Mēs visi pasaulē

2000. gada lielās jubilejas izsludināšanas vēstījums:

Iemiesošanās noslēpums

BĪSKAPS JĀNIS PĀVILS,

DIEVA KALPU KALPS

VISIEM TICĪGAJIEM

CEĻĀ UZ TREŠO GADU TŪKSTOTI:

SVEICIENS UN APUSTULISKĀ SVĒTĪBA!

1.Cieši pievērsusi skatu Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumam, Baznīca gatavojas pārkāpt trešās tūkstošgades slieksni. Šai mirklī kā vēl nekad

agrāk mēs izjūtam nepieciešamību dziļi pievienoties apustuļu slavas un pateicības dziesmai: "Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs. Viņā Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Iepriekš paredzējis, Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt sev par bērniem caur Jēzu Kristu. (..) Lai zināmu darītu mums savas gribas noslēpumu pēc labpatikas; un tā Viņš sevī bija nolēmis, laikiem piepildoties, visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū" (Ef 1:3-5, 9-10).

Šie vārdi skaidri atklāj, ka pestīšanas vēsture Jēzū Kristū sasniedz savu kulmināciju un galīgo piepildījumu. Viņā mēs esam saņēmuši "žēlastību pēc žēlastības"; tādējādi esam samierināti ar Tēvu (sal. Rom 5:10; 2 Kor 5:18).

Jēzus piedzimšana Betlēmē nav notikums, kuru var nobīdīt pagātnē. Šis notikums ir attiecināms uz visas cilvēces vēsturi: mūsu pagātne un pasaules nākotne ir šā notikuma apgaismota. Viņš ir "dzīvais" (Atlk. 1:18), "kas ir, kas bija un kas nāk" (Atkl. 1:4). Viņa priekšā jāloka ceļi katram debesīs, virs zemes un zem zemes, un katrai mutei ir jāatzīst, ka Viņš ir Kungs (sal. Fil 2:10-11). Caur satikšanos ar Kristu katrs cilvēks atklāj savas personīgās dzīves noslēpumu.1

Jēzus ir īstais jaunums, kurš pārspēj visas cilvēces cerības. Un tāds Viņš paliek vienmēr, caur visiem laikmetiem. Dieva Dēla cilvēktapšana un pestīšana, kuru Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir piepildījis, ir patiesais kritērijs, vērtējot laika zīmes un ikkatru nodomu cilvēciskot cilvēku dzīvi.

2.Lielā 2000. gada jubileja ir durvju priekšā. Kopš manas pirmās enciklikas Redemptor hominis es nemitīgi esmu atgādinājis par šo datumu ar vienu

vienīgu nolūku — sagatavot visu sirdis Gara saņemšanai.2 Šis notikums vienlaicīgi tiks svinēts gan Romā, gan visā pasaulē izkaisītajās vietējās baznīcās. Ir it kā divi centri šim notikumam: no vienas puses, pilsēta, kurā pēc Providences gribas atrodas Pētera pēcteča krēsls, un, no otras puses, Svētā zeme, kurā, saņemot savu miesīgo ķermeni no Jaunavas vārdā Marija, Dieva Dēls ir piedzimis kā cilvēks (sal. Lk 1:27). Tātad Jubilejas gads ar tādu pašu cieņu un nozīmīgumu kā Romā tiks svinēts arī zemē, kurai ir tiesības saukties par svētu, jo tā ir redzējusi Jēzus nākšanu pasaulē un Viņa nāvi. Tā ir zeme, kurā nodibināta pirmā kristīgā draudze, tā ir vieta, kurā Dievs atklāja sevi cilvēcei. Tā ir Apsolītā zeme, kurā izkaldināta jūdu tautas vēsture un kuru tur godā arī islamam piederīgie. Lai šī jubileja kļūtu par nākamo soli savstarpējā dialogā, līdz kādu dienu mēs visi — jūdi, kristieši un musulmaņi — varēsim Jeruzalemē apmainīties ar miera sveicienu.3

Šis jubilejas laiks ievada mūs tajā spēkpilnajā valodā, kurā runā dievišķā svētuma pedagoģija, lai pamudinātu cilvēku uz atgriešanos un grēku nožēlu; tas ir viņa dziedināšanas iesākums un ceļš, un tas ir nepieciešams priekšnoteikums, lai atgūtu to, ko cilvēks nekad nevarētu sasniegt saviem spēkiem: draudzību ar Dievu, Viņa žēlastību, pārdabisko un līdz ar to vienīgo dzīvi, kas spēj piepildīt cilvēka sirds visdziļākās ilgas.

Trešās tūkstošgades tuvošanās iedrošina kristīgo kopienu ticībā pacelt skatu uz jauniem apvāršņiem Dieva valstības sludināšanā. No šī īpašā uzdevuma izriet pienākums ar lielu noteiktību un uzticību atgriezties pie Vatikāna II koncila mācības, kas lej jaunu gaismu uz Baznīcas misionāro uzdevumu , ievērojot evaņģelizācijas mūsdienu prasības. Balstoties uz koncila atziņām, Baznīca ir ļoti dzīvi apzinājusies savu mistēriju un savus apustuliskos uzdevumus, kas tai uzticēti no Kunga. Šī apziņa ticīgo kopienai uzliek pienākumu dzīvot pasaulē, zinot, ka tai ir jābūt ieraugam un Kristū atjaunojamās un par vienu Dieva ģimeni pārveidojamās cilvēku sabiedrības dvēselei.4 Kristiešu kopienai jāpaliek vienotībā un tajā jāpieaug.5 Priekšā stāvošā jubileja ir liels stimuls šajā virzienā.

