Mēs savā zemē un laikā

Un trīs cimdu pāri — Ziemassvētku dāvanā

1938.gadā mana māte saslima ar tuberkulozi un vairākus mēnešus ārstējās Vaiņodes sanatorijā. "Tas man no tiem Kurzemes augļu dārziem," viņa teica. "Toreiz pēc kara, tie visi bija aizauguši, un, kad pēc Bulduru beigšanas dabūju dārzu pārraudzes vietu Bārtā un Dunikā, katru pavasari nācās kāpelēt pa zariem, griezt un zāģēt. Kuram katram jau to nevarēja uzticēt."

Lai arī darbs nebija viegls, tomēr Lejaskurzemi viņa pieminēja ar sirsnību un humora pilnu brīnīšanos. Visvairāk viņa stāstīja par valodu, kas tik ļoti atšķīrās no tās, ko runāja sēļu novados. "Es dažubrīd pavisam nesapratu: pakac, meit, man to ķocīti! — kas tas ķocītis, kas tas pakac?"

Nu bija jāatgriežas tajā pusē, kur būts pirmajās darba gaitās. Mums ar tēti, protams, nebija viegli, man tikai seši gadi, viņam — darbs cukurfabrikas kantorī no rīta līdz vakaram. Atceros vēl tagad, kā saulainā vasaras dienā kaimiņu kalpone Kristīne, kura bija solījusies par mums parūpētis, ņēmās mani mazgāt, un uz vairākām stundām aizmirsa lielajā ūdens kubulā. Vakaros viņa reizēm dziedāja, un, kad nonāca pie "Saulīt tecēj tecēdama", raudājām mēs abas.

Kad sanatorijas laiks gāja uz beigām, māte aicināja aizbraukt uz Vaiņodi un mazliet apskatīt Lejaskurzemi. Viņa bija sarakstījusies ar vecajiem paziņām, un mūs gaidīja Bārtas Birzniekos, kur viņa savulaik bija cīnījusies ar vecajām ābelēm. Saimnieka gan paša nebūšot mājās, jo viņš darbojoties ar politiku Rīgā, taču saimnieces — gan vecā, gan jaunā — gaidīt gaidot. Un tā nu mēs posāmies ceļā. No garā brauciena, no Vaiņodes atceros vien lielos sanatorijas vārtus, ēnainu aleju un kādu jaunu Aglonas mūķenīti, kas bija man iztamborējusi baltu, augstu mežģīņu krādziņu piemiņai un mūža svētībai.

Tad mēs devāmies uz ciemiem, vesti ar Birznieku dižajiem zirgiem. Mani sagaidīja Birznieku bērni, un drīz jau mēs rotaļājāmies milzīgā, augusta smaržu pilnā ābeļdārzā. Vairākas dienas vecāki staigāja kopā ar saimnieci un priecājās par visiem tiem jaunievedumiem, kurus bija sarūpējis Birznieku Jānis, domādams gan par savas sētas, gan par Latvijas lauksaimnieku iespējām, bet pār bērniem savu aci turēja nomodā Birznieku vecāmāte. Padruknu, mīlīgu lauku sievas stāvu, viņa kā ripojošs dzijas kamoliņš allaž uznira mūsu takās, un reizēm arī no viņas varēja dzirdēt ko līdzīgu manas mātes daudzinātājam: "Pakac, meit, man to ķocīti!"

Pieaugušo gaitas bērnus gan īpaši nevilināja. Pa ausu galam dzirdēju, ka vecāmāte esot brīnišķīga cimdu adītāja un viņas austie galdauti Birzniekos klāti visos lielajos godos. Vien atmiņā palicis, ka reiz, ieejot lielajā viesistabā, mana māte un saimniece apstājās pie milzum gara ēdamgalda un smejot sāka stāstīt par viesībām, kas te tikušas sarīkotas Rīgas smalkajiem kungiem. Jau uzklāts rakstainais vecāsmātes galdauts, sagrieztas gaļas šķēles, rasoli un salāti, iededzināta lielā petrolejas lampa un gaidīti pirmie ciemiņi, bet nelaime jau parasti nāk klusām — kad klājējas priecīgas atgriezušās pārlūkot savu lolojumu, atklājusies visdrūmākā aina — lielā lampa sākusi kūpēt, un galds pārklājies ar sodrēju kārtu. Sievām nolaidušās rokas un asaras sakāpušas acīs. Tad sākusi rīkoties mana māte: atrāvusi vaļā visus logus un durvis, kalpones žigli metušās spodrināt galda piederumus, apgriezt mazāk apkvēpušos sacepumus uz otru pusi un uzmanīgi uz otru pusi apgriezušas arī garo galdautu. Kad pie vārtiem bijuši dzirdami pirmie braucēji, viesistaba atkal atguvusi sākotnējo spožumu un saimnieces smaidījušas, kā tas saimniecēm pieklājas.

