Augstākās izglītības padome sadarbībā ar Latvijas Studentu apvienību rīkoja atklāto diskusiju "Augstskola. Students. Darba devējs." Tika spriests par to, kas studentam jāapgūst, lai iegūtu labu darbu, kādai jābūt studiju nozaru dinamikai tuvākā nākotnē un kāda ir darba devēju saikne ar augstskolām un studentiem. Augstskolu viedokli pārstāvēja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža, Pieaugušo izglītības apvienības pārstāvis Toms Urdre, darba devēju intereses pauda "International Trendsetters" speciāliste Signe Kurga, uzņēmuma "Statoil" kredītkaršu daļas eksperte Dace Lockiņa, bet atziņas par studentu vajadzībām izteica Latvijas Studentu apvienības prezidents Maris Eglīte.

Ir pārvarēta 1994./1995. akadēmiskā gada krīze, kad bija vērojams straujš studentu skaita kritums. Tagad studējošo skaita pieauguma tempi ir pārsnieguši jebkurus Eiropas rekordus pēdējo 30 gadu laikā — Eiropā studējošo skaits dubultojies 15 gadu laikā, bet Latvijā tas ir noticis trijos gados. Taču pat ar šādu pieaugumu mums studējošo īpatsvars ir tikai 2,8 procenti no Latvijas iedzīvotāju skaita, un mēs pat neaizsniedzam šajā ziņā Eiropas attīstīto valstu zemāko līmeni. Taču intelektuālais potenciāls ir mūsu vienīgais ģeopolitiskais resurss, kas var piedalīties gan ražošanā, gan tranzītpakalpojumu sniegšanā. Lai saistītu ražotnes vajadzības ar augstskolu piedāvātajām zināšanām, nepieciešama abu pušu sadarbība. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža, kas Parīzē piedalījās UNESCO rīkotajā pasaules konferencē "Augstākā izglītība: vīzijas un risinājumi", diskusijā iepazīstināja ar tām vēlmēm, ko pauž mūsdienu darba pasaule, jo arī Latvijas studenti raugās pēc darba meklējumiem ārpus mūsu valsts robežām.

Savukārt Latvijas darba tirgu tieši ietekmē starptautiskās prasības:

— Augstskolām jāzina darba tirgū valdošais pieprasījums un piedāvājums. Piemēram, ja trešā daļa 3 kādas augstskolas beidzēju vairākus gadus pēc kārtas ir bezdarbnieki, uz to nevar nereaģēt. Darba devējs patiesībā ir augstākais vērtētājs. Situācijā, kad gan darba apstākļi, gan veicamo pienākumu struktūra mainās ik dienu, darba devējs prasa, lai jaunais darbinieks būtu gatavs mācīties vienmēr. Akcents tiek likts uz mūžizglītību — augstākās izglītības process nebeidzas līdz ar kādu saņemtu diplomu. Mainās dzīves situācija, un jāapgūst atkal kāds jauns kurss.

"International Trendsetters" speciāliste Signe Kurga pauda galvenās prasības, ko jaunajiem darbiniekiem izvirza darba devēji:

— Darba devēji vēlas, lai potenciālais darbinieks būtu, pirmkārt, spējīgs sevi pasniegt gan sarunā ar darba devēju, gan darbojoties ar potenciālajiem klientiem, viņam jāprot skaidri un precīzi izteikt domas, otrkārt, jāprot svešvalodas, vismaz krievu un angļu, bieži vien arī vācu, treškārt, jāprot strādāt ar datoru — vēlams vairākām programmām, ceturtkārt, jāspēj organizēt pašam sevi, savu darbu, lai uz viņu varētu droši paļauties un uzticēties. Darba devējs parasti rēķinās ar to, ka potenciālais darbinieks būs uzticīgs šim uzņēmumam vismaz 3 līdz 5 gadus. Nereti savu uzticību organizācija izrāda, arī uzticot jaunajam darbiniekam dienesta automašīnu, jo straujo pārmaiņu laikā ir vajadzīgi mobili darbinieki, tātad potenciālajam darba ņēmējam nepieciešama vēl viena prasme — autovadītāja tiesības.

Daļu no nepieciešamajām prasmēm speciālo un vispārējo zināšanu jomā spēj sniegt tieši augstskola. Tā kā augstākās izglītības ieguvējs ir kādas nozares speciālists, darba tirgū viņš ienāk nevis tikai kā izpildītājs, bet jau kā vadītājs. Augstskolai būtu jāsniedz jaunietim gan psiholoģiskās, gan profesionālās vadītāja iemaņas. Augstskolas beidzējam ir jāzina, ko viņš grib, jāpārzina savas stiprās puses un sava darba mērķi.

Pārējie diskusijas dalībnieki, kas pārstāvēja darba devēju intereses, piekrita šiem Signes Kurgas atzinumiem.Tika atzīts, ka augstskola nespēj studentam sniegt katras profesijas tīri specifiskās zināšanas un profesionālos sīkumus, tos darbinieks gūst sadarbībā ar darba devēju, tāpēc jaunietim ir jābūt pietiekami elastīgam, lai pieņemtu visu to jauno, ko bez akadēmiskajām zināšanām sniedz darba devējs. Turklāt blakus esošajām svešvalodu zināšanām un prasmei strādāt ar datoru jāprot ātri un precīzi darboties ar informāciju — to atrast, apkopot un izmantot.

Tika diskutēts par to, vai tas ir labi vai ne, ja students paralēli mācībām vēl arī strādā. Diskusijas dalībnieki izteica divu veidu pieņēmumus: pirmais — students studējot piestrādā, otrais — students strādājot piestudē. Pirmā viedokļa piekritēji uzskata, ka strādājošie studenti ātrāk nekā citi jau reālajā dzīvē pārbauda iegūto zināšanu lietderību un atbilstību dotās jomas praksei, kā arī strādājošie studenti esot daudz aktīvāki un noteiktāki, pārliecinātāki darbos un spriedumos nekā viņu studiju biedri, kas nekur nestrādā. Savukārt otrā viedokļa aizstāvji ir pārliecināti, ka labas un pamatīgas akadēmiskās zināšanas var iegūt, tikai mācoties ar pilnu atdevi, tātad nopietnam darbam mācību laikā nav vietas. Savas profesijas darbs ir jāmeklē tikai tad, kad pabeigta augstākā mācību iestāde.

Tomēr klātesošie darba devēji savu darbinieku vidū labprāt redz studentus, kas spēj saskaņot darba laiku ar lekciju un bibliotēku apmeklēšanu. Tieši augstskolas spēj sniegt patstāvīgā darba iemaņas, kas apvienotas ar spējām sastrādāties komandā, kuras, kā uzsvēra uzņēmuma "Statoil" pārstāve Dace Lockiņa, patlaban tiek vērtētas ļoti augstu, jaunajam darbiniekam jāprot darboties vienotas komandas ietvaros. Turklāt mācību procesā studenti var apgūt iemaņas brīvi domāt un brīvi spriest. Brīvā domu un uzskatu izteikšana īpaši augstu tiekot vērtēta jaunajos darbiniekos, kas spēj radoši un neatkarīgi izstrādāt savus spriedumus, lēmumus un rīcību.

Augstskolu piedāvātās mācību programmas ietver sevī lielāko daļu no tām zināšanām, kas nepieciešamas atbilstošās profesijas speciālistam.

Taču — kāda atbildība mācību iestādei ir par piedāvāto preci, šajā gadījumā — par zināšanām?

Augstskolas "Turība" valdes loceklis Aigars Rostovskis uzskata, ka "Turība" savu atbildību pauž ar testu, kas jākārto studētgribētājiem. Ja testa rezultāti ir mazāk veiksmīgi, tad pasniedzēji jaunietim iesaka vēlreiz pārdomāt, vai izvēlētā nozare ir īsti piemērota, jo lai arī cik labas kvalitātes zināšanas pasniedzējs varētu studentam sniegt, to pilnīgai apguvei ir vajadzīga studējošā ieinteresētība. Vidzemes augstskolas rektors Jānis Ikstens piekrita "Turības" pārstāvja viedoklim, ka augstākās mācību iestādes jauniešiem piedāvā preci — zināšanas, un studētgribētāju ziņā ir — pirkt vai nepirkt tās. Augstskolu atbildība par sniegtajām zinībām ir tāda pati kā jebkura citiem produktiem ražotājiem par radīto preci, tikai šajā gadījumā lielāko daļu atbildības uzņemas pats pircējs. Ciešāku saikni ar zināšanu atbilstību praksei esot grūti veidot arī tādēļ, ka augstskolu likums paredz noteiktu skaitu docentu, kuriem jābūt augstskolā. Šī prasība, kā atzina "Turības" pārstāvis, liedzot lasīt lekcijas atbilstošās nozares speciālistiem, kuriem nav nepieciešamā akadēmiskā grāda, bet kuru zināšanas pašreiz attiecīgajā nozarē ir vispilnīgākās.

Pašreiz, lai arī uzņēmumi sniedz augstskolu vadībām informāciju par vakantajām vietām savos uzņēmumos, tik un tā vieglāk ir ievietot sludinājumu presē un izskatīt pienākošos pieteikumus nekā pieņemt darbā augstskolu ieteiktos studentus. Abas puses esot ļoti kūtras uz tik ciešu sadarbību. Tāpēc, lai situāciju mainītu darbu, ir uzsākušas divas studentu izveidotas apvienības — "Working Day" un Studentu darba birža. "Working Day" studentiem piedāvā ievietot savu biogrāfiju ( curriculum vitae ) internetā, kura adrese tiek piedāvāta darba devējiem. Taču, tā kā internets nav pieejams visiem studējošajiem, pieņemamāks šķiet Studentu darba biržas risinājums — studenti rakstiski aizpilda anketas, kuras birža pa pastu nogādā uzņēmumiem, kas meklē darbinieku, kuram izvirzītās prasības sakrīt ar datu bāzē esošā studenta zināšanām un prasmēm.

Lai arī valstī valda bezdarbs, tomēr vairākās profesijās trūkst labu speciālistu ar atbilstošu augstāko izglītību. Brīvās nišas ir mārketinga speciālisti, tirdzniecības pārstāvji, grāmatveži ar svešvalodu zināšanām, būvinžienieri, informācijas sistēmu speciālisti.

Kā atzina Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža, valsts palīdzība varētu būt tā, ka, nosakot studējošo skaitu uz budžeta vietām, valsts varētu virzīt, regulēt un saskaņot darba tirgus vajadzības ar augstskolu iespējām un studējošo skaitu. Savukārt uzņēmuma "Statoil" pārstāve Dace Lockiņa atzina, ka darba devēji daudz labprātāk pieņemtu darbā vēl studējošus jauniešus, ja uzņēmumam valsts sniegtu nodokļu atvieglojumus. Jo visām pusēm būtu izdevīgi jaunie, aktīvie darbinieki, kuri grib un spēj strādāt.

Laura Dūša,

"LV" informācijas redaktore