Ticīgo gājiens pretim trešajam gadu tūkstotim nekādā gadījumā nav noguruša cilvēka solis, it kā tiem vajadzētu nest sev līdzi visu divtūkstošgadīgās vēstures smagumu; daudz lielāka par vēstures nastu ir kristiešus uzmundrinošā apziņa, ka tie nes pasaulei patieso gaismu: Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Sludinot Jēzu no Nācaretes, patiesu Dievu un pilnīgu Cilvēku, Baznīca atver katram cilvēkam perspektīvu kļūt dievišķotam un līdz ar to — vairāk cilvēkam.6 Tas ir vienīgais ceļš, kuru ejot pasaule atklāj augsto aicinājumu, kuram tā ir izredzēta un kurā tā var sasniegt pilnīgo pestīšanu caur Dievu.

3.Atsaucoties uz manu vēstuli Tertio millenio adveniente 7, šajos tiešajos sagatavošanās gados Lielās Jubilejas gadam vietējās baznīcas ar lūgšanām,

katehēzi un dažādām dvēseles aprūpes formām gatavojas uz šo brīdi, kas ieved visu Baznīcu jaunā žēlastības un misiju laikmetā. Jubilejas tuvošanās izraisa pieaugošu interesi cilvēkos, kuri meklē piemērotu zīmi, kas varētu tiem palīdzēt atpazīt Dieva klātbūtnes pēdas mūsdienās.

Sagatavošanās gadi lielajai jubilejai norit zem Svētās Trīsvienības zīmes: caur Kristu — Svētajā Garā — pie Dieva Tēva. Trīsvienības noslēpums ir ticības ceļa iesākums un tās galējais mērķis, kad mūsu acis mūžībā beidzot varēs uzlūkot Dievu vaigu vaigā. Svinot Dieva cilvēktapšanu, cieši pievērsīsim savu skatu Trīsvienības noslēpumam. Jēzus no Nācaretes, kas atklāja Tēvu, ir piepildījis katra cilvēka sirdī apslēpto vēlēšanos pazīt Dievu. Ko radība glabā kā zīmogu, kas iegravēts tajā ar Dieva radošo roku, un ko senie pravieši ir pasludinājuši kā apsolījumu, tas pilnībā ir parādījies Kristus atklāsmē.8

Jēzus atsedz mums Dieva vaigu, Dieva, kurš ir Tēvs "pilns žēlsirdības un apžēlotājs" (Jēk 5:11), un ar Svētā Gara atsūtīšanu atklāj mums arī trīsvienīgo mīlestības noslēpumu. Tas ir Kristus Gars, kas darbojas Baznīcā un vēsturē: Viņā ir nemitīgi jāklausās, lai atpazītu jauno laiku zīmes un ticīgo sirdīs atdzīvinātu augsti slavējamā Kunga otrreizējās atnākšanas gaidas. Tāpēc Svētajam gadam ir jākļūst par vienu vienīgu nepārtrauktu slavas dziesmu Trīsvienībai, Visaugstākajam. Šai ziņā mums nāk palīgā svētā Baznīcas doktora Naciances Gregora poētiskie vārdi:

"Slava Dievam Tēvam

un Dēlam, Visuma Kungam.

Slava Garam,

vissvētākajam un slavas cienīgajam.

Trīsvienība ir viens vienīgais Dievs,

kurš radījis un piepildījis:

debesis ar debesu būtnēm,

zemi ar zemes radījumiem,

jūras, upes un avotus

ar ūdens augiem,

dodot dzīvību visām lietām caur savu Garu,

lai visas radības

varētu dziedāt slavu savam gudrajam Radītājam,

kurš vienīgais dod dzīvību un uztur

visu dzīvo esībā.

Lai saprātīgā radība pāri visam

godina Viņu vienmēr

kā lielo Kungu un labo Tēvu." 9

4.Lai šī himna Trīsvienībai kā pateicība par Dēla iemiesošanos kopīgi paceļas no visiem tiem, kuri ir tikuši kristīti un dala vienu ticību Kungā Jēzū.

Jubilejas gada ekumēniskais raksturs lai ir konkrēta norāde tam ceļam, kuru it īpaši pēdējos gadu desmitos ir iesākušas dažādās kristīgās baznīcas un eklesiālās kopienas. Vienīgi klausot Garam, mēs beidzot būsim spējīgi pilnīgā vienotībā padarīt redzamu caur kristību iegūto dievbērnības žēlastību: mēs visi esam viena Tēva bērni. Apustulis nekavējas atkārtot arī mums šodien saistošo atgādinājumu: " Viena miesa un viens gars, kā arī vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens Dievs un visu Tēvs, kas pār visiem un ar visiem un visos mūsos" (Ef 4:4-6). Un, runājot svētā Irineja vārdiem: pēc tam, kad esam saņēmuši Dieva vārdu kā lietu no debesīm, mēs nedrīkstam atļauties rādīt sevi pasaulei kā sausu zemi; nedz arī drīkstam saukties par vienu maizi, ja aizkavējam, ka mūsos ielijušais dzīvais ūdens samīca mūs vienā mīklā.10

Visi jubilejas gadi ir kā ielūgums uz kāzu mielastu. No visā pasaulē izkaisītajām dažādajām baznīcām un eklesiālajām kopienām mēs visi steidzamies uz svētkiem, kas tiek gatavoti; mēs nesam sev līdzi to, kas mūs jau vieno, un vienīgi Kristum pievērstais skats ļauj mums ticēt vienotībai, kas ir Gara darbības auglis. Kā Pētera pēctecis Romas bīskaps ir šeit, lai apstiprinātu ielūgumu uz Lielās Jubilejas svinībām, lai kristīgās ticības centrālā noslēpuma divtūkstošā gadadiena tiktu piedzīvota kā samierināšanās ceļš un patiesas cerības zīme visiem, kuri paceļ savu skatu uz Kristu un Viņa Baznīcu — iekšējas vienotības ar Dievu un visas cilvēces vienības sakramentu.11

5.Cik daudzus vēsturiskus notikumus mūsu atmiņā atsauc šis jubilejas gads! Domās mēs atgriežamies 1300. gadā, kad pāvests Bonifācijs VIII atbilstoši

visas Romas tautas vēlmei svinīgi pasludināja pirmo jubilejas gadu vēsturē. Tā viņš vienlaikus atgriezās pie sensenas tradīcijas, pēc kuras visiem, kas apmeklēja Svētā Pētera baziliku Mūžīgajā pilsētā, tika piešķirtas "bagātīgas grēku atlaides un gandarīšanas atvieglojumi" un, pamatojoties uz to, piešķīra "ne tikai pilnas un bagātīgas atlaides, bet arī pilnīgu visu grēku piedošanu".12 No tā laika Baznīca svin jubilejas gadus kā nozīmīgus laikposmus tās ceļā uz Kristus pilnību.

