Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par reliģiskajām organizācijām Latvijā Ticība, kas posta Destruktīvās reliģiskās organizācijas un sabiedrība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115) https://vestnesis.lv/ta/id/51226

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Cilvēks nav maiss, kam iekšā sabērti gēni"

Vēl šajā numurā

27.02.1998., Nr. 53/54 (1114/1115)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Runas. Referāti

Par reliģiskajām organizācijām Latvijā

Starptautiskajā konferencē "Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti", kas notika Rīgā 1998. gada 30. janvārī

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs Dr. iur. Andrejs Vilks:

Ticība, kas posta

Kriminoloģiskais spektrs

Reliģijai, tāpat kā kultūrai, mākslai, prozai, lirikai, ir nepārvērtējama un viena no grūtākajām nozīmēm cilvēka attīstības procesā un dzīvē. Cilvēks bez ticības šā vārda pilnā nozīmē nav cilvēks kā sociāla būtne. Zaudējot ticību, cilvēks zaudē savu būtību, nozīmi un arī cilvēcisko. Ticība ir jebkura indivīda socializācijas neatņemama šķautne.

Savā laikā Frānsiss Bēkons ļoti zīmīgi ir teicis, ka reliģija ir galvenais spēks, kas saista cilvēku sabiedrību. Reliģija ir saistījusi un arī saista sabiedrības visdažādākās struktūras un tās locekļus. Reliģija ir orientēta veidot cilvēkā ticību, prasmi saskatīt caur mākoņiem saulstarus un garīgās vērtības. Reliģiju ir daudz. Kādai pievērsties? Kā ticību Visaugstākajam saistīt ar reālo un laicīgo dzīvi?

Atbilstoši filozofiskiem ieskatiem dažādās reliģijās — tie ir ceļi uz kalna virsotni, kura smailē atrodas visaugstākās vērtības. Ticot un ejot atbilstošas reliģijas ceļu, ir iespējams sasniegt šo virsotni un iegūt šīs visaugstākās, visnepieciešamākās garīgās vērtības. Reliģiju kā ceļu var būt samērā daudz. Katrs šo grūti ejamo taku atbilstoši videi, kādā cilvēks ir dzimis un audzis, izvēlas savu.

Šeit nebūtu būtiski, vai kristietismā tas ir luterānisms, katolicisms, pareizticība vai cits. Vai tiek iets jūdaisma, islama, induisma ceļš. Neatkarīgi no ādas krāsas, rases, nacionalitātes ir ticība Visaugstākajam vai absolūtajam garam, dvēselei. Ir šī ticība kopējām un vispārējām cilvēces vērtībām.

Cilvēku pievēršanās reliģijai no civilizācijas attīstības pirmsākumiem ir uztverama kā meklējuma process transcendentālismā, ārpus cilvēka stāvošās pieredzes apzināšana un augstāko garīgo vērtību akumulācija personiskajā dzīvē.Visdaudzplākšņainākā sociālā un garīgā pieredze, tās politiski institucionālais vērtējums dažādos civilizācijas attīstības posmos, formas un metodes, kādās tās tika apzinātas, uztvertas un interpretētas, kā arī pašas vispārsociālās vērtības, ir bijušas daudzveidīgas.

Līdz ar to netradicionālo reliģisko kustību un sektu attīstība un funkcionēšana, viņu zināmā referentivitāte, pat relatīvā popularitāte ir likumsakarīgs un objektīvs process. Tajā pašā laikā netradicionālisms kopumā pats par sevi nav jāuztver un jāvērtē tikai vienīgi negatīvi, ja vien atsevišķās ekstraordinārisma formās un izpausmes veidos nebūtu ietvertas dziļas un smagas sabiedriski bīstamas nodarbes, vispāratzīto garīgo vērtību deformācijas un arī prettiesiski, tai skaitā kriminālsodāmi, nodarījumi. Jāatzīst, ka civilizācijas pieredze un atsevišķos laika posmos institucionāli atzītās garīgās vērtības un to veidošanās apstākļi viennozīmīgi nav pozitīvi novērtējami. Krīzes, pārmaiņu un krasu pārkārtojumu periodi ir nesuši sev līdzi visplašākos destruktīvos elementus, tai skaitā ar dziļu antisabiedrisku nozīmi. Atsevišķas netradicionālo reliģisku kustību formas ir ne tikai veidojušās objektīvi sociāli nosacīti, bet bijušas kaitīgas jebkurai sabiedrībai — tās saindējušas un nonāvējušas sociāli nozīmīgās un atzītās apziņas formas. Tās ir degradējušas gadu tūkstošos izstrādātās un pieņemtās vērtības, pastāvīgi centušās graut ticības ideālus.

Netradicionālo reliģisko kustību un sektu vēsturiskie attīstības avoti, veidošanās priekšnosacījumi un pamatelementi vienmēr ir bijuši meklējami pašā sabiedrībā, atbilstoša perioda sociāli vēsturiskos apstākļos.

Apskatot visdažādāko netradicionālo reliģisko kustību sociāli nelabvēlīgās ietekmes formas un to darbības rezultātus, es vēlos pieskarties šo fenomenu atsevišķiem socioloģiskiem un kriminoloģiskiem aspektiem.

Jāatzīst: baznīca, kā arī masu mediji ir viena no nozīmīgākajām un būtiskākajām institūcijām, kam Latvijas iedzīvotāji uzticas un tic visvairāk. Gandrīz 70% pilnībā tic baznīcai (netic baznīcai vismazāk — 17,1%). Tas ir 2,5 reizes vairāk nekā Valsts cilvēktiesību birojam, 4 reizes vairāk nekā Saeimai un Ministru kabinetam, 5 reizes vairāk nekā policijai.

Kā liecina Latvijas skolu jaunatnes reliģiskās orientācijas izpētes rezultāti, pašreiz par pārliecinātiem un praktizējošiem kristiešiem sevi uzskata 63% latviešu un 81% citu tautību (pārsvarā krievu) pārstāvju. Sevi attiecina pie ateistiem 6% latviešu un divreiz vairāk krievu (12%). Interesanti, ka par piederošiem pie nekristīgām reliģijām sevi attiecina 15% latviešu un piecreiz mazāk citu tautību pārstāvju. Tātad kopumā pie ticīgajiem un personām ar reliģisko pārliecību var attiecināt vairāk nekā trīs no četriem (78%) latviešu un 84% nelatviešu. 8—10 tūkstoši attiecina sevi pie netradicionālajām reliģijām.

Būtu nepieciešams pievērst uzmanību tam, ka atsevišķu jauno netradicionālo pseidoreliģisko kustību un sektu virzības un orientācijas mērķis nav minēto augstāko vērtību iegūšana, šī grūtā un smagā ceļa mērīšana, ejot uz kalna virsotni, — virzoties pat it kā pa jaunu ceļu. Tā tas varbūt šķietami varētu likties īpaši tiem, kas nav apguvuši un nav pazīstami ar tradicionālo un atzīto reliģiju būtību. Vai arī daudzi nav spējuši un arī vēlējušies iedziļināties un apgūt vispāratzītās patiesības un vērtības.

Un tad tiek izvēlēts šķietami vieglāks un jauns ceļš, kurš neved uz kalna virsotni, bet gan uz bezdibeni, aizas malu un muklāju.

Svētajos rakstos ir teikts — kas gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem. Saldo augli — visaugstākās vērtības — nevar atrast tur, kur tā nav un nevar būt. Taču tieši šo ceļu visbiežāk iet jauno netradicionālo reliģiju un it īpaši sektu pārstāvji. Pa ceļu, kas ved atpakaļ vai arī nekur. Visdrīzāk — uz pazudināšanu.

Kāpēc gan tiek izvēlēts šis šaubīgais un visai slidenais ceļš?

Sakarā ar to, ka XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, īpaši postsociālistiskajās valstīs, krasi mainījās sociāli politisko vērtību skala, pamatoti tika noliegti pseidokomunistiskie iluzoristiskie ideāli, daudzās sociālās grupās un indivīdos veidojās garīgais un vispāratzīto vērtību vakuums. Ideālu un vērtību krasa nomaiņa ir nelabvēlīga pati par sevi un uz jebkuru subjektu atstāj destruktīvu iespaidu. Zināmā mērā var grūt vai arī tiek apšaubīta ticība ticībai. Ticēt esot kaitīgi, jo ir iespējams vilties.

