Ušangs Sahtlhucišvili, Tbilisi Universitātes docents, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Trīs dienas Rīgā un Cēsīs risinājās starptautiskais latviešu literatūras tulkotāju seminārs. Tā darbā piedalījās un par savu pieredzi stāstīja arī Tbilisi Universitātes docents Ušangs Sahtlhucišvili, kas apguvis latviešu valodas pamatus studiju gados Latvijā un jau sen ir nesavtīgs mūsu kultūras nesējs pasaulē. Tulkojis gruzīniski latviešu rakstnieku stāstus un romānus, kas iznākuši grāmatās. Šogad pie lasītājiem nonācis arī paša pētījums "Vietvārdu māte jeb Ko stāsta toponīmi". Cilvēks, kas runā skaidrā latviešu valodā un saka: "Lai kur es esmu un būšu, Latvija arvien ir manī. Un arī mani Latvijas draugi."

Gruzijai ceļš uz valsts politisko un saimniecisko neatkarību vijas un metas gluži kā taciņa kalnos. Gan iekšējo politisko pretrunu, gan citu iemeslu dēļ. Karā par valsts nedalāmību Abhāzijā bojā gājuši 30 tūkstoši gruzīnu. Vēl daudz vairāk ir to, kas bijuši spiesti pamest dzimto pavardu un doties bēgļu gaitās. Bet sašķeltība tomēr palikusi, krājot cilvēku sirdīs rūgtumu un neziņu, kas nekādi nevairo tautsaimniecības attīstību. Jau izstudējusi jauniešu paaudze, kas savā mūžā nav pieredzējusi, ka augstskolas auditorijā ziemā iespējams nosēdēt bez virsdrēbēm mugurā. Tikai šoruden, pirmoreiz pēc septiņiem gadiem, Tbilisi Universitātē atkal sāka kurināt. Elektrība gruzīnu mājokļos ir tikai pāris stundu diennaktī, arī tos neapsilda, ja vien kādā nav krāsns apkures.

Par to visu Ušangs Sahtlhucišvili ir stāstījis, tiekoties ar saviem studiju biedriem latviešiem, lai tie apjaustu, kā klājas brīviem un lepniem Kaukāza dēliem, kas tā arī nezina, ko atbildēt uz pavisam naivu jautājumu: "Vai jūs tagad jūtaties neatkarīgi?" Neatkarīgi? No kā?

— Cik gadu jau Tbilisi Universitātē studentiem ir iespēja mācīties latviešu valodu?

— Oficiāli latviešu valodu tur nevienam nemāca, tas notiek neoficiāli, man pērn un aizpērn bija nelielas grupas. Kopumā pie manis latviešu valodu tagad mācās deviņi studenti. Vai iemācīsies? Grūti pateikt. Ar entuziasmu vien nepietiek. Vajadzīgas arī mācību grāmatas, kuru mums nav. Agrāk bija ļoti labi, ka mācību prakses laikā notika studentu apmaiņa starp Latvijas Universitāti un Tbilisi Universitāti: latvieši brauca pie nums, bet gruzīni vasaras praksē devās uz Latviju. Es biju šo studentu vadītājs, savukārt pie mums latviešu studentus vadīja Ausma Cimdiņa. Man šķiet, ka ar šiem apmaiņas braucieniem studenti daudz ieguva un uzzināja. Iepazina otras tautas vēsturi, literatūru, sadzīvi. Tagad runāju Rīgā, Filoloģijas fakultātē, — viņi ir ar mieru šo tradīciju atjaunot. Mani studenti būtu gatavi braukt, ja viņiem kāds segtu ceļa un uzturēšanās izdevumus. Es satiku studentu kopmītnes kādreizējo komandanti un uzzināju, ka vasarās tur viesiem vieta atrastos.

No šā gada man piedāvāja lasīt maģistratūras studentiem kursu par latviešu literatūras vēsturi. Bet latviešu dzejnieku darbus manas studentes atdzejoja no maniem parindeņiem, jo pašas pagaidām latviešu valodu vēl tik labi nezina. Tomēr atdzejojumi izrādījās tik labi, ka tos gandrīz visus iespieda mūsu lielākais laikraksts "Jaunā Gruzīnu Avīze", kas iznāk ik dienu, bet reizi nedēļā velta īpašu burtnīcu rakstniecībai.

— Cik zinu, pēdējās dienas Rīgā pagāja, kārtojot dažas būtiskas formalitātes.

— Gribu pieprasīt Latvijas Kultūras fonda stipendiju gada darbam, dabūju rekomendācijas no Latvijas Rakstnieku savienības un Universitātes Filoloģijas fakultātes. Man ir trīs ieceres, ko esmu jau sācis un gada laikā varētu padarīt. Tās ir trīs grāmatas: latviešu un gruzīnu sarunvalodas vārdnīca, latviešu valodas mācību līdzeklis gruzīniem un latviešu dzejnieku darbu paralēlizdevums latviešu un gruzīnu valodā, pie mums tādi ir iecienīti un arī palīdz valodas apgūšanā — studenti no tiem mācās. Ceru, ka man izdosies šādu mācību grāmatu sagatavot, jo no paša pieredzes zinu, ka iemācīties svešvalodu ar svešvalodas starpniecību ir ļoti grūti.

