No kurienes mēs nākam un kurp ejam

Dr. habil. oec. Jānis Porietis - "Latvijas Vēstnesim"

Padomju perioda ekonomiskā pētniecība Latvijā

Totalitārā ekonomika bija neefektīva un tās humanitārās zinātnes - beztiesīgas. Ideoloģiskie saimnieki stingri raudzījās, lai zinātniskie meklējumi paliktu uzticīgi "sociālistiskajām vērtībām". Tā bija sīku patiesību, lielu maldu un melu spēle.

Labākie ikvienas teorijas pareizuma tiesneši ir prakse un laiks. Tāpēc labākie panākumi jebkuras zinātnes attīstībā ir iegūstami tad, ja šos tiesnešus pieaicina paši jauno teoriju un ideju autori. Taču tas no autora prasa ļoti paškritisku pieeju, kādu var nodrošināt tikai demokrātiska sabiedrība ar tās plašajām informācijas apmaiņas un atšķirīgu viedokļu izteikšanas iespējām. Unitārā komandadministratīvā valstī un tās sabiedrībā šādi apstākļi netiek nodrošināti.

No teiktā izriet šādi secinājumi.

Pirmais. Tāpat kā visā bijušajā Savienībā, arī mūsu Latvijā padomju periodā ekonomiskā teorija ļoti lielā mērā veidojās centralizēti, bija unificēta satura un atgriezeniski maz saistīta ar tās īstenošanas rezultātā gūto pieredzi.

Otrais. Zinātniekiem būs vajadzīgi gadi, lai objektīvi izvērtētu padomju periodā Latvijā darbojošos tautsaimnieku devumu ekonomikas teorijā.

Trešais. Kardināli mainot saimniekošānas sistēmu un pārejot uz tirgus ekonomiku, ir vispusīgi un kritiski jāizvērtē kādreizējie teorētiskie secinājumi. Sevišķi tas nepieciešams jauno tautsaimnieku gatavošanas procesā, jo jaunās paaudzes attieksme pret vēsturi ir īpaši kritiska.

Protams, nav iespējams jau šodien sniegt pietiekami objektīvu analīzi un kritiku par Latvijas padomju perioda tautsaimnieku darbību. Var tikai izteikt dažus apsvērumus par šīs teorijas pašiem dogmatiskākajiem postulātiem, no kuriem mums, ekonomikas zinātnes teorētiķiem, kā augstskolu mācībspēkiem bija jāvadās. Taču arī tādos apstākļos, konkrēto valsts ekonomisko situāciju skaidrojot, varējām savus studentus orientēt kritiskas, analītiskas domāšanas virzienā.

Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē pēckara perioda sākumā darbojās tādi Latvijas Republikā izglītību ieguvušie mācību spēki kā Eduards Balodis, Eduards Šīrons, Kārlis Bērziņš, Kārlis Andžāns, Roberts Roze, Rūdolfs Lindenbergs, Benjāmiņš Treijs. Padomju drošības struktūru sevišķi mundri uzmanīti, viņi tomēr pamanījās mūs pasargāt no tādas vulgāras apoloģētikas kā ekonomikas reālo faktu ignorēšana vai arī uz to analīzes balstīto secinājumu pilnīga pakļaušana totalitārajai politikai. Liels paldies viņiem par to.

Kādas sociālistiskās ekonomikas teorētiskās dogmas mūsu sabiedrībai, pēc manām domām, ir nodarījušas vislielāko ļaunumu?

Viena no tām ir tēze, ka ražošanai sabiedrībā piederot primāts. Tā tika izsecināta no tāda elementāra nosacījuma, ka, protams, nevar patērēt to, kas nav saražots, taču vairāk vai mazāk ignorējot to, ka civilizētā sabiedrībā ražošana kalpo cilvēkam un nevis otrādi.

Rezultātā cilvēki tika padarīti par ražošanas piedēkļiem, tās skrūvītēm. Un tas notika, propagandā skanot lozungam "Viss cilvēkam. Viss cilvēka labā".

Paši lielākie negatīvie rezultāti, kurus radīja dogma par ražošanas primātu, bija šādi.

Pirmais. Ražošana kvantitatīvi tika attīstīta par katru cenu, nerēķinoties ar tās kvalitatīvo pusi, izmaksām, derīgumu, dizainu, vides piesārņošanu.

Otrais. Sociālā un kultūras sfēra tika attīstīta pēc atlikuma principa un tātad arvien atpalika. Diemžēl arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mēs šai ziņā nekur tālāk neesam tikuši.