Likumsakarīgi, ka šajā laikā periodā (arī saistībā ar garīgo vērtību pārstrukturizēšanos vai arī to zaudēšanu) bija vērojama arī sevišķi intensīva noziedzības un citu antisociālo parādību (alkoholisma, narkomānijas, toksikomānijas, suecīdu, prostitūcijas u.c.) pieaugums, kā arī vardarbības, cietsirdības un nežēlības izteikts un krass pieaugums. Bija raksturīga arī zināmas sabiedrības daļas kriminalizācijas tendence. Izņemot iepriekšminēto ideālu zaudēšanu, vērtību pārvērtēšanu, kriminalizācijas process bija arī saistīts ar to, ka:

pirmkārt, garīgi un sociāli nelīdzsvaroto un nenoturīgo indivīdu orientācijas un vēlmes realizējās destruktīvās un pretsabiedriskās uzvedības formās, reizē apgūstot arī sociāli negatīvās vērtības; tātad, ticības trūkums vistiešākā veidā nosaka to, ka cilvēki pievēršas vardarbībai pret citiem vai arī pret sevi, sociāli degradējas. Ticības deficītu vistiešākā veidā kompensē ļaunums, grēcība, visatļautība. Augstāko orientieru zaudēšana cilvēku pakļauj ļaunuma ietekmei;

otrkārt, kriminālās struktūras un pretsabiedriski orientētie indivīdi centās attaisnot savu noziedzīgo darbību, it īpaši nežēlīgo un cietsirdīgo rīcību, pat ar Visaugstākā sūtību vai netradicionālu un pseidoreliģisku ideoloģiju.

1990.gadā, veicot pētījumu, nācās saskarties ar to, ka starp ieslodzītajiem, pēc viņu pašu vērtējuma, bija ap 50 procentiem ticīgo. Var darīt ļaunus darbus un pēc tam par to nožēlot. Taču daudzos gadījumos šī nožēlošana ir arī šķietama un iluzoriska. Uz slepkavas pleca uztetovētais krusts vai arī Svētās baznīcas attēls un simbolika nozīmē tikai šo indivīdu pseido vai subkulturālo piederību homo criminalis .

Var atzīt, ka netradicionālajās reliģiskajās kustībās un sektās kriminālās ievirzes veidojās iekšējo vai ārējo determinējošo spēku vai faktoru iedarbības rezultātā. Analoģiskā veidā risinās arī pirmatnēji sociāli pozitīvi vai neitrāli orientēto reliģisko grupējumu transformācija struktūrās ar pretsabiedrisku ievirzi. Cilvēki tiek iesaistīti un ievilkti struktūrās, kur ir pavisam citi sociālie mehānismi — galvenā ideoloģija ir ļaunums, dominē orientācija uz vardarbību un citādi domājošo garīga un fiziska iznīcināšana.

Atbilstoši kriminoloģiskām pieejām mēs neapšaubām cilvēktiesību nozīmi, tai skaitā veidojot un paužot savu reliģisko pārliecību; taču nelaime ir tāda, ka šās sektas un kustības pilnībā ignorē sabiedrības, to locekļu un indivīdu tiesības pašiem brīvi izvēlēties savu ticības realizācijas formu, kur nebūtu pieļaujama psihiskā vardarbība, cilvēku atsvešināšana no ģimenes, garīgā un psihiskā kropļošana.

Kāpēc par cilvēktiesībām mēs domājam un tās interpretējam tikai par labu netradicionālajām reliģiskajām kustībām? Cilvēkam ir tiesības, lai viņš tiktu aizsargāts no ļaunas un nelabvēlīgas ietekmes, lai netiktu varmācīgi grauta viņu pārliecība, lai vecāki nodrošinātu pret sektu tīkojumiem pēc jaunajām dvēselēm. Ne velti pašreiz veidojas sabiedriskā organizācija "Aizsargāsim bērnus no sektām".

Savukārt valstij un tās iestādēm ir tiešs pienākums nepieļaut sektu ļaunprātīgo un psihiski varmācīgo darbību. Cilvēkiem ir tiesības brīvi izvēlēties savu ticību un veidu kā garīgi pilnveidoties. Cilvēki ir jāaizsargā no ceļa uz muklāju un bezdibeni.

Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas daudzos gadījumos cenšas izveidot pretsabiedriski orientētas personas, nereti ar bagātu kriminālo pagātni, indivīdi ar psihes traucējumiem, kas ir atkarīgi no alkohola vai narkotiskām vielām. Loģiski, ka netradicionālās reliģiskās grupas, kuras izveido pretsabiedriski orientētas vai arī personas bez noteiktām un stabilām sociālām vērtībām, vēlāk savu darbību reducē nevis uz augstu un patiesu garīgo ideālu meklējumiem, bet gan savu personisko vajadzību un interešu apmierināšanai, kam galvenokārt ir amorāls un prettiesisks, krimināls raksturs.

Pseidoreliģisko struktūru un sektu izveide šajos gadījumos ir saistīta ar šo indivīdu hipertrofēto vēlmi pašapliecināties, paaugstināto ieinteresētību gūt atzinību normālā sociālā vidē, kompensējot deformēto un kriminalizēto agrāko pašrealizāciju. Sektu izpētes rezultāti liecina par to, ka šiem indivīdiem ir bijusi ne tikai saskarsme ar antisociālo vidi, bet arī socializācijas process daudzos gadījumos ir bijis viktimizēts. Indivīdi bērnībā ir tikuši pastāvīgi pazemoti un apvainoti, cietuši miesassodus, piespiesti pilnībā pakļauties ne vienmēr pamatotām vecāku vai viņus aizvietojošu personu prasībām, tikuši seksuāli izmantoti utt.

Sektas un netradicionālās reliģiskās kustības ar antisabiedrisku orientāciju tiek veidotas kā harismātiskais varas modelis. Atbilstošu sektu un kustību darbība pilnībā atbilst tā līderim un vadītājam ar attiecīgo vērtību un darbības saturu un formu. Kustības un sektas pēc būtības veidojas nevis ar reliģiozi garīgu, bet gan ar kriminālu saturu. Šādu grupējumu vērtības, orientācija un ideoloģija kopumā ir virzītas pret vispāratzītajām vērtībām un sabiedrības ideāliem.

Šādās sektās, kuras veidojas kā totalitārisks modelis, ir sava izteikta hierarhiskā struktūra — ir diktators, ir tā palīgi, ir savi karavīri un kalpi. Nereti šīs sektas ir dziļi konspirētas un noslēgtas. Tajās pastāv iekšējais klusēšanas zvērests. Jo klusēt jau arī ir par ko — par prettiesisko darbību.

Kriminoloģiskā aspektā šādu grupu funkcionēšanā var atzīt, ka ne vienmēr šīs sektas vai atbilstošu kustību pārstāvji neizbēgami izdara kriminālnodarījumus. Noziegumi var būt izdarīti kriminogēnās situācijās (apstākļos, kuri sekmē noziegumu izdarīšanu) vai arī atbilstošas situācijas tiek aktīvi meklētas un provocētas.

Starp netradicionālām reliģiskām kustībām un sektām, kurām ir vērojamas kriminogēnās iezīmes, var konstatēt struktūras, kuras savos kulta pasākumos izmanto antisociāla rakstura elementus: lieto narkotiskās un stipras iedarbības (toksiskās un psihotropās) vielas; rīko seksuālās orģijas, pielietojot vardarbību, izmantojot nepilngadīgos utt.; spīdzina un nonāvē dzīvniekus, kuru asinis vai orgānus izmanto kulta pasākumos; spīdzina, terorizē un pazemo cilvēkus, nodarot tiem fiziskas sāpes, miesas bojājumus, tai skaitā smagus, kas šos cilvēkus padara par invalīdiem vai arī tos pat nogalina. Tā sātanistu kulta un noziedzīga rakstura nodarījumu reģistrā ir ietvertas cilvēku novešana līdz pašnāvībai; rituālas cilvēku, tai skaitā jaunpiedzimušo un bērnu, slepkavības; cilvēku asins un iekšējo orgānu (sirds) rituāla lietošana uzturā; bērnu un cilvēku nolaupīšana un spīdzināšana; mazgadīgo seksuālā izmantošana, izvarošana un iesaistīšana izvirtībā; kapavietu atrakšana un apgānīšana; dievnamu un citu tradicionālo reliģiju un koncesiju kulta celtņu apgānīšana.

