Viedokļi

Latvijas lauki

Tautsaimnieciskas rīcības aspektā

Prof. Ervids Grinovskis

Metodoloģija un risinājumi

Turpinājums. Sākums — “LV” nr.25

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Analītiskais bloks

Tātad lata devalvācijas ideja nav nekompetentu pašdarbnieku fantāzijas auglis. Tā sakņojas oficiālu valsts amatpersonu parakstītos starptautiskos līgumos.

Izmaiņas sabiedrības ekonomiskajā struktūrā vistiešāk un adekvātāk atspoguļojas sabiedrības sociālo un politisko attiecību sfērā un ar pēdējās starpniecību ļaužu apziņā un psiholoģijā.

Norādu tikai uz tām negatīvajām parādībām mūsu sabiedrībā, no kurām katra var draudēt valstij ar letālām sekām.

1. Jebkurai negācijai sabiedrībā ir savi specifiski cēloņi, taču šīs saknes baro kopīga augsne — politiskās elites un korumpētā biznesa alianse, kurai bieži piemīt personālūnijas raksturs. Jaunās politiskās partijas, kuras programmatiskajos dokumentos sevi dēvē par vistautas partijām, top ar motivāciju, kuras pamatā ir noteiktas finansu grupas intereses un kuru fanātiskais uzdevums būs lobēt šīs intereses.

Lielākais ļaunums ir tas, ka šī sociālā vēža metastāzes ir iefiltrējušās jau tajās valsts struktūrās, kuras uztur nodokļu maksātāji, lai tās novērstu jebkuru nelikumīgu darbību. Ja tas ir noticis, tas nozīmē, ka process kļuvis jau neatgriezenisks. No tā lielas sabiedrības daļas apziņā ieviesusies apātija un politisks nihilisms ar potenciāli draudīgām sociālām sekām.

2. Ir iedragāta darba motivācija. Tūkstošiem ģimeņu savus darba ietaupījumus bija noguldījuši valsts bankas licencētās un uzraudzītās bankās, lai vecumā nebūtu jāmirst badā, jo pabalsti (ne pensijas!) pietiekami tikai veģetācijai distrofijas režīmā. Šo naudu nolaupīja korumpētā elite tās inspirētajos firmu bankrotos un banku panamās.

Zemnieki nesaņem laikā naudu par pārstrādes uzņēmumiem nodoto produkciju, ir piemēri, ka parādi par piegādāto pienu vēl saglabājušies kopš 1992.gada.

Tādēļ atsevišķu politiķu aicinājumi strādāt līdz spēku izsīkumam ir kvalificējami kā cinisms.

3. Stabilas sabiedrības modelis raksturojas ar skaitliski lielu, turīgu vidusšķiru. Latvijas sabiedrība ir asimetriski polarizēta. Ir dažus procentus liels “saldā krējuma slānis”, un katram, kam ir pragmatiska dzīves pieredze, ir skaidrs, ka šo bagātību nevarēja uzkrāt ar muskuļu un smadzeņu darbu, bet galvenā metode bija “prihvatizācija” šī vārda visiem saprotamā nozīmē. Turpretī divas līdz trīs ceturtdaļas sabiedrības dzīvo zem iztikas minimuma līmeņa, bet gandrīz trešā daļa — nabadzībā, pēdējās robežu nosakot pēc starptautiski atzītas metodes. Šī parādība kvalificējama juridiski un morāli kā genocīds pret tautu, par ko atbildīgas pirmkārt valsts augstākās institūcijas — Saeima, prezidents, valdība.

Stāvokli oficiāli aizbildina ar naudas trūkumu. Bet ir provizoriski aprēķini, ka, ja valsts kasei neaizplūstu garām simtiem miljonu latu, ja daļa rūpniecības nebūtu mērķtiecīgi sagrauta (sk. turpmāko), nebūtu neviena, kura ienākumi atrastos zem krīzes iztikas minimuma (vērtējums skeptisks). Katru, kas aizstāv mazturīgo un aplaupīto intereses, apsaukā par padomju dinozauriem un kreisajiem populistiem.

4. Liela sabiedrības daļa, kas padomju varas gados nebijās riska un izteica opozicionārus uzskatus, kas pirmie aizsāka Atmodas kustību, kas sargāja Latvijas neatkarību janvāra un augusta dienās, ir dziļi vīlusies. Viņi neaizgāja malā (izņēmumi vienmēr atrodas), viņus ar elkoņiem atstūma malā mūsdienu politiskajai elitei un korumpētajam biznesam piedrošie.

