19. decembrī Rīgā trešoreiz tikās Latvijas un Ukrainas starpvaldību komisija tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības jautājumos. Tās izskaņā Ukrainas vēstniecībā mūsu valsts delegācijas vadītājs starpvaldību komisijā, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Jānis Vanags sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" teica:

— Domāju, ka esam spēruši ļoti nozīmīgu soli mūsu sadarbības paplašināšanai, un tas ir ļoti nozīmīgi. Atcerēsimies — Ukrainā ir 50 miljoni iedzīvotāju. Līdz ar to šī valsts ir ļoti perspektīvs tirgus nākotnei. Arī Ukrainā pašlaik notiek ekonomiskās reformas, un tās, ņemot vērā viņu apstākļus, patlaban ir visai straujas. Un Latvija, paldies Dievam, lielā mērā var arī veicināt šo reformu attīstību Ukrainā.

— Lūdzu, paskaidrojiet šo savu tēzi!

—Jā, mēs tiešām varam veicināt reformu gaitu Ukrainā. Jo daudzos jautājumos, kuros mēs sadarbojamies, piemēram, ekonomikā, transportā, vides aizsardzībā, arī normatīvo aktu izstrādē, standartizācijas un normatīvo aktu izstrādē mūsu sadarbība notiek atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Mēs gluži vienkārši vairs nevaram vienoties par kādu zemāku prasību izpildi. Līdz ar to Ukrainas puse vispirms iepazīstas ar šo līmeni un tad, sapratusi to, arī piekrīt mūsu risinājumam. Līdz ar to , lūk, mēs arī sekmējam reformu norisi Ukrainā.

— Nesen intervijā "Latvijas Vēstnesim" Ukrainas vēstnieks atzina, ka likumdošanas un tirgus ekonomikas attīstībā Latvija Ukrainai ir vairākus gadus priekšā.

— Jā, tas neapšaubāmi sasaucas arī ar manis teikto. Jo Ukrainā, ņemot vērā tās milzu apjomus un sarežģīto struktūru, ir ārkārtīgi grūti veikt reformas. Izdarīt to, kam mēs Latvijā, kaut ar lielākām vai mazākām sāpēm jau esam tikuši pāri. Jā, mēs zaudējām elektrotehnisko rūpniecību, mašīnbūvi un veselu virkni citu nozaru. Bet es gribētu teikt, ka tam tomēr bija objektīvs raksturs un ka vietā ir radies kas cits, dzīvotspējīgāks.

Ukrainā ir pavisam cita situācija. Piemēram, kādā pilsētā ar 40 000 iedzīvotāju dzīvo vienīgi ogļrači. Tagad, kad vietējā šahta kļuvusi nerentabla, neviens nezina, ko ar šiem cilvēkiem iesākt. Taču tas ir tik pārāk liels kvantitatīvs spēks, lai ar viņiem nerēķinātos. Lūk, arī šī savdabība Ukrainā bremzē reformas. Savukārt daudzi deputāti Ukrainā vēl ir ļoti noskaņoti uz sociālistisko domāšanu, īpaši sadales jomā. Bet viņi ir mazāk noskaņoti uz to, kā veidot šos fondus, lai cilvēkiem sniegtu attiecīgu sociālo palīdzību.

— Abu valstu politiķi atzīst, ka Latvijai ar Ukrainu ir ļoti labas politiskās attiecības. Taču ekonomiskās attiecības vēl būtiski atpaliek no potenciālajām iespējām.

— Jā, tās atpaliek daudzu iemeslu dēļ. Pirmais ir Ukrainas valūtas relatīvā nestabilitāte. Ukraiņiem gan pēc devalvācijas izdevās grivnu noturēt. Tagad valūtas kurss Ukrainā ir stabils, un domāju, ka tas var veicināt mūsu ekonomisko sadarbību. Šī gada sākumā Ukrainā notika mūsu uzņēmēju delegācijas vizīte, kuras laikā daudzi Latvijas uzņēmumi demonstrēja savus ražojumus. Var teikt, ka pēc tam ledus iekustējās. Taču pēc tam šī ledus iekustēšanās atkal tika iesaldēta sakarā ar Ukrainas valūtas nestabilitāti. Tādējādi mums bija jāmeklē citas sadarbības formas, nevis normāli naudas norēķini.

— Kuri bija galvenie jautājumi šajā tikšanās reizē?