Viena no prasībām, lai iestātos minētā rakstura pseidoreliģiskās sektās, ir indivīda sevis parādīšana un apliecināšana, izdarot prettiesiskus nodarījumus,— apgānot kapus vai dievnamu, veicot vandālisma aktu, mokot dzīvniekus, piemēram, dzīvam novelkot tam ādu un to rituāli nogalinot utt. Darbojoties tālāk sektās jau kā to pilntiesīgiem locekļiem, indivīdiem ir jābūt gataviem veikt daudz smagākus un nežēlīgākus nodarījumus.

Visai raksturīgs piemērs, kas saistīts ar sevišķi sabiedriski bīstama un smaga nozieguma izdarīšanu, saistīts ar sātanismu. 1993.gadā trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis nosapņoja mistisku vīziju par to, ka zemes virsū Jēzus Kristus veidolā ierodas sātans. Tas pavēl viņam pierādīt sevi kā patiesu sātanistu, izdarot sātanam vistīkamāko un patīkamāko darbu. Nav šaubu, kas varētu būt visjaukākais un atzīstamākais tumšajiem spēkiem — tie ir ļauni darbi pret tuvākajiem. Taču šie ļaunie darbi var būt arī dažādi miesassodi, pārmācīšana, neciešamu dzīves apstākļu veidošana, terorizēšana un pat novešana līdz pašnāvībai. Šoreiz izrādījās, ka sātans bija pieprasījis ģimenes galvai prātam, sirdij un dvēselei vēl neaptveramākus darbus — iznīcināt savu ģimeni — sievu un divas meitiņas. Sātaniskā sapņa iespaidā vīrietis no virtuves paņēma cirvi un sacirta sievu un divgadīgo meitiņu. Vecākajai trīspadsmit gadus vecajai meitai tēva uzbrukums beidzās ar cirtienu zem lāpstiņas, kas tomēr nebija nāvīgs. Tēva sātaniskā roka meiteni padarīja par mūža invalīdi.

Atsevišķu netradicionālo pseidoreliģisko kustību un sektu darbība atbilstoši šo grupējumu darbības pamatprincipiem un mērķiem savā funkcionēšanas mehānismā ietver prettiesisku nodarījumu veikšanu — narkotisko vielu lietošanu, dievnamu un citu tradicionālo reliģiju un koncesiju kulta celtņu apgānīšanu, to pārstāvju goda un cieņas aizskaršanu, sabiedriskās kārtības traucēšanu, krāpniecisko aktu veikšanu, psihoenerģētiskās iedarbības un citu cilvēku apziņas kontroli, tai skaitā veicot pasūtījuma slepkavības u.c. Šādas struktūras ir ne tikai izvirzījušas pretsabiedriskus darbības mērķus, bet ir izvēlējušās un aktīvi lieto sabiedriski bīstamus līdzekļus to sasniegšanā. Pēc būtības šie grupējumi ir reliģiski karojošie un krimināli aktīvie.

Jāatzīst netradicionālo reliģisko grupējumu vistiešākā un visnelabvēlīgākā ietekme uz sabiedrisko un atsevišķo sociālo grupu apziņu, garīgajām vērtībām un ideāliem. Tie tiek deformēti, un jāatzīst, ka šāda veida formējumos diemžēl iesaistās aizvien vairāk cilvēku, it īpaši jauniešu. Pseidoreliģija tiek izmantota aizvien plašāk kā piesegums primitīvu vajadzību un interešu apmierināšanai, deformētu vērtību veidošanai un kriminālu darbību noslēgšanai.

Tā, Balvu rajona Rugāju un Viļakas vidusskolas 10.klases audzēkņi ne tik sen tika iesvētīti t.s. velnu biedrībā. Īpašs, savdabīgs un pēc būtības amorāls un ļauns bija šis process. Jauniešiem tika sasietas rokas, tie tika pērti, mērcēti ūdenī, baroti ar pussapuvušām siļķēm un olām, dzirdīti ar pretīgu dziru. Apakšveļā tika bāztas visdažādākās lietas, uz apģērba un ķermeņa tika smērēts klīsteris. Un vēl tika veikts daudz kas cits. Šajās un arī citās skolās tiek iepludināti sātanisma un citu sektu elementi — sātaniskā mūzika, atribūtika, narkotikas. Pats par sevi šis fakts ir satriecošs. Arī šādā veidā veidojas mūsu jaunatne. Bet vēl satriecošāka ir valsts amatpersonu reakcija. Tā kāda valsts izglītības inspektore, kura iepazinās ar minēto faktu, atzina, ka "šādu iesvētību rīkošanas lietderība ir diskutējams jautājums". Tātad nevis atbilstoši kvalificējama kā prettiesiska rīcība, bet gan vēl tikai apspriežama. Bet pa to laiku jaunieši neapšaubāmi tālāk tiks iesvētīti, viņi tiks pazemoti, par viņiem ņirgāsies. Un mums atkal klāt nāks jaunatne bez patiesām garīgām vērtībām, kas ņirgāsies un apsmies un piesmies citus, kas spēs laupīt un nogalināt Sātana vārdā.

Zālamans ir teicis: taisnais, kas zemojas bezdievīgā priekšā, ir kā duļķaina aka un sajaukts. Nezemosimies, ticēsim patiesām vērtībām, aizstāvēsim savas un savu tuvāko cilvēciskās tiesības, parādīsim pseidoreliģisko kustību un sektu īsteno seju.

Frānsiss Bēkons atzina, ka cilvēku un īstu reliģiju kopā satur īstas vienotības saites. Arī mums ir jābūt vienotiem un stipriem savā ticībā, neraugoties uz iespējamo reliģisko ceļu un ticību daudzveidību.

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē "Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti" 1998. gada 30. janvārī

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas kriminologs Arturs Šulcs:

Destruktīvās reliģiskās organizācijas un sabiedrība

Destruktīvo reliģisko organizāciju būtība

Jebkura ticība skar un maina cilvēka psihes dziļākos slāņus. Reliģiskā darbība nav vis tikai parasta mācība, bet gan īpašs pasaules uzskats, cilvēka dzīves jēga un forma. Ir trīs pasaules uzskatu pamatveidi:

1) monoteisms (kristietība, islams, jūdaisms);

2) politeisms (panteisms, duālisms);

3) ateisms (materiālisms).

Sektantisms ir dažādu reliģiju un māņticības sajaukums galējās formās. Tādēļ cilvēkam, kurš iesaistījies kādā sektā, radikāli mainās un sašaurinās pasaules uzskats un vērtību kritēriji, sektants sevi pilnībā identificē ar sektas sludināto mācību. Par sektanta dzīves galveno jēgu kļūst glābšanās, laimes ideja un ticība, ka izglābsies tikai tie, kuri dzīvo pēc sektas diktētajiem noteikumiem. Citi cilvēki, no sektas viedokļa, neapšaubāmi aizies bojā. Sektants pamazām norobežojas no pārējās pasaules, degradējas un pāriet uz īpašu valodas formu.

Destruktīva reliģiska organizācija — sekta, kuras mērķiem, kā arī to sasniegšanas līdzekļiem un metodēm piemīt destruktīva kulta pazīmes. Tā ir autoritatīva hierarhiska jebkuras orientācijas organizācija, kas grauj dabisko, harmonisko, garīgo, psihisko un fizisko personības stāvokli (iekšējais destruktīvisms), kā arī ir pretrunā ar vispārpieņemtajām tradīcijām un normām, radītajām sociālajām struktūrām, kultūru, kārtību un sabiedrību visumā (ārējais destruktīvisms). Tā praktizē maldinoša rakstura vervēšanu un slēpto psiholoģisko vardarbību, kas izpaužas vienas personas vai personu grupas mērķtiecīgi nodibinātā nelikumīgā citu cilvēku apziņas, uzvedības un dzīves kontrolē, bez viņu brīvprātīgas un apzinātas piekrišanas sekojot savām šauri egoistiskajām vēlmēm, tādējādi radot nedabisku un nelikumīgu citu personu atkarību un pakļautību doktrīnām un līderiem, kuri tiecas gūt pretlikumīgus ienākumus un varu. Šīs sektas pārkāpj savu locekļu tiesības un nodara tiem kaitējumu, izmantojot noteiktas metodes, ko sauc par apziņas kontroli.