Vēsture rāda, ar kādu kvēlu dedzību Dieva tauta vienmēr piedzīvoja Svēto gadu, saredzot tajā laiku, kad Jēzus aicinājums atgriezties liek sevi sajust daudz dziļāk. Šai ceļā neizpalika arī ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi un izpratnes trūkums, tomēr daudz lielāka bija īstas ticības un patiesas mīlestības liecība. Pamācošs piemērs ir svētais Filips Neri, kurš 1550.— Jubilejas gadā — kā redzamu zīmi svētceļotāju draudzīgai uzņemšanai radīja kustību "Caritas romana". Tā, iesākusies Jubilejas gada pasākumā un atgriešanās augļos, kurus piedošanas žēlsirdība bija izraisījusi neskaitāmos ticīgos cilvēkos, sevi pieteica ilgstoša svētuma vēsture.

6.Mana pontifikāta laikā man bija prieks 1983. gadu izsludināt par ārkārtas Jubilejas gadu, kurā apritēja 1950 gadu kopš cilvēces izpirkšanas. Šis

noslēpums, kas piepildījās caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, ir kulminācija tam notikumam, kurš aizsākās ar Dieva Dēla cilvēktapšanu. Tādējādi šī jubileja patiešām var tikt uzlūkota kā "Lielā Jubileja", un Baznīca izsaka kvēlu vēlēšanos iekļaut visus ticīgos savos apskāvienos, lai izlūgtu viņiem samierināšanās prieku. No visas Baznīcas pacelsies slavas un pateicības himna Tēvam, kurš savā nepārspējamā mīlestībā ir dāvājis mums Kristu, lai mēs būtu "svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi" (Ef 2:19). Tuvojoties šiem lielajiem svētkiem, arī citu reliģiju piederīgie, kā arī visi tie, kas stāv tālu no ticības un Dieva, tiek sirsnīgi ielūgti ņemt līdzdalību mūsu priekā. Kā vienotas cilvēces ģimenes brāļi un māsas lai kopīgi pārkāpjam jaunā gadu tūkstoša slieksni, tā gadu tūkstoša, kas no visiem pieprasīs līdzdalību un atbildību.

Mums, ticīgajiem, Jubilejas gads skaidri atklāj Kristus īstenoto izpirkšanu, ko Viņš ir paveicis ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Pēc šīs nāves neviens vairs nevar tikt nošķirts no Dieva mīlestības (sal. Rom 8:21-39); ja tas notiek, tad tikai savas personīgās novēršanās dēļ. Piedošana ir piedāvāta katram, tā ka visi, kas ir tikuši attaisnoti, var arī tikt "glābti Viņa dzīvībā" (Rom 5:10).

Ar šo es nosaku, ka 2000. gada Lielā Jubileja sāksies 1999. gada Ziemassvētku naktī ar Svēto durvju atvēršanu Svētā Pētera bazilikā, tā notiks vienlaikus ar Jeruzalemē un Betlēmē paredzētajām atklāšanas svinībām un Svēto durvju atvēršanu arī pārējās Romas patriarhālajās bazilikās. Svētā Pāvila bazilikā Svētās durvis tiks atvērtas otrdien, 18. janvārī, kad sāksies lūgšanu nedēļa par kristiešu vienību, tā akcentējot to īpašo ekumenisko raksturu, kas iezīmē šo jubileju.

Es nosaku arī, ka katrā vietējā baznīcā Jubilejas gads sāksies Kristus dzimšanas svētajā dienā ar svinīgu Euharistisko liturģiju, kuru vadīs diecēzes bīskaps, kā arī līdzkatedrālēs, kur bīskaps var deleģēt kādu citu vadīt svinības. Tā kā svēto durvju atvēršanas rituāls Vatikāna bazilikai un citām patriarhālajām bazilikām ir noteikts, tad atsevišķo diecēžu Jubilejas laika atklāšana, saskaņā ar norādījumiem "Lielās Jubilejas svētku rituāls vietējās baznīcās", paredz pulcēšanos baznīcās, no kurām procesija virzās uz katedrāli, ar attiecīgo Evaņģēlija liturģiju un dažu šīs bullas fragmentu nolasīšanu.

Lai 1999. gada Ziemassvētki katram kļūst par gaišu svētku dienu, par iesākumu īpaši dziļai žēlsirdības un dievišķās žēlastības pieredzei, kas turpināsies līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus Epifānijai Jubilejas gada noslēgumā 2001. gada 6. janvārī . Katrs ticīgais saņem eņģeļu uzaicinājumu, kuri nemitīgi sludina: "Gods Dievam augstībā un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem" (Lk 2:14). Tā Ziemassvētku laiks kļūs par Svētā gada pulsējošo sirdi, kas ienesīs Baznīcas dzīvē Svētā Gara pārpilnību jaunajai evaņģelizācijai.

