Par lielpaneļu un rindu mājām un cilvēka dzīvokli tuvākā un tālākā nākotnē

Domājot par mājokļu problēmas risinājumiem

ANATOLIJS GORBUNOVS, Ministru prezidenta biedrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Anatolijs Gorbunovs

Mājokļu attīstības politika nav saistīta ar sociālo sfēru vien, tā ir arī nozīmīgs faktors valsts ekonomiskās izaugsmes veicināšanā. Latvijā pašlaik privatizēta piektā daļa no visiem dzīvokļiem. Privatizācijas process turpinās, un tādēļ jautājums — kāda mūsu valstī ir mājokļu attīstības programma un tās galvenās nostādnes — šobrīd kļūst īpaši aktuāls.

— Vispirms par to, kāds šobrīd ir dzīvojamais fonds Latvijā. Tā apjoms ir 52,8 miljoni m2, vidēji — 21,3 m2 uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinājumam — Igaunijā ir 23 m2, Lietuvā — 22 m2, bet Somijā — 33m2 un Dānijā — 50 kvadrātmetru. Bet pats galvenais, protams, ir dzīvokļu kvalitāte. Apmēram 19 procentu no visa dzīvojamā fonda mūsu valstī diemžēl ir avārijas jeb nelietojamā stāvoklī. Jāņem vērā, ka aptuveni trešā daļa no mājokļu fonda būvēta pirms pirmā pasaules kara, tiek ekspluatēta vairāk nekā 80 gadu un tai nepieciešams kapitālais remonts. Vēl jāpiebilst, ka savukārt gandrīz puse dzīvojamā fonda ir lielpaneļu dzīvojamās mājas, kuras būvētas pēc 1958. gada un kuru norobežojošo konstrukciju siltumizolācijas spēja ir zema. Un ar šo zemo norobežojošo siltumizolācijas spēju cieši saistāms siltuma patēriņš dzīvojamo māju apsildīšanai. Pētījumi rāda, ka Latvijā jāpatērē 4 līdz 5 reizes vairāk siltuma nekā tikpat lielas platības apsildīšanai Skandināvijas valstīs. Sevišķi tas attiecināms uz paneļu mājām. Tomēr līdzās konstrukcijas nepilnībām gribu uzsvērt arī iedzīvotāju nevērību attieksmē gan pret mājokli, gan siltumizolācijas lietām. Ziemeļvalstīs ir panākts, ka māja faktiski izveidota par tādu kā termosu...

— Taču pirmā un būtiskā atšķirība — šajās valstīs jau sākotnēji katrs ir bijis atbildīgs par savu mājokli, jau izsenis pieradis rēķināt, cik par ko jāmaksā un mācījies taupīt. Bet pie mums...

— Pilnīgi pareizi. Kādreiz enerģija bija lēta un nemaksāja gandrīz neko, un bija pilnīgi vienalga, pa kurieni aukstums nāk telpā. Vai caur sienām, vai pa izsistiem vai nenoblīvētiem logiem. Taču tagad situācija mainās un ir noteikti vairāki darbības virzieni tieši mājokļu sakārtošanas politikas konsekventai īstenošanai. Šajā virzienā strādājot, esam veikuši arī socioloģiskos pētījumus, kuri apliecina, ka cilvēki patiešām vēlas uzlabot savus dzīves apstākļus, pirmām kārtām — mājas tehnisko stāvokli. Viņi arī vēlas tuvināt darba un dzīves vietu. Tagad sāk parādīties jauna vēlme — cilvēki vairs nevēlas būt “piesieti” vienai dzīves vietai.

— Tātad dzīvoklis jāiegūst īpašumā un pēc tam to var pārdot un pirkt citu?

— Zviedrijas pieredze rāda, ka nebūt nevajag privatizēt visus dzīvokļus. Daudzi cilvēki nemaz nevēlas tik cieši būt piesaistīti savam mājoklim. Viņiem galvenais ir strādāt darbu, kas patīk un dod ienākumus. Bet dzīvoklim ir jābūt tādam, kas atbilstoši materiālajām iespējām apmierina tā iemītnieku prasības gan komforta, gan atrašanās vietas ziņā. Šīs prognozes liek domāt, ka nākotnē cilvēki savus mājokļus mainīs biežāk, taču ne visi vēlēsies kļūt par īpašniekiem un uzņemties rūpes par mājas apsaimniekošanas lietām.