Kad bijām atgriezušies Jēkabpilī un posāmies Ziemassvētkiem no Bārtas pienāca paliela kaste, kas smaržoja pēc āboliem. Un patiešām tur arī bija āboli, bet virs āboliem, čaukstošā papīrā ietīti — trīs cimdu pāri — dubultnieki. Vecmāmiņas darbs. Jau pēc lieluma vien varēja just, kam tie domāti. Mazie, melnu pamatu, sarkanzaļām, rozīšu rindām bija mani. Lielie, stingrie, tāpat ar sarkanu, melnu un zaļu rakstu — tētim. Bet mātei bija visskaistākie — kā pelēksarmota ziemas diena, kad baltas un palsas nokrāsu rindas mijas ar sniega un sarmas neskartiem melniem robiņiem, kuriem pie pamatnes vietvietām kvēlo koši sarkanu liesmiņu mēlītes. Cimdi bija velkami labu gabalu pāri piedurknes galam, gandrīz līdz elkonim, kur košo rakstu noslēdza pelēkbaltas cilpiņas kas pat mētelim piešķīra neparastu cēlumu.

Es savējos cimdus novalkāju ātri. Māte savējos taupīja — varbūt tāpēc, ka sākās lielās politiskās pārvērtības un karš, un nelikās piedienīgi staigāt tik krašņā rotā. Bet tētis — kā jau ekonomists — laikam turējās pie principa: "Labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumoss, kas pataupīts." Tā nu divi cimdu pāri pieredzēja gan padomju, ka vācu laikus un bēgļu gaitās aizceļoja līdz pat Kurzemes katlam. Tos pārcilājot, kad no vienas pajumtes jāpošas uz citu, allaž pieminējām Birznieku ļaudis — maz ticams, ka senā dzimta nebūtu posta skarta...

Mātes cimdiem valkāšanas kārta pienāca, kad es jau studēju un laiku pa laikam gribēju pagreznoties. Cimdi nodzīvoja savu mūžu, draudzeņu un puišu apbrīnoti. Tēva cimdi palika mantojumā manam vīram. Bet arī tas ir mācīts ekonomists, kas turas pie principa: "Labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumoss, kas pataupīts." Un tā nu vīriešu cimdu pāris ilgus gadus nogulēja skapī, sargāts no kodēm ar avīzēm, ziepju gabaliņiem — un pamazām aizmirsts.

Kas zina, cik ilgi tas būtu gulējis, ja "Latvijas Vēstnesī" neparādījies raksts "Jāņa Birznieka laiks. Pēdējais zemkopības ministrs". Es lasīju un nodrebēju — tik spēji acu priekšā iznira Lejaskurzemes tālie ciemi, mātes balss, stāstot par ķocīti, rakstainu galdautu plašā viesistabā, milzīgs, briestošiem āboliem pārbagāts dārzs un vecāsmātes līdzsvarotā, kā kamolītis ritošā gaita pār sētu... Bet vēsturnieka Riharda Treija apcere deva atbildi arī par saimnieku likteni: "1955.gadā, atbrīvots no Intas spaidu darbu nometnes, Birznieks aizbrauca pie sievas uz Krasnojarskas apgabala Novoselovas ciemu, kur tā paša gada 5.oktobrī šķīrās no dzīves..."

Es atvēru drēbju skapi. Pašā apakšējā atvilktnē, ietīti nodzeltējušās stagnācijas laiku avīzēs, staroja cimdi. Kā vakar adīti. Sešdesmit gadu... Divas paaudzes, kas tā vai citādi bija saistītas ar trim cimdu pāriem, skarbos pasaules vējos bija izdzīvojušas savus mūžus, un trešā jau vērās pret rietu. Bet cimdi glabāja nebālējušās krāsas. Sarkans, melns, zaļš... Sarkans, melns, zaļš.

