VĒSTULES “LATVIJAS VĒSTNESIM”

Par sankciju pret negodprātību

Pašreiz valstī ekonomikas pārejas posms uz stabilu tirgus ekonomikas izveidi un integrēšanos Eiropā rada nestabilitāti tiesiskajās attiecībās. Valstī spēkā esošajā likumdošanā ir sastopamas daudzas normas, kuras ir nepilnīgas, novecojušas un to izpilde neatbilst mūsu laikmeta prasībām, lai tiesību subjekti varētu izmantot savas tiesības, godprātīgi pildīt pienākumus un tiktu aizstāvēti ar likumu pret nelikumīgiem darījumiem — viltu, ļaunprātību un krāpšanu tiesiskajās attiecībās, pret ierēdņu un valsts iestādēs strādājošo amatpersonu korumpētību. Tagad, kad Latvijā attīstās dažādas īpašuma formas, nav iespējams noteikt, kāds īpašums aizsargājams vairāk. Nav nozīmes, vai delikts ir noticis attiecība uz juridisku, fizisku vai valsts īpašumu. Jo nav nozīmes, ka krāpj un/vai nolaupa mantu, kas pieder privātpersonai, sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, akciju sabiedrībai vai valstij. Kad kaitējums nodarīts ar likumu aizsargājamām interesēm, nevienam īpašumam nedrīkst būt primāra nozīme.

Valsts pienākums ir panākt tādu kārtību, ka vainīgais par nelikumīgu darījumu saņemtu sodu jebkurā gadījumā. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kurus viņš ar savu darbību ir nodarījis, un panākt šādu situāciju ir valsts primārais uzdevums civiltiesiskajās attiecībās.

Civiltiesisko attiecību subjekti vispirms var būt cilvēks vai, kā viņš tiek juridiski saukts, fiziska persona. Bez cilvēka, bez fiziskas personas ir arī vēl cits civiltiesību subjekts — jurdiskā persona. Savukārt valsts, lai izpildītu vienu no savām organizējošajām funkcijām — leģislatīvo funkciju (radīt vispārējas normas, kas, kopā ņemtas, veido visas valsts tiesisko iekārtu), un lai varētu rūpēties par pilsoņu mieru un labklājību, izdod likumus, seko to ievērošanai un izpildīšanai ar speciālām iestādēm — tiesām.

Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai valstī netiktu traucētas pilsoņu tiesības, bet, ja tas noticis, gādāt, lai tās tiktu atjaunotas. “Visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību” (Likuma “Par tiesu varu” 4.pants). Taču pašreizējais tiesiskums valstī vēl nenodrošina tiesību atjaunošanu pēc tiesas nolēmumu likumīgā spēkā stāšanās, jo tie bieži netiek izpildīti. Šajā stadijā valsts iestājas ar savu piespiešanas mehānismu, bet — cik šis piespiešanas mehānisms ir efektīvs (pareizāk būtu teikt neefektīvs), mēs visi zinām. Taču tā nebūt nav tiesu varas vaina vai neizdarība, jo to, kad, kāpēc un kā darbosies šis piespiešanas mehānisms, nosaka likumdevēja vara. Tiesu vara darbojas tur un tajās robežās, kurās ir paredzējis likumdevējs.

Šodien nerunāšu par tādām visas valsts problēmām kā “Banka Baltija” vai “Latvenergo”, bet pakavēšos pie nepilnības likumdošanā — parādnieka meklēšanas (Latvijas Civilprocesa kodeksa 360.pants) un parādu cietuma.

Nereti praksē sasatopami gadījumi, kad tiesa ir bijusi, spriedums stājies likumīgā spēkā, bet izpildīt to nav iespējams, jo parādnieka atrašanās vieta nav zināma.

“Ja nav zināma atbildētāja atrašanās vieta uzturlīdzekļu piedziņu lietās un lietās personisku aizskārumu dēļ, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, tiesnesis izsludina atbildētāja meklēšanu ar policijas iestāžu palīdzību.

Ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, tiesa (tiesnesis) ir tiesīga izsludināt atbildētāja meklēšanu arī citās lietās.” (Latvijas Civilprocesa kodeksa 113.pants.) No šī panta varam secināt, ka atbildētāju meklēt ar policijas iestāžu palīdzību var jebkurā lietā. “Lietās par uzturlīdzekļu piedziņu vai lietās personisku aizskārumu dēļ, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, kad parādnieka atrašanās vieta nav zināma, tiesnesis pieņem lēmumu par parādnieka meklēšanu ar policijas iestāžu palīdzību.” (Latvijas Civilprocesa kodeksa 360.pants.) Salīdzinot šos divus Civilprocesa pantus, varam secināt — lai izskatītu lietu, atbildētāju var meklēt ar policijas iestāžu palīdzību, bet, lai piedzītu piespriesto summu vai lai piespiestu parādniekam veikt konkrētas darbības, kuras noteikusi tiesa, ja parādnieks ir mainījis dzīves vietu, vai ļaunprātīgi slēpjas, viņu nedrīkst meklēt ar policijas iestāžu palīdzību (izņemot pantā uzskaitītās lietas).

Šeit gribētos uzdot jautājumu likumdevējam: “Kurā brīdī delikts ir novērsts un tiesības atjaunotas: tad, kad tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā vai tad, kad tas ir izpildīts?”

Likumdevējs “parāda svarīgumu” nodala ne tikai pēc tā, kam persona ir parādā, bet arī, no kā parāds radies. Iedziļinoties šajā Latvijas Civilprocesa kodeksa 360.pantā, varam secināt, ka visos gadījumos uzturlīdzekļu parāds ir svarīgāks par parādu, kurš radies, piemēram, no personiskā īpašuma aizskāruma. To apstiprina ar Latvijas Civilprocesa kodeksa 361. panta 3. daļa — “Parādniekam uzturlīdzekļu piedziņas lietās, ja viņš izvairās ierasties pēc tiesu izpildītāja izsaukuma vai nesniedz ziņas tiesu izpildītājam, uzliek naudas sodu šā kodeksa 413. panta kārtībā, un pēc tiesneša lēmuma viņš tiek atvests piespiedu kārtā.” Tātad tikai uzturlīdzekļu piedziņas lietās.

Nedrīkst nodalīt “parāda svarīgumu” atkarībā no tā, kā parāds radies. Parāds — vienmēr ir parāds un tā piespiedu atdošanas mehānismam būtu jābūt vienlīdz bargam visos gadījumos, tāpēc no Latvijas Civilprocesa kodeksa 361. panta 3. daļas būtu jāizslēdz vārdi: “Uzturlīdzekļu piedziņas lietās”, un Latvijas Civilprocesa kodeksa 360. panta dispozīcija jāizmaina tā, lai to varētu piemērot jebkurā piedziņas lietā.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad tādas ētiskās vērtības kā labais un ļaunais, cieņa un gods, kauns un sirdsapziņa, pienākums un atbildība ir zaudējušas agrāko, vispārpieņemto vērtību. Tā rezultāts ir sabiedrības nievājoša attieksme pret tādiem jēdzieniem kā godavārds, saistību izpilde un likumu ievērošana, pat pret tiesas nolēmumu izpildi. Par ikdienišķu parādību kļuvis fakts, kad persona vai personu grupa uzņemas saistības, jau iepriekš zinot, ka tās netiks pildītas. Tiek ņemti kredīti, zinot, ka tos atdot nebūs iespējams, tiek slēgti līgumi, zinot, ka izpildīt tos nevarēs. Kas ir šo darbību pamatā?

Pamatā ir apziņa, ka par nodarījuma (tas var izpausties darbības vai bezdarbības formā) rezultātu, kad otrai pusei radušies zaudējumi, man kā debitoram vai delikta izdarītājam, jāatbild būs tikai civiltiesiski, t.i., apziņa, ka otra puse, kuras tiesības ir aizskartas, griezīsies tiesā, un tiesa nospriedīs piedzīt no manis tik un tik latus. Bet kā? Ja uz mana vārda nav reģistrēts nekustamais īpašums, automašīna, ja ar sievu jau iepriekš esmu noslēdzis laulības līgumu, kas nosaka: viss īpašums pieder sievai. Un kas par to, ka es visu mūžu palikšu parādnieks, cietumā par to taču neviens nav ielikts...

Kriminālatbildība par tādiem un līdzīgiem nodarījumiem ir paredzēta Latvijas Kriminālkodeksa 118. pantā — “Izvairīšanās no bērnu uzturēšanas” un sestajā “A” nodaļā — “Noziegumi uzņēmējdarbībā”, bet pierādīt to ir ļoti sarežģīti, jo pastāv taču tāds jēdziens kā neveiksmīgais biznesmenis.

