LATVIEŠU VALODA — MŪSU UN VALSTS VALODA

Aizstāvot valodas gada ideju

Turpinās Andreja Pumpura svētkos Lielvārdē aizsāktā saruna par latviešu valodas mācīšanu un cieņu pret valodu (“Latvijas Vēstneša” 1997.gada 8.oktobra numurā par to — rakstnieces un literatūras zinātnieces Saulcerītes Vieses informācija un skolotājas Rutas Kolužas raksts). Atsaucoties uz Andreja Pumpura muzeja padomes aicinājumu izsludināt valodas gadu dzimtās valodas kopšanai, Valsts valodas centrs 26.janvārī, pulcināja uz pārrunām valodniekus, izglītības darbiniekus, rakstniekus un citus interesentus. Centra vadītāja Dzintra Hirša un pārrunu dalībnieki Kaspars Spole, Evija Papule, Ina Druviete, Andrejs Grāpis, Aina Blinkena, Dzintra Paegle un Saulcerīte Viese analizēja problēmas, ar kurām nākas saskarties, rūpējoties par iedzīvotāju pareizrunu. Vairākkārt tika kritizētas skolu mācību programmas un nepietiekamās prasības universitāšu iestājeksāmenos. Profesore Ina Druviete atgādināja, ka pārāk ieilgst Valsts valodas likuma izstrādāšana un valodas politikas realizācijai netiek piešķirti vajadzīgie līdzekļi. Vairāki runātāji pieminēja kaimiņtautu pieredzi. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā tiek publicēti “valodas kļūdu saraksti”, kas respektējami visiem masu saziņas līdzekļiem. Dzintra Hirša savukārt uzsvēra, ka arodskolās un augstskolās būtu nepieciešamas valodas kultūras un terminoloģijas stundas. Piedāvājam lasītājiem Saulcerītes Vieses referātu šajā sanāksmē. “LV”

LZA Goda locekle Saulcerīte Viese:

Mēs sākamies un beidzamies ar savu valodu

Negribu atkārtoti minēt daudzos piemērus, kā visdažādākos iedzīvotāju slāņos tiek kropļota latviešu valoda. Par to gandrīz katru nedēļu parādās viens vai vairāki raksti mūsu periodikā, par to runā radioraidījumos. Taču tajos pašos izdevumos, kur nosodīta gan barbarismu ieviešana, gan valodas pārblīvētība ar tiešiem, bieži vien ļoti komiskiem tulkojumiem, gan daudzvārdība un prastība, kas rodas, spekulējot ar t.s. demokrātismu, tajos pašos izdevumos sastopama visu šo latviešu valodas kropļojumu pārbagātība. Bet skolās arvien biežāk izskan teiciens: “Mums tā latene nemaz nav vajadzīga, dodiet mums angleni un vāceni.”

Negribu arī skaidrot, ka latviešu valoda mums jāsaudzē un jāuztur pie dzīvības jau tāpēc vien, ka tā ir mūsu tautasdziesmu valoda un neatsverams materiāls indoeiropiešu cilmes izpētē. Bet gribētu gan vēlreiz atgādināt, ka tauta nevar eksistēt bez savas valodas un bez savas dzimtenes — vēsturiskās, šodienīgās un nākotnes dzimtenes — un ka dzimtene nebūt nav tikai atsevišķu tautu interesējošs jēdziens. Civilizācijas attīstība visos tās attīstības posmos liecina — tiklīdz tiek iznīcināta nācija, faktiski iet bojā arī vide, kurā tā dzīvo, jo vienīgi nācijā ir jau gēnos ieprogrammēta šīs vides pazīšana un aizsardzības tendences. Mūsdienās, kad ekoloģiskās katastrofas jau sasniedz globālus mērogus, tieši nācijas viskonkrētāk un tiešāk aizsargā savas dzimtās mājas un dabu no kosmpolitisku peļņas meklētāju tīkojumiem, un tieši nācijas arī atradīs kopīgu valodu globālas aizsardzības pasākumiem.