Sektas nav jauna parādība, jo, kamēr vien pastāv cilvēce, pastāv arī sektas — fanātiķu grupas, kas seko kādam harismātiskam līderim. Tomēr XX gadsimtā to rīcībā ir parādījies kas jauns: sistemātiska modernās psiholoģijas atklājumu izmantošana, kuras mērķis ir nomākt cilvēka gribu un kontrolēt viņa domas, jūtas un uzvedību.

Latvijas valsts tradicionāli ir daudzkonfesionāla. Vēsturē cilvēki ir piederējuši dažādām reliģijām un dzīvojuši cieši līdzās cits citam, cienot kaimiņa tiesības ticēt citai reliģijai, brīvi un apzināti izvēlēties savus reliģiskos uzskatus. Bet tieši šīs tiesības totalitārās sektas tīko cilvēkiem atņemt.

Destruktīvo reliģisko organizāciju mērķi

Totalitārās sektas izaug ap totalitāru līderi. Vārds "reliģija" nozīmē attiecību saiti starp personību un personīgu Dievu. Totalitārajās sektās Dieva pielūgšana būtībā tiek aizstāta ar līdera vai viņa izveidotās kustības pielūgšanu. Viss centrējas ap vadītāja personību. Latvijā pēdējos gados ir parādījies liels skaits kustību, kuras sistemātiski pārkāpj savu locekļu tiesības, liekot lietā dažāda veida ļaunprātības, lai maksimāli ierobežotu viņu iespējas domāt un rīkoties tā, kā tas būtu jādara pieaugušiem, apzinīgiem pilsoņiem. Šīs kustības mērķtiecīgi grauj savu locekļu fizisko un psihisko veselību, izmaina viņu apziņu, sarauj viņu saites ar tuviniekiem un draugiem.

Sektu locekļi tiek padarīti par vergiem, kam ir liegti gan finansu, gan sociālie resursi, lai aizietu no kustības. Tā dara visu iespējamo, lai cilvēkus noturētu, kamēr vien viņi tai vēl var noderēt. Bet, saslimstot vai zaudējot darbaspējas, viņus vienkārši izmet uz ielas. Mēs daudz runājam par "smadzeņu noplūdi," ar to domājot talantīgu speciālistu emigrāciju uz ārzemēm. Bet eksistē vēl kāda cita "smadzeņu noplūde" — iekšējā (tādēļ vēl jo vairāk bīstama). Sektanti zvejo talantīgus, enerģiskus jaunekļus un jaunietes, nācijas ziedu, mūsu valsts nākotni. Cik gan daudzi no viņiem uz visiem laikiem ir pametuši zinātni, ražošanu, ģimeni un normālas cilvēciskas attiecības vispār, lai sevi pilnībā ziedotu vienam vai otram "guru" vai "mesijam"!

Mūna kustībā tās locekļi īpašos dievkalpojumos, kuri notiek ik svētdienu, katra mēneša pirmajā dienā un visos mūnistu svētkos, dod kustībai svinīgus solījumus. Sektas locekļi trīs reizes līdz pat zemei paklanās altāra priekšā, uz kura novietots korejiešu uzņēmēja portrets, un atkārto uzticības zvērestu Dievam, savam "īstajam" tēvam Mūnam un savai patiesajai tēvzemei — Korejai. Vai gan pēc visa tā viņi vēl var sevi uzskatīt par uzticīgiem savas valsts pilsoņiem?

Tradicionālās kristīgās konfesijas ir radošas, to locekļi nes labumu sabiedrībai, valstij, tautai. Vai totalitāro sektu locekļi ir spējīgi uz kādu radošu darbību, izņemot stundām ilgu ubagošanu uz ielas vienīgi savas sektas labā? Starp ikvienas tradicionālas konfesijas locekļiem un sabiedrību notiek pastāvīga mijiedarbība. Tajā pašā laikā destruktīvās sektas ne vien laupa sabiedrībai jaunatni, bet arī pastāvīgi izsūc tās dzīvības spēku, eksistējot uz tās rēķina un nedodot neko pretim. Tipisks šādas darbības piemērs cilvēka organismā ir vēzis. Un, līdzīgi kā vēža šūnas sāk strauji augt slimības novājinātā organismā, tā arī totalitārās sektas izmanto jauno demokrātisko sabiedrību institūcijas un struktūru, lai nostiprinātos tajās un ar varu uzspiestu savu vērtību sistēmu tautai.

Totalitāro sektu mērķis ir ne tikai jaunatnes, kura neko ļaunu nenojauš, savervēšana, bet gan varas sagrābšana. Viņi netīko pēc tūlītējas peļņas, viņi iegulda līdzekļus, palielina savu ietekmi un gatavojas politiskās varas pārņemšanai. Tāpēc viņi sevi neapgrūtina ar mēģinājumiem pievērst savai ticībai masas, bet gan vervē nākamos sabiedrības līderus.

Šo stratēģiju skaidri un nepārprotami deklarēja Mūns 1990. gada janvārī: "Romas impērijas sabrukuma laikā kristieši ieguva dažādus amatus valsts pārvaldē... Es skaidri redzu — ja mūsu locekļi līdztekus tikumiskajai pilnībai, ko tie ir sasnieguši, pateicoties sekošanai Mūnam, sasniegs vēl arī atbilstošu profesionālu līmeni, mūsu iespējas Austrumeiropā būs neierobežotas. Kādam taču ir jāmanto valsts pārvaldes amati sairstošajā komunistiskajā impērijā, bet īstu līderu tur ļoti trūkst. Tāpēc mums ar cerībām ir jālūkojas uz deviņdesmitajiem gadiem." (Mūnistu avīze "Unification News", 1990.gada janvāris.)

Totalitārajām sektām nav nekā kopīga ar kristīgo ticību. Maskēšanās ar kristīgiem simboliem, kristīgās terminoloģijas izmantošana un pat sevis dēvēšana par "baznīcu" ir uzskatāma par zaimošanu. Nupat Latvijā scientologi ir reģistrējuši kā savu preču zīmi tradicionālo kristiešu simbolu — krustu. Šeit saskatāms vēl viens apzināts mēģinājums sabiedrības acīs radīt daudz pieņemamāku savas organizācijas tēlu, kā arī maldināt tos, kas patiesi meklē Kristu.

Dažu sektu destruktivitāti jeb totalitārismu nosaka nevis to pārliecība, bet gan darbības metodes. Ja kāds vēlas ticēt, ka Mūna kungs ir mesija vai ka pēc tagad jau nelaiķa Habarda kunga (ASV fantastisko romānu autora — scientoloģijas pamatlicēja) gribas pārvietojas planētas, tas ir viņa personīgās ticības jautājums. Tomēr jāaizsargā pilsoņi, lai viņi netiktu piespiesti ticēt tam, ka Mūns ir mesija vai ka Habards ir Visuma valdnieks. Kā grupa vervē sev jaunos locekļus? Kas ar viņiem notiek sektā? Šie jautājumi palīdz noteikt, vai grupa atstāj cilvēkam tiesības brīvi izvēlēties, kam viņš grib ticēt vai ne. Ja jauno locekļu vervēšanai un pēc tam tālākai vadīšanai tiek izmantota krāpšana, hipnoze, kodēšana un citi apziņas kontroles līdzekļi, tad acīmredzami, tādējādi cilvēktiesības tiek pārkāptas pašā nekaunīgākajā veidā.

Visas sektas uzskata, ka mērķis attaisno līdzekļus, tādējādi nostādot personīgās intereses pāri likumam. Tām visām ir raksturīga dubultmorāle un dubultstandarts. Ja sektu locekļi ir pārliecināti, ka viņu mērķis ir "patiess" un "taisnīgs", viņi būs gatavi melot, zagt, maldināt, izmantot apziņas kontroles metodes pret saviem līdzcilvēkiem un, visbeidzot, apmelot amatpersonas un sabiedriskos darbiniekus, kas izrāda tiem pretestību, vai pat fiziski likvidēt tiem nevēlamo cilvēku (vai personu grupu). Būtībā mums ir darīšana ar mafiozām struktūrām, kuras saliedē dzelžaina disciplīna un bezierunu paklausība viņu vadībai.

