Diplomātija

Papildus iepriekš publicētajam

(Runas pamatdaļa publicēta

“Latvijas Vēstnesī” 27.01.1998, nr.21/22)

Drošības šķietamība pārvēršas par drošību

Ārlietu ministrs Dr. Valdis Birkavs:

Riski un apdraudējumi

................................

Turpinājums ārlietu ministra Dr. Valda Birkava runai Latvijas Universitātes 4.akadēmiskajā konferencē 1998.gada 26.janvārī. Runas daļa konferencē teikta saīsināti.

... Valsts attīstību varētu salīdzināt ar dzelzceļa būvi: vispirms tiek nosprausts mērķis, virziens. Tas tiek iezīmēts kartē un analizēts — kur jābūvē tilts, kur — tunelis, kur šķērsli labāk apiet. Tiek apzināti resursi, iezīmēti pievedceļi, pa kuriem pievest celtniecības materiālus. Trasi iezīmē dabā un sagatavo. Ceļā dodas sliežu licēji, tiek ielikti gulšņi un samontētas sliedes. Tad, kad darbs ir pabeigts, no vagona loga veroties, grūti iedomāties, kāds darbs te ieguldīts. Bet ceļus būvē un grūtības pārvar ne tādēļ, lai to atgādinātu. Svarīgs ir rezultāts, iespēja nokļūt pie mērķa.

Šajā salīdzinājumā, runājot par ārpolitisko darbību, jāsaka, tā piedalās visos darbos: gan stratēģisko mērķu nospraušanā, gan taktikas izvēlē, gan ceļa būvē. Ārpolitikas veidotāji ir daļa no kopējās komandas, un sasniegums var būt tikai kopīgs. Savukārt jebkura komandas dalībnieka svārstības un kļūmes aizkavē kopējo virzību, lielākas aizkavēšanās gadījumā radot šaubas par gaitas stabilitāti vai pat par mērķu izvēles pareizību. Nav iespējama efektīva ārpolitika, ja tā nesaņem pietiekami skaidri izteiktu iekšpolitisko atbalstu.

Latvijas ārpolitika nevar sūdzēties par atbalsta trūkumu. Ārlietu ministrijas izstrādāto Latvijas ārpolitikas koncepciju ir apstiprinājusi Saeima, to kopīgi īsteno parlaments, Valsts prezidents un valdības institūcijas. Šīs koncepcijas pareizību apstiprina notikumu attīstība.

Vai ir iemesls raizēm? Nav un ir. Nav, jo mūsu gaita, mūsu attīstība ir stabila. Ir, jo šīs stabilitātes pamats vēl ir diezgan trausls.

Šoruden būs vēlēšanas. Tāpat kā pirms trim gadiem, par to tuvumu liecina gan tīri saimniecisku jautājumu politizēšana, gan pastiprināta uzmanība personālijām televīzijas un radio vadībā, gan jaunu partiju rašanās. Par pēdējo runājot, varētu vaicāt — kas gan tur slikts? Demokrātiskā valstī katram pilsonim ir tiesības veidot kādas apvienības un partijas, lai efektīvāk paustu savu politisko gribu. Bet vai šī griba katrreiz ir konstruktīva, vai pārāk bieži netiek gaidīts brīnums: atjās te viens baltā zirgā un visu nokārtos? Varbūt atjās, bet vai nokārtos? 6. Saeimas pieredze rāda, ka tās partijas, kas parlamentā iekļuva ar populistisku klaigāšanu un uzbāzīgi skaļiem solījumiem, ir izdarījušas vismazāk. Šķelšanās to rindās apliecina viņu ideoloģisko neviendabību un organizatorisko mazspēju, rāda, ka dažu deputātu iedabūšana Saeimā tām izrādījies galamērķis. Vai vēlētāji to būs ievērojuši? Vai tomēr atkal daudzu simpātijas neiemantos tie, kuru bagāžā ir tikai kritika un pašpārliecināti solījumi?

