"Dievs dos īstā laikā sauli un lietu"

Tā ierakstīts monētā, kura ielikta Rīgas Latviešu biedrības nama pirmajā pamatakmenī 1969. gada 24. jūnijā. Bet pati Rīgas Latviešu biedrība tapa vēl pirms sava nama un nupat atskatījās uz savu 130. gadskārtu. Jubileja tika atzīmēta trīs dienas - ar zinātnisku konferenci, ar koru un mūziķu priekšnesumiem, ar raibu izrādi Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Pētera Pētersona atcerei "Bildes iz latviešu teātra sākumiem". Iepazīstinām ar Jāņa Stradiņa un Viktora Hausmaņa priekšlasījumiem zinātniskajā konferencē.

Jānis Stradiņš:

Zinātņu akadēmija

izauga Rīgas Latviešu biedrībā

Cienījamie Rīgas Latviešu biedrības biedri, dāmas un kungi, svētku viesi!

Vispirms es gribētu Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā apsveikt atjaunoto Rīgas Latviešu biedrību, tās vadību — Mucenieka kungu, Kokinas kundzi ar lielajiem svētkiem, ar lielo jubileju un izteikt dziļu gandarījumu par labo sadarbību, kas izveidojusies vai, varētu teikt, atjaunojusies starp Latvijas Zinātņu akadēmiju un Rīgas Latviešu biedrību.

Nākamais — pateicība par manis sveikšanu. Jo tā ir iznācis, ka šodien man ir 65 gadi, bet Rīgas Latviešu biedrībai — 130. Biedrība ir divreiz vecāka par mani, iznāk apaļš skaitlis.

Es jau Zinātņu akadēmijā pateicu, ka pēc mūsu demogrāfiskajiem rādītājiem es četrus gadus vairs neesmu dzīvs. Jo latviešu vīriešu vidējais vecums ir 61 gads. Un tas nozīmē, ka šos četrus gadus es vairs nevaru saprast — vai es dzīvoju, vai nedzīvoju? Bet, tā kā bērnu dzimst arvien mazāk, tad varbūt kādā brīdī es atkal atdzīvojos. Protams, necerot nodzīvot Rīgas Latviešu biedrības gadu skaitu, tomēr uzskatu, ka par demogrāfijas problēmām, par latviešu dzīvā spēka problēmām, par bērniem, par mazbērniem, par jaunatni mums jādomā visiem kopā.

Trešā lieta, par ko gribēju runāt, — viena no Rīgas Latviešu biedrības vissvarīgākajām sastāvdaļām bija Zinību jeb, kā to sākumā sauca, Zinātnības komisija. Tā tika dibināta apmēram gadu pēc Rīgas Latviešu biedrības, proti, 1869. gada 4. maijā. Zīmīgs datums, tikai pēc cita stila, pēc jaunā stila, — 16. maijā. Nākamgad, 1999. gadā, mēs atzīmēsim 130 gadu jubileju šai komisijai. Un mēs gribētu lūgt atļauju rīkot šeit, šajā vai citā zālē, Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulci, veltītu šim notikumam.Un reizē arī atzīmēt, ka bija tāda otra biedrība — baltvāciešu mācītāju biedrība — Latviešu draugu biedrība, kurai apmēram tajā pašā laikā ir 175 gadi. Un apmēram konfrontēt, kā ir veidojušās šīs divas strāvas latviešu dzīvē.

Tāpēc šodien referātu nenolasīšu, lai tas izpaliek. Bet tikai atzīmēšu pāris mezglu punktus Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vēsturē.

Pirmkārt, Zinību komisija veidojās gadu pēc biedrības dibināšanas saskaņā ar biedrības statūtiem. Jo biedrības pirmajos statūtos — kārtības rullī — bija atzīmēts, ka biedrības svarīgākie mērķi ir "derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādīgu gara apgaismību latviešu vidū izplatīt". Uz tā pamata biedrība veidojās kā jaunlatviešu centienu atbalsts Rīgā. Proti, Brīvzemnieks atbrauca no Maskavas Rumjanceva muzeja un Maskavas etnogrāfiskās biedrības uzdevumā savākt kaut kādas ziņas par latviešu cilti, par latviešu etnogrāfiju, un latviešu folkloru. To līdz tam latvieši paši nevāca, vāca tikai baltvācieši.