Liela daļa destruktīvo sektu par savu mērķi uzskata varas iegūšanu valstī un totalitāra režīma nodibināšanu. Piemēram, "Dieva dzimšanas centra" mērķis ir nodibināt Krievijā teokrātisku režīmu. "Jehovas liecinieki" pasaules nākotni saskata kā vienotu teokrātisku valsti ar centru Bruklinā (ASV). Krišnaīti sludina ja ne gluži fašistiskas, tad stingras brahmaņu režīma valsts izveidošanu, kas paredz kastu sistēmas iedibināšanu. Tādēļ viņi tiecas pēc visstingrākās kontroles pār masu informācijas līdzekļiem. Kustības teorētiķi, ja vien tie tiks pie varas, paredz bargus sodus visiem, kas nepiekrīt viņu idejām. "Mērķa baznīca" cīnās par teokrātiskas valsts izveidošanu, kurā viņu mūkiem būtu neierobežota vara. Scientoloģijas sekta par savu mērķi uzskata veidot un vadīt pasauli saskaņā ar scientologu principiem (balstoties uz Habarda fantastisko romānu tēzēm). Scientoloģija paredz visu ideju, kas ir pretrunā scientoloģijai, izskaušanu un — līdzko šis mērķis tiks sasniegts — nescientoloģisko ideju izskaušanu vispār. Sektas "Kristus baznīca" mērķis ir visas planētas iedzīvotāju evaņģelizācija vienas paaudzes laikā (nerēķinoties ar to, vai visi pasaules iedzīvotāji to vēlas).

Grūti savienot šādus ētikas principus ar vienlīdzīgām tiesībām un apziņas brīvību visiem cilvēkiem.

Destruktīvo reliģisko organizāciju darbības raksturojums

Neraugoties uz sektu daudzveidību, to iekšējā būtība maz atšķiras. Pirmkārt, katra sekta cenšas, lai cilvēks apzināti vai neapzināti nepieņemtu jebkuru informāciju, kas ir pretrunā ar sektas sludināto pasaules uzskatu. Īpaši bīstama ir tā saucamā zombēšana, kas pilnībā sagrauj cilvēku psihi. Sektas locekļi ir pakļauti dzelžainai disciplīnai, totālai paverdzināšanai un personas apspiešanai. Sektas dalībniekiem tiek iedvestas nepārvaramas bailes aiziet no sektas. Daudzu sektu vadošie centri un finansējumu avoti atrodas ārzemēs. Sektās ir ārkārtīgi augsta "skolotāja" (vadoņa, guru) autoritāte. Skolotāja pakļautībā atrodas viņam tuvāk stāvošās uzticības personas, vidējais posms (aktīvisti) un ierindas sektanti. Sektu un noziedzīgo grupējumu hierarhiskās struktūras ir stipri līdzīgas. Sektas interesēs tās dalībniekiem ir atļauta jebkura rīcība, tajā skaitā krāpšana, meli, nodevība un kriminālnoziegumi.

Sektas vai kulti nav ieinteresēti faktu rūpīgā analīzē. Sektas vadība pati sniedz skaidrojumu parādībām, neaizmirstot norādīt, ka galvenā tās autoritāte ir Bībele vai/un sektas dibinātājs. Sektas savos sekotājos rada pārliecību, ka cilvēku, kas stājas pretī viņu ticībai, vada sātanisks spēks un aklas iedomas. Vairākums sektantu uzskata sevi par brīviem no reliģiskās ekspluatācijas (kurā tie gandrīz vienmēr apvaino kristietību) un par domājošajiem cilvēkiem. Gandrīz bez izņēmuma visās sektās ir manāma neiecietība pret jebkādu pozīciju vai uzskatu, kas ir pretrunā ar viņu pašu uzskatiem. Pārsvarā visu sektu vēsture iesākusies ar tās pamatlicēju vai dibinātāju autoritatīvu apgalvojumu. Pēc tam, ņemot par pamatu šo apgalvojumu, vēl tā pamatlicēju dzīves laikā tiek izveidota dogmatiska uzskatu sistēma, kas prasa absolūtu ticību no sekotājiem.

Sektas gandrīz vienmēr rūpīgi slēpj savus galvenos mērķus un intereses. Patiesību zina tikai šaurs sektas vadītāju loks. Destruktīvajās sektās ir dažādas "patiesības pakāpes": tiem, kas ārpusē, organizācijas biedriem un īpaši uzticamajiem. Noslēpumainība tiek ievērota gan attiecībās ar ārpasauli, gan sektas iekšienē; noslēpumi sektantiem tiek atklāti atbilstoši viņu rangam. Sektas anonīmajos preses izdevumos patiesie mērķi netiek publicēti. Jaunienācējiem sekta maskējas, liekot sevi uzņemt kā draudzīgu organizāciju, kas aktīvi vēlas palīdzēt tiem pašatjaunoties, attīstīties, iemācīties pārvarēt dzīves grūtības. Sekta cenšas ieiet jaunatnācēju interešu sfērā un savaldzināt to. Šāds cilvēks bieži nezina, ka jau sācis sadarboties ar sektu. Viņš pat var būt pārliecināts, ka apmeklē rokmūzikas mīļotāju pulciņu (sātanistu iecienītais paņēmiens), teātra pulciņu okultās sektās vai vēlas studēt Bībeli (lielākā daļa pseidokristīgu sektu, kas cīnās pret tradicionālajām kristīgajām reliģijām), cenšas stiprināt savu veselību un gribu, iemācīties cīnīties, aizstāvēt sevi (sātanisti, sektas ar austrumu orientāciju). Sektu iemīļotie ievilināšanas līdzekļi:

* aicinājumi uz bezmaksas kursiem vai izdevīgu darbu,

* individuālās pārrunas sabiedriskajā transportā vai mājas vizītes,

* neatlaidīgi telefoniskie zvani,

* masu pasākumu rīkošana,

* izliekoties par starptautiskām organizācijām, studentu kustībām, ģimenes veselības centriem, tūristiskām apvienībām u.c.

Analīze atklāj, ka sektu līderi antisociālo pasākumu veikšanai izmanto arī bērnus, īpaši tos, kuri auguši nepārtrauktas zombēšanas apstākļos. Par to liecina fakti, kas tika novēroti ASV D.Berga sektā "Ģimene" (mazu bērnu iesaistīšana prostitūcijā). Starp "Tautas tempļa" dalībniekiem, kuri 1978.gada 18.novembrī izdarīja kolektīvu pašnāvību Džonstaunā, bija ievērojams skaits bērnu. Starp "Saules tempļa" dalībniekiem, kuri 1995.gada 22.decembrī Francijas Alpos veica pašsadedzināšanos, bija trīs bērni 2–6 gadu vecumā.

Pēdējos gados tiek novērota destruktīvo sektu tendence iefiltrēties izglītības sistēmā. Destruktīvo sektu bijušie dalībnieki liecina, ka šajās sektās bieži notiek bērnu spīdzināšana un izvarošana, bērni dzīvo antisanitāros apstākļos, saņem nepietiekamu uzturu un viņiem tiek liegts miegs. Mācību un audzināšanas iestādēs sektas bieži rīko savas alternatīvās vecāku komitejas. Patlaban sevišķi aktuāla ir to bērnu problēma, kuri iesaistīti totalitārajās sektās jau agrā bērnībā jeb piedzimuši "jaunās dzīves" apstākļos. Šādi bērni formējas kā iztapīgi kalpi savām sektu autoritātēm.

Destruktīvo sektu dibinātāji un garīgie līderi lielākajā daļā gadījumu ir vai nu psihiski slimi vai arī neslēpti avantūristi. "Dieva dzimšanas centra" (Krievijā) garīgais līderis V.Breslavskis slimo ar šizofrēniju, bija otrās grupas invalīds. Sakarā ar šo psihisko slimību divas reizes ārstējies Maskavas psihiatriskajās slimnīcās. Scientoloģijas baznīcas dibinātājs L.R.Habards 1947.gadā ārstējās Jūras kara hospitālī "Oak Knoll" (ASV) sakarā ar psihisko saslimšanu. L.R.Habardam nav ne medicīniskās, ne arī citas augstākās izglītības. 1949.gadā L.H.Habards fantastisko romānu autoru kongresā Ņūdžersijā (ASV) paziņoja: "Ja cilvēks grib iegūt miljonu dolāru, tad labākais veids, kā to izdarīt, dibināt savu reliģiju." "Herbalife" dibinātājam Markam Hjūzam arī nav ne medicīniskās, ne farmakoloģiskās izglītības. Bijušais milicis Sergejs Torops (Krievija) pats pasludināja sevi par Kristu—Vissarionu.