— Taču dzīvojamo māju privatizācijas programma, šķiet, paredz gluži ko citu — pēc iespējas ātrāk nodot privatizācijai iespējami daudz dzīvojamo māju, lai valsts un pašvaldības beidzot tiktu no šīm rūpēm un izdevumiem vaļā. Turklāt aplēsts, ka trešā daļa no kopējā sertifikātu skaita jāizmanto tieši šajā privatizācijas laukā...

— Es iepazinos ar dzīvokļu politiku Zviedrijā, un viņi bija ļoti pārsteigti, ka mēs gribam privatizēt visus dzīvokļus. Ir jāpiedāvā iespēja visiem privatizēt, taču tas nenozīmē, ka visi saistīs sevi ar dzīvokli kā privātīpašumu. Manuprāt tā ir veca pieeja — izvirzīt mērķi un tad to absolutizēt. Dzīve ir stipri daudzveidīgāka, un arī šīs privatizācijas lietas nevar vienkāršot. Pie mums notiks tādi paši procesi kā, piemēram, Zviedrijā. Jauna ģimene vai arī ģimene spēka gados īrē tieši tādu dzīvokli un tieši tur, kur tā vēlas. Paies daži gadi, mainīsies ģimenes locekļu darbs un atalgojums, un tam atbilstoši tiks mainīta dzīvesvieta. Zviedrijā ir dzīvokļu firmas, kuras pārņem no pašvaldības vecas un nolaistas mājas, izremontē un pēc tam izīrē. Šīs firmas gūst peļņu un arī nokārto savas saistības ar pašvaldību.

— Pagājušā gada nogalē pēc jūsu ministrijas Būvniecības departamenta pasūtījuma ZA Ekonomikas institūts pabeidza izstrādāt pasākumu kompleksu, kas nepieciešams mājokļu programmas īstenošanai. Kas tajā galvenais?

— Šajā kompleksā ir sešas sadaļas: tiesisko jautājumu sakārtošana, mājokļu kreditēšanas sistēmas pilnīgošana, mājokļu tirgus attīstības un ar būvniecību un mājokļu apsaimniekošanu saistītās uzņēmējdarbības veicināšana, iedzīvotāju izglītošanas pasākumi un citi mājokļu attīstības sistēmas īstenošanai nepieciešamie nosacījumi. Tiesisko jautājumu sakārtošanas mērķis ir nodrošināt dažādu īpašuma formu efektīvu funkcionēšanu mājokļu jomā. Tai jāatbilst gan mājokļu īpašnieku, gan to uzņēmēju, kas savu biznesu saista ar mājokļu apsaimniekošanu un būvniecību, interesēm. Ikviena no šī kompleksa nodaļām ir plaša un detalizēti izstrādāta un to izmantosim turpmākajā darbā.

Ministrijai tiešā veidā nav pakļauta ne būvniecības, ne arī kāda cita nozare. Mēs veidojam un realizējam attīstības politiku. To iespējams īstenot ar likumdošanas aktu starpniecību, rekomendējot, kādi pasākumi veicami, lai sasniegtu to vai citu mērķi, kā arī izglītojot iedzīvotājus kādas problēmas apzināšanā un risināšanā. Valdība procesus var ievirzīt pozitīvā gultnē, arī finansējot demonstrējuma projektus jeb pilotprojektus, kuros ietverta un apkopota pozitīvā pieredze, ko vēlamies iesakņot. Ministrijas Būvniecības departaments pašreiz strādā pie mājokļu monitoringa (novērošanas un izpētes), kura mērķis ir iegūt objektīvu informāciju, analizēt mājokļu sfērā notiekošos procesus, noskaidrot mājokļu infrastruktūru apkalpojošo objektu stāvokli un to attīstības tendences, novērtēt mājokļu kvalitāti dažādās valsts apdzīvotajās vietās. Pēc tam tas tiks izmantots mājokļu tālākās attīstības prognozēšanai, būvniecības, rekonstrukcijas un modernizācijas plānošanai, kā arī programmas izstrādei iedzīvotāju mājokļu jautājumu risināšanai. Šogad paredzēts zinātniskās izstrādes pabeigt un uz viena pagasta un vienas pilsētas bāzes uzsākt eksperimentālos pilotprojekta novērojumus. Tie dos iespēju šo darbu izvērtēt un ieviest nepieciešamos labojumus.