Un tad Fricis Brīvzemnieks uzstājās Rīgas Latviešu biedrības sēdē, un 1869. gada maijā tā pieņēma lēmumu tādu komisiju dibināt. Bet, kā zināms, latvieši ir ļoti kašķīga tauta, un šī komisija sešus gadus nevarēja savu darbību uzsākt. Bija lieli strīdi, pat grūti pateikt, kas tolaik bija vai nebija priekšnieki — to skaitā tiek minēts Kaspars Biezbārdis, kas tajā laikā varbūt jau bija pat mazliet naidīgs latviešiem, tiek minēts Bernhards Dīriķis, Fricis Veinbergs...

Faktiski komisija iesāka savu darbu 1875. gadā, kad to ievēlēja. Sāka krāt latviešu folkloras materiālus, šo vākumu vēlāk atdeva Krišjānim Baronam. Tā ka Rīgas Latviešu biedrības vākums lielā mērā ir Krišjāņa Barona dainu vākuma pamatā. Bet Krišjānis Barons Rīgas Latviešu biedrībā bija tikai ziņojošs biedrs, vēlāk godabiedrs, kārtējais biedrs viņš nebija — dzīvoja ārpus Rīgas. Sāka vākt etnogrāfiskos materiālus Dombrovska kundzes dāvinātā lielā skapī. No šī lielā skapja, no tautisko mantu skapja, vēlāk izauga gan etnogrāfiskā kolekcija, gan tagadējais Latvijas Vēstures muzejs.

No Zinību biedrības priekšniekiem, man liekas, šodien jāatceras trīs cilvēki. Bernhards Dīriķis, žurnālists, Aleksandrs Vēbers, arī žurnālists, kas deva komisijai nosaukumu. Un trešais — Vilis Olavs, Plutu Vilis, kas vadīja komisiju ilgāku laiku. Bija vēl daudzi citi komisijas priekšnieki, bet tos pat ir grūti identificēt — cik ilgi un kad viņi ir bijuši. Tas bija līdz 1914. gadam, tik ilgi komisija darbojās. Pēc tam tā atjaunoja savu darbību jau Latvijas laikā.

Kas bija komisijas locekļi? Skolotāji, ierēdņi, advokāti, redaktori vai žurnālisti, tirgotāji, lielākoties grāmatu tirgotāji, studenti, ārsti, mākslinieki un mācītāji. Tie bija galvenie cilvēki, kas darbojās Zinību komisijā, vācot latviešu tautas garamantas.

Svarīgākie pasākumi. Pirmkārt, garamantu vākšana. Otrkārt, jautājumu izskaidrošanas vakari. Treškārt, studentu stipendijas, jo bija jānodrošina, lai latviešiem rastos inteliģence. Vēl — latviešu muzeju veidošana un grāmatu izdošana. Pirmās grāmatas — ""Pēterburgas Avīžu"piemiņai" 1887. gadā, Skruzīšu Mikus grāmata "Sēļi — Augškurzemes novada senči".

Un tad 1896. gadā Rīgā notika 10. arheoloģijas kongress. To nerīkoja latvieši, bet vācbaltiešu un Krievijas zinātniskās aprindas. Taču latviešiem atļāva uzstāties ar etnogrāfijas izstādi un piedalīties arheoloģijas kongresā ar priekšlasījumiem. Un 1896. gadā bija latviešu pirmie trīs zinātniskie ziņojumi. Viens no ziņotājiem bija vēlākais profesors Ludis Bērziņš par tautas dziesmu metriku. Viņš ir pirmais, kas tieši kā latvietis uzstājies zinātniskā kongresā; 44 gadus vēlāk — 1940. gadā — viņš par šo tēmu uzrakstīja un izdeva skaistu grāmatu. Otrs bija Krodzinieks, vēsturnieks, trešais — Grosvalds ar tādu kā ievadrunu. Tie bija pirmie latvieši, kas prezentējās zinātniskā kongresā. Reizē viņi arī lielās izstādes ietvaros pirmoreiz uzcēla Rīgā, kanālmalā, varētu teikt, miniatūru latviešu brīvdabas muzeju, savācot etnogrāfiskas mantas. Tas būtu īpaši jāatzīmē.