Viena no laikmeta tipiskajām iezīmēm, kurai piemīt pat atributīvs raksturs, ir politisks hameleonisms. Cilvēki, kam totalitārisma gados pietika pilsoniskas drosmes teikt kritisku vārdu, kuri, Trešajai atmodai sākoties, pirmie sāka aktīvi darboties, kad tas vēl bija saistīts ar risku, ir nobīdīti malā, ieslēgti informācijas blokādē, jo uz viņu fona neglīti izskatās tagad politiskās dzīves avanscēnā ienākušie iznireļi, politiskie hameleoni, kas gļēvi klusēja, slēpjoties aiz citu muguras, bet šodien ir visaktīvākie darboņi un denuncē atkal tos, ko denuncēja padomju gados.

5. Lauksaimniecības degradācija divos aspektos:

a) lauksaimniecību valdošā liberālisma galējā konsekvence saprot visšaurākajā nozīmē — tikai kā vienu no uzņēmējdarbības sfērām, turklāt tikai to tās daļu, ko veido privāti lielražotāji. Pilnīgi tiek noklusēts, ko iesāks un kur paliks pārējie. Aplams ir uzskats, ka valstij par to nav daļas. Šim uzskatam ir sociālas saknes — to aizstāv kapitāls, kura darbības pamatsfēra ir lauksaimniecības ražojumu pārstrāde un kuram izdevīgāk pārstrādāt importēto, ārzemēs bagātīgi subsidēto produkciju, tādējādi sagraujot pašu ražošanu;

b) par patstāvīgu agrārās politikas objektu jākļūst laukiem, lauku videi un dzīves veidam. Nav politiskas gudrības vārdos, ka tas ir patriarhālais romantisms. Psiholoģijā pazīstamais nepieciešamās daudzveidības likums formulē, ka nacionālās identitātes saglabāšana nav iespējama bez tāda komponenta, ko veido tas īpatnējais, specifiskais, kas piemīt laukiem.

6. Pēdējais pēc skaita, bet ne pēc svarīguma. Latviešu nācija izmirst, skaitļus tikai nedaudz noapaļojot uz vienu jaundzimušo, ir divi nāves gadījumi. Fakts pats par sevi ir tik informatīvs, ka komentārus neprasa.

Etnosoloģija māca, ka nācijas kvantitatīvā noteiktība sākas ar 1 miljonu cilvēku. Ja pašreizējā situācija nelabosies, nākošais gadu simtenis būs pēdējais latviešu nācijas vēsturē.

Konceptuālais bloks

Devīze: “Mēs, latvieši, esam savāda tauta. Mēs kāri tveram svešas idejas, nedomādami, vai tās mums ir vai nav derīgas.” Ed.Virza

Valsts institūcijas, komercstruktūras un personas rīcības konkrēto ievirzi un raksturu saimnieciskajā darbā nosaka rīcības motivācija. Tā ietver vairākus komponentus, viens no tiem — konceptuālā motivācija. Pēdējā norāda uz to teorētisko uzskatu sistēmu, no kuras ieteikumiem vadās praktiskajā rīcībā.

Visās postkomunisma valstīs reformu konceptuālā motivācija ir liberālisma filozofija — atšķirības ir tikai konsekvences pakāpē.

Pāreja no totāli centralizētas saimniecības vadības uz tirgus attiecībām var notikt tikai liberālisma virzienā — šai konstatācijai ir absolūts raksturs.

Liberālisma filozofija veidojās līdz ar tirgus ekonomikas kā visu aptverošas sistēmas veidošanos, un jau agrīnā tās attīstības fāzē izdalījās divi virzieni:

pirmais — vecākais, angļu vairants, tā pamatlicējs A.Smits savā darbā “Tautu bagātībaÉ” akcentēja ekonomisko brīvību un teorētiski pamatoja konkurences mehānismu darbību, aiz kuras ārēji haotiskām norisēm bija manāma “neredzamā roka” (mēs teiktu — ekonomiskie likumi);

otrs — franču variants, kas akcentēja indivīda personisko politisko brīvību.

Vēstures pieredze apstiprinājusi liberālisma filozofijas paradigmu — indivīda un valsts attiecībās prioritāte pieder indivīdam.