Trešais. Ignorēta tika socioloģisko pētījumu nozīme. Uz tiem vēl 50. gados partijas ideologi raudzījās ar lielām aizdomām, kā uz tādiem, kuri padomju iekārtā neesot vajadzīgi.

Dogmatiski tika traktētas arī proporcijas starp ražošanas līdzekļu un patēriņa priekšmetu ražošanas attīstību. Tika absolutizēta ražošanas līdzekļu straujākas attīstības nepieciešamība. Šīs dogmas īstenošana noveda pie šādiem negatīviem rezultātiem.

Pirmais. Izšķērdīgi, nesaimnieciski tika izmantoti dabas resursi, turklāt arvien vairāk piesārņojot vidi.

Otrais. Hipertrofēti tika forsēti smagās rūpniecības attīstības tempi, novārtā atstājot lauksaimniecības produkciju pārstrādājošās nozares, vieglo rūpniecību, kā arī ražošanas un sociālo infrastruktūru.

Trešais. Ieskaņojās uzņēmumu gigantomānija, turklāt nicīgi vērtējot sīko un vidējo uzņēmumu amatniecības un individuālā darba lomu.

Uz tautsaimniecību un cilvēku psiholoģiju destruktīvi iedarbojās arī dogma, ka sabiedriskais īpašums jau apriori esot neatkarīgs no sociālekonomiskajiem apstākļiem un tādējādi vienmēr augstu efektīvs un progresu veicinošs.

Pie tam arī sabiedriskotības pakāpes vērtēšanā dominēja nevis kvalitatīvie kritēriji (proti, cik lētu un kvalitatīvi galarezultātu saņem patērētājs), bet gan pašas ražošanas apjoms, tādējādi cilvēku kā ražotāju vēl vairāk faktiski attālinot no viņa kā ražošanas līdzekļu šķietamā līdzīpašnieka, par kādu ražotājs tā arī nejutās.

Sabiedriskā īpašuma (vispirmām kārtām valsts īpašuma) glorificēšana, kas bija savienota ar ideoloģisku un administratīvu neiecietību pret jebkura veica individuālo, privāto īpašumu, noveda pie šādiem negatīviem rezultātiem.

Pirmais. Pastāvēja nevērīga un pašnoliedzoša attieksme pret sadales attiecībām. Tās izpausme bija īpaša piesardzība pret jebkuru iespēju ļaut strādātājiem vairāk nopelnīt. Šāda piesardzība nemazinājās pat tad, ja viņš tiešām bija strādājis vairāk un labāk.

Otrais. Sabiedrības uzskatos iesakņojās noliedzoša, negatīva attieksme pret maiņas attiecībām. Tirgus attiecības tika uzskatītas par tālākās nākotnes skatījumā nevēlamu, kaut arī pagaidām pieciešamu parādību.

Trešais. Stingri tika iegrožota naudas apgrozība, izveidojot administratīvi cieši noteiktus rāmjus skaidrās un bezskaidrās naudas plūsmām, nevis ļaujot pašiem darījuma partneriem izvēlēties viņiem parocīgāko savstarpējās noreķināšanās formu.

No visām iepriekš aplūkotajām ekonomiskajām dogmām izrietēja nevērība pret cilvēku subjaktīvajām ekonomiskajām interesēm kā viņu darbības motivācijas pamatu konkrētajos objektīvajos sociālekonomiskajos apstākļos. Tas savukārt radīja jau minēto ignorējošo attieksmi pret aptaujām, anketēšanu.

Sabiedriskās domas pētīšanas līmenis ir viens no demokrātijas attīstības pakāpes rādītājiem. Pirmie daudzmaz nozīmīgākie pētījumi šai jomā Latvijā padomju periodā parādījās 60. gadu otrajā pusē. Tādi tika veikti Centrālajā statistikas pārvaldē, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un arī Latvijas Universitātē Politekonomikas (tagad Ekonomikas teorijas) katedrā.

Latvijas Universitātes Politekonomijas katedrā jau 60. gadu otrajā pusē ar anketēšanu pētījām, kā studenti vērtē savu mācībspēku darbu. Diemžēl šis pasākums neguva vajadzīgo atbalstu un uz vairākiem gadu desmitiem tika aizmirsts. Tika pētīta arī strādnieku reālā materiālā ieinteresētība darbā. Plašus pētījumus veicām, ar anketēšanu izpētot Latvijas lauku iedzīvotāju migrācijas cēloņus, kā arī viņu domas par lauku ciematu veidošanu.