Vēl jāatzīmē, ka Zinību komisija ar 1896. gadu sāka veidot latviešu pareizrakstību uz latinizētā raksta bāzes. Pirms tam bija čupu burti, bija "h" un viss kaut kas tamlīdzīgs, bet Rīgas Latviešu biedrība, vispirms Juris Bārs, tad Aleksandrs Vēbers panāca, ka latvieši sāka pāriet uz latinizēto rakstu. Ja mums nebūtu bijis latinizētā raksta, tad vēlāk, protams, būtu bijis slāviskais raksts, jo galu galā pie gotiskā raksta mēs nebūtu varējuši palikt. Tāpēc ir jāatzīmē Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas ietekme. Ortogrāfija, ko mēs lietojam, vairāk vai mazāk ir Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas ortogrāfija, kas galīgi akceptēta 1908. gadā.

Bija arī pirmie mēģinājumi izdot zinātnisko literatūru. Sākot ar 1876. gadu, iznāca rakstu krājumi, varētu pat teikt — žurnāli. Tie varbūt ir amatieru žurnāli, nav tīri zinātniski žurnāli, tomēr tie joprojām ir ļoti interesanti un labi lasāmi.

Jāatzīmē arī Zinību komisijas vasaras sapulces, kur kopā pulcējās līdz pat tūkstoš cilvēkiem, kur izskaidroja, kas noticis jauns tajā gadā latviešu literatūrā, latviešu žurnālistikā.

Tas turpinājās līdz 1903. gadam. Tad Pliekšāns – Rainis uzrakstīja darbu "Vecās strāvas pēdējs gads".

Tā nebija pēdējā vasaras sapulce, tās notika arī pēc tam. Bet pēc tam bija asa polarizēšanās. Un Rīgas Latviešu biedrība ieguva, piedodiet, zināmu konservatīvisma pieskaņu. Te ienākt vai to pieminēt — tas labās aprindās skaitījās ne visai pieklājīgi. Jo latvieši bija stipri revolucionāri un muižas dedzināja, un sociāldemokrāti nāca... Raiņa "Pusideālists" jau nokritizēja to visu, un ar to tas zināmā mērā beidzās.

Bet līdz 1903. gadam Rīgas Latviešu biedrība un tās Zinību komisija, bez šaubām, bija latviešu garīgais centrs. Tāpat arī krājumi — līdz 1940. gadam 23 krājumi, līdz 1914. gadam 14 krājumi, kas joprojām saglabā savu vērtību. Tur bija arī pirmie latviešu valodnieku darbi — tur sāka publicēties Pēteris Šmits, Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns.

Pasaules kara laikā Zinību komisija savu darbību pārtrauca. 1920. gadā to atjaunoja, bet ar lielām grūtībām. Jānim Endzelīnam pieder vārdi: "Zinību komisijas darbība pašreiz būtu pieciešama." Jo ir Latvijas Universitāte, un komisijas varētu arī nebūt.

Bet no Vladivostokas ieradās Pēteris Šmits, kas ļoti gribēja darboties, viņš komisiju atjaunoja. Kaut arī Pēterim Šmitam bija visai dīvaini uzskati, viņš, piemēram, teica, ka Lapas Mārtiņš esot daudz lielāks dzejnieks nekā Rainis, un popularizēja šādas idejas, tomēr šī komisija kaut kā darbojās.

1932. gadā komisija pārtapa par neoficiālu Zinātņu komiteju — latīniski Academia Scientiarum Latviensis , tas ir, par pirmo Latvijas Zinātņu akadēmiju. Tā funkcionēja astoņus gadus.

Bet cik cilvēku piedalījās akadēmijas sēdēs? Pēc protokoliem — astoņi, divpadsmit, piecpadsmit. Tikai pie profesora Vītola, kas bija universitātes prorektors un izcils mehāniķis, kādreiz sēdēja ap simt klausītāju. Tā bija tāda šaura kastu organizācija. Kaut arī ar ļoti labiem cilvēkiem un pat dažiem ārzemju locekļiem.