Savā galējā konsekvencē tas var tikt tik tālu paplašināts — un praksē tas notiek bieži, arī mūsdienu Latvijā —, ka ierobežo cita indivīda tiesības un brīvību, kad ekonomiskā izdevīguma vārdā upurē morālās vērtības.

Šajā punktā ekonomikas jautājumu rosināšana ieiet morāles sfērā, kuras paradigma ir I.Kanta kategoriskais imperatīvs (morāles “zelta likums”). “Rīkojies tā, lai motīvs, kas nosaka tavu rīcību, varētu kļūt par universālu principu.”

Šajā punktā tālāka kustība liberālisma virzienā jāaptur — tad saimniekojošais subjekts nonāk konfliktā ar morāles normām.

Liberālisma tipoloģija izdala 5 tipus, kuri lielos vilcienos atšķiras ar to, ka ekonomisko attiecību telpu sadala divās sfērās, no kurām vienā cenu līmeni un tā svārstības nosaka stihiskas pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, bet otrā arī valsts institūcijām ir dota noteikta regulējoša loma ar indikatīvās plānošanas metodēm, kas veido ekonomisko attiecību formas, kuras transformējas par interesēm, bet pēdējās nosaka saimniekojošo subjektu darbības praktisko ievirzi — samēri starp abām sfērām arī veido pamatu tipu atšķirībām.

Liberālisms savā galējā konsekvencē izsaka neattaisnojamu sabiedrības noslāņošanos (polarizāciju), izskalo vidusslāni un lielu sabiedrības daļu nolemj pauperizācijai, kas savukārt samazina pirktspēju, sašaurina tirgus ietilpību, apdraud ražošanu un rada sociālu spriedzi.

Pati polarizācija ir spēcīgs stimuls, kas rosina un aktivizē cilvēka garīgās un fiziskās spējas, stiprina gribu iecerēto mērķu sasniegšanai. Bet tikpat nepieciešama ir morāla mēraukla, lai novērstu līdzekļus, ar kādiem šie mērķi sasniegti. Tāpat kā ne katrs bagātnieks ir tikumības paraugs, ne katrs trūcīgais ir slaists dzērājs un debils. Piemērus, kas to apstiprina, Latvijas mūsdienu pieredze sniedz vairāk nekā nepieciešams — trūcīgie vairumā gadījumu ir vienkārši aplaupīti, bet vaininiekus pat nemeklē.

Liberālisma galējo konsekvenci ekonomikas teorijā visuzskatāmāk manifestē Čikāgas skola, ko pārstāv daudzi pasaulē pazīstami ekonomisti, Nobela prēmijas laureāti (Frīdmans u.c.). Te jāmin Džordžtaunas universitāte, gan tikai tādēļ, ka tajā dažas Čikāgas skolas hipotētiskā formā izteiktās tēzes pavirši apguvuši vairākās Latvijas valsts institūcijās un komercstruktūrās darbojošies funkcionāri, kuri morāli un politiski ir atbildīgi par Latvijas ekonomikas sagrāvi, sabiedrības polarizāciju un tās vairākuma veģetāciju zem iztikas minimuma līmeņa.

Vēl jāpiebilst, ka Čikāgas skolas mācību praksē relatīvi vairāk izmanto finansu aprindas — banķieri un tirgotāji, bet zems tās reitings ir rūpnieciskā kapitāla pārstāvju vidē. Pasaulē nevienā valstī absolūti brīvā tirgus nav, tā ir bezsatura abstrakcija, kas mīt tikai tās autoru galvās. Vispārliecinošākais arguments — autoritatīvu ārzemju zinātnieku izteikumi liberālā tirgus sakarā.

Lūk daži: “Teorijā brīvais tirgus ir laba un brīnišķīga lieta, un mēs to apsveicam. Taču nav iespējams norādīt kaut uz vienu gadījumu, kur pilnīgi brīvs tirgus būtu sastopams” (Kanādas tautsaimnieku asociācijas rezolūcija).

