Ziemassvētku vakarā.

Ja bitītes daiļi dzied,

Tad būs silta vasariņa.

Saimniekam Ziemassvētku naktī jānoslēpjas stallī, lai dzirdētu, ko runā lopiņi. Tajā naktī viņi neguļ un sarunājas cilvēku valodā.

Šie tautas ticējumi skaidro gadskārtu norises dabā.

Gaismas un siltuma daudzums, ko saņem Zeme mūsu pasaules daļā, vairs nesamazinās. Vairākas dienas Saule stāv uz vietas. Tad! Ar katru nākamo dienu diennakts kļūst gaišāka, saule pusdienas laikā spīd augstāk debesīs...

Pārmaiņas Zemes kustībā pasaules telpā.

Tas ir notikums! Pienākot vairāk Saules sūtītajam starojumam, mainās arī gaisa sastāvs. Daļu no pārmaiņām uztveram ar savām sajūtām, ko saucam par garastāvokli, noskaņojumu, darbaprieku.

Darbaprieks, garastāvoklis ir mūsu tiešā saikne ar Dabas spēkiem, norisēm gaisā un Visumā.

Sākas jauns Saules gads!

Daba. Dabas Mātes istaba pusgadu kļūs pilnāka. Ar gaismu, ar skaņu, ar radībām.

Dabaspētnieks aicina ieklausīties.

Ziemassvētkos iedziedas zīlītes, dzilnīši, sāk bungot dzeņi. Putni jūt to brīdi, kad iesākas pavasaris. Sākumā, pirmajās dienās, dziesmiņa ir īsa, dažas skaņas. Tā jau ir pavasara ieskaņa. Dzilnīši ir runīgāki, dzirdamāki. Šo nelielo zilgano putniņu balsis ir skanīgākas. Dzilnīši vienīgie pa koka stumbru kāpelē ar galvu uz leju. Iedziedas meža pūces. Divus gadus pēc kārtas pūču ūjinošie saucieni ieskanējās tajā dienā, kad tā kļuva par vienu minūti garāka. Citreiz dažas dienas vēlāk. Drīz pavasara skaņas kuplina mūsu lielākā pūce — ūpis: "Ūū—hūū ..... uūū..."

Dzenis savas jūtas vēsta mūzikā. Ātri knābja sitieni pa sausu un cietu koka zaru piepilda plašu apkārtni ar ziņu. Tāpat sazinās tālās zemēs mūža mežu ļaudis.

Mūsu ausīm un sapratnei tas ir troksnis kā tarkšķis, kā mazo bundziņu "nobērts".

Putns ar to pasaka daudz par sevi, jo pieklājības likumi dabā tā liek darīt.

Tūlīt pēc Ziemassvētkiem var redzēt kādu telpā lidojošu kukaini, cits redzams sniegā. Sāk dīgt sēkliņas.

Pūti, pūti, ziemelīti,

Ziemassvētku vakarā.

Klētī pūti miežus, rudzus,

Stallī bērus kumeliņus.

Senākie un lielākie daudzu tautu svētki Ziemeļu puslodē. Vienīgie, kuri latviešu tautā saukti par svētkiem; citas ir gadskārtu svinamās dienas vai laiki. Šo brīdi pamanīja un varēja pamanīt pirmo no visām gadskārtu norisēm. Mūsu tauta Ziemassvētkus bieži piemin kopā ar Lielo dienu. Lieldienās diena kļūst garāka par nakti. Arī to izsenis kupli svinēja.

Kam tie svēti svētki nāca,

Kam tā liela Liela diena?

Svētkos sedzu lielu saktu,

Vairāk zelta, ne sudraba:

Lieldien jozu lielu jostu.

Vairāk diega, ne dzīparu.

Ziemassvētki, Liela diena.

Tie Dievam dārgi laiki;

Ziemassvētki bluķi vilka;

Liela diena šūpli kāra.

Ziemassvētku vissenākā būtība ir gaismas daudzinājums. Svētku vārds saistāms ar "svēts", kas apzīmēja gaišumu, baltumu.

No saknes "div" radies vārds "Dievs". "Div" — debesis, arī "spīdēt". Lietuviešu — Dievas", latīņu — "Deus", prūšu — "Deivas", sanskrita — "Dyaus".

Mūsu un kaimiņu tautu senākos sacerējumos minēts, ka Ziemassvētkos Dievs piedzimis. Ilgi gaidītā gaisma atnākusi, atdzimusi.

Sen gaidīju, nu atnāca

Tie bagāti Ziemassvētki.

Ziemas saulgrieži.

Ziemassvētkus gaida šodien,

gaidīja senatnē.

Ziemassvētki namu slauka,

Visus traukus cilādami.

Ziemassvētkus gaidīdamis,

Lastēm daru alutiņu:

Ziemassvētku trīs naksniņas

Visas grib līksmoties.

Ziemassvētku svinēšana notika trīs vai četras dienas, sākot ar brīdi, kad Saule vairs zemāk neslīdēja. To dzimtas reizēm izkārtoja pēc darāmiem darbiem vai nedēļas dienām.

Svētku gaidīšanai, tāpat kā svinēšanai, ir senas tradīcijas.

Telpu rotāšanai no diegiem un salmiem rada dažāda lieluma pakarus — puzurus vai ķistus. No koka vai olu čaumalām darina putnu atveidus. Ja piekārtie greznojumi lēni griežas, tad ir labi, ja tie ir nekustīgi, tad telpā atrodas kāds ļaunums.