Saulcerīte Viese —

"Latvijas Vēstnesim"

Par pulksteņiem, kam piparkūku garša, un laiku — pēc Griničas

Tai dienā, kad bibliotēkā — mākslas salonā "Vecrīga" Helga Melnbārde–Krisberga aicināja uz savu darbu izstādi "Vizuālā degustācija", Vecrīgas ieliņās virpuļoja sniegputenis. Tā vien šķita, ka māksliniece pati to pasūtījusi. Jo pārsteigt jau viņai ir paticis allaž. Māksliniece saka, ka Vecpilsētā esot samīlējusies jau no laika gala un Ziemassvētku laikā atnākot uz šejieni vienmēr. Bet uzaicinājums sarīkot salonā savu darbu izstādi viņai esot kā Ziemassvētku dāvana.

Māksliniecei bijušas jau daudzas lielākas vai mazākas izstādes. Savulaik Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā skatījām lielu viņas personālizstādi "Patvērums". Salonā "Vecrīga" bijusi viņas apgleznoto šķīvju izstāde "Manas katedrāles". Vēl ne tik sen tepat varēja skatīt arī izstādi "Vai Rīga gatava?", kuras autori bija mākslinieces jau gadsimta ceturksni vadītās Tautas lietišķās mākslas studijas dalībnieki. Ne reizi vien esam apbrīnojuši Helgas Melnbārdes–Krisbergas fantastiski apgleznotos šķīvjus un no māla izmīcītos brīnumus. Taču šoreiz...

Šoreiz māksliniece mīcījusi dažādas konsistences un dažādas receptūras piparkūku mīklas. Kombinējusi tās, panākot vienreizēju efektu. Arī mīklas cepšanas process bijis atšķirīgs. Kādu daļiņu nācies arī īpaši piededzināt. ("Jo virs Doma baznīcas bija vajadzīgas naksnīgas debesis," saka māksliniece.)

Izstādīto darbu efekts ir patiešām pārsteidzošs. Pie lieliem baltiem šķīvjiem pakarinātie piparkūku nami ir atpazīstami — te ir Vecrīga, te ir Doma baznīca... Ar logiem un apsnigušiem (ar cukura sniegu) jumtiem. Ar torņiem un naksnīgām debesīm. Viss ir veidots ar mīlestību un skrupulozu precizitāti.

Vēl vairāk par Vecrīgas namiem izstādē pārsteidz piparkūku mīklas pulksteņi, kuri skaita stundas, rādot precīzu laiku. Nudien, šķiet prātam neaptverami un jāteic, ka uz to laikam ir spējīga tikai Helga Melnbārde–Krisberga. "Mīklu vajadzēja noregulēt tā, lai tajā iestrādātu pulksteņa mehānismu," viņa saka. Un piebilst: "To var dabūt gatavu tikai trakie!"

Izstādes ideja esot piedzimusi, sēžot pie kafijas tases "Jautrajā maizniekā". Tad radusies doma parotaļāties ar mīklu. Jo galu galā darbošanās ar mīklu esot uvertīra darbam ar mālu. "Man tā vien gribas šo mīklas mākslu paturpināt," saka māksliniece. "Pašlaik kārtoju savu jauno grāmatu "Keramika maziem un lieliem", kuras pirmā nodaļa acīmredzot būs veltīta darbam ar mīklu. Tas viss taču ir ļoti ciešā saistībā."

Apjūsmojot piparkūku mīklas namus un pulksteņus, kāds ieminējās, ka mākslas vēsture, šķiet, līdzīgu izstādi vēl nav pieredzējusi. Arī Ginesa rekordu grāmatā tādas noteikti neesot.

Ziemassvētku noskaņā patiešām der aiziet līdz Pils ielai 18, Vecrīgā, lai pārliecinātos: piparkūku pulksteņi rāda pareizu laiku. Un arī piparkūku nami ir gandrīz kā īsti. Lai sajustu Helgas Melnbārdes–Krisbergas darbiem piemītošo īpašo auru. Lai "Vecrīgā" redzētu Vecrīgu miniatūrā.

Armīda Priedīte

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"