“Mēs sūtām uz šīm (Austrumeiropas — E.G.) valstīm neskaitāmus padomdevējus, kuri sprediķo par brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības tikumiem. Bet mēs praksē nedarām to, ko sprediķojam” (Maikls Stjūfords — Anglija). Un tādēļ došu vārdu U.Osim: “Ja kaut kas tiek patapināts no Rietumu pieredzes, tad nez kāpēc tie ir vissliktākie piemēri — kā protekcionisma politika.” Un tagad lai atbild U.Osis: kāpēc šīs attīstītās un bagātās valstis tā turas pie šiem sliktajiem piemēriem? Par ļoti simptomātisku jāatzīst fakts, ka ES Eiropas lauku attīstības harta veicināto agrārā tirgus liberalizāciju uzlūko par galveno draudu lauksaimniecībai un lauku dzīves veidam. Ekonomiskais pamatojums šim drūmajam secinājumam izteikts ekonomikas kategoriju valodā un ir šāds: ārzemju preču intervences rezultātā pieprasījuma – piedāvājuma līdzsvara cenas atzīme atrodas zem labi saimniekojoša fermera ražošanas izmaksām. Tas arī lauksaimniecībai un lauku dzīves veidam draud ar letālu iznākumu. Un harta secina: “É brīvā tirgus koncepcija tīrā veidā nav piemērojama lauksaimniecībai”. (Eiropas lauku attīstības harta — 12. punkts). Šādu secinājumu harta dod tādēļ, ka atzīst vērtības, kuras nav komercializējamas — šeit domātas ētiskās un estētiskās vērtības, kas piemīt lauku dzīves veidam. Izstrādājot Latvijas ekonomiskās attīstības modeli, jāņem vērā apstāklis ar fundamentālu nozīmi: mēs atrodamies pārejas periodā, kas ilgs apmēram paaudzi (Rietumos ir kritērijs: pensijas fonda izveidošanas ilgums. Rietumu latvieši — Meierovics un Ritenis — Latvijas pensionāriem sacīja: jums pensijas nepienākas, jūs stiprinājāt padomju režīmu. Bet šī darba radīto kapitālu šodien privatizē, un tā ieguvēji top miljonāri. Lūk, cinisma paraugs, raksturīgs Latvijas mūsdienu elitei). Šajā pārejas periodā Latvijai piemērotākais ekonomikas modelis ir sociālā tirgus ekonomika (STE). Tā ir tirgus ekonomika, kas atbilst liberālisma tipoloģijas 2. un 3. tipam.

Atributīvas pazīmes

1. Ekonomikā noteikta un leģitimēta loma valstij ar kontrolējošām un regulējošām funkcijām, ko veic ar indikatīvām metodēm (skat. iepriekš).

2. Tuvākā mērķa funkcija — bezdarba līmeņa reducēšana līdz apm. 3–4% atzīmei, lai saglabātu darba vietas sacensību dēļ.

NB: nedot gatavu patēriņam, bet sagādāt iespēju pašam pelnīt un sevi uzturēt.

3. Praktizē valsts pasūtījumus (multiplikācijas efekts!, sk. turpmāk) un sabiedriskos darbus.

4. Tālāka mērķa funkcija: sabiedrības modelis, kas raksturojas ar skaitliski lielu un stabilu vidusšķiru, novērš polarizācijas galējības.

5. Ar nodokļu politiku ierobežo superaugstas algas. Pie tādām autors šobrīd pieskaita algu virs Ls 1000 mēnesī.

6. Īsteno sociāli ekonomisku politiku, kura virzīta uz maksātspējīgā pieprasījuma pieaugumu un kuras adresāts ir mazāk nodrošinātie sabiedrības slāņi, plašākā nozīmē visi, kas pelna maizi ar savu smadzeņu un muskuļu darbu — tas paplašinātu tirgus ietilpību, bet pēdējā būtu impulss ražošanas sanācijai. Šim nolūkam kalpotu arī atviegloti kredīti, kuru objekts ir ražotne, kuras biznesa plāna novērtēšanas kritērijs — augsts multiplikators.

7. Īsteno nesaudzīgu korupciju, organizētās noziedzības un ēnu ekonomikas — alga konvertos! — apkarošanas politiku (autors apzinās, cik naivs izskatās, šos vārdus rakstot).

8. STE kvintesence: IKP pieaugums, ko dod efektīva tirgus saimniecība, nedrīkst kļūt par šauras finansētas grupas (“saldā krējuma slānis”) monopolvadījumu, bet ar budžeta starpniecību tiek novirzīts minimālo algu un pensiju paaugstināšanai (1998.g. — ne mazāk kā krīzes iztikas minimums, pēc tam — ne mazāk par iztikas minimumu, veselības aprūpe, izglītība, kultūra).

