Ar paša pieredzi. Ar daudzu zināšanām

no 1.lpp.

Andris Elksnītis, Dobeles rajona padomes priekšsēdētājs, Dobeles pilsētas domes priekšsēdis, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kā pašlaik varētu raksturot 1949. gada beigās izveidoto Dobeles rajonu? Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas nesen izdotajā rokasgrāmatā par maiņām un pārmaiņām gadu desmitos tam veltīta gandrīz lappuse teksta.

— Nupat esam saņēmuši 1998.gada Statistikas gadagrāmatu. Varam secināt, ka Dobeles rajons ar 1633 kvadrātkilometriem, divām pilsētām un 18 pagastiem, ar 41 tūkstoti iedzīvotāju Latvijas situācijā ir kaut kur pa vidu, kas sasaucas ar mūsu ģeogrāfisko izvietojumu. Iedzīvotāju sastāva ziņā mums ir trīs ceturtdaļas latviešu, pāri par diviem tūkstošiem lietuviešu, īpaši pierobežas pagastos — Aucē, Ukros un Vītiņos. Pašā Dobelē ir gan sava lietuviešu (te dzīvo ap 260 šīs tautības pārstāvju), gan poļu (arī ap 200) biedrība. Tās savas kopienas garu sargā, gan vieno, bet vairākums labi runā latviski, un mēs saprotamies kā savējie ar savējiem.

— Nav noslēpums, ka viena no jūsu problēmām ir jau pieminētā Dobele — 2. Par kādu risinājumu šajā ziņā varētu runāt?

— Tagad Gardene administratīvi ietilpst Auru pagastā. Savulaik tur bija 1500 militārpersonu. To varu apgalvot visai precīzi, jo biju rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Bet 1994.gada augustā PSRS armija no mums atvadījās, un tajā laikā vīdēja doma, ka te būs Latvijas Republikas aizsardzības centrs. Dobeles 3. vidusskola kļuva par Gardenes vidusskolu, radās arī citas ieceres. Tomēr jau pēc gada Aizsardzības ministrija no mums atteicās, un sākās, kā to maigāk pateikt, vispārēja izlaupīšana. Radās gan nomnieki, tomēr tie nespēja nodrošināt apsardzi, un tagad pat šosejas malā var redzēt ēkas, kam nav ne tikai logu un durvju, bet arī kādreizējo šīfera jumtu. Padomju armija kopumā "apsaimniekoja" 10 000 hektāru, un tagad tur vairāk nekā astoņu hektāru platībā kādreizējo tanku garāžu teritorijā ierīkota Gardenes bīstamo atkritumu novietne. To apsaimnieko akciju sabiedrība "BAO", un te savākti pesticīdi no daudziem Latvijas rajoniem. Tagad šādas novietnes pēc Gardenes parauga iekārto arī Alūksnes un Rēzeknes rajonā.

— Ik vienā novadā aktuālas ir arī saimnieciskās problēmas, joprojām daudzi saskaras ar bezdarbu.

— Statistika arī mums uzrāda aptuveni desmit procentus, tomēr bezdarba pabalstu piešķiršana nav akūta, jo esam raduši iespēju iesaistīt bezdarbniekus sabiedriskajos darbos, vidēji 40 — 80 stundas mēnesī, un šāda pieeja daudz ko kompensē. Lielākais darba devējs dobelniekiem ir Labības pārstrādes kombināts, kas saražo apmēram trešo daļu miltu Latvijā un ir stabila ražotne.

— Patlaban aktuāla ir administratīvi teritoriālā reforma. Tā kļūs būtiska arī Dobeles rajonam. Par kādiem risinājumiem šajā ziņā varētu runāt?

— Man ir bijusi iespēja pētīt pieredzi vairākās valstīs — kaimiņos Lietuvā, Akmenes rajonā, Dānijā, Bornholmas grāfistē, Zviedrijā, Alvsborgas apgabalā, Vācijā, Tīringenes zemē, Šmelnē, ko uzskata par Austrumvācijas izmēģinājumu poligonu. Ir daudzi un dažādi risinājumi, tomēr mums jārod pašiem savs. Dobelei kā pilsētai ir pa ceļam ar Auru, Dobeles un Jaunbērzes pagastu. Nākotnē mums varētu veidoties 4 — 5 lielāki centri, arī Auce un Tērvete. Katrā ziņā, pirms kaut ko sākam, ir nepieciešama izpēte, ko nevaram paveikt pāris dienās. Man personiski simpātisks liekas Kandavas variants. Mulsina pārvaldes struktūra. Ja, teiksim, Dobele apvienotos ar pieciem apkārtējiem pagastiem, šādā pašvaldībā būtu 60 domnieku. Nesaderība jūtama arī tagad: Dobelei ar 12 000 iedzīvotājiem ir vienpadsmit domnieku, bet blakus esošajiem Auriem ar 2000 iedzīvotājiem — septiņi deputāti savā pagastā. Bet, cik zinu, Vācijā tādās pašvaldībās, kur ir mazāk par 3000 iedzīvotājiem, nevar būt birģermeistara (mūsu izpratnē — priekšsēdētāja) amata.

— Gandrīz visi pašvaldību līderi, ar kuriem gadījies tikties aizvadāmā gada laikā, pauduši rūpi par savu finansiālo situāciju. Vai dobelnieki būtu savdabīgs izņēmums?

— Tas patiesi būtu labi. Es situāciju tomēr raksturotu kā labvēlīgu. Arī mums ir svarīgs pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonds. Mums ir salīdzinoši daudz skolu, tāpēc prāvi līdzekļi nepieciešami izglītībai. Starp citu, Dobeles amatu skola un vakara vidusskola tagad atrodas bijušajā Dobelē — 1, kādreizējās tanku divīzijas štāba ēkā. Esam iemācījušies izmantot kredītus. Tos izlietojam gan izglītības iestāžu finansēšanai, gan savulaik negudri uzcelto deviņstāvu ēku siltināšanai. Ar visām pietiekami augstajām procentu likmēm nedomāju, ka būtu kādam sevišķi daudz parādā. Tas ļauj justies stabiliem.

— Jūsu kolēģi bilda, ka viņu priekšsēdis savos vīra gados atkal esot kļuvis par studentu...

— Te nav nekādas intrigas. Patiesi, esmu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes otrā kursa students. Strādājot ne tikai domē un padomē, bet arī darbojoties Latvijas Pašvaldību savienības komitejās, jāsaskaras ar atziņu, ka ikviena pašvaldība ir administratīvo tiesību subjekts. Turklāt man gandrīz katru dienu praktiski jāsaskaras ar dažādām problēmām, kas skar civiltiesības. Turklāt likumdošanas jomā ir ne mazums dokumentu, kas attiecas uz pašvaldībām. Tiem vajadzīgs kvalificēts tulkojums arī pilnīgi negaidītās situācijās. Tas viss kopā liek būt formā ne tikai katru dienu, bet pat ik stundu. Jurisprudences studijas ir loģisks turpinājums manai praktiskajai darbībai.

— Pirms pāris nedēļām Dobelē sarīkotajā Latvijas Pašvaldību savienības izpilddirektoru gada kopsapulcē jūs teicāt, ka politiķi pašvaldībās drošāk varētu nodot daļu no saviem pienākumiem tieši izpilddirektoriem.

— Jā, šis amats pakāpeniski sāk iesakņoties, un Latvijā jau ir aptuveni pusotrs simts tādu darbinieku. Tomēr saskarsmē ar kolēģiem nereti pārliecinos, ka viņi joprojām gandrīz visu cenšas darīt paši, un tas, protams, nav labākais risinājums.