Ik mirklis tomēr runā ar gaismu un tumsu

— Kas tev ir fotogrāfija? Laika sadalījums acumirkļos? Pašizpausme? Dzīvesveids? Bet varbūt līdzeklis, lai izdzīvotu, nopelnītu naudu iztikai?

— Man fotogrāfija ir bezgalība, tā sevī ietver visu — gan materiālo, gan garīgo, tā ietiecas ētikā, psiholoģijā, morālē. Fotografēšana ir savdabīgs domāšanas veids, kas raksturīgs ne tikai konkrētajam cilvēkam, bet fotogrāfijas būtībai, paceļot to filozofiskos augstumos. Nav nejaušība, ka Rietumos fotogrāfiski tēlainā domāšana kalpo par pamatu jaunu tehnoloģiju attīstībai. Savulaik fotogrāfijas atklāšana ietekmēja mākslinieku iztēli, lika pamatus jaunam mākslas veidam — kino. Fotogrāfijas paņēmieni ir saskatāmi mūsdienu daiļliteratūrā. Galu galā fotogrāfija radīja iespēju domāt citādi, varbūt vistiešāk tam atbilst jēdziens par virtuālo realitāti jeb iespējamo īstenību. Fotogrāfija pavēra ceļu televīzijai, datora radīšanai — šim apvērsumam ne tikai tehnoloģijā, bet arī cilvēka domāšanā.

Saistībā ar to visu man fotogrāfija ir kā robežšķirtne — es biju pavisam cits cilvēks, pirms sāku fotografēt. Sākumā fotogrāfija kā interesanta rotaļa, kā patīkams laika kavēklis, pēc tam kā amats, kā arods. Un beidzot fotogrāfija kā domas izpausme. Un fotogrāfija mani vilka klāt gluži kā magnēts, kļūstot par dzīvošanas un domāšanas sistēmu, kas pati sevi virza un vada. Tāpēc arī es varu teikt, ka man fotogrāfija ir viss. Tā ir bezgalība, izeja pavisam citā pasaulē.

— Kā tev tas viss sākās? Kad sāki fotografēt?

— Man laimējās, jo jau pirmo reizi, paņemot rokās fotoaparātu, es jutu, ka esmu fotogrāfs. Fotogrāfs tajās izpausmēs, par ko tikko runāju. Lai gan šī izpratne manī radās gadu gaitā, es tolaik jutos kā fotogrāfs neapzināti. Fotogrāfijas apgūšanā man nebija meklējumu un atklājumu — tā bija manu dotību piepildījums. Laiks līdz fotogrāfijai bija kalpojis manai pašizaugsmei un attīstībai. Jo fotografēšana jau nav māka iestādīt asumu, attīstīt filmu un nokopēt attēlu. Vispirms, kā jau teicu, tas ir domāšanas veids — tam jābūt emocionālam, spilgtam, katru reizi jaunam un negaidītam. Un tajā brīdī — tas bija saistīts ar mana pirmā bērna nākšanu pasaulē — fotogrāfija kļuva par līdzekli, lai to apliecinātu. Pēc tam es sapratu, ka viss, kas man bija pirms fotogrāfijas, kalpoja pasaules emocionālās uztveres, garīgās enerģijas uzkrāšanai. Nevaru teikt, ka man fotogrāfija kaut kad sākās — tā jau bija manī. Bet tad es jau biju pieaudzis cilvēks, kas piedzīvojis gan vilšanos, gan zaudējumus, sapņojot un mēģinot izzināt un atklāt sev šo pasauli ar literatūras, dzejas, glezniecības palīdzību. Citiem vārdiem — biju jaunībā veicis to pašu, ko citi. Tikai man, paldies Dievam, šī tieksme neapsīka, bet pārauga citā kategorijā, kas apvieno visas šīs izpausmes.

Izskaistināšanai ir radīts jocīgs apzīmējums — fotomākslinieks. Nu nevajag to! It kā nebūtu tik augsta vārda — fotogrāfs, kas sevī jau apvieno gan mākslinieka, gan dzejnieka, gan aktiera psiholoģiju un pasaules uztveri — tas ir globāls jēdziens.

— Katrs, kas kaut nedaudz nodarbojies ar fotografēšanu, pazīst sajūtu, ka, lūkojoties caur skatu meklētāju, kā zibens uzplaiksnī atjauta: lūk, tas tik ir fotokadrs! Esmu lasījis, ko tu pats raksti par saviem fotoportretiem, kā tu pie negatīviem strādā ar otiņu, balinātāju utt., cenšoties pietuvoties un atklāt attēlojamā cilvēka iekšējo pasauli. Kad tev piedzimst fotogrāfija? Raugoties caur skatu meklētāju? Sarkanajā gaismā pie šķīdumiem? Domās vēl pirms tam, kad esi paņēmis rokās fotoaparātu?

— Tā ir priekšnojauta. Kad klausies mūziku, tavas emocionālās izjūtas to uztver kopumā. Tāpat ir ar fotogrāfiju — priekšnojauta sniedz apjēgsmi par tēlu, kura pat dabā vēl nav. Laikposmā, kad apguvu fotogrāfijas estētiku, atsevišķi jēdzieni, kurus es vēl nebiju atklājis, ieraudzījis, izpratis reālajā pasaulē, jau bija manī, es biju ar tiem piesātināts. Visos šīs reālās dzīves posmos es meklēju atbalsi emocijām, kuru aizmetņi jau kaut kur manī bija. Eju un gaidu, kad notiks manu vēlmju un reālās dzīves saplūsme. Un tas notiek — cauri skatu meklētājam ieraugu nepieciešamo kadru. Bet zinu, ka tā ir tikai ilūzija, impulss, lai radītu darbu, par ko es sapņoju.

Notvertais acumirklis ir tikai dārgakmens lauska, tajā vēl ir jāiezīmē šķautnes, tā ir jāslīpē, jāizveido. Un ir jāapjauš, ka dzīve tev ir piešķīrusi šo dārgakmens graudu, ka tu to esi notvēris un saglabājis laika plūdumā. Bet tā ir tikai daļa no darba, ko esmu izlolojis savās domās. Vēl ir jāliek lietā visas tehnoloģiskās iespējas, kas var dot un var arī nedot rezultātu. Jo var jau būt, ka mans ceļš uz galamērķi nav bijis patiess, ka to vadījis auksts, formāls aprēķins. Es saprotu, ka fotogrāfijas satvaru veido forma, bet skatītāja uztverē tā nedrīkst būt formāla — ja uztver tikai formu, tad fotogrāfija ir mirusi, nedzīva. Man ir nepieciešams, lai fotogrāfija būtu dzīvs organisms, piepildīts ar kaisli un tām dramatiskajām norisēm, kas valda visapkārt ikdienā. Jo jebkurš mūsu dzīves mirklis būtībā ir nenovērtējams, tam nav cenas. Tas arvien ir milzīgs enerģijas kūlis, ko mēs uztveram un kas iziet mums cauri. Šo enerģiju sevī var iztukšot — aizšaut kā lādiņu tukšumā. Un var arī uzkrāt, lai kaut ko radītu. Daudzi to izmanto, lai izpētītu paši sevi un pasauli, lai strādātu un veidotu kādas sabiedriskas, sadzīves vai mākslas vērtības, — līmenis šajā gadījumā nav svarīgs.

Es šo enerģiju jūtu, uztveru un atdodu citiem caur fotogrāfiju. Man ir svarīgi to atdot, lai tā iedarbotos tālāk.

— Ko tu vispirms meklē cilvēkā, kuru tu fotografē? Vai tevi interesē personība, faktūra, varbūt kaut kāds apslēpts spēks, gaismas spēles? Vai varbūt tu meklē gadījumu, kad portretējamais atklājas negaidītā, neparastā izpausmē?

— Lai gan dzīvē virknējas gadījumi, tomēr nekas nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgi. Cits jautājums — vai mēs šos likumus pieņemam, izprotam, gribam apgūt. Cilvēkā, ar ko man ir laime būt līdzās kādu noteiktu laiku, es redzu noslēpumu, bezgalību, kas atklājas caur citiem jēdzieniem. Es vienmēr pie otra nāku ar mīlestību un saprotu, ka sliktu cilvēku vispār nav. Ja nu vienīgi atsevišķi izņēmumi — varmākas, noziedznieki. Lai gan arī tie ir ļaudis, kam varbūt nepieciešama sabiedrības palīdzība. Es gluži vienkārši gribu atklāt cilvēkā noslēpumu, noteiktas personības noslēpumu. Man nav svarīgi, vai viņš ir slavenība vai arī sabiedrībā pavisam nepazīstams. Būtisks pamudinājums personības atklāsmei ir jaunrade. Jo es šo enerģiju jūtu un izprotu. Cilvēki, kuru portretus esmu šajos gados uzņēmis, man bija interesanti tieši ar savu iekšējo enerģiju: mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, mūziķi.Tās ir vienas parādības — piesātinātas garīgās dzīves — būtiskas izpausmes. Rezultāts var būt dažāds, bet jaunrades avots ir viens.

— Pievērsīsimies tavam jaunajam fotoalbumam "Laikmeta sejas". Tajā ietilpst 151 attēls. Bet to vidū gandrīz nevar ieraudzīt kādu smaidošu seju. Dežūrsmaids pavīd Bila Klintona un Borisa Pugo vaibstos, plaši un atklāti smaida omonietis savā midzenī zem melnā karoga ar nāvesgalvu... Un vēl smaida pats autors — Vilhelms Mihailovskis. Nav noslēpums, ka smaidu arvien ir izmantojuši visdažādākie režīmi, lai paustu pasaulei par viņu pārvaldīto tautu un cilvēku laimīgo ikdienu un mūžīgajiem svētkiem. Vai tev smaidošs cilvēks šķiet neinteresants vai nedabisks? Vai varbūt, tavuprāt, smaidā nav iespējams atklāt personības būtību?

— Es uztveru laiku, kas ir atvēlēts man, maniem līdzcilvēkiem, laikabiedriem, manai paaudzei. Šis laiks ir neparasti sarežģīts, dramatisks, zināmā mērā pat traģisks. Bet vienlaikus tas ir cildens, jo pēdējā simtgadē neviena paaudze nav pieredzējusi tik būtiskas un straujas vēsturiskas pārmaiņas, tik dinamisku attīstību. Uzskatu — man ir laimējies, ka varu dzīvot pasaulē tieši šajā, kā jau teicu, dramatiskajā laikā. Jo Latvijas liktenis nesaraujami ir saistīts ar visas tautas dramatisko likteni? Kā var šajā īsajā laikā, kas mums atvēlēts, dzīvot ar atklātu smaidu? Es ne tikai savā darbā nenoliedzu smaidu kā augstāko cilvēka dvēseles izpausmi — portretos es lieku ikvienam it kā ielūkoties sevī, nevis ikdienišķajā sadzīvē. Tā ir manu fotogrāfiju, mana darba, manas domāšanas īpatnība.

Saprotu, ka jautājums ir radies tāpēc, ka tu redzi un jūti manas fotogrāfijas savdabību. Tā izpaudās vēl padomju laikā, kad nepārtraukti biju opozīcijā pret valdošo sistēmu. Tas nenozīmē, ka es kaut kur novietoju bumbas vai rīkoju diversijas, — parādot cilvēku, es redzēju viņa patieso traģēdiju. Piemēram, Jāņa Pauļuka liktenis ir ne tikai mākslinieka, bet arī personības traģēdija. Un vai ārēji elegantā un arvien it kā veiksmīgā gleznotāja Eduarda Kalniņa mūžs patiesībā arī nebija traģisks? Mani līdzaudži šo traģēdijas apjautu ir saglabājuši sevī līdz pat šim laikam, jo tā nevar pazust bez pēdām. No tās nevar atbrīvoties politiskās diskusijās, tā paliek ikviena konkrēta cilvēka ģenētiskajā kodā. Bet es pats pret sevi savā darbā nevaru pieļaut samākslotību, viltojumu. Es uztveru pasauli ne tādu, kā tā ir redzama šobrīd — cilvēks var smaidīt, var būt atvērts pozitīvām emocijām. Taču dramatisks stāvoklis visaugstākajā mērā ir pozitīva parādība — tu apzinies sevi kā cilvēku un caur to pilnveidojies.

Bet, runājot par laikmeta drāmu, par traģēdiju, katra cilvēka personiskā dzīve nekādi nav pretrunā ar laimes jēdzienu. Jo laime ir stāvoklis, ko var sasniegt jebkurā laikā, jebkuras sistēmas un režīma ietvaros par spīti vienalga kādam tirānam un valdniekam. Sabiedriskā iekārta un katra noteikta cilvēka dzīve ir divas dažādas lietas, to savienošanās veido ļoti sarežģītu attiecību kokteili.

— Cik būtiska tev pašam savos darbos ir metafora, salīdzinājums, citi tēlainības līdzekļi? Vai tev ir svarīgi, lai skatītājs tos uztvertu? Piemēram — tālumā Skrundas radiolokatora nošļauptā ēka pirms spridzināšanas un bebru nograuzts bērzs, kas arī jau sasvēries; vai Ilmārs Blumbergs, kas ieņēmis gluži tādu pašu pozu kā tēli šī mākslinieka darbā; vai Latvijas kartes aprises dubļu peļķē Daugavpils hidroelektrostacijas būvbedrē...

— Pati dzīve savās negaidītajās izpausmēs sasniedz sirreālisma augstākās virsotnes. Visi mākslinieciskās izteiksmes jēdzieni pamatojas uz asociācijām, uz otrā, trešā, desmitā uztveres slāņa, viss atkarīgs no tā, cik skatītājs ir sagatavots, cik viņam bagāta iztēle. Man reālā dzīve nav jāatveido ar protokola tiešumu, es fiksēju notiekošo caur savas personības, savu izjūtu filtru. Un man gribas, lai šīs izjūtas būtu bagātinātas ar ironiju, metaforu, grotesku — ar kategorijām, kas ir arī literatūrā, glezniecībā, kino. Man ir nepieciešama tieši tāda fotogrāfija, un ceru, ka tāda ir vajadzīga arī manu darbu skatītājam un vērtētājam.

— Tavas grāmatas beigās sniegtas īsas ziņas par autoru, bet tur nav pieminēts, ka Starptautiskā fotomākslinieku savienība tev piešķīrusi EFIAP nosaukumu, ka tavi darbi izpelnījušies galvenās godalgas dažādās starptautiskās izstādēs? Vai tev nav būtisks sava darba novērtējums? Un kāda vispār ir tava attieksme pret slavu un cildinājumiem?

— Mans jaunais fotoalbums ir adresēts laikabiedriem. Bet katra grāmata— un es to zinu pavisam noteikti— turpinās savu mūžu arī pēc manis, paliks tautā, grāmatu krātuvēs. Pieredze liecina, ka mani iepriekšējie albumi nenoveco, bet — gluži otrādi — laika gaitā kļūst interesantāki. Tieši tāpēc es anotācijā par autoru atstāju tikai to, ko neizdzēsīs modes strāvojumi, pieprasījuma un uzskatu maiņas. Jo atzīšana ir mainīgs jēdziens. Te ir, te nav. Bet darbi paliek, arī grāmatas.

Slavai mēdz būt ļoti īss mūžs. Tā atnāk un aiziet. Kādu režīmu vai organizāciju atzinība mani neiedvesmo, drīzāk pazemo. Nekad neesmu strādājis panākumu dēļ. Mans galvenais mērķis — iekļūt patiesās dzīves bezgalībā. Iespējams, ka sākumā atzīšana bija nepieciešama sevis apliecinājumam. Bet tagad es saprotu, ka tai nav būtiskas nozīmes. Daudz svarīgāk par oficiālo atzīšanu man ir tas, ka tālu prom kādā nostūrī varu sastapt cilvēku, kuram neesmu nezināms — viņš mani pazīst pēc fotogrāfijām. Esmu pateicīgs par šādu tiešu un nepastarpinātu atzinību, tā mani spārno.

— Grāmatā iekļauti attēli no 1971. līdz 1998. gadam. Cik ilgi tu strādāji pie fotoalbuma galīgā varianta?

— Tas ir mans ceturtais iespiestais fotogrāfiju kopojums. Man ir sakārtoti vēl kādi 20 fotoalbumi, kas nav izdoti. Esmu iemācījies strādāt ar fotogrāfijām kā režisors, no dažādiem attēliem izraugoties domas, tēlus, kas skan kopā un apvienojas grāmatas maketā.

Pie "Laikmeta sejām" sāku strādāt 1994. gadā, sākumā nosaukums bija "Laikmeta seja", biju iecerējis izdevumu trijos sējumos — pirmajā bija laiks līdz Atmodai; otrajā — Atmoda; trešajā — atjaunotā brīvā Latvija. Bet šāds projekts izrādījās par dārgu. Esmu gan gatavs pie tā atgriezties, ja radīsies vajadzīgie ekonomiskie apstākļi.

Grāmata pašreizējam tuvā veidolā bija gatava 1997. gadā, bet, tā kā tā bija jāizdod par saviem līdzekļiem — materiālu atbalstu es nekur nespēju atrast, — izdošana mazliet iekavējās. Bet viss noritēja laikus — biju laimīgs, ka albums iznāca tieši Latvijas valsts 80. gadskārtas priekšvakarā.

— Cik kadru vai filmu jāuzņem, lai rastos viens paliekošs uzņēmums? Vai tev ir savs fotoarhīvs? Cik tas ir plašs? Vai tu kādu negatīvu arī aizmet prom?

— Man nekad nav bijis pašmērķa taupīt uz fotografēšanas rēķina. Ja kāda attēla radīšanai ir jāiztērē milzums filmas, kas nekad nesegs to, cik par šo fotogrāfiju tiks samaksāts, neesmu skopojies. Tagad mana pieredze jau ļauj iztikt ar krietni pieticīgāku materiālu daudzumu. Sāku fotografēt, lai pietuvinātu sev mirkli, kas būs īstais: tas, ko es gribu, sakritīs ar dzīves realitāti.

Savu arhīvu cenšos sistematizēt pēc sev vien zināmas loģikas, lai spētu tajā orientēties. Un manā arhīvā nav nemaz tik daudz vērtīgu uzņēmumu — varu tos visus pat paņemt sev līdzi. Tātad mans arhīvs nav visi tie kadri, ko esmu uzņēmis. Taču man fotofilma ir ne tikai informācijas, bet arī tajā ietilpstošās enerģijas nesēja. Un enerģija ir dzīva, to nedrīkst iznīcināt un izmest. Var jau būt, ka tā ir mistika — savā dzīvē neesmu izmetis nevienu filmas kadru, izraudzījos sev vajadzīgo, bet pārējo, tehniski nederīgo, krāju vienuviet. Un tikai pirms gada šo lieko atdevu ugunij, citam enerģijas veidam.

— Un pēdējais jautājums, pirms aplūkot noteiktus fotoattēlus: kā tu sev nopelni iztiku?

— Man šis jautājums vienmēr ir bijis ļoti sarežģīts. Un es nekad neesmu spējis uz to atbildēt. Man pašam vajag ļoti maz, bet man ir ģimene, bērni. Un tāpēc es arvien esmu bijis spiests iztikt ar mazāk, nekā būtu nepieciešams. Reizēm tas varēja novest pat izmisumā. Bet es zinu, ka mākslinieks neko nedrīkst lūgt — viss pie viņa atnāk pats. Zinu, ka mani nekas neiznīcinās, ka galu galā viss kaut kādā veidā izlīdzināsies. Lai gan man trūkst līdzekļu, es sevi uzskatu par ļoti bagātu cilvēku — man vajag ļoti maz, bet dzīve man sniedz pietiekami, lai es varētu sevi izteikt radošajā darbā.

Ar fotogrāfiju es nekad neesmu pelnījis, fotogrāfiju es nekad neesmu pārdevis — esmu to tikai devis izmantošanai: publikācijām, izstādēm. Un tas nav tāpēc, ka būtu īpaši lepns un nepieejams. Līdzšinējos ekonomiskajos apstākļos neviens nespēj man samaksāt par darbu, ko esmu ielicis fotoattēlā. Bet strādāt ar nosacījumiem, kādus piedāvā un kas sabiedrībā pieņemti, — tā ir pazemošanās. Tagad gan interese par fotogrāfiju ir pietiekami liela. Un laiku pa laikam saņemu priekšlikumus, fotogrāfiju pasūtījumus, kas mani apmierina. Nu jau ir ļaužu loks, kas saprot — manai fotogrāfijai ir vērtība, tas ir garīgs kapitāls.

Man nav tik daudz naudas, lai uzbūvētu lepnu savrupmāju, bet es jūtos kā brīvs cilvēks un spēju uzbūvēt fotoalbumu.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

"Vēl viens atvērums — Leonīds Vīgners un Dziesmu svētki. Diriģenta žests ir tik spārnots, tik dievišķīgs, ka pēc tā visiem vajadzētu pacelties spārnos. Un tā jau arī notiek, kad visi saplūst dziesmā. Leonīds Vīgners taču ir leģenda. Bet gaismas upe, šis strauts runā bez vārdiem, tas sākas un beidzas bezgalībā."

"Ar simtgadnieci Bertu Ozoliņu man bija saviļņojoša tikšanās 1993. gada Jāņu priekšvakarā. Šajā vienkāršajā sievietē slēpās brīnumaina Latvijas izjūta. Savulaik viņa bija dejojusi ballē ar Zigfrīdu Meierovicu.

Vēlāk liktenis viņu izšķīra ar līgavaini, kas bija devies svešumā, trimdā. Un tā arī nepārnācis, bet atsūtījis aicinājumu, lai iecerētā brauc uz Ameriku. Bet viņa nespēja pamest savu dzimteni. Un arī neapprecējās ar kādu citu."

"Ar kinorežisoru Ansi Epneru mani saista ļoti tuva dvēseļu radniecība. Es tikko sāku fotografēt, kad viņš mani pamanīja, septiņdesmitajos gados daudz rakstīja par mani. Katra tikšanās mūs abus ļoti bagātina. Esmu darinājis trīs viņa portretus, kas parāda Ansi dažādos laika posmos, šis uzņemts 1993.gada maijā."

"Neko neesmu pielicis un pat piegaismojis šajā attēlā, kur redzama Daugavpils HES būvbedre un Latvijas kartes kontūras dubļu peļķē. Man tas ir dokuments. Un pierādījums, ka bieži vien dzīves realitāte pārspēj vistrakāko izdomu."

"Gunārs Binde ar sievu Tatjanu. Par manām attiecībām ar kolēģiem varētu runāt ilgi. Tā ir sagadījies, ka mazajā Latvijā radusies virkne pasaulē izcilu fotogrāfu — Vilis Rīdzenieks, Filips Halsmans, Egons Spuris, Gunārs Binde — tas vien jau ir ļoti daudz. Latvijā ir ļoti augsta kultūra, izkoptas tradīcijas.

Bet tam visam ir arī otra puse — tik daudz spilgtām personībām vienuviet ir grūti, rodas strīdi, tiek vērptas intrigas. Esmu centies neiestāties nevienā fotogrāfu organizācijā vai apvienībā, bet 1980. gadā pārtraucu sakarus ar visām fotosekcijām, klubiem un savienībām. Jo tas viss virzīja uz grupējumiem, konfliktiem. Man bija un ir tikai personiskie kontakti ar fotogrāfiem. Un tos es vērtēju ļoti augstu."

"Ēvalds Valters savā simtgadē. Ar viņu iepazinos vēl ilgi pirms simtgades, kad viņš atzīmēja savu astoņdesmitgadi, fotografēju. Nesapratu, kur viņš savā apaļajā jubilejā ņēma spēkus. Esmu laimīgs, ka man dzīvē ir laimējies tikties ar tādu cilvēku."

"Mihailu Tālu un viņa domāšanu es vispirms iepazinu caur šahu, ko labprāt spēlēju. Nav šaubu, ka viņš bija ģēnijs visā, ko darīja. Gara aristokrāts, man šķiet, ka enerģija, ko viņš izstrāvoja, spēja mūrus sadedzināt."

"Hercs Franks manā dzīvē ienāca daudz vēlāk. Fotogrāfijā redzams, kā viņš rokās tur filmu ar savas sirds kardiogrammu — asociācija, ka režisors savu kinofilmu, dzīves enerģiju izlaiž cauri sirdij. Attēls uzņemts 1991.gada novembrī pēc tam, kad Hercs bija pārcietis infarktu."

"Indulis Zariņš un Maija Tabaka — divi dažādi, bet man mīļi gleznotāji. Brīdī, kad atklāja mākslinieces darbu izstādi, bija milzum daudz fotogrāfu, bet šo mirkli citi nepamanīja, palaida garām, laikam gaidīja ko citu. Vēlāk Indulis Zariņš par šo attēlu jutās apvainots — viņam šķita, ka pašam arvien jāizskatās cēlākam, nozīmīgākam un lielākam."

"Vēsturisks mirklis, kad Ilga Kreituse ievēlēta par Saeimas priekšsēdētāju un viņu apsveic Filips Stroganovs. Situācija ir komiska gan ar sveicēja roku kabatā, gan skaidri jaušamo liekulību, jo ideoloģiski abi ir pretinieki. Nevarēju atturēties un nospiedu slēdzi, lai gan vienmēr ir sarežģīti, kad ielauzies citu cilvēku savstarpējās attiecībās."

"Māte ar bērnu uz barikādēm. Negaidīta tikšanās. Jo māte ar bērnu nav aizsargātāja. Taču, ja ir nonākts līdz pēdējai robežai — būt vai nebūt, tad vairs atkāpšanās nav.

Man bija interesanta saruna ar šo māti, jo man vispār ir svarīgi uzzināt vairāk par cilvēku, ko es fotografēju."

Foto un komentāri: Vilhelms Mihailovskis