— Mēs parakstījām sadarbības līgumu starp abu valstu ekonomikas ministrijām. Saskaņā ar to mēs iespēju robežās sniegsim Ukrainai palīdzību gan normatīvu aktu izstrādē, gan varbūt arī atsevišķu speciālistu apmācībā. Mēs apspriedām arī sadarbību vides aizsardzības jautājumos, tai skaitā arī brīdināšanas kārtību kodolkatastrofu gadījumā. Tika runāts arī par transporta koridora veidošanu un paplašināšanu, īpaši par autopārvadājumiem. Un vēl vesela rinda atsevišķās tautsaimniecības nozarēs aktuālu jautājumu.

— Kāda varētu būt mūsu ekonomiskās sadarbības nākotne ar šo vienu no lielākajām Eiropas valstīm?

— Jūs jau savā jautājumā minējāt faktoru, ar kuru mums noteikti jārēķinās Latvijas ekonomiskās sadarbības stratēģijā. Jo vairāk tāpēc, ka mēs pazīstam šīs lielās valsts cilvēku mentalitāti. Ukraiņu ieņēmumi jau tagad pieaug diezgan strauji, un šī valsts noteikti būs liela patērētāja. Tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai mēs jau būtu izveidojuši gan politisko, gan juridisko bāzi intensīvai strādāšanai Ukrainas tirgū.

— Kuri, jūsu ieskatā, ir perspektīvākie mūsu ekonomiskās sadarbības virzieni?

— Visperspektīvākais, neapšaubāmi, ir veicināt mūsu preču eksportu uz Ukrainu. Tāpēc mēs jau strādājam pie brīvās tirdzniecības līguma ar lauksaimniecības precēm. Tas gan jau ir parakstīts, taču pēc tam radās zināmas problēmas. Tāpēc arī mēs tagad runājām par attiecīgiem protokoliem, lai mūsu valstis varētu eksportēt lauksaimniecības produktus. Runājām arī par apvienotas komitejas izveidošanu brīvās tirdzniecības līgumam ar rūpniecības precēm. Arī tas būtiski sekmēs mūsu preču eksportu uz Ukrainu. Tiek veidota vesela virkne normatīvo aktu.

— Kādas preces pirmām kārtām var interesēt Ukrainu?

— Mēs uz Ukrainu varētu eksportēt savus pārtikas ražojumus, kam ir diezgan augsta kvalitāte. Piemēram, "Laimas" izstrādājumus, tāpat mūsu alkoholiskos dzērienus. Sulas. Arī Latvijas elektroizstrādājumus. Mūsu uzņēmēji arī pašlaik ar intensīvu mārketinga politiku pēta šo Ukrainas tirgu.

— Ko Latvija savukārt ir ieinteresēta importēt no Ukrainas?

— No Ukrainas mēs varētu importēt galvenokārt izejvielas. Jo viņiem būtu grūti konkurēt ar tām precēm , kas nāk no rietumvalstīm. Varbūt vienīgi atsevišķos gadījumos cenu ziņā. Taču arī tas pašreiz nav noteicošais faktors.

Domāju, ka mums ar laiku jāatrisina arī jautājums par Ukrainas graudu iepirkšanu. Tagad Ukrainas graudu cena ir Ls 25 par tonnu. Atcerēsimies, ka rudenī mēs saviem zemniekiem maksājām ap Ls 60 par tonnu. Tas nozīmē, ka mums pavērtos ļoti plašas iespējas nodarbināt savus lauksaimniekus, izmantojot šos graudus lopbarībā un eksportējot uz trešajām valstīm. Piemēram, tā varētu būt Krievija. Caur Ukrainu mēs arī Krievijas tirgū varētu ieiet ar daudz mazākām problēmām nekā tiešā ceļā. Mums tikai vajag pieņemt visai drosmīgus politiskos lēmumus un strādāt. Nevis sargāties, ka tik kas nenotiek. Nekas dzīvē uz vietas nestāv, un ja mēs paši neiesim uz priekšu un neizvirzīsimies notikumiem priekšgalā, mēs visu laiku būsim sekotāji. Mēs būsim spiesti pielāgoties, pielāgoties, pielāgoties. Veidosim taču paši sev izdevīgus apstākļus! Arī ekonomiskajās attiecībās ar Ukrainu.

