām stundām parakstīju vēstuli Saeimai un ceru, ka viņi labā noskaņojumā pēc Ziemassvētku brīvdienām ar lielu entuziasmu apstiprinās jauno Nacionālo bruņoto spēku komandieri un tāpat arī budžetā vismaz vienu procentu no nacionālā kopprodukta, kas varētu Nacionālos bruņotos spēkus jau pacelt pavisam citā — pēcziemassvētku — gaismā.

— Kāpēc jūs izvēlējāties tieši Raimondu Graubi?

G.Ulmanis:

— Jāsaka godīgi, izvēle nebija liela. Jo, ja mēs meklējam cilvēkus civilajā darbā, mēs varam atrast akadēmiķus, profesorus, ļoti daudzus intelektuālus cilvēkus ar labām zināšanām, ar labām oratora dāvanām, ar labu izglītību un visu pārējo. Armijā tomēr vajag cilvēku, kas spēj nest mundieri, kas spēj nest uzplečus un kas attaisno šos uzplečus. Un piekritīsit, ka ne daudzi cilvēki, sevišķi mūsu laikā, ir noskaņoti un gatavi šādam darbam. Tāpēc izvēles loks bija diezgan pašaurs, bet Graubes kungs ir izgājis lielu skolu, dzīves skolu Zemessardzē, Graubes kungs ir bijis vismaz trīs reizes mācībās ārpus Latvijas valsts robežām, un viena no tām ir bijusi Anglijā, es teiktu, fundamentāla, kas dod arī militāro izglītību. Mums ir laiks tomēr veidot mūsu bruņotos spēkus ne tikai uz postpadomju armijas kadriem, bet ir jāveido no jauniem cilvēkiem, kuri spējīgi nest armijai jaunas vēsmas, kuri grib to darīt, Graubes kungs to gribēja, un ceru, ka to sapratīs arī parlamentārieši.

— Jūs jau pieminējāt šo finansējumu un vienu procentu no iekšzemes kopprodukta, tagad ir runa par 0,9 procentiem un nav tātad šī viena procenta no prasītā. Aizsardzības ministrs šorīt intervijā mums teica, ka viņš cerot uz jūsu atbalstu, lai tomēr varbūt panāktu šo vienu procentu, jo viņš nupat ir atgriezies, ticies ar saviem dāņu un zviedru kolēģiem, un tur bija sarunas par to.

G.Ulmanis:

— Jā, nav jautājums par manu atbalstu, ir jautājums par politisku lēmumu, un šeit nav jautājums tik daudz par naudu, jo es nekādā veidā nejaukšos budžeta izskatīšanas problēmās un jautājumos, jūs droši vien zināt, ka šai laikā budžetā ir ne tikai armijas jautājums, bet daudzi citi jautājumi, un budžets nav prezidenta darbības lauciņš, bet politiskais lēmums ir sen jau izdarīts. Mums ir skaidri jāapzinās no visām NATO dalībvalstīm, no visām Eiropas valstīm — Latvija pievērš vismazāko uzmanību Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tas ir fakts. Un to nevar apstrīdēt neviens. Ir pieņemti, es pat teiktu, desmitiem lēmumu jau valdības līmenī, parlamenta līmenī Nacionālās drošības padomes līmenī, ir memorands pieņemts, ir valdības deklarācija, ir bijis mans ziņojums un aizsardzības ministra ziņojumi NATO struktūrās, visur figurē viens procents, tas viens procents būs pats zemākais ieguldījums no finansu viedokļa Nacionālo bruņoto spēku veidošanā visā Eiropā, pat zemākie mēs būsim. Un mums nākamajos gados būs šis viens procents jāpalielina uz 1,1; 1,2, vismaz 1,6 vai 1,8, kas ir Igaunijā, Lietuvā ir pāri diviem procentiem, zem diviem procentiem Eiropā gandrīz nekur nav. Un nevaram mēs būt blēži, nevaram mēs būt krāpnieki pasaules acīs, kad mēs esam apsolījuši; ja NATO ar mums runās, lai iekļautu NATO struktūrās, gatavot šo iekļaušanos, uzsākt šīs sarunas, sadarboties struktūrās, un NATO bija tikai viena maza prasība: lūdzu, vismaz vienu procentu iekļaujiet no nacionālā kopprodukta, lai jūs varētu arī kaut ko dot savu bruņoto spēku veidošanā. Un būtu naivi cerēt, ka Latvija būs tā paradīzes zeme, kur par saviem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem domās, tos veidos, tiem atvēlēs līdzekļus, mēs to nedarīsim, un visi nāks mūs aizsargāt, aizstāvēt, un visi liks muguras kopā, lai tikai sargātu Latviju, kurai nav Nacionālo bruņoto spēku pietiekamā apjomā un kurai netiek piešķirti līdzekļi. Man šī tēma liekas tik nodeldēta, tik daudz mēs esam pēdējos gados runājuši par to, ka mūsu zaldāti nav apģērbti, par to, ka mūsu karavīri nav paēdināti, par to, ka mūsu karavīriem nav pietiekamas stājas, par to, ka mūsu virsniekiem ir alga 60–70–80 latu un viņiem ir jāatbild gan par karavīriem, gan par visu pārējo. Pagājušajā naktī atkal Alūksnē bija starpgadījums starp karavīriem un vietējiem iedzīvotājiem. Tas atgādina padomju armijas laikus, kad sveša armija pie mums atradās un vietējie zēni, tā sakot, ar viņiem izmēģināja spēkus un mēģināja turēties pretī. Kas tagad notiek? Pašu armija cīnās ar pašu iedzīvotājiem. Tas ir zināmā mērā novedis pie morālās degradācijas dažādās mūsu karaspēka vienībās un tikai tāpēc, ka tur nav pienācīga līmeņa izglītības, pienācīgas atbildības, nav puslīdz labi, — es jau nesaku — labi — puslīdz labi apmaksātu virsnieku, kuri varētu uzturēt savas ģimenes, gan arī būt atbildīgi par to darbu, ko viņi dara, ko viņi dara ar karavīriem, ko viņi dara armijā. Es esmu ļoti norūpējies par šo tēmu, esmu gatavs par to runāt, iet un aizstāvēt jebkurā institūcijā. Mums bija saruna par šo jautājumu ar premjeru, un premjers man solīja, ka viņš šo jautājumu valdībā izlems atbilstoši tiem mūsu valsts un valdības solījumiem, ko mēs esam devuši iepriekšējos gados.

— Tagad atgriezīsimies pie jūsu vizītes. Jūs bijāt darba vizītē Japānā, arī kopā ar Latvijas uzņēmējiem. Sakiet, kas jums bija vissvarīgākais, tagad izvērtējot šo vizīti?

G.Ulmanis:

— Jā, tā ir pavisam cita tēma, uzreiz pat grūti pārslēgties, bet vispirms — mana vizīte Japānā bija mazlietiņ iekavēta. Kolēģi no Igaunijas un Lietuvas tur bija jau pirms trim gadiem, jau Igaunijas vēstniecība ir Japānā, Lietuvas misija ir Japānā, Japānas vēstniecība darbojas Tallinā un Japānas vēstniecība — Viļņā. Tikai Rīgā kaut kā kautrīgi līdz šim, Latvija klusēja attiecībā pret Japānu. Bet Japāna ir pasaules ekonomikas lielvalsts, Japānai ir sava kultūra, sava mentalitāte, Japāna ir viena no bagātākām, ja ne visbagātākā valsts, kas spēj dot investīcijas, kas spēj palīdzēt, kas spēj ļaut attīstīt tehnoloģiju, informātiku, dzīves līmeni, pat kultūras līmeni, mēs varētu runāt par daudzām sakritībām. Latvieši parasti lepojas ar savu keramiku, Latgales keramiku sevišķi. Es biju izbrīnījies, kad brīvajā laikā man parādīja japāņu māla dedzinātavas jeb kurtuves, jeb ceptuves, sauciet, kā gribat — viņi gatavo tik lieliskus tautas daiļamatniecības izstrādājumus, kurus nevar atšķirt no Latvijas, reizēm grūti pateikt, vai tā ir japāņu vai latviešu darināta. Tā varbūt tāda novirze no paša būtiskākā, bet man bija līdzi desmit dažādu uzņēmēju, organizāciju vadītāju, baņķieri, finansisti, politiķi un jautājums bija par to, kāpēc mēs esam šīs attiecības ar Japānu mazlietiņ iekavējuši. Japāņi teica, ka viņi ir tādi ļoti apdomīgi cilvēki un gadus trīs četrus Latviju novērojuši, tagad ir jāatgriež tā kārtība jeb tās tradīcijas, kas bija pirms kara, kad Rīgā bija lielākā Japānas vēstniecība visā Eiropā. Un japāņi ir gatavi to atkal veidot, japāņi ir gatavi dot investīcijas, japāņi ir gatavi runāt gan par kokapstrādi, gan par zivrūpniecību, gan par mākslīgām šķiedrām, gan par zemkopības, lauksaimniecības produktu izmantošanu. Mēs neesam bijuši pietiekami atvērti un aktīvi attiecībā pret Japānas ekonomiku un pret Japānas politiku. Piecās dienās katra diena iesākās astoņos rītā un beidzās desmitos vakarā. Man te kā mazs humors varbūt jāsaka, pirms tam Dānijā, runājot ar Dānijas karalieni, viņa man saka — bet, prezident, jūs piecās dienās Japānā redzēsit, ko nozīmē patiesi strādāt. Mēs esam daudz dzirdējuši, kā strādā japāņi un ko viņi ar to ir panākuši, bet tas, kā viņi strādā, pat man bija liels brīnums. Jo bija saplānotas pa minūtēm, pa stundām visas šīs piecas dienas, es tikos ar visu japāņu politisko eliti, es tikos ar ekonomikas, finansu eliti, un tagad tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs spēsim izmantot šo pastiepto roku, piedāvāto sirdi, piedāvātās iespējas no Japānas puses, vai mēs atkal tā pasmaidīsim — nu, japāņi jau ir gudri un bagāti, labi un veiksmīgi, bet mēs jau tāpat turpināsim kaut kā čabināties uz priekšu paši savā nodabā... Es ļoti negribētu, lai tā būtu, un tiem cilvēkiem, kas bija ar mani kopā Japānā, es domāju, radās pilnīgs priekšstats, kādu milzīgu neizmantotu iespēju zeme Latvijai ir tieši Japāna. Beigu beigās — mēs esam kaimiņi, jo starp mums ir tikai viena valsts, visi to zina, un, es domāju, tas ir jāizmanto.

— Tagad mazliet par kādu citu valsti — Indiju, ar kuru mums pašlaik veidojas tādas īpašas attiecības sakarā ar lidotājiem, Latvijas lidotājiem Indijā.

G.Ulmanis:

— Es sapratu jūsu jautājumu, es apsteigšu drusciņ, jo laika mums ir maz. Tā varbūt ir neparasta prakse, bet es parakstīju vēstuli Indijas premjerministram, parakstīju ļoti izvērstu, pamatotu, emocionālu, apmēram tikpat emocionālu, kā es šodien ar jums runāju, un es lūdzu Indijas valdību saprast šo cilvēku likteņus, saprast, ka katrai lietai varbūt ir savs noilgums, saprast, ka viņi ir bijuši tikai instrumenti noziedznieku rokās. Un, ja šī noziedzīgā darbība ir notikusi, es lūdzu Indijas valdību šo tiesas procesu paātrināt un izskatīt pēc iespējas ātrāk. Es lūdzu ņemt vērā arī to, ka vairāki no šiem cilvēkiem ir smagi slimi, es lūdzu arī izskatīt iespēju, ka varbūt mēs varētu arī apmainīties tiesiskā kārtībā, paredzot, lai cietumsodu pēc tam varētu izciest Latvijā. Katrā ziņā es aicināju Indijas premjeru, lai gan mēs nevaram ne viens, ne otrs iejaukties tiesiskajos procesos, nevaram un to nedarīsim. Bet šai laikā, kad arī Krievijas premjers ir beidzot sapratis, ka jāaizstāv savi tautieši, es esmu gatavs to arī darīt un palīdzēt šiem cilvēkiem, jo — var būt noziegums, var būt sods, bet nevar būt bezgalīgas mokas bez kādām perspektīvām, bez acīm redzama turpinājuma. Un es ļoti ceru, ka Indijas premjers sapratīs mani tīri cilvēciski un savu iespēju robežās arī mēģinās palīdzēt.