Pārejas perioda sabiedrībai, kāda ir Latvijas sabiedrība, raksturīga nepietiekama strukturētība: atsevišķas sociālās grupas nav pietiekami diferencējušās un pagaidām vēl nav spējīgas pietiekami skaidri formulēt savas intereses politisku prasību veidā. Liels svārstīgo vēlētāju skaits uztur pastāvīgu iekšpolitiskās nestabilitātes elementu: tas izpaužas atsevišķu politiķu nepārdomātos paziņojumos, politiskās konjunktūras diktētā populiskā rīcībā, kas rada arī ārpolitiskas sekas.

Gadījuma, zināma haosa elements ir jebkurā sistēmā, jebkurā sabiedrībā. Mums jāseko, lai tas nepieaugtu un netuvotos tai robežai, aiz kuras tiek apdraudētas sabiedrības vitālās intereses. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka demokrātijas vārdā tai tiktu uzlikti iemaukti, bet ar nacionālām interesēm varētu aizsegties tie, kam patiesībā tās svešas.

Iekšpolitiskā situācija Latvijā ir stabila. Pašlaik nav ne iekšēju, ne ārēju faktoru, kas varētu pēkšņi izjaukt šo stabilitāti. Mūsu pienākums ir apzināt un novērtēt tos faktorus, kas šādu draudu varētu radīt nākotnē.

Tādus es redzu divus: nabadzība un nepareiza nacionālo interešu izpratne. Šie faktori ir saistīti: nabadzība saliec cilvēkus un neļauj tiem saskatīt lietas kopsakarībās, liek daudziem nolaist rokas un gaidīt brīnumdari, kas, pašiem neko nedarot, visus samīļos un iecels saulītē. Bet “glābējam” var būt savi, visai īpatni un grūti prognozējami priekšstati — gan par to, kā risināt valsts problēmas, gan par to, kādai jābūt Latvijas ārpolitikai...

Augsts Latvijas kredītreitings un citi Latvijai glaimojoši starptautiski vērtējumi ceļ pilsoņu pašapziņu un nostiprina to saiti ar valsti ( psiholoģiski saprotama vēlme piederēt pie stiprajiem, pie tiem, ko slavē). Tomēr, ja šis lepnums par valsts starptautiskajiem panākumiem sastopas ar iekšēju diskomfortu, ko rada bezdarbs, nabadzība, skaidras perspektīvas trūkums, vilšanās var būt divtik liela.

Reformu kursa neatgriezeniskumu nosaka ne privatizēto uzņēmumu īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā, bet gan to spēja ātri un efektīvi pārkārtot ražošanu, tas, cik jūtami ekonomiskās reformas spēj uzlabot plašu tautas masu dzīves līmeni.

Tikai tas, cik efektīvi ekonomikas attīstībā tiks iesaistīti visi valsts iedzīvotāji neatkarīgi no viņu izglītības, dzīves vietas, dzimuma vai nacionālās piederības, galu galā noteiks mūsu valsts likteni.

Katram pilsonim, katram, kas par tādu domā kļūt, ir jābūt pārliecinātam, ka Latvijai ir vajadzīgs viņa prāts un rokas, ka tieši no viņa darba ir atkarīgs, cik labi viņš dzīvos un cik droši jutīsies. Valsts nākotne būs tik droša , cik droši par savu un savu bērnu nākotni būs tās iedzīvotāji.

Mēs varam lepoties ar Latvijas skolēnu panākumiem starptautiskās priekšmetu olimpiādēs. Bet mums skaidri jāapzinās, ka mēs šos talantīgos bērnus pazaudēsim, ja nespēsim viņiem dot skaidru perspektīvu viņu darbam šeit, Latvijā. Mums jāapzinās, ka ekonomiskās grūtības nevar būt attaisnojums vispārējās izglītības kvalitātes pazeminājumam un pieejamības ierobežojumam.

Latviešu tautas saknes ir laukos. Tās ir dzīvas katrā latvietī un sāp. Nav principiālas pretrunas starp mūsdienīgu dzīvesveidu un laukiem, bet ir pretruna starp solīto un izpildīto. Galvaspilsēta ir ekonomiskās un politiskās dzīves centrs, bet galva bez ķermeņa nevar būt dzīvotspējīga. Province — tas ir milzīgs un pagaidām mazizmantots potenciāls Latvijas attīstībai, bet tā var būt arī augsne sociāliem konfliktiem, ja problēmu risinājums tiks ievilcināts.

Gan pirms kara Latvija bija, gan pēc neatkarības atjaunošanas ir nacionāla valsts, kur minoritātes ir organiska šīs valsts daļa. Tolerance un iecietība, līdzjūtība pret vajātiem, var teikt, ir mūsu tautas raksturā. Latviešu un lībiešu apdzīvotajā zemē patvērumu meklēja un atrada gan krievi, kas te glābās no reliģiskām vajāšanām vai pēc oktobra apvērsuma no sarkanā terora, gan poļi un lietuvieši pēc Kostjuško sacelšanās sagrāves. Latvijā vienmēr dzīvojuši un droši jutušies daudzu tautību pārstāvji, mūsu zemes vēsture neatceras uz nacionāla pamata izraisītus konfliktus.

Latvijā latviešu šobrīd ir nedaudz vairāk kā puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Daži baida ar divkopienu valsti, vēl daži apgalvo, ka tā jau pastāv. Jā, dažādām Latvijas iedzīvotāju grupām brīžiem ir vāja saskare, un dažkārt šis dalījums notiek pēc nacionālās piederības. Arī tā ir daļa no padomju okupācijas varas atstātā mantojuma. Pavisam nesenā pagātnē ir laiks, kad no tribīnēm runāja par vienādām iespējām visiem, bet pie dažām tautībām piederīgajiem uzņemšanai augstskolā noteica kvotas, kad slavēja internacionālismu, bet īstenoja rusifikāciju, kad piederība krievu tautai automātiski nozīmēja priekšrocības. Šis laiks pagājis un vairs neatgriezīsies.Bet sekas ir palikušas, un ar tām jātiek galā.

Tiem, kas te atbraukuši, un viņu bērniem, varbūt arī mazbērniem, kas te dzimuši, ir jāsaprot, ka izvēles brīdis neizbēgami pienāks. To nenoteiks ne likumi, ne dekrēti, jo, kad un ko izvēlēties — arī tā demokrātiskā valstī ir brīva izvēle, ko nevienam nevar uzspiest. Tā būs izvēle starp vērotāja un kritizētāja pozīciju un darītāja pozīciju. Tā būs izvēle starp tranzītpasažiera pozīciju un atbraucēja pozīciju, kas šai zemē nolēmis laist saknes.

Tā nav un nevar būt viegla izvēle. Katra izvēle nozīmē atteikšanos no kaut kā. Bet izvēle ir arī ieguvums, tā ir skaidrība par ceļu, tie ir plāni nākotnei.

Izvēles priekšā ir arī tie, kas šai zemē dzīvo paaudžu paaudzēs. Arī tā ir izvēle starp atbildības uzņemšanos un pasīva vērotāja lomu. Var, protams, paļauties uz laiku, laiks, kā parsti ,visu noliks savās vietās. Bet laika noliktais vairs nebūs labojams. Atteikšanās no aktīvas pozīcijas, no saimnieka atbildības par savā zemē notiekošo — var gadīties, ka šo lomu vēsture vairs nepiedāvā.

Pastiept roku tiem, kas to gaida, iedrošināt tos, kas gribētu nākt līdzās, bet baidās tikt pārprasti un atgrūsti, — tas prasa spēku un izšķiršanos. Tas prasa noticēt sev, savai spējai rīkoties izšķirīgi, spējai uzņemties atbildību par visu, kas tavā zemē notiek un notiks. Šī izvēle vēl nav bijusi. Risks nokavēt pastāv.

Mūsu politikas mērķi ir noteikti valdības deklarācijā, valdību veidojošām partijām ir stabils Saeimas vairākuma atbalsts. Konsenss ārpolitikā ir vēl plašāks: piemēram , atbalstu Latvijas virzībai uz Eiropas Savienību pirms 6. Saeimas vēlēšanām izteica visas parlamentā pārstāvētās partijas. Tikai daži Saeimas deputāti iebilst pret Latvijas nodomu iestāties NATO. Un neviens, šķiet, neiebilst pret mūsu mērķi nodobināt labas attiecības ar Krieviju.

Labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm , neraugoties uz dažkārt smago vēstures mantojumu, neraugoties uz pastāvošām vai iespējamām atšķirībām politiskās sistēmās, ētiskos ideālos un citos neapšaubāmi attiecības ietekmējošos jautājumos — tas ir katras saprātīgas ārpolitikas uzdevums. Es negribētu šeit runāt par Krievijas nodomiem un politiku attiecībās ar Baltijas valstīm, tā ir plaša tēma, kur būtu jāpieskaras gan vēsturei, gan tam, kā to tur traktē.

Attīstības garantijas

Tāpat kā cilvēka dzīvē, arī valsts dzīvē notiekošais ir atkarīgs no tā, cik labi mēs izprotam savas intereses, apzināmies no mums neatkarīgos apstākļus, spējam formulēt mērķus un mobilizēties to sasniegšanai.

Nelielā valstī, kāda ir Latvija, ārējo apstākļu pareizam novērtējumam ir īpaša nozīme. Valsts drošība, valsts attīstība visplašākā nozīmē ir atkarīga no tā, kā veidosim ārpolitiku, kā izvēlēsimies draugus un sabiedrotos. Saprotams, tos mēs meklēsim tur, kur domājam atrast līdzīgu domāšanu, kopīgas vērtības un pasaules izpratni. Ārpolitikas izvēle — tā vienlaikus ir attīstības ceļa izvēle.

Latvija savu ceļu ir izvēlējusies. Tas ir demokrātiskas, tiesiskas, mūsdienīgas valsts celtniecības ceļš. Tā ir gaita, kas pirms pusgadsimta tika varmācīgi pārtraukta. Bet mēs neejam atpakaļ laikā — to nemaz nevar izdarīt — mēs ceļam modernu valsti. Mēs neejam atpakaļ Eiropā, mēs tur vienmēr esam bijuši, kaut arī izolēti no pārējiem. Mēs ejam kopā ar citiem, noārdot mūs šķīrušos žogus, kopā būvējot ceļu uz humānu un drošu nākotni.

Pasaule attīstās strauji, un tas, kas bija moderns pirms trim gadiem, šodien ir neglābjami novecojis. Tāpēc mūsu gaitai jābūt pārdomātai un ātrai. Ne visi spēj izsekot situācijas maiņai, ne visiem šis ātrums ir pa spēkam. Ir pagurušie un apjukušie. Tiem jāpalīdz.

Tuksnesī, kur trūkst orientieru, ceļiniekus dažkārt pieviļ mirāžas. Cilvēki notic vīzijām un, tiecoties sasniegt vilinošās oāzes, maina virzienu un iet bojā. Arī politikā pavīd vīzijas, bet politiskās mirāžas novērojamas arī mūsu platuma grādos. Sekot tām — tas nozīmē riskēt ar valsts likteni.

Es nosaukšu dažas no šīm mirāžām: Latvijai nevajag Eiropas Savienību, nevajag NATO. Tas nozīmē — mēs paliekam vieni. Vieni līdz brīdim, kad vajadzīgā brīdī atbalsta nav. Daži saka: mums nevajag armiju, mēs tāpat Latviju ar bruņotu spēku aizstāvēt nespēsim. Bet mūsu armija būs spēks, ja tā darbosies kopā ar draugiem un sabiedrotajiem.

Priekšā parasti iet stiprākie un gudrākie. To pienākums nav tikai iezīmēt ceļu, bet arī skatīties, vai pārējie tiek līdzi. Šajā sacensībā ieskaiti gūst komanda, un mērķis ir sasniegts tad, kad finiša līniju šķērsojis pēdējais.

Jūs, kas esat šajā zālē sapulcējušies, piederat pie mūsu tautas gudrākās un intelektuāli spēcīgākās daļas. Jūs audzināt tos, kas pēc jums šo ceļu cirtīs tālāk, un es ticu, ka jūs to darāt labi. Bet kopīgais panākums būs tad, ja virzība būs vienota, ja katrs redzēs savu vietu kopīgā darbā, apzināsies mērķi un strādās tā sasniegšanai.