Taču bez šiem iepriekšminētajiem pētījumiem šogad tiks īstenoti 8 pilotprojekti, kuru mērķis ir demonstrēt ļoti konkrētas lietas — ēku siltināšanas tehniskās iespējas — un novērtēt atsevišķu pasākumu ekonomisko izdevīgumu, kā arī izstrādāt konkrētu siltumtaupīšanas pasākumu kopu ēku sērijām, kas ir plaši izplatītas Latvijā. Mēs vēlamies, lai šie projekti tiktu realizēti dažādos rajonos un piemēroti attiecīgajiem reģioniem, lai, piemēram, no Ludzas nav jābrauc uz Rīgu šos jauninājumus pētīt. Būtībā šīs siltināšanas lietas nemaz nav tik sarežģītas.

— Taču — kā to īstenot ārpus pilotprojektiem? Lielākā daļa pašvaldību dzīvo privatizācijas noskaņās un mājās neveic pat nepieciešamos uzturēšanas darbus, nemaz nerunājot par tik milzīgiem ieguldījumiem kā siltināšana... Šķiet, visas cerības tiek liktas uz dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām, kuras vēl tikai bikli rodas un kurām nu būtu jāņem hipotekārie kredīti un jāuzsāk šis cīniņš.

— Šobrīd ir pārejas posms un apsaimniekošanas sistēma un organizācijas tikai top. Tas ir sarežģīti. Taču agri vai vēlu radīsies uzņēmumi, kuri lētāk un labāk apsaimniekos mājas. Nav taču tā, ka apsaimniekošanas organizācija ir kāda valstiska institūcija, kura negrozāmi iekļauta kādā hierarhijā un bezgalīgi var diktēt noteikumus klientiem. Ir arī lietas, kas vienmēr būs atkarīgas no paša dzīvokļa saimnieka. Un jāsāk ar to, ka dzīvokļa saimnieks, kuram būs kaut vismazākā rocība, domās, kā savest kārtībā logus, durvis, radiatorus, varbūt arī nosiltināt kādu sienu. Un te nu mēs arī nonākam pie hipotekārās kreditēšanas. Līdzko dzīvokļa tiesiskais statuss ir skaidrs, mēs varam rīkoties ar šo dzīvokli kā ar nekustamo mantu. Varam to ieķīlāt un saņemt kredītu. Pašlaik top likums “Par hipotekārajām ķīlu zīmēm”. Tas tieši neattiecas uz dzīvokļu un cita veida nekustamā īpašuma īpašniekiem, bet gan uz bankām un nosaka to rīcību ar šīm nekustamā īpašuma ķīlām — hipotēkām. Lai piesaistītu ilgtermiņa resursus, bankas, kas izsniedz hipotekāros aizdevumus, emitēs hipotekārās ķīlu zīmes, ko realizēs fondu tirgū. Tas ir liels ekonomisks un finansiāls pasākums, bez kura finansu aprite nav iedomājama. Hipotekārās kreditēšanas sistēma tiek ieviesta ar mērķi, lai plašākiem sabiedrības slāņiem kļūtu pieejamāki banku kredīti mājokļu iegādei un remontam. No klienta viedokļa hipotekārais kredīts vienkārši ir ilgtermiņa kredīts. Dzīvokļa īpašnieks var ieķīlāt dzīvokli un saņemt aizdevumu tā uzlabošanai, siltināšanai, kas, protams, ar laiku atmaksājas. Ja valsts ir ieinteresēta, lai kopumā tiktu patērēts mazāk siltumenerģijas, lai šī sistēma darbotos efektīvi un būtu mazāk parādnieku, tad tai arī ir šajā darbā jāiegulda kāda daļa. Taču tas var īstenoties ar vienu noteikumu: šiem ieguldījumiem jābūt saistītiem ar cilvēku iniciatīvu, viņu pašu pūliņiem. Tātad — ja notiek dzīvokļu siltināšana vai māju rekonstrukcija, tad valsts no savas puses varētu piedalīties ar kādām dotācijām, piemēram, daļēji apmaksājot banku procentus vai citā netiešā veidā.