Sektu vadītāji un dalībnieki nereti ir cilvēki, kas iepriekš tikuši saukti pie kriminālatbildības. Sektās aktīvi tiek iesaistīti noziedznieki, kuri tādā veidā cenšas izvairīties no soda. Daļai destruktīvo sektu ir sakari ar ārvalstu filiālēm un organizācijām un ārvalstu specdienestiem. Presē ir parādījušās ziņas par "Mūna baznīcas" saistību ar Dienvidkorejas izlūkdienestu.

Sektas raksturojas ar konspiratīvu (slēptu) darbības raksturu, bieži maina savas identifikācijas pazīmes, t.sk. nosaukumus. Raksturīgi, ka totalitārās sektas vadība atsakās no sektanta, kurš tiek apsūdzēts nozieguma izdarīšanā. (Piemēram scientologu sekta). Šādos gadījumos tiek paziņots, ka sektants nepieder pie viņu organizācijas.

Garīgajā plānā totalitāro sektu darbības galvenā prioritāte ir tradicionālo ticību diskriminācija. Tiek spekulēts uz cilvēku nekompetenci reliģijas jautājumos. Tipiskas sektantu sludināšanas metodes — tradicionālo baznīcu garīdznieku nomelnošana, nepieredzējušiem cilvēkiem paradoksāls un negaidīts pasaules uzskata izklāsts, spekulācija ar māņiem, neatlaidība, bezkaunīga liekuļošana un faktu sagrozīšana. Visai izplatīta ieinteresētu cilvēku mānīšanas metode ir melīgs Bībeles citātu skaidrojums. Ar šādām metodēm ir viegli samulsināt tos, kuri izjūt nepieciešamību pēc garīguma, taču nezina Svēto Rakstu teoloģiju, reliģiju vēsturi, kultu un savas valsts vēsturi.

Sektas ar uzpirkšanu un mānīšanos tiecas iekļūt valsts struktūrās, īpaši tiesībsargājošajās, izglītojošajās, aizsardzības un pārvaldes struktūrās. Iekļūstot šajās struktūrās, ideoloģiskajā plānā viņi balstās uz ticības brīvību, izmantojot to, ka daži valsts darbinieki labi neizprot atšķirību starp personīgo brīvību un pilsoņu līdztiesību valstī. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija sludina katra cilvēka domu, sirdsapziņas un reliģijas (ticības) brīvību. Taču vienlīdzība likuma priekšā nosaka arī atbildību par prettiesiskām rīcībām un no profilakses aspekta paredz tiesībpārkāpumu novēršanas pasākumus. Ja sekta, reliģiska organizācija vai reliģiska kustība pēc savām pazīmēm pieskaitāma pie totalitārām jeb kriminogēnām, tādā gadījumā sarunas par sirdsapziņas brīvību nav nekas vairāk kā lēta demagoģija. Nedrīkst aizmirst, ka tiek skarti ne tikai tiesībsargājošie, bet arī ideoloģiskie aspekti.

Tādi reliģiski vai pseidoreliģiski veidojumi nav pielīdzināmi tradicionālajām baznīcām. Tas būtu pretrunā ar valsts un katra godīga valsts pilsoņa interesēm. Šis viedoklis neierobežo cilvēka sirdsapziņas brīvību, jo neaizkavē brīvu ticības izvēli. Daudzās demokrātiskās valstīs kultūru un ētiku radošās baznīcas un reliģiskās organizācijas tiek apņēmīgi atbalstītas. Eiropas Parlaments ir oficiāli brīdinājis par šādu sektu bīstamību bērniem un pusaudžiem.

Pastāv liela varbūtība totalitāro sektu locekļu iesaistīšanai noziedzīgās darbībās. Tam par iemeslu ir kultu destruktīvais raksturs un pilnīga rīcības neprognozējamība. Tas saistīts ar vairākiem faktoriem. Apokaliptiskais novirziens sludina "pasaules galu". Tā iestāšanos viņi ir vai nu noteikuši, vai arī var izsludināt jebkurā brīdī. Krišnaītu grāmatā (kas nav domāta plašam lasītāju lokam) "Varnašrama — sociālās apziņas manifests" ir teikts: "Ko nozīmē muļķīgi sentimentāli ideāli "dzīvot un izdzīvot" pasaulē, kura apzināti pašiznīcinās".

Destruktīvo reliģisko organizāciju dalībnieku rīcību noteicošie faktori

Destruktīvo reliģisko organizāciju augsto kriminogēno bīstamību nosaka to daba un būtība. Absolūti neprognozējamu rīcību un iespējamu piedalīšanos terora aktos vai masu pašnāvībās ietekmē šādi faktori:

1) daudzu šo organizāciju apokaliptiskā virzība, kas sludina "pasaules galu", kura datums jau ir noteikts vai var tikt nosaukts jebkurā brīdī;

2) destruktīvo reliģisko organizāciju dibinātāji vai līderi daudzos gadījumos ir garīgi slimas personas vai atklāti avantūristi;

3) piekritēju vidū izplatītas psihiskās novirzes un tās izmanto līderi, lai kontrolētu savu piekritēju apziņu;

4) varas sagrābšanas sludināšana un reliģiskas valsts nodibināšana;

5) saiknes ar ārvalstu filiālēm un organizācijām;

6) piekritēju absolūta atteikšanās no pārrunām vispār vai kritiskās situācijās vai šādu pārrunu ārkārtēja sarežģītība;

7) liela ezotērisma un konspirācijas pakāpe;

8) destruktīvisms attiecībā uz ārējo sfēru. Lielākā daļā sektu valsti uzskata par svešu un naidīgu spēku, kurš jāizmanto savā labā ar visiem iespējamiem līdzekļiem;

9) piekritēju apziņas kontroles pakāpe ir atkarīga no daudziem faktoriem, tomēr no visas piekritēju masas līderi vienmēr spēs atlasīt tādus, kas idejas vārdā darīs visu.Visbriesmīgākais ir tas, ka sektanta prāts un emocijas tiek pakļautas nopietnai psiholoģiskai apstrādei, ierobežojot viņa analizēšanas spējas.

 

Faktori, kas padara destruktīvās reliģiskās organizācijas par augsti attīstītām noziedzīgām sabiedrībām, ir šādi:

1) stingra hierarhijas struktūra, stingra disciplīna un bezierunu pakļaušanās līderim;

2) ievērojami finansu līdzekļi, kas ļauj plaši izmantot amatpersonu uzpirkšanu, sagatavojot terora aktu un nodrošinot plānotās akcijas augstu tehnisko kvalitāti;

3) konspirācija, savstarpēja izsekošana, īpašs drošības dienests. Tas pilnībā novērš vai samazina līdz minimumam informācijas noplūdes iespēju par gatavotajiem terora aktiem, kā arī apgrūtina izmeklēšanu;

4) piekritēju apziņas kontrolēšana, pat līdz pakāpei, kad daži tiek pārvērsti par robotiem, kas "ieprogrammēti" pavēļu bezierunu izpildei, kā arī gatavi atdot savas dzīvības;

5) speciāla piekritēju sagatavošana (spiegošanā, uzvedībā aresta laikā utt.);

6) dažu organizāciju mobilitāte ("baltie brāļi" neuzturas ilgāk kā 3 dienas vienā pilsētā), kas apgrūtina vadības aizturēšanu vajadzības gadījumā;

7) piekritēju apmācīšana sadursmēm ar tiesībsargājošām iestādēm (pat līdz likumu studēšanai).

Destruktīvo reliģisko organizāciju kopējās pazīmes

1. Harismātisks līderis.

2. Tendence uz absolūtās patiesības sludināšanu, klaji neiecietīga vai — labākajā gadījumā — iecietīga attieksme pret tradicionālām reliģiskām un nacionālajām vērtībām.