Jā, var izmainīt Krimināllikuma normas un parādnieku, ja viņš laikā neatdod parādu, likt cietumā uz dažiem mēnešiem, bet kā ar kreditora interesēm? Cietumā jau sen neviens vairs nestrādā. Jāmeklē kompromiss! Tas varētu būt, piemēram, parādu cietums. Latvijā divdesmitajos gados tāds pastāvēja, kurā cilvēki strādāja kūdras purvos un saņēma “labu” naudu, ar kuru dzēsa parādu. Šodien varētu slaucīt ielas vai tīrīt sniegu.

Nereti praksē nākas sastapties ar bērna uzturlīdzekļu nemaksātājiem, kuri ģērbušies dārgās ādas jakās, “apkrāvušies” ar mobilajiem telefoniem un peidžeriem, braukā ar dārgām mašīnām (uz draugu vārdiem) un skaitās bezdarbnieki. Gribētu redzēt šāda “bezdarbnieka” seju, kad to laipni palūgtu izkāpt no “drauga” automašīnas, iedotu rokās slotu, parādītu ielu, kurai līdz vakaram jābūt tīrai un pateiktu, ka par to viņš būs nopelnījis Ls 1,72...

Civiltiesiskās atbildības uzdevums ir atlīdzināt cietušajam zaudējumus pilnā apjomā vai citādi atjaunot cietušā stāvokli, kāds tas bijis pirms pārkāpuma. Bet, kā rāda prakse, šis uzdevums netiek veikts. Civiltiesiskās attiecības starp personām var uzskatīt tikai par privātu lietu, tomēr sabiedrība ir ieinteresēta, lai tamlīdzīgi nodarījumi nākotnē neatkārtotos. Tādēļ, manuprāt, jāizmaina LR Konstitucionālā likuma: “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 20. pants — “Piespiedu darbs ir aizliegts”, un jārada iespēja personai, kura nav spējīga vai negrib atdot parādu, strādājot piespiedu kārtā pietiekami labi nopelnīt, lai varētu to izdarīt. Šinī sakarā jāizdara izņēmumi likumos, kuri reglamentē darba algu nodokļu iekasēšanu. Gadījumos, kad darbs tiek veikts piespiedu kārtā — parāda dzēšanai būtu jāpiemēro 0% likme ienākuma un sociālajam nodoklim.

Zinu, ka man tiks pārmests par tādu uzskatu paušanu, zinu, ka mēs ejam uz Eiropas Savienību un ka Eiropā jau pagājušajā gadsimtā atcēla parādu cietumus, ka Eiropā ir cilvēka tiesības u.tml. Bet nedrīkst aizmirst, ka ir arī citi pilsoņi, kuriem arī ir tiesības. Es runāju par tiem pilsoņiem, kuri dzīvo, strādā, mācās, pilda savus pienākumus, ciena likumdošanu, mīl savu dzimteni, kuri vēlas dzīvot laimīgā un pārtikušā valstī.

No pašreiz spēkā esošās likumdošanas izriet, ka saistības jāpilda, parādi jāatdod, sodi jāmaksā tikai godprātīgiem un pārtikušiem cilvēkiem. Šāda situācija destabilizē civiltiesisko apriti un grauj pilsoņu tiesisko apziņu.

Gints Kronbergs ,

LU Juridiskās fakultātes 5. kursa students

Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību

Pēdējā laikā ir aktualizējusies plaša domu apmaiņa jautājumā — kādai būt jaunajai Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Tas ir apsveicami, ka visai sabiedrībai svarīgas lietas netiek izlemtas šaurā lokā, bet gan demokrātiski, uzklausot visu ieinteresēto pušu viedokli — gan zinātniekus, studentus, skolniekus un citus pastāvīgus bibliotēku apmeklētājus, gan arī bijušās un esošās valsts amatpersonas, būvniecības speciālistus un politiķus. Aizņemtības dēļ es diemžēl nevarēju piedalīties nesenajā diskusijā klātienē, tāpēc vēlos paust savu viedokli rakstiski.

Latvijai ir vajadzīga jauna Nacionālās bibliotēkas ēka. Šai bibliotēkai ir jānodrošina ātra pieeja kvalitatīvai un aktuālai informācijai, kā arī vienlaikus jāsaglabā Latvijas kultūrvēsturiskās vērtības. Ir dīvaini noraudzīties uz to, ka, runājot par bibliotēku, priekšplānā izvirzās nevis iekšējās gaismas kopšanas jautājumi, bet gan rūpes par ārēju spožumu. Tā vietā, lai runātu par lasītāju, tiek dalīta iespēja sildīties vēl neesoša simbola saulītē.

