Mēs savā zemē un laikā
Ar augstu vērtību mēru pasaulē, dzīvē un mākslā
Borisa Bērziņa gleznas izstādēs redzamas kopš 1956.gada, kad viņš bija arī viens no jauno mākslinieku izstādes organizētājiem. Piedalījies visās lielākajās latviešu mākslas skatēs un daudzās ārzemju izstādēs Francijā, Vācijā, Amerikā, Krievijā. Godalgots vispasaules zīmējumu izstādēs Anglijā.
Par savām galvenajām gleznām mākslinieks uzskata “Uz pirti” (1960), “Cūku bēres” (1978), “Klusā daba ar zelta rāmi” (1980), “Vērša galva” (1984), “Mākslinieka darbnīcā” (1985) un “Klusā daba ar ģitāru” (1990). Kā meistars pats saka, mākslas darbā nevajag meklēt dziļu filozofisku zemtekstu. Galvenais — lai būtu dvēsele. Tādas dvēselīgām stīgām skanošas ir viņa gleznotās vijoles un ģitāras, vasaras saulgriežu ainas un arī apaļīgās sievas pirtī.
Borisa Bērziņa darbi atrodas Latvijas Valsts mākslas muzejā un Mākslinieku savienības krājumā, kā arī Tretjakova galerijā un Anglijas, Francijas un vairāku Latīņamerikas valstu gleznu kolekcijās. Latvijā viņš dzīvo ne tikai gleznās un zīmējumos, bet arī savu daudzo audzēkņu mākslā — kopš 1963.gada viņš ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs.
Mākslas maģistre Ingrīda Burāne par savu kolēģi saka:
— Var droši apgalvot, ka tieši Boriss Bērziņš ir viens no tiem, kas lielā mērā noteic un ietekmē, palīdz saglabāt augstus tā sauktās lielās glezniecības kritērijus un vērtību mēru. Viņš runā maz, bet tieši. Arī savā mākslā.
“LV” informācija
Boriss Bērziņš ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Krievijas
Mākslas akadēmijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis.
Vakar ZA prezidents Tālis Millers un akadēmiķis Jānis Stradiņš
pasniedza viņam ZA Goda locekļa diplomu