3. Visi kulta jaunizveidojumi sludina tikai labus mērķus.

4. Ezotērisms un stingra piekritēju izolēšana no pieejas jebkurai citai informācijai.

5. Svēto rakstu kropļošana, "pielabošana", lai tie atbilstu vajadzīgajam mērķim.

6. Apziņas kontroles tehniku izmantošana, lai veidotu piekritējos "kulta mentalitāti", kas vērsta uz sekojošo:

* lai formulētu pārliecību, ka "mērķis attaisno līdzekļus" un jebkura rīcība ir pieņemama, ja palīdz sasniegt grupas mērķus;

* formējas totalitārs pasaules uzskats, kas noved līdz tam, ka grupas intereses dominē pār individuālajām;

* veidojas un tiek kultivētas dažāda veida fobijas (bailes);

* nodibinās tieša un slēpta atkarība (psiholoģiskā, finansiālā vai fiziskā);

* tiek uzturēta elitārā mentalitāte.

7. Piekritējiem jāiesaista jauni biedri.

8. Sektas elites merkantilās un politiskās intereses, cenšanās iefiltrēt savus aģentus varas struktūrā.

9. Speciāla žargona un iesauku lietošana, kas nav saprotama svešiniekiem.

10. Stingri kontrolētas sistēmas izveide, kurā tiem, kas atkāpjas no grupas, liek justies tā, it kā viņiem būtu iedzimtas novirzes no normas.

11. Jaunpienācēju dezinformācija un tādas situācijas radīšana, ka tie nevar apzināties notiekošā būtību.

12. Grupas spiediens un "mīlestības uzlidojums" nomāc šaubas un palielina nepieciešamību piederēt pie tās (tiek izmantotas spēles, dziedāšana, apskāvieni, pieskārieni, glaimi).

13. Metodikas mērķis ir iedvest sektantam pārliecību: tieši viņš tika meklēts un gaidīts, ka viņš ir kaut kas īpašs un saskarsme ar viņu pārējiem ir ļoti patīkama. Jaunpienācēju neliek mierā ne mirkli. Īpaša mūnistu speciālā procedūra saucas "sendvičs", tas nozīmē, ka ar jauniņo vienmēr jābūt 2 pieredzējušiem sektas locekļiem, kam ir visādi "jāsadarbojas" un jāpiesaista jauniņais.

14. Izolācija rada nespēju vai nevēlēšanos salīdzināt grupas sniegto informāciju ar realitāti.

15. Tehnika, kas apstādina domāšanas procesu, noved jaunpienācēju meditācijā, monotonā dziedāšanā un atkārtojošos darbību veikšanā, kas, intensīvi lietota, var radīt ļoti viegli iespaidojamu un vadāmu psihisko stāvokli.

16. Tiek stimulēta vainas un baiļu apziņa, izvilinot atzīšanās, it kā lai radītu tuvību, tādējādi atklājot bailes un noslēpumus, ar kuriem radīt emocionālo atkarību.

17. Bezmiegs tiek kultivēts kā garīgais vingrinājums, treniņš utt.

18. Neadekvāts uzturs tiek maskēts vai nu kā speciāla diēta, lai uzlabotu veselību un sasniegtu garīgumu, vai kā neatņemama rituālu sastāvdaļa.

19. Sensorā (sajūtu) pārslodze uzspiež jauno doktrīnu, mērķu un definīciju pieņemšanu, lai nomainītu jaunpienācēju bijušās vērtības, apgūstot lielu daudzumu informācijas ļoti īsā laikā un ar ļoti ierobežotām iespējām to kritiskai izvērtēšanai.

20. Fizioloģiska manipulācija (bezmiegs, vienatnes liegšana, diēta).

21. Hipnoze (kā līdzekļus izmanto vizualizāciju, divdomības, meditāciju, monotonas lūgšanas, dziedāšanu).

22. Identitātes apšaubīšana.

23. Jaunas identitātes radīšana un uzspiešana (atteikšanās no pagātnes, īpašuma, atdošanās, iesaistīšanās kulta darbībā, jauns vārds, jauna valoda, jauna "ģimene").

24. Viens no destruktīvo kultu spēcīgākajiem apziņas kontroles veidiem ir dažāda veida baiļu, fobiju iedvešana. Pastāvīgi tiek uzturēta baiļu sajūta. Scientologi iebaida ar psihiatriem un elektrošoku, Jehovas liecinieki un mūnisti — ar sātanu.

25. Disociējošo stāvokļu radīšana personām, kas pametušas destruktīvās reliģiozās organizācijas. Brīva izvēle pamest kultu parasti tiek solīta tikai vārdos. Īstenībā sektas locekļi ir psihiski ieslodzītie. Daudzi fakti liecina, ka liels skaits sektantu mēģinājuši atgūt brīvību, taču zemapziņā iedvestās bailes un vajāšana no kulta puses novedusi cilvēkus pie pašnāvības. Tiek uzskaitīts, ka tikai katram ceturtajam sektas loceklim izdodas izrauties no destruktīva kulta. Pēc aiziešanas no kulta, pat ja ģimenē ir labvēlīga gaisotne un pieejama speciālistu palīdzība, cilvēks jūtas svešs un nevajadzīgs, viņus vajā šādas tipiskas problēmas: identitātes problēmas, depresija, nespēja pieņemt lēmumus, brīvas gribas un kontroles pār savu dzīvi trūkums, psiholoģiskā stāvokļa pasliktināšanās; traucējumi, saistīti ar posttraumatisko stresu.

26. Zināmi gadījumi, ka sektas loceklis ir aizgājis no sektas, atgriezies tajā, atkal to pametis un atkal atgriezies. Pēc ekspertu domām, ja destruktīvā organizācija ir ļoti ieinteresēta šī cilvēka saglabāšanā, tad tā darīs visu, lai šo cilvēku atkal savervētu. Visbīstamāko efektu uz sektas locekļu apziņām atstāj t.s. "vietējās" destruktīvās reliģiskās organizācijas, jo tās labāk pārzina vietējo cilvēku psiholoģiskās īpatnības un situāciju.

27. Netradicionālās reliģiskās sektas atsevišķos gadījumos cenšas izveidot pretsabiedriski orientētas personības, nereti iesaistot savā darbībā cilvēkus ar bagātu kriminālo pagātni, indivīdus ar psihes traucējumiem, atkarīgos no toksiskām vielām vai narkotikām u.c. Pseidoreliģisko struktūru un sektu izveide ir saistīta ar šo indivīdu hipertrofēto vēlmi pašapliecināties, nespēja gūt ieinteresētību un atzinību normālā sociālā vidē. Sektas visumā tiek veidotas uz harismātiskas varas modeļa pamata. No tā loģiski izriet, ka šo kustību un sektu darbība pilnībā atbilst līderu un vadītāju vērtību orientieriem un darbības saturam un formai.

Destruktīvo reliģisko organizāciju noziegumu saraksts

Šajā sarakstā ir ietverti tikai atklātībā nonākušie destruktīvo reliģisko organizāciju izdarītie noziegumi, kas guvuši plašu skanējumu ne tikai vietējā sabiedrībā, bet arī pasaulē sakarā ar izdarītā zvēriskumu. Ņemot vērā šo organizāciju darbības slēpto raksturu, domājams, ka liela daļa sektu veikto noziegumu ir palikuši apslēpti tiesībsargājošām iestādēm un sabiedrībai.

* 1970.gadā sekta "Ananda Marga" nogalināja 6 esošos biedrus un 18 bijušos biedrus pēc tās vadītāja Sarkara pavēles, kuru par kūdīšanu uz slepkavību notiesāja ar cietumsodu.

* Čārlza Mensona lieta — viņš bija "Sātana baznīcas" apakšnodaļas vadītājs, kura 1972.gadā ASV kinorežisora R.Poļanska vasarnīcā izdarīja rituālu slepkavību, kurā nogalināja aktrisi Šāronu Teitu un viņas draugus.

* 1973.gada aprīlī Floridā sātanisti zvērīgi noslepkavoja 17 gadus veco Rosu Kočrenu saskaņā ar upurēšanas rituālu.

* 1977.gadā ASV tika atklāta masveida dažādu slepenu valsts dokumentu nolaupīšana, ko veica scientologu aģenti.