7.Jubilejas gada svinību norise savas attīstības gaitā ir kļuvusi aizvien bagātāka ar zīmēm, kas liecina par kristīgās tautas ticību un ir palīgs tās dievbijības

veidošanā. Pirmkārt jāmin svētceļojumi . Tie ļoti sasaucas ar cilvēka iekšējo stāvokli, kurš labprāt savu dzīvi iztēlojas kā ceļu. No dzimšanas līdz nāvei cilvēkam ir raksturīgs homo viator (ceļinieka— lat ., red. piez .) stāvoklis. Svētie Raksti savukārt bieži norāda uz to nozīmi, kāda bija nepieciešamībai ceļot uz svētajām pilsētām. Izraēļa tauta svētceļoja uz pilsētām, kur atradās Derības šķirsts, tā apmeklēja gan svētnīcu Bētelē (sal. Ri 20: 18), gan Šilo, kur bija tikušas uzklausītas Samuēla mātes Hannas lūgšanas (sal. Sam 1:3). Labprātīgi pakļaujoties Likumam, arī Jēzus ar Mariju un Jāzepu kā svētceļnieki gāja uz Svēto pilsētu Jeruzalemi (sal Lk 2:41). Baznīcas vēsture ir dzīva dienasgrāmata, kas nekad nebeidzas. Ceļot uz svēto Pētera un Pāvila pilsētu, uz Svēto zemi vai uz senām un jaunām svētnīcām, kuras veltītas Jaunavai Marijai un svētajiem, — tāds ir daudzu ticīgo mērķis, kuri tieši šādā veidā pieaug dievbijībā.

Svētceļojumi vienmēr ir bijuši ticīgo dzīves nozīmīga daļa, dažādos laikmetos izpaužoties dažādās kultūras formās. Tie atgādina par ticīgo personīgo ceļu, sekojot Pestītājam: tā ir vingrināšanās praktiskajā askēzē, pastāvīga uzraudzība pār savām vājībām un iespēja sagatavoties sirds konversijai. Tieši esot nomodā, gavējot un lūdzoties svētceļotājs nostājas uz kristīgās pilnības ceļa, ar Dieva žēlastības palīdzību cenšoties sasniegt "vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru" (Ef 4:13).

8.Svētceļojumam pievienojas Svēto durvju zīme, kas pirmo reizi simboliski tika atvērtas 1423., Jubilejas gadā, Vissvētākā Pestītāja bazilikā Laterānā.

Šī zīme atgādina par pāreju no grēka uz žēlastību, ko katrs kristietis ir aicināts piepildīt. Jēzus ir teicis: "Es esmu durvis" (Jņ 10:7), lai norādītu, ka neviens nevar citādi nākt pie Tēva kā vien caur Viņu. Šis apzīmējums, kuru Jēzus attiecina uz sevi, liecina, ka vienīgi Viņš ir Pestītājs, kuru Tēvs sūtījis. Ir tikai viens veids, kā ieiet dzīvībā, kas ir sadraudzība ar Dievu: tas ir Jēzus — vienīgais un pilnīgais pestīšanas ceļš. Vienīgi uz Viņu pilnā mērā var attiecināt psalmista vārdus: "Šie ir taisnības vārti: taisnie pa tiem ieies" (Ps 118:20).

Norāde uz durvīm atgādina par katra ticīgā atbildību, lai šis slieksnis tiktu pārkāpts. Iziet cauri šīm durvīm nozīmē atzīt, ka Jēzus Kristus ir Kungs; tas nozīmē — nostiprināt ticību Viņā, lai dzīvotu jauno dzīvi, kuru Viņš mums ir dāvājis. Tas ir lēmums, kas paredz izvēles brīvību un prasa drosmi kaut ko arī atstāt, zinot, ka iegūtais ir dievišķā dzīve (sal. Mt 13:44-46). Pāvests būs pirmais, kas šādā garā 1999. gada naktī no 24. un 25. decembri izies cauri Svētajām durvīm. Pārkāpjot to slieksni, viņš rādīs Baznīcai un pasaulei Svēto Evaņģēliju, dzīvības avotu un cerību nākamajai, trešajai tūkstošgadei. Caur Svētajām durvīm, tūkstošgades beigās simboliski vēl lielākām13, Kristus mūs ievadīs dziļāk Baznīcā, savā Miesā un savā Līgavā. Un tā mēs saprotam, cik bagāti nozīmē ir apustuļa Pētera vārdi, ka mums vajag uzcelt: "no sevis pašiem kā no dzīviem akmeņiem garīgu celtni", lai mēs taptu: "par svētajiem priesteriem, lai caur Jēzu Kristu nestu Dievam patīkamus garīgus upurus" (1. Pēt. 2:5).

9.Nākamā ticīgajiem labi pazīstamā zīme ir atlaides , kas ir viens no būtiski svarīgiem jubilejas elementiem. Tajās atklājas tēva žēlastības pilnība,

kurš katram nāk pretī ar savu mīlestību vispirms jau caur grēku piedošanu. Parasti Dievs Tēvs piešķir savu piedošanu caur grēku nožēlas sakramentu. Jo ticīgais, kurš pēc brīvas gribas un apzināti ļaujas smagam grēkam, atšķir sevi no dzīves Dieva žēlastībā un pats izslēdz sevi no svētuma, uz kuru viņš ir aicināts. Baznīca, saņēmusi no Kristus varu piedot Viņa vārdā (sal. Mt 16:19, Jņ. 20:23), ir Dieva Mīlestības dzīvā klātesamība pasaulē, kura noliecas līdz katra cilvēka vājumam, lai paceltu to savas žēlsirdības apskāvienā. Jā, tieši caur Baznīcas kalpojumu Dievs izplata pasaulē savu žēlsirdību ar tās dārgās dāvanas palīdzību, kas kopš seniem laikiem tiek saukta par atlaidēm .