— Cerēsim, ka tā tiešām būs. Šī, prezident, ir mūsu pēdējā šī gada tikšanās Latvijas radio studijā, un mēs gribētu jums jautāt — no tā, kas šobrīd nāk prātā, kādi ir bijuši svarīgākie notikumi jūsu un valsts dzīvē šajā gadā?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka Ziemassvētku brīnumi jau notiek katru gadu, un varbūt mēs tiksimies radiofonā līdz jaunam gadam vēl kādu reizi. Bet gada būtiskie notikumi... Ziniet, galva un cilvēku atmiņa nedarbojas kā kalendārs — te ir bijis 31. decembris, un te ir sācies pirmais janvāris, un, lūk, tur no 1. janvāra līdz šim 1. janvārim ir tas periods, kurā mēs varētu novērtēt... Bet, ja es varētu pakavēties savā atmiņā varbūt arī mazlietiņ kļūdoties par vienu mēnesi šurp vai turp, tad, manuprāt, šis ir bijis ļoti bagātīgs gads, veiksmīgs gads, un es saprotu, ka viens otrs klausītājs varbūt man pašreiz oponē, protams, katram ir bijusi sava veiksme un sava neveiksme, bet es uzskatu, ka Latvijai tas ir bijis tāds atrādīšanās gads, pat Latvijas izcelšanās gads. Jo nevienu gadu Eiropā un pasaulē par Latviju nav tik daudz runāts kā šogad. Nevienu gadu nav tik daudz runāts par Latvijas dinamiku, Latvijas progresu, par Latvijas attīstību. Ir arī negatīvi momenti. Ne vienu gadu par Latviju nav tik daudz runāts par korupciju kā šogad. Un lēmumi par korumpētību un korumpētajiem cilvēkiem, korupciju ir ļoti nopietni. Pēc jaunā gada tie ir jāizskata, un tas nav jautājums tikai kādam politiķim vai kādam valstsvīram, tas ir jautājums katram no mums. Jo, ieejot namu pārvaldē, mēs sastopamies ar šo parādību, ieejot kādā birokrātiskā iestādē, mēs sastopamies ar domīgiem skatieniem, ieejot kaut kur citās iestādēs, vienmēr ir tāda sajūta, ka tu kādam kaut ko esi parādā un tev kaut kas kādam noteikti jāsamaksā. Šinī gadījumā, ja Japānā kāds kādam piedāvātu likumā neparedzētu kaut vai piecu santīmu maksājumu, tas būtu briesmīgs skandāls. Tas būtu briesmīgs skandāls, vienalga, vai tas būtu kāds labs pakalpojums, vai tas būtu kāds dokuments vai pat negaidīta palīdzība tādos traģiskos brīžos, japāņi nekad neņem par to naudu. Un varbūt tā ir arī zināma mācība, un šis lēmums par Latviju, kura, es domāju, nebūt nav tā viskorumpētākā zeme, nebūt, šis slēdziens par mums ir, un mums ir tas jāņem vērā, es domāju, ka to mums ir ļoti viegli labot. Tas būtu par negatīvo. Bet no pozitīvā es domāju, ka šinī gadā mēs varētu vispirms jau atzīmēt Latvijas astoņdesmitgadi, referendumu par Pilsonības likumu, kurā tautas izdarīja savu izvēli, Amerikas Savienoto Valstu un Baltijas partnerības hartas parakstīšanu gada sākumā, es redzu parlamenta vēlēšanas un jaunās valdības sastādīšanu. Tālāk Dziesmu un deju svētki, par to arī runāja visa pasaule. Paldies Dievam, par Dziesmu un deju svētkiem runā daudz vairāk par mums nekā par korumpētību. Uzņemšana Pasaules tirdzniecības organizācijā, nāvessods un vēl, un vēl. Es domāju, ka šis gads bija ļoti bagāts, un es ceru, ka šis gads bija ļoti bagāts arī katram individuāli ar savām laimēm, ar savām veiksmēm, ar savām neveiksmēm. Un es ceru, ka gada nogalē mēs spēsim katrs pārdomāt šos savus priekus un bēdas, būvēt nākamo gadu, lai tas būtu daudz veiksmīgāks. Bet man būs iespēja uzstāties Ziemassvētku vakarā vēl televīzijā, un es ceru, ka arī radioklausītāji mani dzirdēs, tur es runāšu varbūt mazlietiņ sīkāk par to, kādus es redzu Ziemassvētkus un kādu es redzu nākamo gadu.