Šai nolūkā 70. gadu sākumā visos republikas rajonos aptaujāti tika 3659 lauku cilvēki, un tā rezultātā tika noskaidrots, ka 42% viensētās dzīvojošo respondentu nevēlas tās atstāt. Uz ciematiem vēlējās pārcelties 37% viensētnieku, pilsēta vilināja 8%, cits rajons vai saimniecība - 5%. Šai jautājumā nevēlējās izteikties 8% aptaujāto laucienieku.

Šī anketēšana parādīja arī to, ka 78% jeb gandrīz četras piektdaļas aptaujāto lauku iedzīvotāju vēlas dzīvot vienģimenes mājās un tikai katrs piektais - vairākdzīvokļu vai arī vairākstāvu ēkās.

Aptaujas rezultātu publicēšana palīdzēja kliedēt to nepamatoto eiforiju, kāda tai laikā attiecībā uz ciematu veidošanu bija gan toreizējai republikas vadībai, gan arī mums, zinātniekiem, šo pētījumu sākot.

Pārejot uz tirgus ekonomiku, ļoti svarīgas ir ar privatizāciju saistītās problēmas. Arī to risināšanā ļoti svarīgi ir uzzināt pašu iedzīvotāju domas. Lai tās noskaidrotu, 90. gadu sākumā šā raksta autors kopā ar saviem studentiem anketēja Rīgas pilsētas tirdzniecībā nodarbinātos darbiniekus. Šai nolūkā 7 universālveikalu, 14 pārtikas un 27 rūpniecības preču veikalu darbiniekiem izdalījām 100 aptaujas anketas. Atpakaļ saņēmām 90 aizpildītas anketas.

Veikalus, kuros respondenti strādāja, savā īpašumā vēlējās iegūt 61% no viņiem, nevēlējās 11%, nebija izšķīrušies 28%.

To īpatsvars, kuri vēlējās veikalu dabūt savā īpašumā, augstākais izrādījās veikalu vadītāju (65%), 21 līdz 30 gadus veco (70%), krievu (65%) un vidējā lieluma veikalu darbinieku (77%) vidū.

Kā galveno motīvu veikala pirkšanai 86% aptaujāto norādīja vēlmi kļūt patstāvīgākiem savā darbībā. Otrajā vietā bija minēta vēlme palielināt savus ienākumus. Uz to bija norādījis katrs desmitais no aptaujātiem.

No tiem respondentiem, kuri nevēlējās pārņemt veikalu savā īpašumā, 94% minēja tā pirkšanai nepieciešamās naudas trūkumu, bet 4% - veikala vadīšanai nepieciešamo zināšanu trūkumu.

Gadījumā, ja veikals aptaujātajiem tā darbiniekiem tiktu nodots uz valdības izsniegta sertifikāta pamata, 97% no viņiem to arī vēlētos paturēt savā īpašumā. Tikai 3% aptaujāto bija noskaņoti šādā veidā iegūto īpašumu pārdot citām personām.

Sevišķi lielu ļaunumu dogmatiskās domāšanas gadu desmiti nodarījuši dabai, apkārtējai videi. Milzīgo lopkopības kompleksu veidošana, nelīdzsvarotas un pārmērīgas minerālmēslu devas, ar kurām aizstāja kūtsmēslus, neprasmīgā ražošanas atkritumu un atlikumu utilizācija un daudzos gadījumos pat tās izpalikšana mūs pamazām pieradinājusi pie nesakoptības, augsnes, ūdeņu un gaisa piesārņotības un kopumā pie vides vispārējās degradācijas.

Samierināšanos ar to vēl vairāk pastiprinājusi sabiedriskā īpašuma attiecību radītā bezatbildība un noliedzošā attieksme pret Rietumeiropas, ASV, Kanādas un citu valstu zinātnieku pamatoto trauksmi, brīdinājumiem un dabas aizsardzības pasākumiem.

Tādējādi toreizējā komunistiskā ideoloģija arī šai gadījumā kavējusi cilvēka, dabas, zinātnes un tehnikas attīstības procesu saskaņošanu un optimizēšanu. Iespējams, ka visgrūtākais uzdevums būs mūsu ekoloģiskās domāšanas( vai, pareizāk sakot, nedomāšanas) pāraudzināšana.

Plašs darbalauks mūs, tautsaimniekus, gaida arī ekoloģiskās nevērības radīto ekonomisko zaudējumu izvērtēšanā, kur diemžēl ir sperti tikai paši pirmie soļi. Vienmēr derētu atcerēties, ka nākamo paaudžu ļaudis, izvērtējot mūsu šodienas darbību, tāpat prasīgi jautās, kādi tad mēs esam bijuši saimniekotāji.