Izdevās atrast skaistu bildi ar akadēmijas atklāšanu 1932. gadā — tur ir ārzemju sūtņi, ir prezidents Kviesis, ministri un tamlīdzīgi. Bet, redziet, Ulmanis to nelegalizēja par Latvijas Zinātņu akadēmiju. Kāpēc? Tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrībā sēdēja Veinberga un Krastkalna piekritēji, kas reiz bija bijuši Niedras valdībā, tie bija viņa, varētu teikt, idejiskie pretinieki. Un Rīgas Latviešu biedrība neattapās Ulmani ievēlēt par savu godabiedru. Ja būtu ātrāk ievēlējuši Kārli Ulmani par savu godabiedru, tad arī tā lieta būtu aizgājusi mazliet labāk. Viņu par godabiedru ievēlēja tikai 1938. gadā. Tad sāka runāt, ka varētu veidoties Latvijas Zinātņu akadēmija, īsta zinātņu akadēmija uz šīs Zinību komisijas bāzes. Igauņi to izdarīja 1938. gadā, bet latvieši un lietuvieši to neizdarīja. Mums izveidojās Zinātņu akadēmija tikai 1946. gadā jau okupācijas apstākļos.

Bet 1996. gadā toreizējais akadēmijas prezidents Tālis Millers un Pēteris Pētersons parakstīja vienošanos, ar kuru mēs Latvijas Zinātņu akadēmiju uzskatām par Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas mantinieci. Un pa daļai tā tas arī ir. Jo pēdējais Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas priekšnieks Jānis Endzelīns kļuva par pirmo Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Tas pats bija arī ar Pēteri Nomali, kas arī bija gan vienā, gan otrā akadēmijā. Pārējie bija vai nu aizbraukuši, vai nošauti.

Šodien mēs varam teikt, ka Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija ir bijusi tautas akadēmija, kas pētīja latviešu valodu, kas pētīja latviešu garamantas, kas veltīja daudz uzmanības un piešķīra arī zināmus materiālus līdzekļus Krišjānim Baronam. Tā izveidoja mūsu humanitārās zinātnes. Varbūt skolotāju līmenī, varbūt embrionālā līmenī, varbūt amatieru, diletantu līmenī — tomēr izveidoja. Kamēr mums nebija universitātes, cita līmeņa nevarēja būt. Jo Endzelīnam bija jāstrādā Harkovā vai varbūt Tērbatā, un Šmitam bija jāstrādā Vladivostokā.

Kad radās Latvijas valsts, kad radās universitāte, tad arī radās īstie zinātnieki.

Bet, kamēr nebija zinātnieku, tikmēr šī Zinību komisija izpildīja, teiksim, surogātakadēmijas funkciju, bet ne sliktā nozīmē. Bet tā tiešām veica latviešu inteliģences kristalizēšanas un konsolidēšanas darbu. Un tāpēc mums ir augstu jānovērtē Rīgas Latviešu biedrības devums, ir augstu jānovērtē Zinību komisijas devums. Un mums jānovērtē, kā mūsu senči ne ar augstiem tituliem, ne ar varbūt augstām zināšanām kopa un izstrādāja mūsu nacionālās humanitārās zinātnes. Tas ir nemirstīgais nopelns Rīgas Latviešu biedrībai, tās Zinību komisijai. Un par to lai tai ir liels, liels paldies!

Domāju, ka mūsu visu pienākums ir turpināt šo darbu. Es gribētu izteikt cerību šajā kritiskajā brīdī, kad ir aizgājis no dzīves Pēteris Pētersons, kas konsolidēja Rīgas Latviešu biedrību, kas izveidoja Rīgas Latviešu biedrību par kultūras centru, kur nenotiek ķīvēšanās kā Rīgas Latviešu biedrības un Zinību komisijas pastāvēšanas pirmajos gados, bet kur notiek nopietns kultūras darbs, ka šis kultūras darbs tiks turpināts un ka Rīgas Latviešu biedrība būs kanāls, kas novadīs īsto zinātni, lielo zinātni līdz tautai, līdz cilvēkiem, kas šo zinātni uzturēs dzīvu.

Mēs ceram uz turpmāku sadarbību. Un mēs ceram, ka Rīgas Latviešu biedrība saglabāsies kā īsts latviešu kultūras centrs arī turpmākajos gados, ka tai būs liela nozīme Rīgas dzīvē, Latvijas dzīvē, mūsu mīļās tēvzemes dzīvē.