9. Jāizbeidz gaušanās par naudas trūkumu. Autors aprēķinājis, ka banku un firmu afērās un panamās un inflācijas rezultātā, kuras spirāli griež nekontrolētie dabiskie monopoli (“Latvenergo” u.c.) un starptautiskie monstri (“Lattelekom”), tautai nolaupīti 1,8. 109 lati. Mums nav pieprasījuma inflācijas, bet ir izmaksu inflācija, kas arī palielina M2X naudu apgrozībā.

10. STE ir dziļas un vēsturiski pārbaudītas tradīcijas un teorētiskais nodrošinājums. Aprobežojos tikai ar konstatācijām.

Pamatojoties uz Smollera teoriju XIX gs. astoņdesmitajos gados, pēc Bismarka ierosmes Reihstāgs pieņēma triju likumu paketi par strādājošo sociālo nodrošinātību (slimokases, pensijas, nelaimes gadījumi). Sākas ķēdes reakcija, kas aptver citas zemes.

Pēc Otrā pasaules kara Vācijā, izejot no kara seku izraisītās krīzes, izstrādā īsto STE modeli, kas leģitimizēts “Diseldorfas tēzēs” 1949.g. — galvenie nopelni te Vācijas ekonomiskā brīnuma tēvam, ekonomikas ministram un kancleram L.Erhardam. STE modelī prioritāra loma angļu ekonomista Dž.M.Keinsa (1883 — 1946) teorijai, sevišķi viņa mācībai par “efektīgo pieprasījumu”, kas aktuāla arī mūsdienu Latvijai, kas meklē ceļu, kā izkļūt no ekonomikas depresijas.

Premisu sistēma veidojas uz šādas cēloņu un seku sakarību ķēdes:

• valsts īsteno monetāro politiku, kas palielina iedzīvotāju, galvenokārt mazturīgo, ienākumus;

• pieaug maksātspējīgais pieprasījums;

• palielinās tirgus ietilpība;

• adekvāti pieaug ražošana (ja eksporta un importa attiecība paliek konstanta);

• palielinās nodokļu bāze;

• sākas jauns, augstāks spirāles loks.

Attiecībā uz pirmo premisu izpildvara vienmēr atbild ar pretjautājumu: kur ņemt naudu? Atbilde ir jau iepriekš dota.

Konstruktīvais bloks — par lauksaimniecības attīstības stratēģiju

Informācija par lauksaimniecības sabrukumu (lasi — sagrāvi) Latvijā plaši atspoguļota presē, tāpēc datus nedodu. Pieļauju vienu izņēmumu — pasaules praksē kā visu lauksaimniecību reprezentējošu produkcijas veidu bieži uzlūko gaļu (tās īpatsvars kopprodukcijā pieaug). 1996.gadā tās ražošana Latvijā kritās par 39% — galvenokārt importa invāzijas dēļ.

Lauksaimniecības attīstības prognozēs pasaulē dominē pesimistiski varianti:

a) tās īpatsvars nozaru struktūrā vietām samazinājies līdz 2 — 3%, tādēļ secina, ka drīz ar šo parametru varēs praktiski nerēķināties, jo tendence turpina darboties;

b) lauksaimniecības ražojumus aizstāšot mākslīgie un sintētiskie produkti.

Pēdējais gan laikam jāpieskaita zinātniskās fantastikas žanram.

Prognozēju, ka globāli lauksaimniecība var ieiet jaunā uzplaukuma fāzē. Secinājumu dibinu uz trim argumentiem:

1. Četru kritēriju (enerģētiskā vērtība, olbaltums, dzīvnieku valsts olbaltums un fizioloģiski aktīvās vielas) vērtējumā iedzīvotāju nodrošinājums ar pārtiku pasaulē svārstās no apmēram 70% (pirmais) līdz 30% (ceturtais). Problēmas risinājums iespējams jaunajā ekonomiskajā kārtībā pasaulē, uz ko objektīvi ved integrācijas procesi, bet paliek absolūta robeža — ienākumu līmenim jānodrošina iespēja iegādāties pārtiku par cenu, kura kaut nedaudz pārsniedz normāli strādājoša fermera ražošanas izmaksas.

2. Demogrāfisko procesu intensitāte — daudzos reģionos iedzīvotāju dabiskais pieaugums pārsniedz pārtikas resursu pieauguma tempu.