Mēdz teikt, ka ir vajdzīgs liels entuziasms, lai ideju radītu, taču daudzkārt lielāka piepūle un mērķtiecība ir nepieciešama, lai šo ideju spētu īstenot dzīvē. Tas nozīmē, ka, sākot jaunās bibliotēkas celtniecību, ir jābūt pamatotai un argumentētai pārliecībai par to, ka šo celtni ar godu varēsim pabeigt, ka naudas pietiks gan grāmatu un informācijas tehnoloģiju iegādei, gan arī nama uzturēšanai un apkalpojošā personāla atalgošanai. Bet kas tajā laikā notiks ar mazajām bibliotēkām Latvijas laukos un mazajās pilsētās? Bet ko par šo naudu varētu izdarīt, lai arī mazajās lauku bibliotēkās būtu pieejami mūsdienu informācijas līdzekļi un jaunas grāmatas? Kas domās par attīstības tempu izlīdzināšanu valstī?

Galu galā mums jau ir rūgta pieredze par citu nepabeigtu nacionālas nozīmes celtni — Operu, kuras piespiedu “nobeigšana” tika pilnīgi bezatbildīgi pakļauta priekšvēlēšanu politiskajai reklāmai un kādas partijas propagandai, nevis precīziem un izpildāmiem aprēķiniem. Neaizmirsīsim, ka šī nama pilnīgai pabeigšanai tā arī nav atrasti spēki.

Saziņas līdzekļos ir izskanējusi informācija, ka pašreiz vienīgā esošā Nacionālās bibliotēkas celtniecības projekta izmaksas būs vismaz 67 miljoni latu. Es negribu vērtēt šī skaitļa pamatotību, jo neesmu iepazinies ar detalizētu projekta tāmi. Es domāju, ka vispirms ir jāizdiskutē pati pieeja. Jau šīs fantastiskās summas pastāvēšanas fakts pats par sevi raisa jautājumu — vai tomēr šobrīd nav nevienas citas iespējas nodrošināt Latvijas sabiedrību ar iespēju plašās un mūsdienīgās lasītavās mācīties, studēt un pilnveidoties?

Es esmu pārliecināts, ka ir!

Es piedāvāju alternatīvu.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju Nacionālajā bibliotēkā un to, cik aktuāli Latvijas izglītības sistēmai un valsts nākotnei vispār ir radīt iespēju Latvijas studentiem, skolniekiem, zinātniekiem un visiem citiem, kas vēlas aktīvi iekļauties un konkurēt mūsdienu pasaulē, rast pieeju attiecīgajai literatūrai un informācijai, es ieteiktu neaplūkot vienīgi grandiozus, Latvijas valstij acīmredzami pagaidām finansiāli neiespējamus projektus. Tā vietā, lai izskatītu ieceres, kurās tiek akcentēta projekta estētiskā nozīme, manuprāt, ir lietderīgāk aplūkot projektus, kas vispirms būtu funkcionāli un ērti lasītājiem. Attiecīgi — ēka maksātu 7—8 miljonus latu un vēl 5—6 miljonus latu vajadzētu izdot par grāmatām un tehnoloģijām visām Latvijas bibliotēkām. Šādu projektu Latvijas valsts varētu atļauties finansiāli, īstenot īsā laikā un sasniegt visus mērķus. Šādā situācijā mums nebūtu “Gaismaspils”, taču būtu bibliotēka. Pabeigsim vispirms vienu gaismas pili — Operas namu — kamēr tas nav sabrucis, tad sāksim jaunu.

Populisms nedrīkst būt prioritāte tad, kad runa ir par tik svarīgām lietām, kas skar Latvijas izglītības un nākotnes jautājumus. Nedrīkst arī šādu jautājumu izlemšanu atstāt vienīgi ieinteresēto personu — celtnieku, finansistu, projekta izpildītāju, kā arī atsevišķu partijisko populistu ziņā, kuru spējas saskatīt plašākas valstiskās kopsakarības, domāt par valsti gan kultūras, gan tautsaimnieciskās un finansiālās nākotnes kategorijās šķiet visai ierobežotas.

Lai nu kā, Latvijai ir vajadzīga daudzfunkcionāla, laikmeta garam un iespējām atbilstoša bibliotēka.

Andris Šķēle

1998.gada 28.janvārī