— Jā, es jūtu, ka tiešām līdz Jaunajam gadam mēs savstarpējās vēlmes varam caur jūsu preses dienestu saskaņot un vēl tikties, jo ko runāt vēl ir daudz. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka mēs vēl tiksimies radio studijā, ka jūs šovakar iedegsit eglīti pie pils un būsit kopā ar bērniem. Un tad nu man arī ir lūgums — kādu Ziemassvētku novēlējumu mums te visiem — gan lieliem, gan maziem, kas klausās mūs.

G.Ulmanis:

— Atnāciet uz eglīti šovakar, un tad jūs dzirdēsit šo Ziemassvētku vēlējumu, bet es jau esmu saņēmis arī pārmetumus, kāpēc tik vēlu prezidents atklāj savu Ziemassvētku eglīti pie pils. Mūsu eglīte nav komerceglīte, komercpasākums, un ziniet, reizēm ir mazlietiņ dīvaini runāt, ka ar katru gadu it kā Ziemassvētki pagarinās, vienā otrā vietā jau divus mēnešus iepriekš sāk svinēt, tad mēnesi, un tā tālāk. Un man tas kādreiz atgādina tādus mazāk veiksmīgus vai neveiksmīgus tirgus darījumus, nevis tik daudz runu par Ziemassvētkiem. Es pats personīgi Ziemassvētku sajūtu sāku izprast un sāku sevī just, nu, teiksim, nedēļu pirms Ziemassvētkiem. Un mēs nedrīkstētu šos Ziemassvētkus pārvērst vairākus mēnešus iepriekš par biznesa tirdzniecības darījumiem vai par veiksmīgiem ieņēmumu vai izdevumu bilances veidotājiem, bet veidosim šos Ziemassvētkus tieši tad, kad tie ir, veidosim nedēļu pirms tam, dienas pirms tam un tad arī ieiesim šais Ziemassvētkos un iziesim no Ziemassvētkiem pēc veiksmīgi sagaidītas Jaungada nakts un Jaungada sagaidīšanas. Tas ir Ziemassvētku laiks, un ar to mēs arī iesāksim šogad pie savas pils eglītes. Un es vēlu visiem, kas šo eglītes atklāšanu neredzēs, — lai jums būtu tādi gaiši, priecīgi Ziemassvētki un lai jūs vēl paspētu līdz Ziemassvētkiem padarīt gan visus mājas darbus, gan domāt par dāvanām un apsveikumiem saviem tuvākajiem, lai jūs spētu arī Ziemassvētku vakaru pavadīt sev tuvā, klusā, mierīgā vidē, vienalga, vai tā būtu māja, vai tā būtu baznīca, vai tā būtu kāda mežā apsnigusi egle.

— Paldies, jums pēc tam būs vēl daudz gaišu domu, ko jūs lasīsit bērnu rakstītajās vēstulēs rūķim "Ko jūs darītu, lai pasaule būtu labāka".

G.Ulmanis:

— Jā.

Valsts prezidents intervijā

Latvijas radio žurnālistei

Ingvildai Strautmanei

Pēc radioieraksta

 

Intervija Latvijas radio vakar, 21. decembrī, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35