3. Izpētītie naftas resursi (A–B–C1) pietiekami gadiem trīsdesmit pie pašreizējā patēriņa.

Jāmeklē alternatīvi resursi. Viens no tiem — spirts, ko ražo no lauksaimnieciskām izejvielām (graudi, kartupeļi, kā arī rapsis, kura eļļa aizstāj pēc pārstrādes dīzeļdegvielu). Latvijā bija latols — benzīna un spirta sajaukums, šo virzienu šodien attīsta vairākas valstis, piem., Brazīlija: spirta ieguve no kukurūzas. Var prognozēt, ka attālā nākotnē lauksaimniecība kļūs par energoresursu ražotāju nozari.

Specifiska ir lauksaimniecības prognoze Latvijā. Superliberāļi aizstāv viedokli, ka brīvā tirgus apstākļos pašu ražojumus aizstās lētākas importa preces. Tas ir nonsens.

Latvijai prognozējamā nākotnē būs jāieved energoresursi, daudzas izejvielas, piemēram, lauksaimniecībai — minerālmēsli, vairāki tehnikas veidi, medikamenti, ko paši neražojam. Bet, ja ievedīsim arī lielos daudzumos pārtikas preces, tad ārējo maksājumu bilance būs ar hroniski pasīvu saldo — to nesegs arī ienākumi no starptautiskā servisa.

Tādēļ Latvijai pastāv absolūta premisa bez alternatīvas — jāražo viss, ko spējam ražot, un pirmā kārtā pārtika.

Absurds ir apgalvojums, ka Latvijas agrārais tirgus ir pārsātināts. Tirgus ietilpība šeit aplēsta, balstoties uz iedzīvotāju lielākās daļas ierobežoto pieprasījumu. Ja aplēses pamatā liekam zinātniski pamatotus patēriņa normatīvus, tad tirgus ietilpības dimensijas palielinās vairākkārt. Lauksaimniecības attīstības prognoze jādibina uz pēdējo parametru.

Aprēķini dod pamatu secinājumam: Latvijas lauksaimniecība spēj aizpildīt aprēķināto tirgus ietilpību 85 — 90% apmērā. Atlikušos 10 — 15% sastādīs produkti, ko Latvijā nevar ražot (rīsi, cietie kvieši, subtropu augļi u.c.). Bez tam Latvija spēs eksportēt lauksaimniecības ražojumus aptuveni vienas trešdaļas apjomā no iepriekšējā patēriņa, bet apgalvojumi par konkurences nespēju ir nesegts apvainojums vēsturiski apstiprinātām latviešu zemnieka kvalitātēm. (To apgalvoju, zinot, ka tās daļēji ir devalvētas.)

Lai sasniegtu tādu līmeni, jāveic vismaz šādi taktiska un stratēģiska rakstura pasākumi.

1. Lauku situācijas vērtējumā īpaša vērība jāpiegriež saimniecību grupai, kura raksturojas ar divām atributīvām pazīmēm.

1.1. Sāka sekmīgu darbību pirms 5 — 7 gadiem, izveidoja starta kapitālu, iedibināja stabilu pamatu konkurētspējīgai saimniecībai, tādējādi praksē pierādot, ka uzņēmums nonācis īstā saimnieka rokās, kam pienākas īpašnieka statuss.

1.2. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā (ienākumu un izmaksu attiecība) ne tikai nespēj nodrošināt tālāku intensifikāciju, bet atrodas bankrota priekšvakarā.

Tieši šīs grupas saimniecību pieredze viennozīmīgi pierāda, ka lauksaimniecības krīzē, kas turpina padziļināties, vainojama valsts institūciju nihilistiskā attieksme pret lauksaimniecību.

Bez tam šis piemērs pierāda, ka lauksaimniecības attīstību nodrošinoša agrārā politika jāizstrādā, balstoties uz šīs saimniecību grupas pieredzi un vajadzībām.

Valsts institūcijas parādījušas savu nespēju (vai negribēšanu interešu savtīgas orientācijas dēļ), lai pārstrādes uzņēmumi norēķinātos ar produkcijas piegādātājiem līgumā fiksētajā termiņā. Tas iespējams tāpēc, ka pēdējiem ir spēcīgs lobijs valsts institūcijās. To pārtāvjiem jāizbeidz stāstīt zemniekiem pasakas, ka viņi ir šo uzņēmumu īpašnieki. Faktiski īstais saimnieks ir administrācija, kas ar akcionāriem tikpat kā nerēķinās. Parādi krājas vēl no laikiem, kad šie uzņēmumi bija valsts īpašums. Situācijas analīze liecina, ka jāiedarbina divi mehānismi:

a) jāpiemēro likums par maksātnespēju (bankrotu) — galējais variants;

b) jāpilda Saeimas likuma “Par norēķiniem ar nepārstrādātas produkcijas ražotājiem” (29.11.95.) 5.pants, kas dod tiesības adekvātai darbībai ražotāju pilnvarojumā lauksaimniecības departamentiem aizstāvēt zemnieku intereses tiesā.