Simtiem cepu kukulīšu,

Ziemassvētkus gaidīdama:

Simtiem nāca danču bērnu

Ziemassvētku vakarā.

Ķekatas, dancošana, dziedāšana, ugunskuri, bluķa vilkšana, iešana no mājas uz māju — daļa no svētku norises.

Trīs dieniņas, trīs naksniņas

Man kājiņas nenoautas.

Saredzējās kaimiņi, satikās puiši un meitas. Mācījās dziesmas, rotaļas, masku gatavošanu.

Kādā no vakariem velk bluķi un pēc tam to sadedzina. Īsts bluķis ir ozola klucis, ko virvē iesietu velk ap ēkām, pa laukiem, lai tajā krātos viss gada ļaunums, neveiksmes, un citu skaudība. Bluķi var vilkt no mājas uz māju laukos vai pilsētiņā. Izvēlas arī vieglākus bluķus. Pēc staigāšanas ar vēlējumiem visam ļaunumam sadegt to ieveļ ugunskurā. Var dziedāt, var klusēt, dejot, teikt vēlējumus atkarībā no rituāla dalībnieku prasmes un spējām.

Ķekatas, čigāni, budēļi vairāk rūp jauniem, bet kādu vajag, kas zina izrīcības, sakāmo vai dziedamo. Izsenis maskām bija katrai sava sūtība. Dzērve — gudrība, lācis — lēnīgums, arī spēks, kaza — labie tikumi, zaķis — bailes ... u.c.

Dievs dod rītu labu laiku,

Tad es iešu sigānos.

Jā, sigānos. Sigāt — staigāt, klejot. Vārds bija zināms pirms Ziemeļindijas tautiņas "tchighianes" ienākšanas Latvijā. Latviskoti — čigāni.

Iesim bērni čigānos

Ziemassvētku vakarā!

Katrā novadā, katrā tūkstošgadē, simtgadē kaut ko darīja savādāk, bet kopīgais — svinēja Ziemassvētkus.

Tālu no citiem dzīvojošie, siltumu gribošie mājās ņēmās ap bagātīgo tautas zīlēšanas pūru. Pat miegu neizgulējušo gaili nesa gaišā istabā un nostādināja plāna vidū. Priecīgs bija tas aplī sēdošais vai stāvošais cilvēks, pie kura priekšā nobērtās graudu kaudzītes agrais dziedonis pienāca.

Lēja vasku un svinu ūdenī, skaitīja sētas mietus. Puiši klauvēja pie cūku kūts durtiņām. Ja ierukšķējās — un pēc iespējas laipni — cūkumāte, tad būs laipna saimniece nākamajā gadā vai tāda pati sievasmāte.

Zīlēja sendienās un zīlē tagad. Puiši un meitas. Pagalmā, kūtī, istabā. Derīgi vecie paņēmieni un no jauna izdomātie. Visam reiz bijis sākums.

Nāc, māsiņa, ciemoties

Ziemassvētku vakarā:

Būs pupiņas, būs zirnīši,

Būs cūciņas šņukurītis.

Izkults, samalts. Pildīti apcirkņi un pagrabi, nobaroti rukši. Tāpēc:

Sen gaidīju, nu atnāca

Tie bagāti Ziemassvētki.

Eglīte ar svecītēm ir pēdējo gadsimtu ieguvums. Var pietikt ar egles zaru vai klucī iestiprinātām svecēm, ar svečturi. Visur palīdz izdoma.

Daudzstāvu mājā, dzīvoklī virs koku galotnēm, var svinēt tāpat kā "uz zemēm". Grūdeni, koču vai ķūķi, pīrāgus, zirņus, plāceņus, zirņu pikas var "uzburt" ikvienā virtuvē.

Uz pannas apgrauzdē grūbas, ber katlā, virsū ar sīpolu saceptus speķa gabaliņus, tā vairākās kārtās, klāt karstu ūdeni, sautē, un ķūķis rokā!

Tāpat gatavo grūdeni no cūkas pusgalvas, grūbām un kartupeļiem un ūdens. Ja pievienos čipsus, ādažnieki tik priecāsies.

Gauši nāca, drīz aizgāja

Tie bagāti Ziemassvētki:

Trīs dieniņas, trīs naksniņas —

Iet pār kalnu dziedādami.

Tādi ir latviskie Ziemassvētki.

Latvijā šīs dienas — Saulgriežus — sagaida un aizvada dažādi.

Pareizticīgie, t.i., austrumu vai grieķu katoļi, baudīs brīvdienas vai priecāsies par gaismu, Bībeles pētnieki un Jehoves liecinieki — "nekā" vai kā saulgriežus, jo Bībelē par šo laiku nekas neesot teikts. Jehoves dēls Jēzus, jūdu ķēniņš, kāda vīra jaunavīgajai sievai piedzimis rudens pusē, kad aitas vēl ganījušās un gani varējuši lūkoties zvaigznēs.

Rietumu katoļi — pateicībā par uzņemšanu Romas valsts reliģijā — romiešu svinētajos Saulgriežos piedāvāja ievietot Jēzus dzimšanu. Šo risinājumu vēlāk piedāvāja arī mūsu senčiem.

Lai aug kāļi, kāpostiņi

Apaļām galviņām,

Zīmassvātki proguojušy, koļoduo, koļoduo!

kod mes cytu sagaidēsim, koļoduo, koļoduo!

Jānis Brikmanis,

— "Latvijas Vēstnesim"