Negribu absolutizēt, bet dzīvojamā fonda uzlabošanā lieti var noderēt ārzemju pieredze. Tur tiek stimulēta tendence dzīvojamo fondu attīstīt mazpilsētās un piepilsētās, kur cilvēki ar izdevīgiem noteikumiem būvē nelielas savienotas individuālās mājas ar trim četrām istabām, kuras dēvē arī par rindu mājām. Katrai ir savs dārziņš, un cilvēkam radītas ērtības. Pēc gadiem desmit ļoti aktuāls kļūs jautājums, ko darīt ar nolietotajām lielpaneļu mājām Ķengaragā un citur. Pie mums vēl nav bijis iespējas to darīt, taču varbūt tad ar nolietotajām lielpaneļu mājām varēsim rīkoties līdzīgi kā Zviedrijā, kur tās tiek pilnīgi vai daļēji demontētas, bet nojaukšanā iegūtie būvmateriāli tiek reciklēti, t.i., tie tiek izmantoti jaunu dzīvojamo ēku būvniecībā. Tās parasti ir divu trīs stāvu blīvās apbūves mājas ar palīgēkām. Neizmantojamie bloki tiek drupināti un no tiem izgatavo atkal jaunus būvmateriālus otrreizējai lietošanai. Saglabājamās blokmājas arī mēģina individualizēt, nojaucot vai nu dažus māju augšējos stāvus, vai arī atsevišķas sekcijas. Šī vide tiek labiekārtota un apzaļumota, lai cilvēkiem būtu patīkamāk un ērtāk dzīvot. Arī pie mums cilvēki mēģina iestiklot lodžijas, bet Zviedrijā pilnīgi apzināti saules pusē tās izveido kā siltumnīcas, lai apsildītu istabas sildīšanai un samazinātu siltumenerģijas patēriņu. Interesanti projekti mazpilsētās ir tā dēvētās “ekoloģiskās mājas”. Tās aprīkotas ar enerģijas uzkrāšanas un taupīgas lietošanas iekārtām, kā arī notekūdeņu un kanalizācijas ūdeņu lokālu attīrīšanu. Protams, Latvijas apstākļos šāds risinājums iespējams tikai kā atsevišķs eksperiments.

— Jā, pašlaik mums aktuālākas ir lielpaneļu mājas, kurām nepieciešami glābšanas pasākumi... Kas jūsuprāt tos konkrēti varētu uzņemties?

— Patiešām, mums ir problēmas Rīgā, Liepājā un citur. Bet šobrīd es īpaši vēlētos pievērsties Jelgavas pieredzei. Būtībā tas laikam ir ilggadējā pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka Raita Vītoliņa nopelns, ka ar šo demonstrējuma projektu jeb pilotprojektu realizēšanas palīdzību pilsētā izveidots zināms modelis, kas sadala pienākumu zonas: ko ēku siltināšanā dara pašvaldība, ko — apsaimniekotājs un ko — paši iedzīvotāji. Protams, ļoti daudz atkarīgs tieši no pašvaldībām un organizācijām, kas atbildīgas par ēku uzturēšanu. Jelgavā pašvaldība ņēma kredītu, nomainīja siltumtrases un siltuma mezglus, rekonstruēja pat dzīvojamā mikrorajona katlu māju un sakarā ar to piedāvāja iedzīvotājiem nedaudz augstākus tarifus. Viņi, redzot šos uzlabojumus, bija ar mieru pieciest nelielo sadārdzinājumu.

— Tūdaļ gribas jautāt— gan zinot arī atbildi— vai tiešām visiem īrniekiem bija pa spēkam maksāt vairāk? Vispār samaksāt?

— Jā, uzreiz izvirzījās nākamais jautājums — par cilvēkiem, kuri nav spējīgi samaksāt. Tātad maznodrošinātajiem šādā gadījumā ir nepieciešams valsts atbalsts. Taču vēl vairāk jādomā par darba vietu nodrošināšanu. Arī Jelgavas dome lūdza valdības atbalstu: kā atdzīvināt uzņēmumus, kuri ir apstājušies, kā radīt jaunas darba vietas. Ja cilvēkiem nav darba un ienākumu, kā lai viņi samaksā par komunālajiem pakalpojumiem? Mēs varam demonstrēt izcilākos projektus un dot vislabākos priekšlikumus, taču viņi nebūs spējīgi uz to reaģēt. Ir pienācis laiks, kad valdība diezgan nekļūdīgi var noteikt nozaru prioritātes, attīstības stratēģiju. Pirms gadiem trim to nebija iespējams izdarīt. Ir jāparedz, kā tiks veicināta atsevišķu būvmateriālu ražošanas nozaru attīstība. Tāpat kā valdība ne tikai nosauca īpaši atbalstāmos reģionus, bet arī skaidri noteica, ar kādām, kaut arī nelielām summām tajos tiks veicināta uzņēmējdarbība. Arī prioritāro nozaru attīstībā valdība var piedalīties gan ar kredītu garantijām, gan citādi. Tas ir ļoti precīzi jāizsver. Mēs mēģināsim to izdarīt Būvniecības attīstības programmā. Tas šobrīd ir ļoti svarīgi, jo mūsu tautsaimniecība ir parādījusi pirmās attīstības pazīmes ar plusa zīmi. Un tālākvirzība bez būvniecības nav iedomājama; tā allaž iet solīti pa priekšu.