Grēku nožēlas sakraments piedāvā grēciniekam "jaunu iespēju atgriezties un atkal saņemt attaisnošanas žēlastību"15, kura izcīnīta ar Kristus upuri. Tādā veidā grēcinieks no jauna ieiet Dieva dzīvē un pilnīgā līdzdalībā Baznīcas dzīvē. Izsūdzot savus grēkus, ticīgais patiešām saņem piedošanu un var atkal piedalīties Euharistijā par zīmi, ka viņš atkal ir atjaunojis vienību ar Tēvu un Baznīcu. Tomēr jau no pirmajiem gadsimtiem Baznīca vienmēr ir bijusi dziļi pārliecināta, ka piedošana, ko nenoziedzīgi var saņemt no Dieva grēksūdzes sakramentā, pieprasa patiesu savas dzīves pārmainīšanu, pakāpenisku ļaunuma izslēgšanu un visas savas esamības atjaunošanu. Sakramentālai darbībai jānotiek kopā ar eksistenciālo darbību, ar patiesu attīrīšanos no vainas. Un tieši to arī sauc par grēku nožēlu. Piedošana nenozīmē, ka cilvēka reālā dzīve kļūtu lieka vai nevajadzīga, bet drīzāk gan tā iegūst jēgu, tā tiek atzīta un pieņemta.

Samierināšanās ar Dievu, protams, nenozīmē, ka grēks neatstāj paliekošas sekas, no kurām ir jāattīrās. Tieši šajā kontekstā atlaides iegūst īpašu nozīmīgumu, jo tā ir "Dieva pilnīgās žēlsirdības dāvanas"16 izpausme. Ar atlaidēm nožēlojošs grēcinieks tiek atbrīvots no laicīgā soda, kas pienāktos par šo grēku, kura vaina jau ir dzēsta caur grēksūdzes sakramentu.

10.Tā kā grēks aizskar Dieva svētumu un taisnīgumu un noniecina Viņa personīgo draudzību ar cilvēku, tam ir divu veidu sekas. No vienas puses,

ja runa ir par smagu grēku, tas nes sev līdzi sadraudzības ar Dievu zaudēšanu un kā sekas — izslēgšanu no līdzdalības mūžīgajā dzīvē. Tomēr nožēlojošam grēciniekam Dievs savā žēlsirdībā dāvā piedošanu par smagu grēku un mūžīgā soda atlaišanu, ko šis grēks nestu sev līdz.

Bez tam vēl "katrs grēks, pat visniecīgākais, rada nepareizu piesaisti radītām lietām, un tas pieprasa šķīstīšanos vai nu uz zemes, vai arī pēc nāves, tā saucamajā šķīstītavā. Šķīstīšanās atbrīvo no tā, ko sauc par "grēka laicīgo sodu""17, šī gandarīšana paceļ pāri visam, kas kavē pilnīgo sadraudzību ar Dievu un brāļiem un māsām.

No otras puses, atklāsme māca arī, ka kristietis savā atgriešanās ceļā nav pamests viens. Kristū un caur Kristu viņa dzīve noslēpumainām saitēm ir savienota ar visu citu kristiešu dzīvēm pārdabiskajā Kristus Mistiskajā miesā. Tas dod ticīgajiem brīnišķīgu iespēju apmainīties ar garīgajām dāvanām, un tādēļ viena svētums nāk par labu citiem un ir lielāks par ļaunumu, kuru viena grēks spēj nodarīt citam. Ir ļaudis, kuri atstāj aiz sevis tādu mīlestības pārpilnību, tik lielu pacietību ciešanās, tik lielu tīrību un taisnīgumu, kas iekļauj sevī un noliek viņus pareizā virzienā. Tā ir vietnieciskuma realitāte, kurā pamatojas viss Kristus noslēpums. Tieši Viņa pārbagātā mīlestība glābj mūs visus. Un arī tas pieder pie Kristus mīlestības diženuma, ka Viņš mūs neatstāj pasīva saņēmēja lomā, bet gan iesaista mūs savā pestīšanas darbā un it sevišķi savās ciešanās. Par to stāsta pazīstamā vieta Vēstulē kolosiešiem: "Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca" (1:24).

Brīnišķīgā veidā šo dziļo patiesību izsaka arī fragments no Atklāsmes grāmatas, kur Baznīca ir aprakstīta kā Līgava, ietērpta mirdzoši baltā tērpā. Un svētais Jānis saka: "Audekls ir svēto taisnīgie darbi" (Atkl 19:8). Tieši ar svēto dzīvēm tiek izausts mirdzoši baltais audekls, kas ir mūžības apģērbs.

Viss nāk no Kristus, bet, tā kā mēs piederam Viņam, viss, kas ir mūsu, kļūst arī par Viņa īpašumu, tā iegūstot dziedinošo spēku. Tieši tas tiek domāts, kad runā par Baznīcas dārgmantām, kas ir svēto labie darbi. Lūgties, lai iegūtu atlaides, nozīmē ieiet garīgajā sadraudzībā un līdz ar to pilnībā atvērt sevi citiem. Arī garīgajā valstībā neviens nedzīvo tikai sev. Un veselīgās rūpes par savas dvēseles pestīšanu tiek atbrīvotas no bailēm un egoisma tikai tad, kad tās sāk rūpēties arī par citu pestīšanu. Tā ir svēto sadraudzības realitāte, vietnieciskās īstenības realitāte, un lūgšanas noslēpums, kas ir ceļš uz vienību ar Kristu un Viņa svētajiem. Viņš ņem mūs pie sevis, lai mēs kopā ar Viņu varētu aust jaunas cilvēcības neaptraipītos audeklus, lai Kristus Līgavas tērps būtu mirdzoši balts.

Mācība par atlaidēm tātad vispirms padara saprotamu, "cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis Kungu, savu Dievu (sal. Jer.2:19). Jo tad, kad ticīgie saņem atlaides, viņi beidzot saprot, ka ar pašu spēkiem nebija spējuši vērst atkal par labu to ļaunumu, ko ar savu grēku bija nodarījuši sev un visai sadraudzībai, tādējādi viņi tiek ierosināti uz dziedinošo paklausību."18 Patiesība par svēto sadraudzību, kas savieno ticīgos ar Kristu un citu ar citu, parāda mums arī to, cik ļoti mēs cits citam — gan dzīvie, gan mirušie — varam palīdzēt, lai vienmēr paliktu vienoti ar Tēvu debesīs.

Pats sevi pamudinot uz priekšzīmīgu liecību un skaidrojot Baznīcas mātišķo nozīmi, es aicinu, lai visi ticīgie tādā mērā, kādā tie ir pienācīgi sagatavojušies, visa Jubilejas gada laikā piedalās bagātīgo atlaižu dāvanu lietošanā atbilstoši šai bullai pievienotajos speciālajos norādījumos (šie norādījumi šeit publicētajā pamattekstā nav ietverti — red. piez .)

11.Iepriekšuzskaitītās zīmes pieder jau pie Jubilejas svinību tradīcijas. Taču Dieva tautai nevajadzētu palaist garām izdevību, pieaugot garā, iepazīt

vēl citas Jubilejas gadā iespējamās Dieva žēlastību zīmes. Apustuliskajā vēstulē Tertio millennio adveniente es esmu norādījis uz dažām tādām zīmēm19, kuras atbilstošā veidā var kalpot tam, lai intensīvāk piedzīvotu jubilejas ārkārtējās žēlastības. Šeit es tās īsumā aprakstīšu.

Vispirms jau tās ir atmiņas attīrīšanas zīmes: no visiem tiek lūgts varonīgs pazemības akts, proti, uzņemties vainu par kļūdām, kuras izdarījuši tie, kas Kristus vārdu ir nesuši un pievīluši.

Svētais gads savā būtībā ir laiks, kad skan aicinājums atgriezties. Tas ir arī pirmais Jēzus atklāsmes vārds, kas daudznozīmīgi saistās ar gatavību ticībai: "gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam" (Mk 1:15). Kategoriskums, kuru Kristus šeit lieto, izriet no skaidras apziņas par reālo stāvokli, ka "laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu klāt" (turpat). Dieva laika piepildīšanās kļūst par prasību atgriezties. Tomēr tās ir vispirms žēlastības sekas. Gars ir tas, kas mudina katru ieskatīties sevī un ieraudzīt nepieciešamību atgriezties Tēva mājās (sal. Lk 15:17-20). Tātad sirdsapziņas izmeklēšana ir viens no visizšķirošākajiem mūsu dzīves momentiem. Tā katru indivīdu konfrontē ar patiesību par viņa dzīvi. Tā viņš atklāj, cik liels attālums šķir viņa darbus no viņa izvēlētajiem ideāliem.

Baznīcas vēsture ir svēttapšanas vēsture. Jaunā Derība stingri nosaka kristieša raksturīgo iezīmi: viņi ir tādā mērā svēti , cik lielā mērā tie no ļaunumā iegrimušās pasaules nošķiras un velta sevi vienīgā un patiesā Dieva godināšanai. Patiesībā šis svētums ir klātesošs ne tikai Baznīcas atzītajos daudzajos svētajos un svētīgajos, bet arī bezgala daudzās nezināmu vīriešu un sieviešu dzīvēs, kuru skaitu nemaz nav iespējams aptvert (sal. Atkl 7:9). Viņu dzīve sniedz liecību par Evaņģēlija patiesīgumu un rāda pasaulei redzamu zīmi, ka pilnība ir iespējama. Tomēr jāatzīst, ka vēsture uzrāda arī daudzus gadījumus, kuri liecina pret kristietību. Tās saites dēļ, kas mūs citu ar citu vieno Mistiskajā miesā, mēs nesam arī to cilvēku maldu un vainas smagumu, kuri ir aizgājuši pirms mums, kaut arī mums nav nekādas personīgas atbildības par tām un mēs negribam "iejaukties" Dieva taisnajā tiesā, kurš vienīgais zina, kas ir cilvēka sirdī. Bet arī mēs, Baznīcas dēli un meitas, esam grēkojuši un kavējuši Kristus Līgavai atmirdzēt pilnā tās daiļumā. Mūsu grēki ir aizkavējuši Gara darbību daudzu cilvēku sirdīs. Mūsu vājā ticība daudziem ir likusi iekrist vienaldzībā un attālinājusi tos no patiesas sastapšanās ar Kristu.

Kā Pētera pēctecis es pieprasu, lai Baznīca šajā žēlastības gadā, stiprināta ar svētumu, ko saņem no sava Kunga, krīt ceļos Dieva priekšā un saņem piedošanu no Viņa par savu dēlu un meitu pagātnes un tagadnes grēkiem. Visi ir grēkojuši, un nevienu nevar saukt par taisnu Dieva priekšā (sal. 1. Ķēn 8:46). Teiksim vēlreiz bez bailēm: "mēs esam grēkojuši" (Jer 3:25), bet mums jāpatur pārliecība: "kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā žēlastība" (Rom 5:20).

Tēva apskāviens, kuru tas atver katram grēku nožēlotājam, būs taisnīga alga par pazemīgo savu un citu kļūdu un vainu atzīšanu, kas balstīta apziņā par mūsu ciešo saistību citam ar citu kā Kristus Mistiskās miesas locekļiem. Kristieši vienmēr ir aicināti atzīt savu vainu Dieva priekšā un visu to cilvēku priekšā, kurus ir aizskārusi viņu rīcība. Tas mums jādara, neko neprasot pretī, stiprinātiem vienīgi ar "Dieva mīlestību mūsu sirdīs" (Rom 5:5). Tai pašā laikā netrūkst godprātīgu cilvēku, kas bez aizspriedumiem spēj atzīt, ka gan pagātnē, gan tagadnē ir vērojama Baznīcas bērnu atstumšana un netaisnības un vajāšanas, kas vērstas pret Baznīcas dēliem un meitām.

Lai neviens šajā Jubilejas gadā netiek izslēgts no Tēva apskāvieniem! Lai neviens neuzvedas kā vecākais brālis Evaņģēlija līdzībā, kurš atsakās ieiet mājās uz svinībām (sal. Lk 15:25-30). Lai prieks par piedošanu ir stiprāks un lielāks par jebkādu aizvainojumu. Ja tas tā būs, tad Līgava atmirdzēs pasaules acīs tajā skaistumā un svētumā, kas nāk no Dieva žēlastības. Jau divtūkstoš gadus Baznīca ir šūpulis, kurā Marija liek Jēzu, uzticot Viņu visām tautām pielūgšanai un kontemplēšanai. Lai caur Līgavas pazemību Euharistijas varenība un spēks, ko tā glabā kā dārgumu savā sirdī, atmirdz vēl spožāk. Konsekrētās maize un vīna zīmēs Kristus, kurš ir augšāmcēlies un pagodināts kā gaisma pagāniem (sal Lk 2:32), atklāj savas cilvēktapšanas nepārtrauktību. Viņš paliek dzīvs un reāls, lai ar savu miesu un asinīm barotu ticīgos.

Tāpēc mūsu skatienam jābūt vērstam nākotnē. Žēlsirdīgais Tēvs nepieskaita mums grēkus, kuru mēs patiesi nožēlojam (sal. Jes 38:17). Viņš dara ko pavisam jaunu un savā piedodošajā mīlestībā apsteidz jaunās debesis un jauno zemi. Lai ticība kļūst aizvien stiprāka, lai pieaug cerība un mīlestība kļūst aizvien darbīgāka, tā atjaunojot kristīgo liecību pasaulē nākamajā gadu tūkstotī.

12.Dieva žēlsirdības zīme, kura šodien ir sevišķi nepieciešama, ir mīlestība , kas atver mūsu acis to cilvēku vajadzībām, kuri dzīvo nabadzībā

un atstumti no sabiedrības. Šis stāvoklis šodien pārņem plašus sabiedrības slāņus un pārklāj ar savu nāvējošo ēnu veselas tautas. Pasaule atrodas jaunu un viltīgāku verdzības veidu priekšā nekā tās, kuras mēs pazīstam no vēstures; pārāk daudziem cilvēkiem vārds brīvība joprojām paliek tukša skaņa. Neviena vien tauta, it sevišķi nabadzīgākās, tiek burtiski nospiestas ar parādu nastu, kas pieņēmusi tādus apmērus, ka parādu apmaksāšana praktiski ir jau neiespējama. Ir pilnīgi skaidrs, ka bez visu tautu, visu valodu, rasu un nāciju sekmīgas sadarbības īstu progresu nevar sasniegt. Ir jānovērš apspiešanas formas, kas noved pie viena kundzības pār citiem: šajā ziņā mums ir jārunā arī par grēku un netaisnību. Ja kādam tas ir jautājums tikai par dārgumu sakrāšanu virs zemes (sal. Mt 6:19), tad tas "nav bagāts pie Dieva" (Lk 12:21).

Ir nepieciešams radīt starptautiskās solidaritātes kultūru, kurā visi — it īpaši bagātās zemes un privātās aprindas — uzņemtos atbildību izveidot tādu saimniecības attīstības modeli, kas būtu derīgs ikkatram cilvēkam. Nedrīkst vairs ilgāk novilcināt laiku, kad nabaga Lācars drīkstēs sēdēt līdzās bagātajam vīram un ņemt dalību tajā pašā maltītē, un nebūs spiests apmierināties ar to, kas nokrīt no bagātnieka galda (sal. Lk 16:19-31). Galējā nabadzība ir vardarbības, ienaida un ieļaunojumu avots. Grūtības novērst var palīdzēt aktīva iestāšanās par taisnīgumu un līdz ar to — par mieru.

Jubilejas gads ir nākamais uzaicinājums uz sirds atgriešanos caur dzīves veida pārmainīšanu. Tas ir atgādinājums visiem, ka nedrīkst piešķirt absolūtu nozīmi tikai zemes labumiem, jo tie nav Dievs, nedz arī cilvēku varām un tiesām, jo zeme pieder vienīgi Dievam un tikai Viņam: "Zeme pieder man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie manis" (Lev 25:23). Lai šis Žēlastības gads aizkustina to sirdis, kuru rokās ir pasaules tautu likteņi!

13.Nekad nenovecojoša, bet šodien jo īpaši spēcīga patiesas kristīgās mīlestības zīme ir mocekļu piemiņa . Viņu liecību nedrīkst aizmirst. Viņi

ir tie, kuri ir sludinājuši Evaņģēliju, mīlestībā atdodot savas dzīvības. Mocekļi, sevišķi mūsdienās, ir tās lielās Mīlestības zīme, kas ietver sevī ikvienu citu vērtību. Viņu esamība no jauna ataino Kristus uz krusta teiktos pēdējos vārdus: "Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara" (Lk 23:24). Ticīgais, kurš nopietni saprot savu kristieša aicinājumu, ieskaitot arī to, kas atklāsmē teikts par moceklības iespējamību, nevar šo perspektīvu izslēgt no savas dzīves apvāršņa. Divi tūkstoši gadi kopš Kristus dzimšanas ir iezīmēti ar vienmēr klātesošo mocekļu liecību.

Šis gadsimts, kurš tuvojas noslēgumam, ir pieredzējis neskaitāmi daudz mocekļus, pirmkārt jau nacisma, komunisma un rasu vai cilšu konfliktu dēļ. Visu sabiedrības slāņu ļaudis ir cietuši savas ticības dēļ, maksājot ar asinīm par savu uzticību Kristum un Baznīcai vai drosmīgi paciešot garus ieslodzījuma gadus un dažāda veida grūtības tikai tāpēc, ka ir atteikušies pakļauties ideoloģijai, kura top par nežēlīgu diktatūru. No psiholoģiskā redzes viedokļa moceklība ir visdaiļrunīgākais pierādījums ticībai īstumam, ticības, kura pat visdrausmīgākajā nāvē spēj piešķirt cilvēcīgu seju un atklāt tās skaistumu pat visnežēlīgākajās vajāšanās.

Piepildīti ar nākamā, Jubilejas gada žēlastību, mēs varēsim ar lielāku spēku teikt ticības himnu Tēvam un dziedāt: Te martyrum laudat exeritus (Tevi slavē mocekļu pulks — lat ., red. piez .). Jā, Viņš ir to Kungs, "kas savas drānas mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs" (Atkl 7:14). Tāpēc Baznīcai visā pasaulē jāpaliek noenkurotai šajā mocekļu liecībā un rūpīgi jāglabā viņu piemiņa. Lai Dieva tauta, kas stiprināta ticībā ar šo visu vecumu un valodu, un tautību ticības cīnītāju piemēru, ar pilnīgu paļāvību pārkāpj trešā gadu tūkstoša slieksni. Viņu moceklības apbrīnošana lai ticīgo sirdīs ir savienota ar vēlēšanos ar Dieva žēlastības palīdzību būt spējīgiem sekot viņu piemēram, ja apstākļi to prasītu.

14.Jubilejas prieks nebūtu pilnīgs, ja mūsu skats nepievērstos tai, kura mūsu dēļ pilnā paklausībā Tēvam deva dzīvību iemiesotajam Dieva Dēlam.

Betlēmē Marijai "pienāca laiks, lai viņa dzemdētu" (Lk 2:6); Svētā Gara piepildīta, viņa ienesa pasaulē jaunās radības pirmdzimto. Sekojot savam aicinājumam būt Dieva Mātei, Marija savu mātišķību piedzīvoja visā pilnībā — no bezvainīgās ieņemšanas brīža līdz tās vainagojumam Golgāta krusta pakājē. Tieši tur ar Kristus brīnumainās dāvanas palīdzību viņa kļuva arī par Baznīcas Māti, kura visiem rāda ceļu pie Dēla.

Jaunava Marija bija sieviete, kura iegāja klusumā, kura spēja ieklausīties un atdeva sevi Tēva rokās. Visas paaudzes godina viņu kā svētīgu , jo viņa spēja apzināties brīnumu, kuru viņā piepildīja Svētais Gars. Tautas nekad nepagurs piesaukt Žēlsirdības Māti, un tās vienmēr atradīs patvērumu viņas aizsardzībā. Viņa, kura ar savu Dēlu Jēzu un ar savu laulāto draugu Jāzepu gāja svētceļojumā uz svēto Dieva templi, sargā visu Jubilejas gada svētceļnieku ceļu. Lai nākamo mēnešu laikā Viņas aizlūgumi par kristīgo tautu ir sevišķi dedzīgi, lai tā varētu saņemt žēlastības un žēlsirdības pārpilnību laikā, kad tā priecāsies par divtūkstošā gada jubileju kopš viņas Glābēja dzimšanas.

Lai Svētajā Garā pie Dieva Tēva paceļas Baznīcas slavas dziesma par pestīšanas dāvanu Kungā Kristū tagad un mūžīgi !

Mana pontifikāta divdesmit pirmajā gadā,

mūsu Kunga 1998. gada 29. novembrī,

pirmajā Adventa svētdienā pie Svētā Pētera Krēsla, Romā.

Jānis Pāvils II

1 Sal. Vatikāna II konc., Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes , 22.

2 Sal. Nr. 1: AAS 71 (1979), 258.

3 Sal. Jānis Pāvils II, apustuliskā vēstule Redeptionis anno (20. april 1984): AAS 76 (1984), 627.

4 Sal. Vatikāna II konc., Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūslaiku pasaulē Gaudium et spess , 40.

5 Sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Tertio millenio adveniente (10. nov. 1994), 36: AAS 87 (1995), 28.

6 Sal. Vatikāna II konc., Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spess , 41.

7 Sal. Nr. 39–54: AAS 87 (1995), 31–37.

8 Sal. Vatikāna II konc., Dogmātiskā konstitūcija par dievišķo atklāsmi Dei Verbum , 2.4.

9 Dogmātiskās poēmas, XXXI sēj.: PG 37, 510–511.

10 Sal. Adversus haereses , III, 17: PG 7, 930.

11 Vatikāna II konc., Dogmātiskā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē, Lumen gentium , 1.

12 Bulla Antiquorum habet (22. febr. 1300): Bullarium Romanum III/2., 94. lpp.

13 Sal. Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Tertio millennio advediente (10. nov. 1994), 33: AAS 87 (1995), 25.

14 Sal. Jānis Pāvils II, Pēcsinodālā apustuliskā vēstule Reconciliatio et paenitentia (2. dec., 1984), 28–34: AAS 77 (1985), 250–273.

15 Katoļu Baznīcas katehisms, Nr. 1446.

16 Jānis Pāvils II, Bulla Aperite portas Redemptori (6. janv. 1983), 8: AAS 75 (1983), 98.

17 Katoļu Baznīcas katehisms, Nr. 1472.

18 Pāvils VI, Apustuliskā konstitūcija Indulgentiarum dostrina (1. janv. 1967), 9: AAS 59 (1967), 18.

19 Sal. Nr. 33, 37, 51: AAS 87 (1995), 25–16; 29–30, 36.

Pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma tulkojusi Silvija Fricberga

(ar kristīgā laikraksta "Solis"redakcijas pretimnākšanu;

teoloģiskais konsultants — tēvs Viktors Pentjušs)

Ar Visaugstāko — savā sirdī un dvēselē

Lai satiekamies Rīgā, Pētera baznīcā, šajā izstādē!

"Kristus" Vītauts Almanass, 1998

"Meitene nav viena" Edmunds Lūcis, 1997

"Nāciet visi pie manis, kas esiet bēdīgi un grūtsirdīgi — es Jūs gribu iepriecināt — Jēzus Kristus" Alvīne Veinbaha, 1998

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"