Pēc ieraksta magnetofonā

Runa Rīgas Latviešu biedrības 130. gadadienas konferencē 1998. gada 10. decembrī Rīgā

Viktors Hausmanis:

Ar tautas dvēseli

un savdabību uz skatuves

Mazliet pārnestā nozīmē var sacīt, ka mūsu teātris sācies no trūkuma un mīlestības. Ko mūsu tauta darījusi tad, kad klājies visgrūtāk? Atbilde ir pavisam vienkārša: dziedāja un spēlēja teātri. Es labi atceros vācu laiku – teātri toreiz bija pārpildīti. Padomju laiku pārciest mums palīdzēja teātris un dziesma — Dziesmusvētki stiprināja apziņu, ka mūsu tauta ir vienota — ar savu savdabību, ar savu dvēseli. Sanācām kopā teātrī un apjautām, ka esam vēl latvieši, un par mūsu problēmām tiešā vai zīmju veidā mēģināja runāt teātris. Un arī trimdas gados latviskumu palīdzēja saglabāt teātra izrādes un kopdziedāšana.

Latviešu teātris gan netapa no mūsu tautas posta, bet no trūkuma, ko cieta mūsu kaimiņi igauņi. Ja kaimiņiem iet grūti, viņiem jāpalīdz, un mūsu priekšteči izdomāja, ka draugiem palīdzēt varētu ar dziedāšanu un teātra spēlēšanu. Es īpaši gribētu vēlreiz uzsvēt 1868.gadā dibinātās Latviskās palīdzības biedrības priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem vienu no pamatmērķiem, par to rakstīja tā laika avīzes; "... lai arī mūsu vidū ļaudis tiktu modināti un paskubināti tiem grimdamiem tuvākiem palīdzīgu roku sniegt."

Palīdzēt tiem, kam ir grūti — šis cēlais mērķis tika likts Latviešu biedrības pamatos, un reizē tas bija pirmais bauslis latviešu teātra sākumā — palīdzēt trūkumā nonākušiem kaimiņiem. Citā vārdā to var nodēvēt arī par mīlestību.

Protams, dziļākie apstākļi latviešu teātra tapšanai bija citi — tā bija nacionālās pašapziņas apliecināšana, arī toreiz mēs gribējām ieiet Eiropā. Bet tālab vajadzēja apliecināt, ka mēs spēsim ne tikai skaisti dziedāt, bet arī teātri spēlēt.

To cilvēku starpā, kas 1868.gada 19.februārī sanāca kopā un nolēma dibināt Latvisku palīdzības komiteju — tā pārtapa biedrībā — nebija īpaši teātra lietās iesvaidītu cilvēku, par viņu priekšnieku kļuva enkurnieku aldermanis Johans Roze, taču šie cilvēki droši izlēma, ka viens no veidiem, kā iegūt līdzekļus, varētu būt teātra izrādes sarīkošana. Kas šos cilvēkus mudināja spert šādu soli: grūti pasacīt, acīmredzot tā bija pieredze, kas vērota Rīgas Vācu teātrī, varbūt arī apziņa, ka latvieši alkst sevi izpaust teātra formās, apliecinādami savu teātra izjūtu ķekatnieku izdarībās un kāzu rotaļās. Var jau uzskatīt, ka pirmās teātra izrādes sarīkošana bija risks, jo latvieši par teātri zināja pavisam maz, varēja taču uz šo pirmo izrādi skatītāju pulciņš būt pavisam niecīgs, taču tā nebija. "Turnhalles" zāle bija pilna un skatītāji "pie tiem stiķiem gārdi smējās". Pirmajā recenzijā par pirmo teātra izrādi vēl bija sacīts: "Ceram, ka, kad šī pirmā reiza tik labi un pilnīgi izdevusēs, ka šī pirmā reiza nepaliks tā vienīgā, bet ka šī bij tik tas iesākums vien."

Jau pirmās teātra izrādes sakarā bija sacīts, ka teātra spēlēšanai vajadzīgs turpinājums, bet tūliņ arī izvirzījās problēma par to, kas šo turpinājumu veidos, kas teātra izrādes turpmāk organizēs. Tikām Latviskā palīdzības biedrība pārtapa Rīgas Latviešu biedrībā, palīdzības funkcijas tajā vairs nedominēja.