— Jā, mājokļu attīstība arī ir ļoti cieši saistīta ar būvniecības nozari. Kādas šeit aktualitātes?

— Ir radīta Valsts būvinspekcija, kas darbosies sabiedrības un iedzīvotāju interesēs, sekojot, lai tiktu būvēts droši un pareizi. Taču visu pārbaudīt tik un tā nav iespējams. Var gadīties, ka būvniecības firma tomēr pieļāvusi brāķi, kura sekas pasūtītājs pēc laika sajutīs. Tālab nākamais solis — domājam par būvniecības darbu kvalitātes apdrošināšanu. Tātad būvfirma, pieņemot pasūtījumu, apdrošina arī tā kvalitāti. Zināmā mērā šī apdrošināšana gulsies arī uz klientu pleciem, jo sadārdzinās būvniecības darbu izmaksas, taču tā dos arī drošību. Šis jauninājums droši vien netiks pieņemts bez iebildēm. Atcerēsimies, cik smagi sākumā gāja ar autovadītāju civiltiesisko apdrošināšanu... Mūsu uzdevums ir radīt šīs būvapdrošināšanas tiesisko bāzi. Arī to šogad iesāksim. Un trešais, pie kā strādā Būvniecības departaments un kas mūs gauži nomocījis, — tie ir “snipi” un “gosti”. Jūs jau saprotat — runa ir par būvnormatīvu izstrādi. Trūcīgā finansējuma dēļ tā neatlaidīgi tiek veikta ar triju cilvēku spēkiem, kaut arī agrāk šos pienākumus pildīja vesels institūts un arī ārzemēs šajā nozarē joprojām nodarbināti ļoti daudzi speciālisti. Taču nu radies sarežģījums ar būvnormatīvu apstiprināšanu. Ministru kabinetā ministri atteicās apstiprināt formulas. Pēdējais piliens tajā “rūgtajā biķerī” bija 200 lappušu biezie un formulām pieblīvētie dzelzsbetona un betona būvnormatīvi. Ministri tos atteicās apstiprināt. Tā ir nopietna juridiska problēma. Kas to lai izdara? Šie normatīvi ir saistoši visiem valsts iedzīvotājiem, un par tik nozīmīgu, kaut arī ļoti tehnisku, lietu var lemt tikai Saeima vai Ministru kabinets. Viens cilvēks nedrīkst uzņemties tik lielu atbildību un parakstīt šādus dokumentus. Pagājušajā gadā to bija apmēram četrpadsmit un būs vēl desmitiem. Apturēt šo būvnormatīvu izstrādi un apstiprināšanu mēs nevaram, jo nedrīkst taču joprojām vadīties no padomju laika “snipiem” un “gostiem”. Arī būvniecību nevaram apturēt tādēļ, ka neesam paspējuši pārstrādāt vai apstiprināt kādus būvnormatīvus un spēkā joprojām aizvēsturiskas normas... Tāda ir problēma.

Bet nobeigumā atgriežoties pie mājokļu attīstības programmas Latvijā, gribu teikt, ka likumdošana šajā jomā pakāpeniski tiek sakārtota, lai gala rezultātā māju apsaimniekošana reāli notiktu. Tikko pārejas periods dzīvokļa īpašuma sakārtošanā beigsies, parādīsies konkurējošas firmas, kuras vēlēsies darboties māju apsaimniekošanā, jo tas tomēr ir pastāvīgs bizness, kaut arī ar nelieliem, tomēr garantētiem ienākumiem. Šeit varēsim sagaidīt arī ārzemju investīcijas. Taču jebkurš investors grib redzēt pretī reālu struktūru, reālu uzņēmumu, kas ir spējīgs dot iedzīvotājiem kvalitatīvu pakalpojumu un iekasēt par to naudu.

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”