Vēl turpināšu Raiņa aforismu tulkošanu, daļa ir pārtulkota, ir arī iespiesti. Nākamgad, kad apritēs 70 gadu kopš Raiņa nāves, gribētos šos tulkojumus apkopot grāmatā. Tagad arī Gruzijā iespējams grāmatu izdot vienas nedēļas laikā. Ja tik ir nauda. Bet ar to Gruzijā pašlaik ir grūti. Zinu, ka Latvijā algas ir lielākas, bet arī dzīve dārgāka. Mana oficiālā alga ir 72 lari — apmēram 20 latu mēnesī. Lai gan pie mums daudz kas ir lētāks, tomēr ar tādu algu nepietiek, lai varētu dzīvot. Palīdz tas, ka saņemam atbalstu no laukiem, man tur ir no vecākiem mantota zeme un mājas, es visu pats nespēju apstrādāt. Kam šāda atbalsta nav, tiem klājas ļoti grūti.

— Cik kopumā gadu ir nodzīvots Latvijā?

— Studiju laikā — divi, pēc tam aspirantūra. Kādi četri sanāks. Mēs toreiz Latvijas Universitātē mācījāmies tikai latviešu valodu, latviešu literatūru un vēsturi, pārējos priekšmetus apguvām un eksāmenus likām Tbilisi. Aspirantūrā mācījāmies arī latviešu etnogrāfiju un dialektoloģiju. Man liekas, tolaik tas bija ļoti labs eksperiments. Vēlāk, 1988. gadā, no Latvijas uz Gruziju sūtīja reflektantus, lai mācās gruzīnu valodu. Nekas nesanāca, bijām spiesti jauniešus pēc viena semestra sūtīt atpakaļ — ļoti grūti bija ar viņiem strādāt. Jo cilvēks nespēj mācīties svešu valodu un literatūru, ja nezina un nepazīst pats savējo.

— Kas ir bijis pats interesantākais, kas šajās nepilnajās divās nedēļās pieredzēts Latvijā?

— Esmu redzējis tik daudz, ka man liekas — esmu te jau divus gadus. Trīs dienas aizskrēja tulkotāju seminārā, esmu redzējis teātra izrādes, ticies ar studiju biedriem, draugiem, sniedzis interviju Latvijas radio studijā (klausītāji to dzirdēs 27. decembrī), runājis ar rakstniekiem.

Skumdina tas, ka vairs mūsu vidū nav manu mīļo skolotāju — Viļņa Eihvalda, Martas Rudzītes, Alises Lauas. Visu šo laiku es par viņiem neko nezināju. Vilnis Eihvalds bija ne tikai labs lektors, bet arī mūsu draugs. Jau tolaik, sešdesmitajos gados, viņš mums lasīja īsto latviešu literatūras vēsturi, domāju, ka jau pēc mēneša viņš saprata, ka mēs neesam nekādi komjaunieši.

Ja es kaut ko zinu latviešu literatūrā, vēsturē, sadzīvē, tad tas ir Viļņa Eihvalda nopelns. Atceros, 1963. gadā viņš mūs aizveda uz Purvciemu, tolaik tas tiešām bija ciems, pie latviešiem, ar kuriem varēja sarunāties tīrā latviešu valodā.

Marta Rudzīte man sniedza padomus disertācijas izstrādāšanā par darbības vārda laikiem un izteiksmēm latviešu valodā un to atveidojumu gruzīnu valodā. Žēl, bet šo manu darbu neizdevās aizstāvēt, lai gan disertācija bija pabeigta. Izrādījās, ka aizstāvēšanai bija vajadzīga atļauja no Maskavas, bet tā to nedeva un atbildēja "ņet" (nē — krievu val.), viņus neinteresēja, ka citās valodās runājošie risina valodnieciskas problēmas bez krievu valodas starpniecības. Galu galā uzrakstīju jaunu disertāciju par Gruzijas vietvārdu ģenēzi un aizstāvēju to jau Tbilisi.

— Lai gan Latviju no Gruzijas šķir tūkstošiem kilometru, tomēr tie nav bijuši šķērslis abu tautu saiknēm arī agrāk.