“Manuprāt, attiecības starp mums ir ciešas un auglīgas”

Itālijas Republikas valdības vadītāja oficiālās vizītes priekšvakarā — Itālijas vēstnieks Latvijā Alesandro Pjetromarki (Alessandro Pietromarchi) — “Latvijas Vēstnesim”

— Vēstnieka kungs, vispirms — kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas un Itālijas divpusējām attiecībām — gan vēsturiskā aspektā, gan šodien?

— Attiecības starp Latviju un Itāliju bija jau ļoti ciešas un auglīgas laika posmā starp diviem pasaules kariem un tūlīt atjaunojās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Mūsu attiecības var raksturot kā patiesu draudzību, kas nepārtraukti attīstās, pateicoties arī abu valstu politisko pārstāvju vizītēm. Es šeit gribu atgādināt Latvijas Republikas Valsts prezidenta Ulmaņa kunga vizīti Itālijā 1994.gada martā un Itālijas prezidenta Skalfaro kunga vizīti Latvijā 1997.gada maijā, kā arī tagad paredzēto Itālijas premjerministra Prodi kunga vizīti Rīgā un Valsts prezidenta Ulmaņa kunga vizīti Itālijā nākamajos mēnešos.

Protams, politisko pārstāvju vizītes ir svarīgas, tāpat kā svarīgs ir arī diplomātu ikdienas darbs. Bet jāatzīmē arī mūsu ekonomiskās un tirdzniecības attiecības, kas attīstās paātrinātā tempā. Jāatzīmē attiecības kultūras, tūrisma jomā. Tūristu plūsma pieaug abos virzienos. Mūsu tautas, kas pusgadsimtu bija šķirtas, tagad atkal sāk iepazīt un novērtēt viena otru. Un tā ir vislabākā mūsu turpmāko divpusējo attiecību attīstības garantija. Tās ir attiecības, kas izveidojušās starp Itālijas valsti, kas ir Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsts, un Latvijas valsti, kas ir Eiropas Savienības asociētā valsts. Mēs atzīstam un atbalstām Latvijas vēlmi arvien vairāk integrēties Eiropas un atlantiskajās struktūrās.

— Vēstnieka kungs, kā jūs vērtējat Itālijas vēstniecības darba apstākļus Rīgā? Kādi ir jūsu kontakti ar Latvijas valsts amatpersonām, kā arī Latvijas sabiedrības pārstāvjiem?

— Mūsu vēstniecībai ir lieliskas attiecības ar Latvijas iestādēm, informācijas līdzekļiem, akadēmisko, zinātnes, mākslas, ekonomisko un tirdzniecības pasauli. Protams, īpaši ciešas ir mūsu darba attiecības ar Ārlietu ministriju, kas balstās uz cieņas, draudzības un sadarbības pamatiem. Starp citu, tas attiecas uz visām Latvijas iestādēm.

Es esmu pilnīgi apmierināts ar apstākļiem, kādos darbojas mūsu vēstniecība.

— Visbeidzot, vēstnieka kungs, kā jūs pats jūtaties mūsu valstī?

— Es atbraucu uz Latviju 1996.gada novembrī, un man ir jāatzīstas, ka iemīlējos Latvijā un Rīgā no pirmā skatiena. Jā, es mīlu jūsu skaisto valsti, tās brīnišķīgo dabu, tās vēstures pieminekļus, un tās gadsimtiem pastāvošo kultūru. Es mīlu Rīgu, tās baznīcas, mājas, parkus un cilvēkus. Rīga ir lielisks seno kosmopolītisko tradīciju pilsētas paraugs, kas tagad atgūst savu vēsturisko tilta starp rietumiem un austrumiem lomu un likteni.

Šīs intervijas nobeigumā es izsaku vislabākos novēlējumus Latvijas un tās iedzīvotāju nākotnei. Atļaujiet tikai piebilst: es kā Latvijas draugs un Latvijai draudzīgās valsts vēstnieks novēlu, lai visi varētu arvien vairāk pārliecināties par to, ka tautu un kultūru daudzveidība valstī ir bagātība, kas jāaizstāv un jāsargā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”