Taču, tikko Rīgas Latviešu biedrības runas vīri uzsāka savu darbību, tūliņ viņi ķērās arī pie teātra izrāžu organizēšanas lietas, un 1868.gada 1.decembrī tiek iecelta Teātra komisija. Varu atgādināt, ka 1868.gada 10.novembrī tiek runas vīru sapulcē iecelts biedrības priekšnieks, bet jau 1.decembrī kā viena no pirmajām iecelta Teātra komisija. Bija sacīts, ka komisija tiek veidota "priekš dažādu darīšanu apspriešanas un izvešanas". Līdz ar to tika radīta biedru kopa, kas īpaši rūpējās par teātra izrāžu sarūpēšanu. Pirmajā Teātra komisijā bija trīs vīri: R.Dītrichs, P.Šilings un J.Bankins. Par šo runas vīru sapulci atzīmēts vēl kāds visai savdabīgs fakts: Rihards Tomsons jaunajai biedrībai dāvinājis ludziņu, īstenībā viņa paša lokalizējumu "Mika" —"ar to novēlēšanu, ka tādas spēles kā "Žūpu Bērtulis" no biedrības netiktu uzvestas". Tas liecina par biedrības vēlmi tiekties pēc darbības kvalitātes. Pēc pirmās izrādes latviešu valodā te Rīgā skatītāji un arī anonīmais kritiķis priecājas par to, ka vērojis pirmo teātra izrādi, bet Jaunā Stendera lokalizējuma līmenis vairs nekā nevarēja apmierināt daudzmaz prasīgākus skatītājus: no "Žūpu Bērtuļa" publikācijas līdz tā izrādīšanai bija pagājuši gandrīz astoņdesmit gadi!

Teātra komisija manis minētā sastāvā darbojas divus mēnešus, tad to pārveido, bet 1869.gada 2.februārī notiek divi būtiski svarīgi pārveidojumi šīs komisijas sastāvā: vispirms komisijas vadīšanu lūdz uzņemties Rihardam Tomsonam, teātra lietās patiesi ieinteresētam cilvēkam, bet teātra spēlētāji no savas puses komisijā ievēl Kristapu Bergu, vēlāko turīgo namīpašnieku, kurš bija ņēmis dalību "Žūpu Bērtuļa" izrādēs un tāpat turpināja sadarboties ar teātra spēlētājiem arī turpmāk. Un te atkal ir kāds būtiski svarīgs apstāklis: teātra darbā kopš pašiem sākumiem bija iesaistījušies arī turīgi cilvēki, kas saskatīja teātra lomu un jēgu mūsu tautas dzīvē un kas vienlaikus, kā Rihards Tomsons, rūpējās par vērtīgu repertuāru.

Protams, repertuārs uz burvju mājienu pilnīgi pārveidoties nevarēja. Jelgavā 1869.gada jūlijā vēlreiz tika rādīts tas pats "Žūpu Bērtulis", tomēr vairākumā tiek izrādīti jauni oriģināldarbi vai visbiežāk, protams, lokalizējumi. Par godu Teātra komisijai un, protams, Ādolfam Alunānam jāteic, ka 1869.gada jūnijā izrāda pirmo īsto latviešu oriģināllugu — Ādolfa Alunāna "Pašu audzināts". Vēl tiek rādīta manis jau minētā R.Tomsona ludziņa "Mika", kā arī "Vecais Jurka", parādās J.H.Baumaņa luga "Lustīgais Nerris Jelgavā uz tirgus plača".

Vēl jāatgādina: šī pirmā Teātra komisija panāca, ka runas vīri izsludināja pirmo oriģināllugu konkursu: bija solīta godalga 50 rubļi. Diemžēl iesniegta tikai viena luga — "Kroņa mežsarga dzīve", kas "netika par derīgu atrasta", taču vienlaikus izsludināja jaunu termiņu uz 1870.gada 1.augustu, paaugstinot prēmijas maksu līdz 75 rubļiem. 1870.gadā šo godalgu par lugu "Ģertrūde" saņēma Marija Pēkšēna. Lai teātris daudzmaz sekmīgi darbotos, bija nepieciešamas ne tikai lugas, bet arī vieta, kur izrādēm notikt, jo pirmās teātra izrādes tiek sarīkotas kādreizējā Vingrotāju zālē jeb "Turnhallē". Tālab arī teātra spēlētāju izcilu ievērību pelnīja Rīgas Latviešu biedrības nodoms uzcelt sev darbībai piemērotu namu, turklāt var apskaust un apbrīnot tā laika celtnieku darba tempus: 1869.gada 17.martā tiek apstiprināts arhitekta J.Baumaņa veidotais būvprojekts un pieņemts lēmums celt biedrības namu, bet uz Jāņiem nams jau izslējās līdz spārēm, un Rīgas Latviešu biedrība var svinēt "nama gruntēšanas svētkus". Būvprojektā bija paredzēts, ka nama otrajā stāvā būs lielā zāle 1200 cilvēkiem, "kas tā ir taisīta, ka te varēs skatu spēles izrādīt". 1870.gada februārī namu, tālab arī zāli, varēja atklāt.