* 1978.gada 2.oktobrī "Ananda Marga" sekotāja Lineta Filipsa — medicīnas studente — veica pašsadedzināšanos ANO nodaļas Ženēvā ēkas priekšā.

* 1978.gada 18.novembrī Džonstaunā 911 "pravieša" Džima Džounsa sekotāji veica masveida pašnāvību, parādot pasaulei spilgtu piemēru par kultu psiholoģiskās iespaidošanas fenomenu. Viņi bija kulta "Tantosa templis" (Nāves dieva tempļa) dalībnieki.

* Virkne līdzīgu slepkavību, kuras, domājams, veica Bhagavana Radžniša kulta piekritēji.

* 1993.gada aprīlī Deivida Koreša kulta "Dāvida zars" piekritēju masu pašsadedzināšanās Teksasā, kad FIB triecienā ieņēma "Mauntkarmelas" īpašumu, kur kulta piekritēji turējās FIB ielenkumā kopš 1993.gada februāra.

* 1993.gadā 3 mūku rituāla slepkavība Optinas tuksnesī.

* "Balto brāļu" neizdevusies masu pašsadedzināšanās un nemieri Kijevā 1993.gada rudenī (aizturēti tika 600 cilvēku).

* 1993.—1994.gadā "Saules tempļa" izdarītās 2 rituālās pašnāvības un 3 slepkavības, arī maza bērna slepkavība, kurš tika pasludināts par Antikristu.

* 1994.gada jūnijā "Aum Sinrike" veiktais terora akts Japānā, Nagano prefektūrā, izmantojot zarīna gāzi.

* 1994.gada 4. un 5.oktobrī "Saules tempļa" 53 piekritēju masu pašnāvības un slepkavības Šveicē un Kanādā.

* 1995.gada 10.martā "Aum Sinrike" terora akts, izmantojot zarīna gāzi Tokijas metro.

* 1995.gadā 16 gadus vecas meitenes slepkavība, ko veica sātanisti Krasnodaras apgabalā.

* 1995.gadā sātanistu veikta rituāla slepkavība Brestā, kur upurēja zēnu.

* 1995.gada 22.decembrī 16 "Saules tempļa" piekritēju pašsadedzināšanās Francijas Alpos.

* 1996.gadā jaunas sievietes pašsadedzināšanās sava trīsgadīgā dēla acu priekšā Sanktpēterburgā. Viņa bija sektante.

Totalitārās sektas un cilvēka tiesības uz apziņas brīvību un informāciju

Demokrātiskas sabiedrības neatņemama sastāvdaļa, neapšaubāmi, ir apziņas brīvība. Iedzīvotāju informētības līmeni mūsu valstī reliģiskos jautājumos patlaban var nosaukt par katastrofāli zemu. Tāpēc dažādām destruktīvām sektām ir pilna rīcības brīvība un tās ik uz soļa pārkāpj mūsu pilsoņu tiesības.

Destruktīvu sektu darbībā ir saskatāmi arī pārkāpumi jautājumā par tiesībām brīvi saņemt informāciju. Ja kāda reliģiska grupa uzskata, ka, vervējot sev sekotājus, tā var slēpt no potenciālajiem jaunajiem locekļiem daļu patiesības par sevi vai pat klaji melot, tā pārkāpj likumā paredzētās tiesības uz informācijas saņemšanas brīvību. Bez informācijas brīvības nav iespējams izdarīt brīvu izvēli. Saskaņā ar likumā paredzēto kārtību, pat uz konservu kārbām ir jābūt uzrakstītam to saturam. Kādēļ gan tiek pieļauta tādu kustību darbība, kuras, izmantojot komplicētas psiholoģiskas manipulācijas un hipnozi, liek cilvēkam nokļūt pilnīgā šo kustību varā? Likums vajā blēžus un krāpniekus, kas, iegūstot cilvēku uzticību, no tiem izmāna naudu un vērtslietas. Kāpēc gan paliek nesodītas grupas, kuras ne tikai nolaupa cilvēkam materiālās vērtības (kas sektām ir ļoti raksturīgi), bet arī sagrauj viņa personību?

Ir pilnīgi nepārprotami jāvēršas pret dažādu sludinātāju konfesionālo anonimitāti.

Ikvienas reliģiskas organizācijas biedram, kas sludina tās mācību, ir pienākums jau pašā sākumā izklāstīt to godīgi, bez izpušķojumiem un noklusēšanas. Vēl jo vairāk — viņa pienākums ir izskaidrot, kādu vietu viņa organizācija ieņem reliģisko organizāciju raibajā kopainā. "Jauno" sektu pašidentifikācija ar tradicionālajām pasaules reliģijām ir nepieļaujama un pretlikumīga. Grupa, kas praktizē slepenu mācību ar daudzpakāpju "iesvaidīšanu" tajā, būtībā neiekļaujas normās, kas ir pieņemtas demokrātiskā sabiedrībā, jo potenciālais kandidāts iepriekš nesaņem pilnīgu informāciju par organizāciju, kurā tiek aicināts iestāties. Turklāt, kā māca sena tautas gudrība, līdztekus iestāšanās noteikumiem ir jābūt arī tiesībām brīvi izstāties.

Ja kāda grupa, maskējoties ar tiesībām uz apziņas brīvību, nemitīgi pārkāpj pilsoņu un cilvēktiesības attiecībā pret saviem locekļiem, tā nedrīkst brīvi darboties demokrātiskā sabiedrībā. Likumam ir jāparedz vienāda pilsoņu brīvības aizsardzība. Kā ikvienam pilsonim, tā arī sabiedrībai kopumā ir tiesības būt brīviem no totalitāro sektu uzmācīgās ietekmes un to apzināti negodīgās reklāmas.

Sektas visnekaunīgākajā veidā pārkāpj to pilsoņu tiesības, kurus tās grib pievērst savai ticībai. Viņi pilnībā pakļauj cilvēkus, kuri to pat neapzinās. Sektās nokļuvušie cilvēki piedzīvo lielu postu. Tiek sagrautas ģimenes, iedragāta veselība, pazaudēta nauda un īpašums, un, galu galā, kad cilvēks tomēr pametīs sektu, viņam būs nepieciešams no jauna iemācīties patstāvīgi dzīvot, ko viņš ne vienmēr ir spējīgs izdarīt.

Cilvēkam, kas ir atradis sevī spēkus saraut attiecības ar sektu, lai pilnīgi atveseļotos, vidēji ir nepieciešami divi gadi. Dažas sektas atstāj daudz smagākas sekas nekā citas, turklāt tas nav tieši saistīts ar rituālos un programmēšanā pavadīto laiku. Prakse rāda, ka vissarežģītāk ir "atkopties" no scientoloģijas, lai gan tā no saviem sekotājiem prasa mazāk laika, salīdzinot ar krišnaītiem vai mūnistiem. Krišnaīti pavada vidēji 70 stundas nedēļā rituālos un lūgšanās, mūnisti — 53 stundas, bet scientologi — nepilnas 43 stundas. Tomēr, lai "atveseļotos", krišnaītismu pametušajam nepieciešami vidēji 11 mēneši, bijušajam mūnistam — 16 mēneši, bet scientologam — 25,5 mēneši. Bet arī tad "atveseļošanās" ir tikai relatīvs termins; pastāv arī ilgtermiņa sekas, kas izpaužas vēl daudzus gadus. Kāds konsultants, kas strādā ar bijušajiem sektantiem, apgalvoja, ka, viņaprāt, no scientoloģojas sekām pilnībā atkopties nevar neviens.

Totalitāro sektu ietekme ir nāvējoša. Pietiek atcerēties simtiem nāves gadījumu, kas pielika punktu Džima Džonsa un Deivida Koreša darbībai. Tādā pašā veidā līderiem vajadzīgā brīdī var pārtrūkt jebkuras totalitāras sektas darbība. Jo mums ir darīšana ar paklausīgu vergu armiju, kura ir gatava uz visu. Ko gan vēl var piebilst par nelaimīgo bērnu likteni, kuri ir piedzimuši vecākiem — sektantiem! Starp citu, vairāk nekā trešdaļa Džonsa un Koreša upuru bija bērni. Vai viņiem bija dota izvēle dzīvot vai izdarīt pašnāvību?

 

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē "Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti" 1998. gada 30. janvārī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!