Domāju, ka šī apziņa, kas varbūt vairāk izaugusi no zemapziņas nekā no prāta apsvērumiem, vadīja cilvēku simtus, kas pagājušo septembri ieradās Lielvārdē uz Valodas svētkiem, kur ar apbrīnojamu uzmanību noklausījās vairākas stundas garajā valodnieku stāstījumā un dedzīgi iekļāvās diskusijā. Skaidrs bija viens — šodien var runāt un rakstīt ko grib, valodas sargāšanā un kopšanā tas nedos neko, ja valodu konkrēti neaizsargās tās institūcijas, kurām pienākums rūpēties par valsts valodas likteni. Bet pieredze rāda, ka arī mūsu ierēdņi ir bezspēcīgi, ja viņus neatbalsta plaši iedzīvotāju slāņi, ja cilvēki neinteresējas par viņu pasākumiem un paši tajos nepiedalās. Spilgti šīs tēzes pareizību Lielvārdē savulaik apliecināja Andreja Pumpura muzeja dibināšana, bet gadus desmit vēlāk — plašais folkloras atdzimšanas vilnis, gatavojoties Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejai. Šobrīd uztraukums par latviešu valodas izkropļojumiem iedzīvotājos aug augumā. Lielvārdē izteiktā doma par vienotu, mērķtiecīgu pasākumu sēriju valstiskā līmenī, ko varētu nosaukt par Valodas gadu, ir guvusi dzīvu atbalsi — par to liecina gan vēstules, gan telefona zvani pēc Andreja Pumpura muzeja izplatītā uzaicinājuma.

Kādi tad būtu Valodas gada uzdevumi?

Pirmkārt — savest kārtībā valodas (un reizē arī latviešu literatūras) mācīšanu visdažādāko līmeņu institūcijās, sākot jau ar skolu. Es nupat pārskatīju “Pamatizglītības valsts standarta projektu”. Nodaļa “Valoda” tur tiešām likta pirmajā vietā, taču vai nu pašu rakstītāju, vai korektoru neuzmanības dēļ var arī izlasīt, ka Nr.1 ir svešvalodas apguve. Tas zināmā mērā raksturo darba stilu. Mani patiešām pārsteidza fakts, ka ne pie valodu, ne pie mākslu pasniegšanas virsuzdevumu analīzes ne vienā vienīgā teikumā netiek runāts par latviešu literatūras mācīšanu un tās virsuzdevumiem! Vai vispār latviešu valodu un dzīvu, iztēles bagātu domāšanu, prasmi atrast psiholoģiskus kontaktus un spēju iejusties citu cilvēku dzīvē var iemācīt bez daiļliteratūras apguves — lasot, analizējot, iegaumējot? Un vai daiļdarbi nav vispārliecinošākais materiāls, kuros izpaužas nācijas savpatība, tās identitāte?

Domāju, ka ar likumu jāvēršas pret praksi, ka Latvijas augstākajās mācību iestādēs studentus uzņem bez rakstiska pārbaudījuma latviešu valodā, kas reizē ir arī pārbaudījums latviešu literatūrā. Starp citu, pasniedzēji ne vienu reizi vien neoficiāli izteikuši bažas, ka, paaugstinot prasības latviešu valodas prasmē (turklāt pašiem latviešiem), varētu samazināties maksātspējīgo studentu pieplūdums. Turpinot pārbaudījumu aizstāšanu ar “aprunāšanos”, mēs strauji tuvojamies situācijai, ka universitātes un institūtus beigušie jaunie skolotāji arvien nožēlojamāk zina latviešu valodu un vairs nevar būt paraugs skolēniem dzimtās valodas kopšanā.

Kādreiz Atmodas laikā universitātes pasniedzēji pamatoti izvirzīja priekšlikumu, ka visās fakultātēs būtu nepieciešami semināri, kuros analizētu pašreizējo valodas stāvokli, norādītu uz kļūdām un aplamībām tās lietošanā. Valodnieki dotu padomus arī jaunvārdu ieviešanā, kuri līdz ar ļoti straujo mācību vielas un zinātnisko sasniegumu paplašināšanos ir vajadzīgi katrā nozarē.

Diemžēl šie priekšlikumi ir palikuši tikai skaisti ierosinājumi. Vēl vairāk — laikraksta “Literatūra. Māksla. Mēs” š.g. 22.janvāra laidienā Dzintra Paegle ir publicējusi izrakstu no LU Senāta lēmuma projekta par universitātes budžetu 1998.gadam. Izrādās — budžetā par prioritātēm atzītas gan angļu–skandināvu, gan somugru, franču, ķīniešu un japāņu valodu un kultūru studijas, bet par baltu filoloģiju, latviešu valodu un literatūru, kurām Latvijas valstī būtu jābūt prioritāšu prioritātei, nav minēts ne vārds. Vispirms gan vajadzētu apsvērt — vai, piemēram, sinoloģijas apgūšana dažiem latviešu studentiem nebūtu auglīgāka un sabiedrības makam izdevīgāka, ja tiktu finansēta viņu mācīšanās citu valstu sen izveidotās, tradīcijām un mācības līdzekļiem bagātīgi apgādātās iestādēs?

Diemžēl valodas gadā būtu nepieciešams vērst uzmanību arī uz mūsu valsts vadošo institūciju pārstāvju runas māku, lai cik nepatīkami būtu aizrādīt uz rupjām valodas kļūdām saviem deputātiem un augstu stāvošiem priekšniekiem. Vienam otram no viņiem ir sava loma nevajadzīgu barbarismu ieviešanā (pēdējais no tiem — mistiskais “sammits”) un arī aplamu gramatisko formu lietošanā. Domāju, ka laiku pa laikam Saeimas deputātiem vajadzētu noklausīties pieredzējuša latviešu valodas speciālista aizrādījumus, citādi viņu teiktais ar TV un radio starpniecību iegūst gandrīz vai likumīgas tiesības grēkot pret latviešu valodu visdažādākajos veidos.

Par TV raidījumiem nepieciešams runāt īpaši, un sašutums klausītājos par šo informācijas līdzekļu izdarībām ar valodu ir vislielākais. Radio vismaz cenšas veidot raidījumus skaidrā un precīzā latviešu valodā, kas ne vienmēr izdodas korespondentu nolaidības vai nezināšanas dēļ. Domāju, ka arī te iestādēm, kas tieši atbildīgas par latviešu valodas likteni, ir jāpanāk attiecigi lēmumi un to izpilde.

Otrkārt — raksti periodikā. Lielvārdes sanāksme un citi saieti liecina, ka latviešu valodas liktenbī ieinteresēti ļoti daudzi cilvēki. Ne vienu reizi vien literatūras skolotāji un citi valodas lietās jūtīgi latvieši ir zvanījuši, rakstījuši TV un laikrakstiem, protestējot pret tur sastopamajām aplamībām, bet viņu priekšlikumi un protesti pa lielākai daļai ir pazuduši bez atbalss. Ir jārada konkrēts, visiem zināms adresāts, kas uzklausa rakstītāju aizrādījumus un ierosinājumus, spēj tos autoritatīvi analizēt un virzīt tālāk, kā arī atbild rakstītājiem. Ceru, ka daudzinātajās skolotāju atestācijās tiek pievērsta uzmanība skolotāja pareizrunai un viņa stājai, kas izpaužas dzimtās valodas pielietojuma prasmē un godbijībā pret valodu — vienalga, kādu priekšmetu viņš arī pasniegtu.

Valodas kopšanu rosinoši aicinājumi jāizvērš visos saziņas līdzekļos, iestādēs, sarīkojumos. Tā tad arī būtu Valodas gada reprezentatīvā puse, kurā cilvēki līdzdarbotos tāpat, kā savā laikā līdzdarbojās Krišjāņa Barona jubilejā. Šis laiks Valodas gadam ir īpaši pateicīgs vēl tāpēc, ka cieši saistīts ar divu lielo latviešu valodas kopēju — Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna — gadskārtām, tāpat arī ar vairāku latviešu rakstnieku atcerēm.

Izšķirošā loma valodas kopšanā ir un būs skolai un arī tās ārpusklases darbam — skolēnu pētījumiem valodas jomā, olimpiādēm, sacerējumu konkursiem. Plašs pasākums varētu būt konkurss jaunu vārdu darināšanā no svešvārdiem, kuru izsludinātu gan skolēniem, gan studentiem un dažādu nozaru interesentiem. Varbūt pat jaunajām māmiņām, kuras seko savu bērnu valodas attīstībai un pieraksta mazuļu valodas veidošanās gaitu un reizēm visai oriģinālos jaundarinājumus.

Ar sponsoru atbalstu būtu godalgojami gada laikā publicētie labākie pētījumi un populārzinātniskie sacerējumi gan par latviešu valodas problēmām, gan no valdniecības viedokļa vislabāk uzrakstītie darbi. Ne tikai daiļliteratūrā, bet arī dažādās zinātņu jomās un žurnālistikā. Manuprāt, — īpaši svarīga ir interesanta populārzinātniskā literatūra par latviešu valodu, ieskati valodu vēsturē un to saskarsmju attīstībā, kas palīdz izprast arī to svešvalodu dabu, kuras mēs šobrīd intensīvi cenšamies apgūt.

Latviešu valodas prasme pašu latviešu vidū jāpadara par goda lietu. Ja valsts vadība izsludinās Valodas gadu un atradīs veidus, kā veicināt sabiedrības interesi par dzimto valodu, tas būs vislabākais palīgs valodas kopšanā un attīstībā.

Referāts Valsts valodas centra rīkotajā sanāksmē 1998.gada 26.janvārī