Padomju perioda mantojums Latvijā

Deportāciju un Otrā pasaules kara laikā Latvijas iedzīvotāju skaits bija ievērojami samazinājies. Ražošanas papmatfondi, kā arī dzīvojamo ēku fonds turpretī bija cietuši salīdzinoši daudz mazāk. Tāpēc arī Rīgā un dažās citās republikas lielākajās pilsētās trūka darbaspēka, kurš tā rezultātā ieplūda ne tikai no laukiem, bet arī no tuvākajām kaimiņu republikām - Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas u.c.

Pakāpeniski, pieplūstot arvien vairāk un vairāk jaunam darbaspēkam, mainījās situācijas republikā un jo īpaši tās galvaspilsētā Rīgā. Uzrbanizācija sāka strauji paplašināties galvenokārt uz jaunu darbavietu radīšanas bāzes, un - mazākā mērā - uz jau esošo darbavietu modernizācijas bāzes. Tāpēc arī Latvijā padomju varas periodā bija nozares, piemēram, vieglā rūpniecībā un dažas citas, kurās ražošanas pamatfondu lielākā daļa jau bija ne vien morāli, bet arī fiziski neglābjami novecojusi.

Lai iegūtu priekšstatu par ražošanā ieguldīto resursu un to atdeves samēriem, aplūkosim Padomju Latvijas tautas saimniecības attīstību laikā no 1960. līdz 1985. gadam.

Visos rādītājos 1960. gada līmenis tiek pieņemts par 100, salīdzinot to pieaugumu Latvijā ar visu Padomju Savienību. Salīdzinot gan jāievēro, ka PSRS rādītājus, protams, ietekmēja arī Latvijas tautas saimniecības devums, kura šai laikā bija iekļauta Padomju Savienības sastāvā. Taču, ievērojot to, ka mūsu republikas ražošanas pamatfondi bija tikai apmēram viens procents no to apjoma visā PSRS, salīdzinājumu var uzskatīt par pietiekami korektu.

No 1. tabulas redzams, ka gan kapitālieguldījumu, gan arī ekspluatācijā nodoto pamatfondu pieauguma tempi Latvijā aplūkojamā gadsimta ceturksnī bija ievērojami apsteiguši šos rādītājus visas PSRS mērogā.

Tas gan bija nodrošinājis Latvijai arī straujākus darba ražīguma pieauguma tempus nekā caurmērā visā Padomju Savienībā, taču, relatīvi vērtējot, ne tik straujus kā visā PSRS, ja iegūtie rezultāti tiek salīdzināti ar resursu ieguldījumu.

Par to liecina šāds salīdzinājums. Pieņemot PSRS pieauguma tempus par vienu vienību, Latvijai tie attiecīgi bija kapitālieguldījumiem - 1,21; ekspluatācijā nodotajiem pamatfondiem - pat 1,26; turpretī darba ražīguma pieaugumam - tikai 1,08. Tas nozīmē, ka no darba ražīguma viedokļa Latvijā kapitālieguldījumi un jaunu ražošanas pamatfondu izveidošana ir bijusi ievērojami mazāk efektīva nekā visā PSRS, vidēji rēķinot. Vēl mazāk efektīvi šie procesi mūsu republikā ir bijuši no tautas patēriņa preču pieauguma viedokļa.

Par to var pārliecināties, salīdzinot ražošanas līdzekļu (A grupa) un patēriņa priekšmetu (B grupa) ražošanas apjoma pieauguma tempus Latvijā ar šai ziņā Padomju Savienībā sasniegto. Tad var redzēt, ka ražošanas līdzekļu ražošanas palielināšanās Latvijā krietni vien apsteigusi šī rādītāja pieauguma tempu visā Savienībā. Turpretī tautas patēriņa preču ražošanas temps Latvijā ir bijis ievērojami mazāks nekā kopumā visā Padomju Savienībā.

Salīdzinājumā ar visu Padomju Savienību gausāki ir bijuši arī Latvijas lauksaimniecības pieauguma tempi. Turklāt šai nozarē neatbilstība starp izmantoto resursu, darba ražīguma, darba samaksas un lauksaimniecības produkcijas pieauguma tempiem ir bijusi sevišķi nelabvēlīga.

Turpmāk - vēl

1.tabula

1985. gadā sasniegtais pieaugums