Ingūnas Beķeres tulkojumā tagad arī latviski lasāms UNESCO Pasaules kultūras un attīstības komisijas ziņojums "Mūsu radošā daudzveidība", kas pirmo reizi publicēts 1995. gadā. Tajā skarts plašs problēmu loks, kas attiecas uz visu pasaules tautu kultūras īpatnību saglabāšanas uzdevumiem. Ievērojami Šveices, Lielbritānijas, Japānas, Ēģiptes, Krievijas un citu valstu zinātnieki un kultūras darbinieki izsaka savas domas par kultūru un vidi, par jaunu globālo ētiku un plurālismu, par dzimumlīdztiesību kultūras jomā un par kultūrpolitikas pārveides nepieciešamību. Sniedzam nelielu ieskatu šajā ziņojumā. "LV"

Es negribu, ka manu māju no visām pusēm apjož mūri, es negribu dzīvot ar aizklātiem logiem. Es gribu, lai visu zemju kultūras vējotu manā namā, cik iespējams brīvi. Bet es gan negribu, ka kāda no tām nopūstu mani no kājām.

Mahatma Gandijs

Brīvības un morāles

kritēriju līdzsvarošana

Izpratne par pieklājību, cieņu pret citiem un sevis ierobežošanu dažādās valstīs un dažādos laika periodos ir dažādas, nekur brīvība nav ierobežota, to nedrīkst izmanot, nedomājot par sekām. Mūsdienās masu saziņas līdzekļi ienes gan vietējās, gan importētās ziņas un simbolus tieši katrā mājā. Pat pašu mazāko bērnu pirkstiņi var nospiest nepareizo pogu, un var izrādīties, ka vecāku kontroli ir grūti, ja ne neiespējami realizēt. Jautājums par masu saziņas līdzekļu satura piemērotību, it īpaši, bet ne tikai bērniem, kļūst aizvien svarīgāks. Te varētu palīdzēt pēc kopējas klasifikācijas sistēmas izveidotas bloķēšanas iekārtas.

Vai iespējams, neiekrītot cenzūras lamatās, šo problēmu risināt starptautiski? Kam būtu jāuzņemas atbildība par šī procesa aizsākšanu: valdībām, regulējošām institūcijām, raidītājiem, vecākiem? 1989.gadā pieņemtā Bērnu tiesību konvencija jau sniedz starptautisku normatīvu ietvaru, tās 17.punktā attiecībā uz masu saziņas līdzekļiem nosakot dalībvalstīm nepieciešamību nodrošināt bērniem pieeju informācijai un materiāliem no dažādiem avotiem un "veicināt tādu direktīvu izstrādāšanu, lai bērni tiktu pasargāti no viņu labklājību traucējošas informācijas vai materiāliem."

Neviena cita jauniešu paaudze vēl nav bijusi ne tik liela, ne tik jauna. Apmēram viena piektdaļa no pasaules iedzīvotājiem ir 15—24 gadu vecuma grupā; jaunattīstības valstis tā drīz vien sasniegs 50% no visiem iedzīvotājiem. Neviena paaudze cilvēces vēsturē nav sastapusies ar tik straujām un tik tālejošas sekas radošām pārvērtībām. Tāpēc jaunieši ir īpaši jāpasargā no ekspluatācijas un vienaldzības. Kā lai nodrošina viņu piedalīšanos ekonomiskajā, pilsoniskajā un kultūras dzīvē, viņu veselības un izglītības vajadzības? Kā sabiedrība var atbildēt uz viņu sapņiem un cerībām? Kā iedot tiem darbu un dzīves jēgas izpratni?

Š

Mēs esam vainojami tik daudzās

kļūmēs un kļūdās

Bet mūsu vislielākais noziegums

ir pamest bērnu,

Dzīvības avotu atstāt novārtā.

Daudzas vajadzības var pagaidīt,

tik bērns nē.

Tagad ir viņa laiks.

Viņa kauli veidojas,

Viņa asinis veidojas.

Viņa maņas attīstās.

Viņam nevar atbildēt: "Rīt".

Viņam vārdā ir "Šodien".

Gabriela Mistrāla

Lielo iespēju
pavēršana

Jaunieši paši reaģēs uz daudzām no šīm problēmām, ja vien viņiem būs dota iespēja izteikties. Viņu potences ir ievērojamas. Neskatoties uz lielajām atšķirībām izglītības ziņā, vēl neviena paaudze līdz šim nav bijusi tik izglītota, tik skaidri apzinājušies pasaules multikulturālo būtību, bijusi tik labi informēta par nelīdztiesību un konfliktiem kā tagadējā. Jaunieši politiskajā ziņā ir daudz zinošāki, nekā bija viņu vecāki: viņiem ir potenciāls un griba piedalīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē, savā darbībā viņi ir mērķtiecīgi un vairāk uz konkrētām problēmām orientēti. Viņi grib ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. Bet nelīdztiesīgajā pasaulē ir jāmeklē elastīga pieeja, lai risinātu ar nelabvēlīgās situācijās esošo un nabadzīgo bērnu izglītošanu saistītās problēmas. Izglītībai ir jāsniedzas līdz neaizsniegtajiem un jāaptver izstumtie.

Ar jauniešiem jāsāk strādāt ļoti agri, jau no trīs četru gadu vecuma, kaut vai lai iemācītu viņiem, ka pastāv dažādas valodas, lai viņiem rastos priekšstats par daudzveidību, lai viņiem parādītu, piemēram, ka dažādās valodās trusi sauc dažādi un ka tie, kuri sauc trusi savādāk, tāpēc nebūt nav barbari. Tā kā semantika nodarbojas ne tikai ar valodām, bet veselām kultūru sistēmām, ar tās palīdzību bērniem varētu iemācīt, ka pastāv citi ģērbšanās veidi, ēšanas ieradumi, citiem vārdiem sakot, dažādās sabiedrībās pastāv dažādas ritualizētas uzvedības formas, un katrai no tām attiecīgajā sabiedrībā ir sava jēga.

Umberto Eko