Apmierināts ar starpvaldību komisiju tikšanos Rīgā bija arī Ukrainas delegācijas vadītājs, Ukrainas ekonomikas ministra pirmais vietnieks Anatolijs Vrubļevskis , kurš "Latvijas Vēstnesim" teica:

— Neapšaubāmi, es esmu ļoti gandarīts par šīs tikšanās rezultātiem. Vispirms jau tāpēc, ka šīs sarunas bija ļoti intensīvas un mums izdevās saskaņot savas pozīcijas visos apspriežamajos jautājumos. Tāpēc es gribētu īpaši akcentēt mūsu ekspertu un komisiju locekļu augsto kvalifikāciju un profesionālismu. Jo mēs atradām saprašanos visos paredzētajos virzienos. Tāpēc arī mēs spējām izstrādāt virkni priekšlikumu mūsu attiecību tālākajai pilnveidošanai.

Īpaši es gribētu atzīmēt jaunu aspektu mūsu ekonomiskajās attiecībās, proti, sadarbību starp atsevišķiem reģioniem. Mūsu delegācijā šoreiz bija iekļauts arī Nikolajevas administrācijas priekšsēdētāja vietnieks. Viņš tikās ar attiecīgajām Latvijas amatpersonām un apsprieda iespējamo sadarbību kuģu būves un kuģu remonta jomā. Kā zināt, Nikolajeva ir nozīmīgs kuģubūves centrs.

Otrs jauns elements mūsu sarunā bija ekoloģijas jautājumi. Šī bija pirmā tikšanās, kur mēs apspriedām sadarbību kodolkatastrofu draudu novēršanā. Mēs panācām arī saprašanos jautājumā, kā papildināt vienošanos par tirdzniecību ar saimniecības precēm. Mēs daudz izrunājām arī jautājumā par transporta koridoru starp Baltijas jūru un Melno jūru.

Bez šiem galvenajiem jautājumiem, ko izskatījām, man izdevās arī apmeklēt Latvijas Privatizācijas aģentūru. Tur mums bija gandrīz pusotru stundu ilga diskusija ar aģentūras ģenerāldirektoru. Īpaši interesanta man likās Latvijas Privatizācijas aģentūras attieksme "Lattelekom" privatizācijā. Mums latviešu pieredze ir ļoti nozīmīga.

Man bija iespēja tikties arī ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes speciālistiem. Mani ļoti ieinteresēja jūsu pieredze ekonomikas attīstības un ekonomisko procesu monitoringa jomā Latvijā. Es savukārt dalījos mūsu Ukrainas pieredzē monitoringa jomā. Mūsdienu tirgus apstākļos taču monitorings ir īpaši nozīmīgs.

Kopumā es kā Ukrainas delegācijas vadītājs varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts ar šīsdienas tikšanos. Mēs jau esam nolēmuši, ka nākamreiz tiksimies maijā Kijevā. Mūsu tikšanās bija ļoti konkrēta un ļoti lietišķa. Mēs esam tiešām apmierināti ar visu apspriežamo jautājumu risinājumiem.

Pieņemšanā Ukrainas vēstniecībā ar abu valstu delegāciju vadītājiem starpvaldību komisijā tikās arī ekonomikas ministrs Ainārs Šlesers. Ministrs akcentēja Latvijas un Ukrainas ekonomisko attiecību nozīmīgumu, uzsverot, ka Ukrainai, vispirms jau tās augsto kvantitatīvo parametru dēļ, ir stratēģiska nozīme mūsu valsts ārējos ekonomiskajos sakaros.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Valters Ščerbinskis, Latvijas Valsts vēstures arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas valsts 80 gadu jubilejas svinības 18. novembrī ārzemēs — Somijā — ar dokumentu izstādi palīdzēja kuplināt arī Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA). Iecere tapa Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai un LVVA sadarbojoties ar Somijas Nacionālo arhīvu un Latvijas vēstniecību Somijā. Izstādē izmantoti arī video un foto materiāli no Latvijas Kino, foto un fonodokumentu arhīva, kā arī dokumentu kopijas par 90. gadu sākumu no Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva.

Dokumentu krājums, kas bija iekļauts izstādes kolekcijā aptver laiku no 1919. līdz 1940. gadam, kā arī atsevišķas dokumentu kopijas no 1990. un 1991. gada. Apmēram pusi materiālu veido būtiskākie Latvijas 20. — 30. gadu ārpolitikas dokumenti. Starpvalstu līgumi, sūtņu ziņojumi un citi materiāli izstādē somu interesentiem ataino Latvijas neatkarības iegūšanas procesu, valsts ārpolitikas izveidošanos, tās centienus nodrošināt Latvijas suverenitāti.

Otru lielāko daļu veido dokumenti par Latvijas un Somijas attiecībām pirmskara laikā. Lai gan Somija un Latvija uzskatāmas par kaimiņvalstīm, kuras šķir tikai neliels ģeogrāfiskais attālums, abu valstu sadarbība nesenajā pagātnē plašākā sabiedrībā ir maz zināma.

Pēc 1809. gada Somija kā lielhercogiste nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Somijas īpašo stāvokli noteica autonomijas statuss. Sanktpēterburgas pārvaldē atradās vienīgi lielhercogistes ārpolitika un militārie jautājumi, pārējie iekšējās pārvaldes jautājumi bija vietējā kompetencē. Lai gan gadsimta sākumā Krievija pakāpeniski centās ierobežot Somijas autonomiju, tomēr gadu desmitiem valdījušās suverenitātes izpausmes dažādās dzīves jomās radīja priekšnoteikumus sekmīgai un ātrai bijušās autonomijas pārveidei par neatkarīgu valsti. 1917. gada 6. decembrī Somijas Eduskunta (parlaments) proklamēja neatkarību, kuru 31. decembrī atzina Padomju Krievija. Pateicoties iepriekšējos gados panāktajai Somijas atpazīstamībai ārzemēs un zināmā mērā iegūtajam lielvalstu labvēlīgumam, de iure atzīšana no vairākām valstīm, tajā skaitā no Vācijas, Francijas, Zviedrijas, sekoja nekavējoši. 1918. gadā izraisītais pilsoņu karš ievērojami apdraudēja Somijas valstiskuma attīstību, tomēr pēc somu lielinieku sakaušanas varēja sākt valsts izveidošanu. Saskaņā ar Eduskuntas lēmumu Somija kļuva par republiku.

Nenoteiktais starptautiskais stāvoklis un somu īpatnējās attiecības ar citām reģiona valstīm 1919. gadā sekmēja dažādu uzskatu rašanos par valsts vietu starptautiskajā politikā. Pirmkārt, lielas tautas daļas simpātijas saistījās ar Vāciju. Jau Pirmā pasaules kara laikā pāris tūkstoši somu Vācijas armijas jēgeru bataljona sastāvā bija apguvuši militārās iemaņas. Pilsoniskajās aprindās nekad neaizmirsa to, ka 1918. gada pilsoņu kara laikā vācu Rīdigera fon der Golca vadītais ekspedīcijas korpuss sniedzis palīdzību somu bruņotajiem spēkiem sarkangvardu sakaušanā. Otrkārt, neapšaubāmi pieņēmās spēkā somu sabiedrības orientācija uz Antantes valstīm — Angliju, ASV. To sekmēja aktuālā politika — Antantes valstis bija kara uzvarētājas, un tām piederēja noteicošs vārds pasaules politikā. Taču — arī Somijā pastāvēja vērā ņemama uz Antanti orientētu, valsts ārpolitikā ietekmīgu cilvēku grupa, starp kuriem bija tik atšķirīgu politisko virzienu pārstāvji kā pirmais ārlietu ministrs R. Holsti un valsts reģents 1918. gadā, pilsoņu kara cīņu vadītājs ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims. Treškārt, pastāvēja dziļi kultūrā un tautas vēsturiskajā atmiņā sakņots uzskats par somu skandināvisko orientāciju. Lai gan zviedru un somu valodu konflikti, kā arī Zviedrijas neiejaukšanās (somu neatbalstīšana) Pirmā pasaules kara laikā un pēc tam lika šaubīties par ciešākas sasaistes ar Skandināviju iespējamību, tomēr zviedru minoritāte un tās politiskā pārstāvniecība — Zviedru tautas partija — šo virzienu centās uzturēt aktuālu. Jāatzīmē gan, ka tā bija tikai neliela sabiedrības daļa. Ceturtkārt, jau no 1918. gada var runāt par eventuālā Baltijas virziena izveidošanos Somijas ārpolitikā. Sākotnēji gluži dabiski tas izrietēja no valodnieciski radniecīgo igauņu atbalstīšanas. Viens no rosīgākajiem šī virziena izveidotājiem un propagandētājiem bija R. Holsti, kurš jau 1919. gada sākumā Londonā, Miera konferences laikā iepazinās ar Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu. Šī svārstīgā somu nostāja ārpolitiskās orientācijas jautājumos spilgti parādās LVVA dokumentu klāstā. Sūtņu ziņojumos par somu nostāju atrodamas gan cerības, gan vilšanās.

Sākotnēji Latvijas sabiedrība ar lielu entuziasmu uzņēma domu par iespējamo tuvināšanos ar Somiju iedomātās Baltijas valstu savienības ietvaros, vēl vairāk — nereti pat izskanēja viedokļi par somu īpaši labvēlīgo nostāju pret Latviju. Šos uzskatus uzturēja arī Latvijas ārpolitikas veidotāji attiecībās ar Somiju, jo Rīgas stratēģijā reģionālai aliansei, kura ietvertu arī Somiju, bija paredzama svarīga loma valsts drošības nostiprināšanā. Savukārt, Somijas iekšpolitiskie apstākļi bija izveidojušies tā, ka tieši 20. gadu sākumā valdību veidoja un ārlietu resoru vadīja Baltijas savienībai draudzīga politiskā virziena piekritēji, kuri arī palīdzēja radīt iedomas par Somijas gatavību tuvināties Baltijas valstīm. Minētās tuvināšanās politikas spilgtākais apliecinājums izstādē būs 1922. gada ārlietu ministru konferencē Varšavā noslēgtais līgums, kuru dalībvalstis neratificēja.

Laikā no 1922. līdz 1925. gadam Somija pakāpeniski zaudēja interesi par Baltijas savienības kā reģiona drošības garanta radīšanu. Tomēr, abām valstīm politiski attālinoties, ar sabiedrisku organizāciju un privātu sakaru palīdzību tika uzturēti plaši kontakti. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Latvija vairs nerēķinājās ar Somiju kā iespējamo partneri militārpolitiska līguma ietvaros. Savukārt Somija orientējās uz Tautu Savienību un uzsvērtu neitralitāti. Būtiska problēma Latvijas nenoteiktajās 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma attiecībās ar Somiju bija tās galīgā neizlēmība, neizšķiršanās par labu kādam no drošības politikas risinājumiem.

Latvijas un Somijas attiecībās ekonomiskie jautājumi bija salīdzinoši maznozīmīgi — preču apmaiņa starp abām valstīm bija niecīga. To apliecina LVVA dokumenti — plaši statistikas pārskati par savstarpējo tirdzniecību un kuģniecību. Arī tehnisko komunikāciju tīkla darbības intensitāte liecināja, ka aplūkojamajā laika posmā personu kontaktēšanās starp abām valstīm bija visumā atbilstoša Somijas nosacītajai vietai Latvijas politisko, ekonomisko un kultūras partneru vidū.

Neraugoties uz ne pārāk ciešajiem sakariem, visu šo laiku Somijas prestižs Latvijā saglabājās ļoti augsts. To sekmēja gan somu panākumi daudzās nozarēs Baltijas un Eiropas mērogā, gan atsevišķu latviešu un somu kultūras un zinātnes darbinieku entuziastu centieni.

Pēc 1934. gada Latvijas ārējo un iekšējo politiku noteica autoritārā režīma apstākļi. Līdz ar 1935. gada Somijas deklarāciju par skandināviskās orientācijas pasludināšanu mainījās arī Latvijas nostāja — abas valstis politiski nenovēršami attālinājās. Tomēr pēc jauna tirdzniecības līguma parakstīšanas 1936. gadā nedaudz pieauga saimnieciskās aktivitātes, šajā laikā organizētāka no Latvijas puses kļuva sadarbība kultūras jomā. Tomēr līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā attiecības tik intensīvas kā 20. gados vairs nekļuva. Minētā laika svarīgākās tendences izstādē apliecinās virkne dokumentu, starp kuriem raksturīgākais ir 1936. gada ārlietu ministra Ludviga Ēķa ziņojums par sarunām ar Somijas ārlietu ministru Anti Hakcelu. Sarunas kārtējo reizi izkristalizēja somu nostāju pret Latviju — draudzīgas attiecības, bet ne politiska un militāra tuvināšanās. Izstādes apmeklētājiem Somijā, domājams, būs interesanti aplūkot arī Latvijas armijas informācijas daļas sagatavoto pārskatu par karadarbības gaitu Ziemas kara laikā un abu karojošo pušu spēju novērtējumu no Latvijas viedokļa.

Izstāde Helsinkos sniedza somu sabiedrībai vienreizēju iespēju iepazīties ar būtiskiem Latvijas vēstures oriģināldokumentiem, kā arī atgādināja par mūsu rosīgajiem sakariem un nespēju ciešāk tuvināties pagātnē.