Šī gluži prāvā teātra zāle tapa gatava, dažas lugas arī bija jau uzkrājušās, un teātra izrādes notika Riharda Tomsona vadībā, taču teātrim bija vajadzīgs vadītājs, un 1870.gadā runas vīri izdarīja laikam gan toreiz vienīgo iespējamo izvēli, par teātra vadītāju pieņemot "Ādolf Alunan kungu". Runas vīri viņu bija jau nolūkojuši 1869.gada Jāņos, kad Rīgā notika Ādolfa Alunāna lugas "Pašu audzināts" izrāde, ko aktieris pats iestudēja un tēloja tajā kalpu Ansi. Līgumā bija noteikts, ka viņam gadā jāsarīko jeb jāspēlē divdesmit piecas izrādes un vadītājs par to dabū divdesmit procentu no visa ienākuma. Nu teātrim bija savs vadonis — varēja sākt strādāt, un šai — 1870. — gadā atzīmējams vēl kāds teātra darbības nodrošinājumam svarīgs notikums: 1870.gada 5.aprīlī runas vīru sapulcē tiek apspriests un pieņemts kārtības rullis Teātra komisijai, vēlāk, 1876.gadā, tas papildināts un rediģēts, taču galvenais — teātra spēlēšanai un teātra darbības organizēšanai bija iedibināti stingri principi, un pats pirmais bija noteikts: "Teātera komisija iecelta priekš teātra izrādīšanas. Tādēļ viņai piekrīt gādāšana, ka teātris labi un kārtīgi tiktu izrādīts, ka būtu arvien derīgs lugu skaits... ka teātrim būtu pilnīga garderobe un labas kulises, tāpat arī lugu bibliotēka un ka viss pēc vajadzības un kārtības tiktu izdarīts."

Kārtības rullī bija noteikti arī Teātra komisijas sastāva veidošanas principi: tajā ietilpa pa pārstāvim no runas vīriem, Zinātnes komisijas, Kārtības komisijas, vienu komisijas locekli ievēlē teātra pastāvīgie spēlētāji, bet piektais loceklis ir teātra vadonis — tātad Ādolfs Alunāns.

Tiesa gan, kārtības rulli uzrakstīt izrādījās vieglāk nekā tā pamatprincipu dzīvē pildīt. Un vēl kas jāņem vērā: Teātra komisijas sastāvs mainījās, un apmēram pirmie pieci darbības gadi bija juku un neziņas laiks.

Ādolfs Alunāns, būdams jauns, enerģisks un spēka pilns, naski ķērās pie darba, kaut kā "apģērba" skatuvi, jo jāatceras taču, ka Ā.Alunāns darbu uzsāka tukšā vietā: zāle un skatuve gan bija uzcelta, taču tā stāvēja kaila un neapģērbta, liekas, tieši tāpēc 1876.gadā pieņemtajā Teātra komisijas kārtības rullī īpaši bija uzsvērts, ka tai jārūpējas par "Labām kulisēm". Dažā ziņā Ā.Alunāna uzņēmība ir apbrīnojama: 6.septembrī viņu pieņēma par Latviešu teātra vadoni, bet jau 27.septembrī vērās viņa vadītā teātra priekškars: izrādīja J.Štetenheima viencēlienu "Neaicināti viesi" un E.Pola joku lugu divos cēlienos "Kurlais Krišus". Turklāt daudzmaz pieredzējušu aktieru nebija. Ne velti Ādolfs Alunāns atmiņās rakstīja, ka no teātra spēlētājiem, kas bija piedalījušies pirmajās izrādēs, "bija palicis" viens kungs un viena jaunkundze. Dažu nedēļu laikā Ā.Alunānam izdevies savākt teātra spēlēšanai daudzmaz piemērotus cilvēkus, un izrāde notiek. Līdz gada beigām vēl tiek sarīkotas deviņas izrādes.

Varēja šķist, ka Teātra komisijas vadībā Latviešu teātris nokļuvis uz zaļa zara, taču realitāte bija daudz drūmāka. 1871. gada 4. jūnijā Vidzemes gubernators aizliedz teātra izrāžu rīkošanu, jo par to nekas neesot sacīts biedrības statūtos. Bija cerības, ka līdz sezonas sākumam vajadzīgā atļauja tiks saņemta, teču cerības nepiepildījās, Rīgas Latviešu biedrības zāli teātra izrādīšanai izīrēja Pavlova vadītajai Krievu teātra trupai. Pēc tam te spēlēja Jakovļeva kunga, pēc tam — Ivanova kunga vadītās trupas. Latviešu biedrības teātris draudēja pajukt. 1874. gadā, kā to liecina pārskati par Latviešu biedrības darbošanos, notiek tikai piecas izrādes, un Teātra komisija te maz ko varēja līdzēt. Taču tieši šajā grūtajā posmā bija svarīgi, ka eksistēja tāda Teātra komisija: Ādolfs Alunāns bija impulsīva rakstura mākslinieks, itin viegli viņš varēja sadusmoties, no teātra vadības aiziet, tā notika vairākas reizes. Tādas atvadīšanās Ādolfs Alunāns sarīkoja, piemēram, 1975. gadā, un "Baltijas Vēstnesī" 1875. gada 30. aprīlī parādījās visai kritisks raksts, kurā cita starpā bija sacīts: "Nu tad cik reizes Ād.Alunāna kgs jau spēlējis pēdējo reizi — jau veselu gadu! Biedrība jau vairākus gadus ir mēģinājusi ar Ād.Alunāna kungu vienoties, bet, kad tas nav izdevies, tad tagad teātra vadīšanu uzticējusi sevišķai Teātera komisijai."

Protams, nekur prom no teātra Ādolfs Alunāns nevarēja aiziet, un Teātra komisijas loma ir tā, ka tā nolīdzināja konfliktus un rūpējās, lai teātra izrādīšana neapsīktu. Teātra komisijas sastāvs mainījies, to vadījuši Nikolajs Pļavnieks, Bernhards Dīriķis, Kristaps Bergs, Pūlīšu Ģederts, taču īpaša nozīme šai darbā bija Aleksandram Vēberam, kurš panāca Teātra komisijas kārtības ruļļa pārgrozīšanu, taču par tā pamattēzēm es iepriekš jau minēju.

Rīgas Latviešu teātra darbību un reizē arī Teātra komisijas darbu aptumšoja konflikts ar Ādolfu Alunānu 1885. gadā. Runas vīri tai gadā nolēma mainīt Ādolfa Alunāna atalgojumu, teātra vadonis ar to nebija mierā un no teātra vadības atkāpās. Grūti šodien iztiesāt, cik kuram bija taisnības, taču Teātra komisija centās Ādolfu Alunānu aizstāvēt, par to Rīgas Latviešu biedības runasvīru protokolos palicis ieraksts: "Teātra komisijas priekšnieks A.Spunde ziņo, ka ar līdzšinējo teātra vadoni Ā.Alunānu aprunājies, vai grib runas vīru priekšlikumu no 7. maija pieņemt un vadoņa amatu turpināt, dabūjis par atbildi, ka negribot minēto priekšlikumu pieņemt."

Ādolfs Alunāns no Rīgas Latviešu teātra aizgājis un solidarizējoties ar viņu "... arī Teātra komisijas locekļi, izņemot tikai A.Ābrantu, visi attiecās no amatiem. Jauno komisiju varēja sastādīt tikai oktobrī". Tā sacīts grāmatā "Rīgas Latviešu biedrība savā 25 gadu darbā un gaitā".

Pirmais cēliens bija beidzies, pirmais ceļa posms nostaigāts. Grūts, ērkšķains un reizē tomēr skaists. Par spīti visam bija radīts latviešu teātris.

Referāts Rīgas Latviešu biedrības 130. gadadienas konferencē 1998. gada 10. decembrī Rīgā