Parādu summa valsts mērogā nav liela, bet tai ir ļoti negatīva politiska slodze.

2. Nepieciešams pieņemt likumu “Par zemnieku saimniecību ienākumu aizsardzību”. Tā saturs konceptuālā izklāstā reducētos uz diviem aspektiem:

a) darbojas cenu “šķēres”, kas nepieciešamas zemniekam, nemitīgi sadārdzinās, pieaug pakalpojumu tarifi, nodokļi un citi maksājumi, tajā pašā laikā zemnieku ražojumu cenas paliek iepriekšējā līmenī vai pat krītas. Valsts pienākums un kompetence ir nodrošināt zināmu paritāti un lai diletanti no institūcijām “nepūš zemniekiem miglu acīs”, ka tiekot pārkāpti brīvā tirgus principi — šāds mehānisms ir tieši izstrādāts un pielietots valstīs ar vecām tirgus ekonomikas tradīcijām;

1996.gadā ienākumu samazināšanās lauksaimniecībā agregātētā veidā bija šāda (milj. latu):

nodokļu pieaugums — 7,2

materiālo resursu samazināšanās — 4,4

iepirkuma cenu krišanās — 8,4

Kopā: 20,2

Šie faktori turpina darboties arī 1997.gadā.

Secinājums: ja netiks veikta rīcība, kas pārtrauc “šķēru” darbību, lauku liktenis būs letāls;

b) valsts institūcijām, vismaz informatīvos nolūkos, jābūt pieejamām ziņām par zemnieka ražotās izejvielas cenas īpatsvaru galīgā produkta cenā. Mūsu aprēķini rāda, ka tas ir 2 — 2,5 reizes mazāks nekā Rietumu tirgus ekonomikas valstīs. Tas liecina, ka daļu zemniekam pienākošās vērtības piesavinās pārstrādātājs un tirgotājs, daļēji arī uz patērētāja rēķina.

Šāds likums lielā mērā stabilizētu laukus kā ekonomiskā, tā psiholoģiskā aspektā.

3. Loģiski turpinot iepriekšējā likuma jēgu, šīs Saeimas pilnvaru laikā būtu vismaz konceptuālā līmenī jāizstrādā vertikālas integrācijas modelis, lai kādā kooperatīvā formējumā apvienotu sistēmā četras secīgas stadijas: izejvielu ražošana — pārstrāde — transports — tirdzniecība. Šādas kooperācijas mērķa funkcija būtu ienākumu harmonizētāka sadale starp minētajām sfērām pēc kritērija — vienāda peļņas norma uz resursa vienību, kas koriģēta ar kapitāla aprites cikla ilgumu.

4. Jānodibina stabilitāte valsts politikā attiecībā pret statūtsabiedrībām un līgumstruktūrām.

Jāsaglabā paju sabiedrības, kuras darbā ir pierādījušas savu spēju strādāt (“Naukšēni”, “Madliena”, “Zelta druva”, “Birzgale” u.c.). Attiecībā uz šo grupu nekavējoties jāveic šādi pasākumi:

a) paju sabiedrības būtu jāpārveido par akciju sabiedrībām. Motivācija vispirms ir ekonomiskas dabas, kas izriet no mūsu kredītpolitikas. Bankas paju sabiedrībām nedod kredītus, jo to manta ir dalāma un tādēļ nevarot būt par aizdevuma ķīlu. Turpretī akciju sabiedrībā īpašums ir akcija, un tad aizliegums kredīta saņemšanai atkrīt;

b) jāiesaldē nodokļa parādi, kā arī parādi par energoresursiem. Ir izņēmums — sociālais nodoklis;

c) jāatbalsta kooperatīvi formējumi, kuri dibinās uz zemnieku kopīpašumu. Šādi piemēri Latvijā ir. Jāanalizē, piemēram, Valmieras rajona “Lauksalacas” pieredze un tad jānosaka tās vispārināšanas pakāpe un praktiskās pielietošanas iespējas.