— Man ir sakrājies ļoti daudz materiālu par gruzīniem Latvijā un latviešiem Gruzijā, sākot pat ar XVII gadsimtu. Gruzīnu karaļu pēcteči, kas bija trimdā Krievijā, savos aprakstos un vēstulēs piemin vairākas Latvijas pilsētas. Piemēram, pirmais gruzīnu akadēmiķis Teimurazs Bagrationi apraksta Rīgu un Mītavu, apbrīnojot šo pilsētu skaistumu un tīrību. 1862. gadā notika gruzīnu sacelšanās pret Krieviju, to nežēlīgi apspieda — dažādus sodus piesprieda vairāk nekā 300 cilvēkiem. Daudzi aizgāja bojā Sibīrijā, bet viens no nemierniekiem — Grigors Orbeliani — nonāca trimdā Latvijā. Vēlāk viņš atguva uzticību un bija pat cara vietvaldis Kaukāzā. Bet toreiz viņš, jauns puisis, bija šeit trimdā. Un rakstīja daudz vēstuļu — tuviniekiem, draugiem, pēdējai gruzīnu karalienei Marijai. Tur ir daudz labu vārdu par Rīgu, par Bausku, citām Latvijas vietām. Bieži vēstulēs pieminēta arī Vendene. Lasīju šīs vēstules, kas izdotas grāmatā, jo tām ir arī literāra vērtība, un nospriedu, ka Vendene droši vien ir Igaunijā. Un tikai tagad atklāju, ka Vendene un man zināmās Cēsis ir viena un tā pati pilsēta.

Gruzijā savulaik uzturējušies un par to rakstījuši daudzi latviešu literāti — Jānis Ezeriņš, Pāvils Rozītis, Ernests Birznieks—Upītis, Jānis Jaunsudrabiņš. Viņu darbi ir interesanti arī gruzīnu lasītājiem. Un iespējams, ka pat gandrīz pašā Tbilisi centrā atrodamas latviešu pēdas — tur ir vieta, ko jau izsenis sauc Zemels. Var jau būt, ka reiz šo stūri apsaimniekojis kāds Ziemelis.

— Vai varētu pastāstīt mazliet plašāk par Latvijas neatkarības 80. gadadienai veltīto sarīkojumu Tbilisi?

— Man jāsāk ar atkāpi pagātnē, kad mācījos Rīgā kopā ar latviešu studentiem Filoloģijas fakultātē. Atceros, reiz pulciņš studentu, to vidū bija arī Oskars Gerts un Beatrise Reidzāne, aizbraucām uz Meža kapiem. Staigājām, aplūkojām kapu pieminekļus. Kādā vietā mans studiju biedrs Oskars teica: "Neapstājies, bet paskaties pa labi, — tur ir mūsu valsts pirmā prezidenta kapa vieta..." Tie bija tie laiki, kad šādu darbinieku piemiņai un viņu pieminekļiem priekšā stādīja krūmus, lai neviens turp neietu... Bet Oskars mani turp veda, lai zinu...

Todien bija 18. novembris. Un uzzināju arī, ka tā latviešiem ir valsts neatkarības diena. Tāpat itin drīz noskaidrojās, ka par dažiem jautājumiem, kas Gruzijā bija aizliegti, pavisam brīvi jau varēja runāt Latvijā. Un otrādi.

Latvijas neatkarības dienu kopā ar studentiem šaurākā vai plašākā lokā Gruzijā atzīmējam visus pēdējos astoņus gadus. Atskaņojam Latvijas himnu. Lasām gruzīnu dzejnieku dzejoļus par Latviju un latviešiem. Pagājušajā gadā šos svētkus oficiāli atzīmējām 20. novembrī, jo 18. novembrī pieņemšanas diena ir Latvijas konsulātā Gruzijā. Uzaicinājām Latvijas goda konsuli Gruzijā Regīnu Jakobidzi–Koledu un dažus no latviešu kopienas — Gruzijā dzīvo apmēram simt latviešu.

Priecājos, ka īpaši populārs Gruzijā kļuvis Jāņa Jaunsudrabiņa darbs "Piemini Latviju!", ko esmu pārtulkojis. Daži pat izteikuši domas, ka tas ir gruzīnu rakstnieka darbs par Gruziju, bet Latvija, nedzirdēts autors un it kā tulkojums ir tikai literāra mistifikācija.

Šogad Latvijas valsts svētku sarīkojums notika Tbilisi Universitātes Lielajā aulā. Vakaru atklāja tulkošanas katedras vadītājs O. Bakanidze. Klausījāmies Latvijas himnu. Tad es nolasīju referātu "Gruzija un gruzīni latviešu literatūrā". Konsules kundze Regīna Jakobidze—Koleda savā priekšlasījumā pastāstīja par Latviju šodien. Un manas studentes pašu tulkojumā lasīja Raiņa, I. Ziedoņa, J. Petera, A. Skalbes, M. Čaklā, I. Auziņa, Ā. Elksnes, O. Lisovskas, P. Zirnīša dzejoļus. Latviski skanēja fragmenti no Arvīda Skalbes pārtulkotās Šotas Rustavelli poēmas "Bruņinieks tīģera ādā".

— Kad ir atkal cerības būt Latvijā?

— Nezinu. Ja kļūšu par Kultūras fonda stipendiātu, tad jau būs jābrauc ar pārskatu par padarītajiem darbiem un sagatavotajām grāmatām. Tas varētu būt nākamā gada nogalē.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors